Helēna Maistrenko - Dzīvais Vārds 2

Dievišķā apziņa          Otrā saruna    21.02.2014.

14 02 26 H.Maistrenko Dzivais Vards

Kā cilvēks nonāk pie Kristus apziņas?

Apzināti. Ar iekšēju dziņu, vēlēšanos, tiekšanos. Meklējumos un iegūšanā. Vēloties. Izdarot izvēli.

Tas ir, tas vienmēr ir apzināts lēmums – ieiešana Kristus apziņā?

Jā! Apzināts lēmums. Izvēle.

Varat novērot visvērtīgāko parādību. Cilvēks, it kā maz zinošs ezotērikā un vispārpieņemtajā izpratnē ne īpaši garīgs (speciālas prakses neveic, seminārus neapmeklē), bet no viņa gluži kā mirdzums nāk, prieks izlīst, žēlsirdība apkampj... Gan vārdi, gan darbības pārsteidz ar harmoniju, skaistumu, visuma viedumu. Kas tas ir? – jūs jautāsiet. Jo viņš taču nejautāja par Kristus-apziņu un negāja pie tās neatlaidīgā darbā?

Jautāja un gāja. Agrāk. Bet galvenais, atnāca, izgāja dievišķajā dzīvē. Un tagad viņā ir atvērusies, atdzīvojusies, izpaudusies tā bagātība, kuru dvēsele bija iesūkusi iepriekš.

Bet vai ir starpība starp Kristus-apziņu un Dievišķo apziņu?

Priekš jums – ir. Par cik jūs tikai iznākat no sadalītības. Un visi dažādos veidos. Dažādos piemēros, dažādās apzinātības pakāpēs, dažādās brīvības pakāpēs.

Ko nozīmē: dažādās brīvības pakāpēs?

Viens joprojām baidās no paša ēnas, savā atspulgā ieraudzīs nāvīgo ienaidnieku, to, kuram nav un nevar būt piedošanas”.

Cits – degsmes, izzināšanas, atklājuma, atklāsmes gaidu spārnots! Viņš vairs vienkārši nepamana vai nepievērš uzmanību tām “šausmenēm”, kuras ir tik nāvējošas pirmajam...

Atgriezīsimies pie jautājuma par Kristus-apziņu un Dievišķo apziņu.

Ne visa cilvēce, ne visi cilvēki pazīst, tic un mīl Kristu. Pat starp tiem, kuru “ticība” ir kristietība. Un par cik cilvēkiem ir raksturīgi identificēt Mācību – Patiesību ar Skolotāju, tad Kristu ar sirdi nepazīstošie noraida arī Kristus apziņu kā dievišķības apziņu.

Jautājums atkal ir terminoloģijā. Un tas radīsies, uzpeldēs arvien atkal un atkal, līdz sirds neiemācīsies just patiesību caur skaidrzināšanu.

Tomēr ar vārdiem sapratīsies un sazināsies diezgan ilgi un sekmīgi. Tas ir ceļš. Un viņš ir dzīvs, ja reiz viņa Vārds ir apgaismojošs, iedvesmojošs, dzīvi modinošs.

Kristus apziņa un Dievišķā apziņa ir savītas, iekļautas viena otrā. Vēl vairāk, viņas ir saskanīgas un samērojamas ar Jaunradi Vienotībā. Viena otru nevis vienkārši papildina vai aizvieto. Viņas, iekļautas vienotībā, rotaļājas, pārlīst viena otrā, apgaismojot un bagātinot savstarpēji pašas sevi. Sarežģīti uztverei? Nu tad ar piemēru.

Vīrietis un sieviete. Katrs ir dievišķs un unikāls, pašpietiekams un var būt radoši izpausts, tas ir – realizējas mīlestībā. Katrs var nodzīvot patstāvīgu dzīvi, noiet personīgu ceļu. Bet kāda ir iedvesma, viņu kopīgi radīta vienotībā, viedumā, mīlestībā, radošumā! Šajā tēlā var saprast par iekļaušanos vienam otrā, par sevis pašu un Visa, Kas Ir savstarpēju bagātināšanos.

Tu gribi teikt, ka Kristus apziņa un Dievišķā apziņa – vienas medaļas divas puses? Divpusīgums? Dualitāte?

Nepavisam.

Vieni pacelsies ar Garu uz Kristus Apziņu, pirms personīgās, pēc tam vispārcilvēciskās, visuma apziņas. Citi pacelsies ar Garu uz Dievišķo Apziņu, atceroties sevi kā Vienīgā Tēva dēlu; viņi var arī nedomāt par Kristu, piederēt citai reliģijai vai vienkārši zināt, ka Dievs – Ir Viss Vienotībā un Mīlestībā.

Visi uzkāps caur atklāšanu. Savas sirds atklāšanu. Sevis atklāšanu mīlestībā un caur mīlestību. Sevis atklāšanu Dievam un caur Dievu – sevis atklāšanu cilvēkiem, dzīvei, pasaulei.

Šodien izskanēja vārdi: “Kuram nav un nevar būt piedošanas!” Mēs zinām daudz piemēru, kad ir atteikts piedošanā cilvēkiem vai notikumiem. “Nodevējiem un nodevībai nav un nevar būt piedošanas!” Nodevējus nolādēja dzimtā līdz septītajai paaudzei, tas ir, pārlika vainu un atbildību par nodarīto uz bērniem, pēcnācējiem...

Saki, kas tas ir? Kādēļ?

Es saprotu tavu jautājumu un izdzirdēju, kā tas tika uzdots, kā izskanēja.

Parunāsim no sākuma par atmaskošanu, apsūdzēšanu, par “taisnīguma” nodibināšanu un par tieksmi pārlikt atbildību.

Runājot par nodevību un neuzticību, spriedums vienkārši uzsprāgst un momentāni izaug, izplešas līdz groteskām formām. Sodīt, atjaunot “taisnīgumu”, pierādīt taisnību, iznīcināt, pazemot, atmaskot, nodemonstrēt savu pārākumu ar “noziedznieka” zemē gāšanu un, kā sekas, – celt godā sevi. Asa, aktīva sadalīšana, norobežošanās, izstumšana.

Kas par arsenālu! Visi iespējami un pat absurdi vardarbības, ierobežošanas un iznīcināšanas paņēmieni kā fiziskajā, tā arī morāli-tikumiskajā, psihiskajā līmenī. Jo tā taču ir kauja par “svēto lietu”! Tātad, visi līdzekļi ir labi!

Šajā slazdā cilvēce kā apburtā valstībā ir iestrēgusi sen, uz ilgu laiku un nopietni.

Mūsu saruna ir par Kristus apziņu un Dievišķo apziņu. Atgādināsim plaši pazīstamas patiesības: “Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti! Kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru!”

Pazīstamas plaši, taču maz kā apziņas, tā arī dzīves pieņemtas.

Šīs Dzīvās Patiesības pirmkārt runā par sevis negremdēšanu graujošajā nosodīšanas un vardarbības sfērā.

Cilvēk Dievišķais! Negrūd sevi iznīcināšanas vērpetē kā fiziskajā, tā arī apziņas līmenī, dvēseles mājokļos! Vienīgi tad tu neizkritīsi no savas dievišķības un, kā sekas, visviedākais risinājums atklāsies, dzims, parādīsies.

Iekrituši atmaskojošā karā, cilvēki meklē vainīgos, kuriem uzliek vai pārliek atbildību. Tamlīdzīgas manipulēšanas programmas, kā apziņas līmenī, tā arī fiziskajā, ir pārāk stipras līdz šim laikam. “Vainīgajam ir jātiek sodītam”; “Lai sasniedz sods likuma pārkāpēju”; pat baznīca nodod anatēmai – nolādēšanai, ekskomunikācijai no dievišķās žēlastības...

Kādā līmenī ir šī domāšana? Cilvēciskajā vai dievišķajā? Atriebīga dzīvnieka/zvēra vai beznosacījuma mīlestības līmenī?

Ar Kristus vārdiem mēs ilustrēsim mūsu sarunu: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!”

Kad atbildību tiecas nomest, noņemt, pāradresēt kādam citam?

- kad pats vājš vai bailēs;

- kad zini savu nepatiesību un izvairies to pieņemt un atzīt;

- kad ar viltību tiecies saglabāt varu, privilēģijas, materiālu greznību, kuras patiesībā tev nepieder.

Ir vēl daudz dažādu “kad”. Pats atmaskotājs par to vai nu domā maz, vai arī slēpj, jo viņu taču pārņem “taisnīgas dusmas”.

Cik gan daudz tradicionālu vārdu un monolītu frāžu, kuru jēgā vairs neiedziļinājies! Bet būtu derīgi!

Un tā, mēs pieskārāmies atmaskošanai, pirmkārt, un atbildības pārlikšanai, otrkārt. Parunāsim beidzot par piedošanu.

“Tādam cilvēkam (vai tādam notikumam) nav un nevar būt piedošanas!”. Aplūkosim šīs frāzes un stāvokļa enerģētisko un daudzdimensionālo komponenti.

Pirmais, kas ejošam un, vēl jo vairāk, kāpjošam Cilvēkam jau acīmredzams: Sadalīšana – es un viņš, savs – svešs, “balts-pūkains” un tumšs necienīgs.

Otrais. Apziņa un uzvedība dualitātē un bīstami zemās – nāvējošās vibrācijās. Pievērsīsim uzmanību: nāvējošās vibrācijās ne tikai fiziskajam ķermenim, bet arī mentālajos, astrālajos, cēloniski-karmiskajos plānos.

Notiek ne tikai tā cilvēka, kurš “izdarījis noziegumu” (sabiedriskais vai personiskais viedoklis, – vēl nav paša “nozieguma” fakts) atgrūšana/izstumšana. Notiek katastrofiskas izmaiņas “cīnītājā par taisno lietu”.

Apziņa deformējas. Lauki izliecas. Veseluma un vienotības konfigurācija brūk un izkropļojas. Bieži veidojas enerģijas atsūknēšanas/pārsūknēšanas kanāli uz iznīcības pasaulēm. Veidojas enerģētiski korķi, bloki. Piesaistās, iesakņojas, rodas būtības, kuras aprij savu radītāju (to, kurš paziņoja: “tam nav un nevar būt piedošanas!”)

Bez “vainīgā” ekskomunikācijas no dievišķās Vienotības, cilvēki aizgriežas prom no Tēva, jo Tēv mīl visu, priekš viņa nav atmaskošanas vai atteikšanās piedot. Atteikušies no Dieva sevī, cilvēki atstāj arī savus fragmentus, kuri, būdami atraidīti un nepatstāvīgi, izrādās nomaldījušies, apjukuši, bet reizēm citu cilvēku vai būtību sagrābti. Viņus agri vai vēlu nāksies atgriezt, attīrot un atbrīvojot.

Tagad tiek atvērtas, radītas pēc mērogiem kosmiskas situācijas, iespējas pazaudēto fragmentu daudzdimensionālai atkalapvienošanai, viņu izdziedināšanai, iekļaušanai veseluma vienotībā. Pie kam tie ir planetāra, kosmiska līmeņa procesi, kur gan personīgās, gan nacionālās, gan vispārcilvēciskās izdziedināšanas un atkalapvienošanas ir savietotas unikāli, virtuozi, dievišķi.

Palieciet Mīlestībā!

Un sāciet kā savu radīšanu, kā savas domas-vārdus-darbības, tā arī katru ieelpu, jebkuru galvas pagriezienu vai maigumā dzirkstošu skatienu, – visu sāciet ar Mīlestību! Un visu turpiniet Viņā!

Jūsu Mihaēls!

 

Pievienots 05.03.2014

http://sanatkumara.ru/stati-3/slovo-zhivoe-2

Tulkoja Jānis Oppe