Евгения Горева – Предсказательные карты: история рода, сохранившего знания
Jevgēnija Goreva - Pareģošanas kārtis: stāsts par dzimtu, kura saglabājusi zināšanas
Jūs kādreiz esat turējuši rokās pareģošanas kārtis? Bet varbūt jums ir zīlēts un jūs tikai skatījāties uz tām kā uz instrumentu, kurš ļauj iegūt informāciju par jūsu nākotni?
Jums interesē, kad un kādēļ cilvēces vēsturē parādījās pareģošanas kārtis?
Kā tās mainījās, kamēr nonāca pie mums tajā izskatā, pēc kura jūs tās atpazināt?
Stāstu un variantu ir daudz, viens no tiem – šajā rakstā.
Dvēseles vēsture atklājās
Meitene ap gadiem 10 sēž savas nesen mirušās vecmāmiņas meža mājā. Viņai rokās kārtis, diezgan nodilušas bildītes, pēc izmēra mazliet lielākas par viņas plaukstām. Pareģojumu kārtis-bildītes palikušas meitenei mantojumā.
Kā pusaudze var just tādu instrumentu kā pareģojuma kārtis?
Meitene pagaidām ir nesapratnē: kādēļ tās vajadzīgas, ko ar tām darīt, kā tās tiek pielietotas dzīvē, taču ir absolūti pārliecināta, ka tās nav vienkāršas bildītes, tāpēc ka:
- viņa atceras, ka kārtis bija svarīgas vecmāmiņai, tāpēc ir svarīgas viņai;
- turot kārtis rokās, viņa jūt, ka mīļotā vecmāmiņa ir viņai blakus;
- caur kārtīm norit zināma mazmeitas un vecmāmiņas saziņa;
- viņa jūt kāršu vērtību, vēl vairāk, saprot, ka šīs kārtis ir vienīgā pa īstam vērtīgā lieta, kura viņai ir.
Meitene atminas, kā vecmāmiņa viņas klātbūtnē lika kārtis par savu aiziešanu no dzīves, noteica termiņu. Pēc tam meiteni nomierināja: kad tas notiks, nevajag pārdzīvot, jo viņas taču vienmēr varēs sazināties caur šīm, kā viņa sauca, bildītēm.
Bērnībā bija tādi brīži, kad vecmāmiņa mēģināja mazmeitai pastāstīt par savām kārtīm. Taču tad meitene vēl bija pārāk maza un neinteresējās par vecmāmiņas “zinātni”.
Sk. arī Spēja ieskatīties nākotnē ir katrā no mums.[1]
Instrumenta “Svētās zīmes” parādīšanās
Mēs esam nonākuši senos laikos, kad uz Zemes vēl bija pilnīgi gaiši un mierīgi.
Pirmais kāršu īpašnieks, precīzāk, to radītājs – viņš pats tās nosauca par “Svētajām zīmēm” – izrādījās atlētiski veidots vīrietis – šīs Dzimtas pārstāvis, kuram bija noteikts garīgs statuss izpaustajā pasaulē.
Tas bija izredzētais, Zinošais. Visuma Likumu pārzināšana, to uzturēšana bija viņa funkcija šeit, uz Zemes un Cilvēcē, viņa misija, pildīta konkrētā etnosā un egregorā.
Uz dzīves rieta pusi tāda līmeņa cilvēkam izvirzās jautājums par savu funkciju nodošanu pēctecim. Taču tik cienīgs māceklis, kurš atbilstu šai misijai, neparādījās.
Zinošais jau bija gatavs izmiesoties, viņš bija norūpējies tikai par to, ka nav kam nodot “kanālu”. Tad viņš vērsās pie Augstajiem, pie Dieviem, vaicājot: ko darīt situācijā, kas izveidojusies?
Un atnāca risinājums – strukturizēt savas zināšanas, uzzīmējot bildītes, vienkāršus tēlus un simbolus. Tām bija jābūt zīmēm, uz kurām balstoties, viņa pēctecis varēs pieņemt šo misiju.
Un lai tas nebūs tiešs Zināšanu kanāls, kā viņam, bet pastarpināts, taču tas saglabāsies. To var nodot tālāk, tas nebūs zudis cilvēkiem.
Tā parādījās 40 Svētās zīmes, kuras Zinošais rūpīgi apsvēra un pats izpildīja uz ādas plāksnēm.
Katrā Svētajā zīmē bija ielikta sapakota daudzlīmeņu jēga: dievišķā, planetāri-stihiskā, cilvēciskā. Un tikai izredzētais, zinošais varēja atpakot šo simbolu, pareizi to nolasīt un nodot cilvēkiem.
Tikko kā Svētās zīmes bija uzzīmētas, parādījās pēctecis – zēns no viņa Dzimtas, spējīgs uztvert zināšanas, viņa Lielā radinieka ieliktas simbolu formā, un nest tālāk.
Caur šīm Zīmēm-simboliem māceklis varēja traktēt nākotni, paredzēt, brīdināt cilvēkus par briesmām vai svētīt viņus kādam darbam.
Skolotājs pats sagatavoja mācekli-Pareģi darbam ar kārtīm:
- iemācīja viņam noskaņoties uz Svētajām zīmēm un ieiet to plūsmā;
- atvērt nepieciešamos visuma informācijas līmeņus;
- nolasīt konkrētā vēstījuma jēgu.
Un, tikai nodevis zināšanas, Zinošais atstāja savu zemes plāna ķermeni. Kaut gan māceklis viņu vienmēr juta: viņš bija paredzēšanas kanāla avots; kanāls bija noskaņots uz Svētajām zīmēm.
Pareģis dzīvoja templī, kalnainā apvidū pie jūras, pilnīgi nošķirti. Caur tempļa kalpotāju saņēma pieprasījumus Svētajām zīmēm, taisīja aprēķinus, sūtīja ar viņu atbildes. Pieņēma ne tuvu visus pieprasījumus, sargāja “kanālu”, Svēto zīmju tīrību.
Svētās zīmes darbībā
Reiz pareģis saņēma pieprasījumu no vietējā valdnieka sakarā ar valsts pārapdzīvotības problēmām. Viņš jautāja, ar kādu paņēmienu visharmoniskāk risināt šo problēmu. Viņam bija vajadzīga palīdzība ceļa izvēlē un svētība.
Pareģis noskaņojās uz savu kanālu, sēdēdams kalnā baltā rotondā, saules gaismas apmirdzētā.
Pēc noskaņošanās uz neliela galdiņa viņš izlika 6 Zīmes: trīs Svētās zīmes augšā un trīs Svētās zīmes apakšā.
Sadalījuma un tajā izvietoto Zīmju būtība ir tāda (sadalījuma un zīmju apraksts atklājās, pārlūkojot pagātnes dzīvi, un tika uzskicēts pēc seansa):
Uz valdnieka pieprasījumu par valsts pārapdzīvotību un ceļa izvēli Pareģim sadalījumā apakšējā līmenī iekrita tādas, lūk, Zīmes:
Sadalījuma augšējā līmenī Pareģis ieraudzīja sekojošas Zīmes:
Padoms valdniekam, kuru Pareģis deva uz apakšējo Zīmju pamata: uz Zemes ir daudz neapgūtu zemju, vislabākais paņēmiens apmesties tajās – miermīlīgs.
Citās zemēs būs jaunas iespējas tautai. Pašlaik ir svarīgi nosūtīt izlūkus uz jaunajām zemēm gan pa sauszemi, gan pa jūru.
Augšējo Zīmju jēga īsumā, par ko Pareģis brīdina valdnieku: ja ieklausīsieties padomā, iesiet pēc Zīmju noteiktā, tad arī no augšas būs palīdzība.
Tad jums būs atvērti visi vārti, visi pasākumi un pārgājieni būs sekmīgi, tauta būs veselīga un laimīga, būs jaunas zemes un pilsētas, turpmākais uzplaukums. Citādi – aizsardzību no augšas zaudēsiet, neveiksme.
Tādus padomus saņēma valdnieks un izmantoja tos labumam.
Pareģis, tāpat kā viņa priekšgājējs, stāvēja tās sabiedrības likumu sardzē, kurā atradās. Izmantojot savas prasmes galvenokārt valdnieku, valstu likteņu lēmēju līmenī, viņš saglabāja Gaismas lauku.
Ar laiku viņš kļuva ļoti spēcīgs, taču tikai dzīves beigās spēja pietuvoties sava Skolotāja līmenim.
Pareģa laikā uz Zemes jau bija sākusies lēna sabiedrības deģenerācija. Notika pakāpeniska šīs civilizācijas sabrukšana.
Un atkal izvirzījās jautājums par pēcteci, kam viņš varētu nodot savu misiju, savu kanālu… Cilvēki dzima vibrāciju ziņā vienkāršāki, pat viņa Dzimtā.
Rezultātā Pareģis varēja savu misiju atstāt vienam no tempļa kalpotājiem, saistītam ar viņu ar radniecīgām saiknēm. Taču tas bija tikai maisiņš ar Svētajām zīmēm, tikai Zināšanu fiziskie nesēji. Kanāla iestrāde bija atkarīga tikai no pēcteča…
Šeit mēs atkal atgriezīsimies pie meitenes, kura mantojumā no savas vecmāmiņas saņēma vecas zīlēšanas kārtis.
Vecmāmiņa un meitene izrādījās tālas pārstāves no tās pašas Dzimtas, kurai reiz sensenos laikos piederēja gan Zinošais – Svēto zīmju radītājs –, gan viedais Pareģis.
Sk. arī Dzimtas misija: ģimenes dinastijas turpināšanās.[2]
Runājošās kārtis
…Meitene, paturējusi kārtis rokās, sāk tās izlikt tā, kā reiz to darīja vecmāmiņa.
Īpaši viņai patīk turklāt dzirdēt savā iekšienē vecmāmiņas balsi, kura atbild uz viņas jautājumiem.
– Kā man tālāk dzīvot? – jautā meitene.
– Mācies, gūsti zināšanas. Neskumsti, nekrīti izmisumā, vajag būt stiprai. Tev pašai ir jāuzbūvē sava dzīve, negaidi palīdzību ne no kurienes, – saka viņai kārtis vecmāmiņas balsī. – Pēc tam, kad pati realizēsies, palīdzība tev tiks sniegta no Augšas.
Izrādījās, ka, kamēr meitene garīgi nenobriedīs, vecmāmiņas Dvēsele uzturēs kanālu. Viņai nav tiesību aiziet. Jo taču kādu reizi pirms šīs meitenes dzimšanas vecmāmiņa izlika kārtis un uzzināja, ka nāk viņas mantiniece, pēctece.
Meitene vecmāmiņai nav mazmeita, bet mazmazmeita, nepaspējusi izaugt līdz vecmāmiņas nāvei. Tāpēc vecmāmiņas dvēsele atrodas blakus viņai, lai neļautu diedziņam pārtrūkt.
Kad vecmāmiņas Dvēsele varēja aiziet?
Tā bija sarežģīta situācija mazmazmeitas dzīvē. Viņa tajā momentā bija ļoti iemīlējusies, taču vecmāmiņas kārtis viņai saka: nekas neiznāks, ja tu savienosi ar viņu savu dzīvi, notiks nelaime jums abiem.
Pēc tādas atbildes meitene bija protesta, sašutuma stāvoklī: kāpēc viss ir tā, par ko viņai tas? Kāpēc liktenis šķir viņu no mīļotā cilvēka?
Taču tajā brīdī viņa jau pilnīgi uzticējās kārtīm – tādā mērā, ka nevarēja šaubīties par to patiesumu.
Bija pieradusi, ka kārtis viņu nekad nemānīja, jo caur tām taču atbildes sniedz vecmāmiņa, kura vēl viņai tikai labu.
Vienkārši meitene pagaidām nesaprot: kāpēc? Kāpēc?? Kāpēc??? Un sāpes caur emocijām it kā korķi izsit no viņas, notiek viņas pašas noskaņošanās uz Garīgo avotu, kurš atsaucas saviem pareģiem.
Sk. arī Kā mirušo dvēseles sazinās ar dzīvajiem.[3]
Un viņa jau pati, bez vecmāmiņas Dvēseles palīdzības, apzinās: viņai ir pavisam cits uzdevums, nevis romantiska mīlestība un ģimenes dzīve.
Un pieņem savu misiju, sakot sev: ja reiz pats liktenis tā lēmis, tad lai tā ir. Nevienu citu es vairs neiemīlēšu, lai no šī brīža mana dzīve būs kalpošana citiem. Tāpat kā vecmāmiņai. Esmu Vārdotāja. Tā tajos laikos sauca pareģes.
Vecmāmiņas kārtis
Vecmāmiņas kārtis, Vārdotājas kārtis, protams, bija jau citādas. Tās nav tās Svētās zīmes, kuras radīja Zinošais un izmantoja Pareģis. Vārdotājas kārtis – nodilušas vecas bildītes uz kartona pamatnes.
Ar laiku viņai vairs nebija svarīgi, kas uzzīmēts uz kārtīm. Viņa vienkārši saņēma informāciju tiešā veidā, kārtis bija tikai atbalsts, kas novērsa apmeklētāja uzmanību.
Vecmāmiņas kārtis, kuras viņa izmantoja, dalījās 2 daļās:
- 32 kārtis ikdienas izmantošanai, parastiem cilvēkiem, šajās kārtīs pilnībā ietilpa visas cilvēku problēmas un jautājumi, ar kuriem viņi vērsās.
- vēl 8 kārtis tika izliktas ārkārtīgi reti: tās bija augstāka līmeņa kārtis, tās viņa izmantoja visbiežāk sev.
Griežoties pie augstākajām kārtīm, viņa vienmēr redzēja, kas atrodas zem aizsardzības. Jo viņa taču pilda tieši to plānu, kura dēļ atnāca uz šo dzīvi.
Vārdotājas kārtis palīdzēja dažādiem cilvēkiem, ar laiku viņa iemācījās atšķirt cilvēkus, kuriem viņas informācija nāks par labu, no tiem, kuri nespēs ne izdzirdēt, ne izmantot viņas padomus.
Kalpošana cilvēkiem
Vārdotājas dzīve nebija viegla, tāpēc ka cilvēku attieksme pret viņas palīdzību bija divējāda:
- kad vecmāmiņas kārtis caur viņu atklāja kaut ko cilvēkiem patīkamu, to, ko cilvēki gribēja dzirdēt, – viņi piekrita, ka tieši Dievs runā ar viņas balsi;
- bet, kad kārtis liecināja par grūtiem laikiem, briesmām, zaudējumiem, rādīja to, ko cilvēki negribēja pieņemt, tad viņu sauca par Velna kalponi.
No vienas puses, Vārdotāju godāja, cienīja un nesa viņai veltes. No otras puses, viņa arī viegli tika pakļauta vajāšanām un briesmām. Tāpēc dzīvoja kā vientuļniece, prom no citiem cilvēkiem.
Mēdza būt, ka pēc nepateicības un apsūdzībām no to puses, kam viņa mēģināja palīdzēt, Vārdotāja deva sev solījumu: viss, pietiek! Viņa vairs nepalīdzēs cilvēkiem, tāpēc ka tie nenovērtē labumu.
Taču pagāja laiks, un atkal viņas priekšā ir kāds, kam vajadzīga palīdzība un padoms. Tādos brīžos viņa juta, ka cilvēku no Augšas ir atveduši pie viņas, tāpēc ka tikai viņa varēja viņu atdzīvināt.
Vecmāmiņas kārtis varēja šim cilvēkam iedvest ticību pašam sev, glābt viņu no liktenīgiem, nepareiziem lēmumiem.
Un, kad viņa redzēja, ka ar kāršu palīdzību var cilvēkiem palīdzēt nezaudēt gaismu, tad aizmirsa savus sasteigtos solījumus. Un darīja visu, kas no viņas bija atkarīgs.
Pats smagākais viņas dzīvē bija tas brīdis, kad viņa nonāca cietumā. Brīdināja kādu ietekmīgu augstmani par kāda viņa tuvinieka bojāeju un piemetināja, ka šīs bojāejas cēlonis var būt viņš pats.
Un, kad viņas aprakstītā situācija piepildījās, augstmanis, ņemot nost no sevis vainu, apsūdzēja viņu – Vārdotāja nobūra!
Viņa jau bija gatava beigt savu dzīvi cietumā, kad viņu negaidīti izlaida. Uz ielas Vārdotāju sagaidīja sieviete, pēc apģērba bija redzams – no bagāto kārtas. Sieviete priecīgi pajautāja: “Jūs mani atceraties?”
Jā, Vārdotāja pazina viņu. Šai sievietei viņa reiz ļoti palīdzēja. Gadījums nebija vienkāršs: pēc palīdzības pie Vārdotājas vērsās sieviete, kurai nebija bērnu.
Viņu, jaunu meiteni, turīgs tēvs, līdz šim izpildot visas meitas kaprīzes, piespieda apprecēties. Turklāt ar vīrieti, kuru pats viņai izvēlējās, itin kā tā būs labāk visiem un viņai tajā skaitā.
Aizvainojums pret tēvu neļāva vīru iemīlēt, atvērt viņam sirdi. Bērni šajā laulībā netika ieņemti. Cēlonis bija, kā tas saucas pašlaik, viņas ļoti spēcīgais bloks.
Vecmāmiņas kārtis pateica, ka sievietei vajag pārskatīt situāciju, apzināties, ka vīrs ir patiešām labs cilvēks, viņas mīlestības un cieņas cienīgs. Vārdotāja atrada pareizos vārdus, izskaidroja, pārliecināja.
Pamazītēm, pakāpeniski, izmainot attieksmi pret vīru, sieviete spēja piedot un neviltoti pateikties tēvam. Pēc tādām sievietes iekšējām izmaiņām problēma sekmīgi atrisinājās, un tajā ģimenē tika ieņemts un piedzima bērns.
Un tagad laimīgā sieviete pateicībā pierunāja ietekmīgo laulāto draugu palīdzēt Vārdotājai un panākt viņas atbrīvošanu. Vienkārši – izpirkt viņu. Reiz Vārdotāja sasildīja viņas Dvēseli, tagad sieviete atmaksāja Vārdotājai ar labu, atdodot brīvību…
Tādas situācijas, kā retas brīnišķīgas pērles, Vārdotāja glabāja savā sirdī.
Sk. arī Kādas spējas atbilst dvēseles misijai.[4]
Vecmāmiņas kāršu gals
Diezgan ilgs bija Vārdotājas mūžs. Nodzīvojusi līdz savas vecmāmiņas vecumam, viņa atcerējās vecmāmiņas skumjo skatienu. Saprata, ka nes savā dvēselē tādas pašas skumjas par cilvēkiem kopumā, par viņu aklumu un gara tumsību, par to, ka viņos trūkst mīlestības.
Kaut arī viņai bija gaišas atmiņas, vispārējais stāvoklis viņas dzīves pēdējās dienās bija skumjas.
Viņa pirms savas aiziešanas domā, ko darīt ar kārtīm, jo taču kādam nodot tās viņa nevēlējās. Kaut arī redzēja, ka viņas Dzimtā bija piemērota meitene, vecā sieviete nevēlēja viņai likteni, līdzīgu savējam, un to skumju nastu, kuru nesa pati.
Sākumā Vārdotāja savu kāršu kavu ieraka zemē, taču sāka mocīties ar sajūtu, ka zeme nepieņem šo velti. Tad viņa kārtis izraka un sadedzināja.
Un uzreiz viņai kļuva vieglāk, mājā kļuva gaišāks, un skumjas viņu it kā atstāja.
Vārdotāja aizgāja ar domu, ka ir izdarījusi visu, kas viņai bija jādara: visa viņas dzīve bija kalpošana cilvēkiem, daudziem viņa palīdzēja, daudzus izglāba.
Viss kopā. Dvēseles un Gara mācības
Pēc atvadīšanās no savām mājām Vārdotājas Dvēsele pacēlās augšup. Un tur, augšā, viņu sagaidīja mīļotās vecmāmiņas Dvēsele. Un pretim viņai iznāca Pareģis kā viņas Dvēseles augstākā daļa, palikusi šeit, Dvēseļu pasaulē.
Zinātājs nesatika viņu iemiesojumā, šī viņa būtības daļa izrādījās ievērojami augstāk pēc hierarhijas, citā realitātes vibrāciju slānī.
Tagad satikušies viņi trijatā: Vārdotāja, vecmāmiņa un Pareģis ir apvienoti vienā tēmā, vienā iemiesošanās kanālā, kurš deva viņiem dzīvē iespējas, citiem cilvēkiem nepieejamas, un uzlika viņiem, pārvadītājiem, pienākumu palīdzēt citiem.
Viņi pārzin visas šīs tēmas nianses, saprotot cits citu pilnīgi, viņi visi ir kalpotāji. Viņu Gars ir izgājis diezgan sarežģītu mācību: noturēties, nenogriezties no šī ceļa. Dzīvot ne tā, kā tu gribi, bet kā tev pavēlē tavs iekšējais pienākums, tava misija.
Viņu Dvēseles ir izgājušas mācību – ietilpināt caur savu pieņemšanu visus cietējus, visus raudošos. Mācību – krāt sevī mīlestību pret nepilnīgo pasauli.
Vārdotāja saprata, ka ir maldījusies, ļaujoties zemes plāna skumjām, jo bija taču plānota viņas kalpošanas pabeigšana: kanāla un vecmāmiņas kāršu nodošana meitenei-māceklei.
No Dvēseles pasaules vecmāmiņa savas kārtis redz kā materiālās pasaules objektu, uz kuru bija noskaņots kanāls. Pareģis, vecmāmiņa, Vārdotāja bija kā atslēdziņas šim kanālam.
Tiem bija jāsakrīt kā atslēdziņai ar slēdzenīti. Tad cilvēks un zīmes/kārtis darbojās unisonā, kanāls sāka darboties.
Ja blakus būtu Zinošais, viņš pateiktu viņai, ka Lielajos laikos ne zīmes, ne pašas kārtis pašas par sevi nav svarīgas: cilvēks varēja saņemt informāciju tiešā veidā…
Tāds, lūk, daudzšķautņains stāsts par vienas Dvēseles trīs dzīvēm; viņa stāsta mums, dzīvajiem:
- par to, kā izmantot pareģošanas un paredzēšanas sistēmas – labumam;
- par to, ka Dzimtā (arī jūsējā) var glabāties noteiktas spējas, kas tiek nodotas mantojumā;
- par cilvēku, viņa Misiju, un ko cilvēkam dod sava Ceļa iemantošana.
To visu (un daudz ko citu) var iegūt, iemācoties izmantot reinkarnacioniku – savas Dvēseles atmiņas resursus.
Es pateicos savai draudzenei Svetlanai Ivanovai, tieši viņas Dvēseles atmiņa ir šī stāsta pamatā.
P.S. Vai jūs zīlējat pēc kārtīm? Vai šī prasme ir dzimtas iemaņa?
Jevgēnija Goreva Vietnes “Uz dvēseles spārniem” autore, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas Institūta kapteine. Ritmoloģe, astroloģe, dzejniece, rokdarbu (handmade) meistare |
Pievienots 20.02.2018
https://ru.journal.reincarnatiology.com/predskazatelnye-karty/
Detalizētāk skat. https://gor-evgeniya.ru/svyashhennyie-znaki-1/ un https://gor-evgeniya.ru/svyashhennyie-znaki-2/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2739-jevgenija-goreva-speja-ieskatities-nakotne-ir-katra-no-mums (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2376-marina-vasiljeva-dzimtas-misija-gimenes-dinastijas-turpinasanas (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2633-tatjana-zotova-ka-miruso-dveseles-sazinas-ar-dzivajiem (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2366-marina-vasiljeva-kadas-spejas-atbilst-dveseles-misijai (Tulk. piezīeme)