Евгения Горева – Космическое путешествие Души. Великие тайны космоса
Jevgēnija Goreva - Dvēseles kosmiskais ceļojums. Kosmosa lielie noslēpumi
Ceļojumi lielajā kosmosā un tā noslēpumu atklāšana – lūk, kas mani vienmēr ir interesējis.
Kad es sāku mācīties metodi “reinkarnacioniskie iegremdējumi atmiņā”, tad pirmām kārtām ieplānoju sev virkni pētījumu par šo tēmu.
Daudziem no mums, kas pašlaik dzīvo uz Zemes cilvēka formā, ir citplanētu iemiesojumu pieredze. Kā arī iemiesojumi citās formās, atmiņas par lielajiem kosmosa noslēpumiem, kuras var bagātināt un paplašināt mūsu dzīves un sevis pašu uztveri.
Vai jums to vajag zināt – katrs izlemj pats.
Šīs raksts ir īsa atskaite pat pētniecisku reinkarnacionisku iegremdējumu pēc pieprasījuma: “Pirmā atnākšana uz Zemi”, kurā es uzstājos pavadones lomā.
Atskaiti veido divas daļas, teksts sniegts dialoga formā.
Pirmajā daļā es uzmanību fokusēju uz pētnieka Dvēseles pieredzi, pirms viņš apmeklēja mūsu planētu.
Piesprādzējiet jostas!!!
Kosmosa lielie noslēpumi – Kalpotājs
– Kas atveda tevi uz Zemi?
– Zinātkāre. Redzu sevi kā enerģētisku sabiezējumu, kurš pēta šo planētu.
– No kurienes tu uz šejieni atnāci? Kur tu biji pirms tam?
– Lielais Kosmoss. Es arī biju novērotājs. Novērošana notiek attālināti, ir līdzīga statistiskajai, kad viss tiek fiksēts, pētīts. Mēs vācam informāciju, dati tiek nodoti tālāk, kaut kādā veidā tas viss tiek izmantots.
Mans uzdevums – vienkārši vākt informāciju par planētām, par dzīvi uz šīm planētām, par to, kā norit attīstība. Novērošana un fiksēšana.
– Tev ir kompānija, vai tu esi viens?
– Jā, mēs visi atrodamies slēgtā stacijas telpā, tā ir sfēriska, apmēram kā kapsula. Mēs esam vairākas būtības, mēs strādājam, nomainot cita citu. Izmantojam iekārtas: pultis, monitorus.
– Ko tu par sevi zini? Vai tev jau ir bijuši iemiesojumi?
– Nē, es esmu radīts tieši šim darbam. Pagaidām es vairāk neko citu nezinu.
– Vai tev ir kāds vārds, kā tevi izsauc?
– Katram no mums ir savs noteikts vibrācijas kods, tas ir viņa raksturlielums, viņa individuālā vibrācijas frekvence.
- Kad tu sāc plānot savus iemiesojumus? Vai tev to piedāvā?
– Man nepiedāvā, es pats. Pēc diezgan ilga darba stacijā man sagribējās iegremdēties planētas īstajā telpā. Sagribējās iz-just, izdzīvot informācijas vākšanas procesu – ne tiešsaistes režīmā, bet nepastarpināti, dzīvā veidā.
Gribas savām acīm vērot attīstību, objektu izmaiņu. Gribas to visu izdzīvot, zināt, kā tas notiek reālijā nevis uz ekrāna. Šī vēlme krājas diezgan ilgi, tiek iznēsāta.
Sākumā pat nevaru izteikt savas personīgās vēlmes par iemiesojumiem. Saprotu, ka nedrīkst atstāt savu posteni, savu misiju.
– Kam nevari izteikt?
– Radītājam, tam, kas mani atsūtīja šurp.
– Ko tu par viņu zini?
Zinu, ka viņš ir Liels. Ļoti spēcīga enerģija.
– Viņš ir personiski tavs radītājs vai visa radītājs?
– Tas ir personiski mans radītājs. Viņam ir savs līmenis, par kuru viņš atbild, taču šī informācija man ir slēgta. Taču es viņam pilnīgi uzticos, viņš man ir kā Dievs.
Kad es uzskatīju, ka pietiekami daudz laika un spēku esmu atstrādājis, nopelnījis ar savu cītību, savu darbu, es vienkārši palūdzu par iemiesojumiem – notranslēju domās savu lūgumu Radītājam.
– Jebkurā momentā tu vari ar viņu sazināties?
– Šim nolūkam ir jānoskaņojas, jānosūta pieprasījums. Ja Radītājs uzskatīs par vajadzīgu, tad šie sakari notiks.
– Cik jūs, tādu kā tu, Radītājam ir?
– Diezgan daudz. Kosmoss ir liels.
– Vai visi pilda tev līdzīgas funkcijas?
– Funkciju ir daudz, mana – tikai viena no tām. Darba kosmosā ir ļoti daudz.
– Vai jūs vēl ar kādu kontaktējaties, atrodoties savā stacijā?
– Dažreiz stacijas satiekas, tas ir priecīgs notikums, mēs priecājamies sveikt cits citu, dalāmies interesantajā informācijā, tērzējam. Paužam viesmīlību.
Uzzinām no citiem novērotājiem, kas notiek citās kosmosa daļās. Mums visiem ir diezgan siltas attiecības, jo mēs taču darām vienu kopīgu darbu. Lai ar dažādiem profiliem, bet kā viena komanda.
– Vai visas būtnes ir neitrālas un labestīgas, vai kosmosā ir bīstamība?
– Jā, bīstamība arī ir: iznīcināšanas, absorbēšanas. Manā dzīvē kritisku situāciju nav bijis. Ir sanācis tā, ka mēs laikus esam brīdināti un mēs izvairījāmies no bīstamiem kontaktiem.
– Kurš varēja absorbēt jūs?
– Tā ir kaut kāda spēcīgāka iznīcinoša enerģija, mēs nevarētu tai pretoties. Viņa medī mūsu enerģijas un informāciju, kuru mēs vācam.
Ja mūsu informācija viņai patrāpīsies, tas būs drauds tiem objektiem, kurus mēs novērojam. Tā ir nopietna atbildība.
Bet mums ir aizsardzības sistēmas, izstrādāti vairāki līmeņi.
– Kurš jūs laikus brīdina par bīstamību?
– Ir apsardzes sistēma; viņi ir apmācīti un speciāli aprīkoti, tas ir viņu darbs, viņu funkcija – aizsargāt un brīdināt mūsu stacijas.
– Ko tu zini par jūsu aizstāvjiem?
Tā ir vesela sistēma. Es redzu milzīgu iespaidīgu konstrukciju. Tā ir draudīga, spēcīgi aprīkota. Šīs konstrukcijas iekšienē – mūsu aizstāvji, mēs visi esam viņu gādībā un apsardzībā.
Šī konstrukcija var pieņemt sevī, aizsargāt mūsu stacijas, mēs varam paslēpties tās iekšienē. Detaļas aprakstīt nevaru, jo tā nav mana funkcija.
– Un kas ir jūsu aizstāvji, kā viņi izskatās?
– Tā ir enerģija, viņu ir daudz. Tās ir citādas enerģijas, atšķirīgas no mūsējām.
Briesmu momentā viņi var savienoties un formēt vienu milzīgu sabiezējumu, kuram ir spēcīga aizsardzība un graujošs spēks. Draudīgs ierocis.
– Vai tu esi redzējis šo ieroci darbībā?
– Esmu redzējis tikai pēdējās kaujas, tas bija šausmīgi. Pēc enerģiju sadursmes viss ir izdedzināts: kosmosa rajons un viss, kas šajā telpā atradās. It kā caurums būtu izveidojies.
Mūs sargā, mēs esam aizsargāti, un manā praksē nav bijusi pieredze tamlīdzīgos apstākļus.
– Aizstāvji ir tava Radītāja radījumi?
– Nē, tās nav mūsu enerģijas. Tas ir atsevišķs atzars, mums draudzīgs, saistīts ar līgumiem. Mēs esam vienā pusē, tā ir piespiesta sadraudzība, tāpēc ka ir bīstamība.
– Kas vēl svarīgs ir bijis tavā darbībā?
– Tagad es saprotu, ka bija svarīgi ne tikai savākt šo informāciju, bet arī saglabāt to. Mēs bijām vēl arī glabātāji.
Viens no nosacījumiem – briesmu gadījumā, ja nav citu glābšanās variantu, tu vari un tev ir paš-jāiznīcinās, lai glābtu informāciju, kura tevī glabājas.
Es zinu sev līdzīgus, kam ir nācies to darīt. Tādi gadījumi ir bijuši, un es esmu gatavs, mēs visi esam gatavi.
– Tie jūsu draugi, kuri paš-iznīcinājās, – spēj reinkarnēties?
– Jā, no viņiem paliek pāri atmiņa, faili, matrica, tā ir līdzīga pieredzes energo-šūnām. Nav viennozīmīga varianta, tā ir Radītāja griba.
Tāda nāve netiek atbalstīta, taču tā ir cienījama, godājama. Un pēc tam, pēc Radītāja lēmuma, viņu attīstītības līmenis parasti tiek pacelts par kārtu augstāk, viņi izvirzās. Visbiežāk viņus gaida pilnīgāka forma pēc tādas nāves.
– Kas ir pats galvenais tev tajā tavā darbībā?
– Sajūta par milzīgu atbildību un sava darba svarīgumu. Tas ir ļoti interesanti, tāpēc ka kosmoss ir liels un dzīve tajā ir daudzveidīga. Es nebeidzu brīnīties par šo daudzveidību.
– Kad tu saņem atļauju iemiesojumam?
– Man nācās vērsties ne vienu reizi vien, un, lūk, beidzot – saņemu atļauju. Radītājs pagaidām izvēlas – kur es iemiesošos. Es vēl neko nezinu, bet priecājos, ka saņēmu atļauju.
Man nav svarīgi – uz kurieni un kur, es ar sajūsmu jau iepriekš gaidu savus pētījumus: kontaktējošas, taustāmas, dzīvas sajūtas.
– Un kā tas notiek?
– Kārtējo reizi mēs esam kādas planētas laukā, un Radītājs mani palaiž.
– Apraksti to planētu.
– No malas viņa ir smilšu krāsā, es tai tuvojos. Pēc cilvēku standartiem – tur nav dzīvības, nav augu, zaļumu, tā vairāk līdzinās tuksnesim.
– Kāda ir iemiesojuma būtība, kāda ir atšķirība no tava ierastā stāvokļa?
– Man ir citāda forma, es pat nepamanīju, kā notika šī transformācija. Enerģētiskais sabiezējums, kurš es biju agrāk, ir izzudis. Es jūtu sevi, taču neredzu.
Tagad es esmu kā izstarotājs, enerģija, bet vairs ne sfēriska. Esmu kā vērsts stars, enerģijas plūsma, kura nav redzama šīs planētas telpā. Ar šo staru es skenēju, vācu informāciju, pētu.
– Ko tu tur iemācījies?
– Tas ir prieks par nepastarpinātu klātbūtni, iespēja visu just pašam, nolasīt personīgi.
Tā ir pirmā pieredze, paša procesa sajūta piepilda mani. Kaut gan šeit nav pārāk interesanti, jo planēta ir savas attīstības sākuma stadijā – uz tās viss vēl tikai dzimst.
Es tur biju neilgi. Mani pasauca atpakaļ, un kādā atgriešanās etapā es atkal ieguvu savu sākotnējo formu.
– Ko tu dari ar pieredzi, kuru ieguvi?
– Dalos ar tiem, kam vēl nav šīs pieredzes, – tie ir tādi paši pētnieki, esmu savējo vidū. Neviens no viņiem nav iemiesojies, es esmu pirmais.
Tālāk bija vairāki tādi mini-iemiesojumi. It kā es tiku palaists brīvībā; es tieši pats vācu informāciju uz planētas un atgriezos.
Mani pakāpeniski apmāca, tiek izvēlētas diezgan vienkāršas un drošas planētas. Es līdz ar katru planētu kļūstu drosmīgāks, pieredze aug, kļūstu pārliecinātāks.
Man gribas kaut ko interesantāku, kaut ko pavisam citādu. Esmu jau nepacietīgs, zinu, ka mēdz būt burvīgas un ļoti interesantas pasaules – man gribas iegremdēties tādā pasaulē, kur jau ir attīstīta dzīvība…
Stāsta “Kosmosa lielie noslēpumi” turpinājumu lasiet rakstā “Dvēseles kosmiskais ceļojums. Ekspedīcija uz Zemi[1]”.
Ja jūs interesē tamlīdzīgs pētījumu virziens, laipni lūdzu uz manu konsultāciju.
Pievienots 25.12.2016
https://gor-evgeniya.ru/velikie-taynyi-kosmosa/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2802-jevgenija-goreva-dveseles-kosmiskais-celojums-ekspedicija-uz-zemi (Tulk. piezīme)