Helēna Maistrenko - Dzīvais Vārds

21.02.2014.

14 02 26 H.Maistrenko Dzivais Vards

Dārgais Mihaēl!

Pie Tevis vēršos ar Mīlestību un Pateicību!

Ar Tevi izvēlos runāt par civilizāciju pārmantojamību un ciklu pārejamību.

Klau, sāksim šodien sarunu ar Kristus vārdiem: “Es esmu alfa un omega.” Kā tu apgaismosi to patiesību, kura atnāca pie cilvēces pirms 2000 gadiem?

Atgādināšu: Es esmu ar tevi.

Tu zini: Es esmu tevī.

Protams, – tu esi ar Mani,

Kas nozīmē: tu esi Manī.

Mēs nenogurstoši atkārtojam un atgādinām jums, Cilvēki: Priekš mums vairs nav sadalījuma, kā nav bijis un nebūs. Jūs reiz izvēlējāties pabūt atdalītībā, nošķirtībā, sevis meklējumos: Kas esmu es un ar ko/par ko varu sevi radīt? Izvēloties sevi ik momentu, jūs izbaudījāt un izmēģinājāt sevi dažādus. Līdz ar jums iepazinām sevi arī Mēs, pat tā, kad daudziem gribējās caur jums, piedaloties jūsos, izzināt tos viļņus, par kuriem sevī pat iepriekš nezināja. Es runāju par to, ka daudzas enģeliskās būtības atsaucās un piedāvājās pašas izbaudīt cilvēcisko dzīvi. Arī Es nācu pie jums, bet labāk teikt, neatstāju.

Atceries: Lai ar ko tu nerunātu, vienmēr atbildu Es. Jebkurā sarunu biedrā tu nekļūdīgi un uzreiz pazīsti Manu balsi, skatienu, dalību, mīlestību. Jebkuru tekstu, informāciju, pārdzīvojumus tu vari parakstīt ar Manu vārdu. Es runāju ar tevi vienmēr. Bet tev ir interesanti gan sevi, gan Mani iepazīt no jauna, negaidīti, spilgti. Tad es varu nosaukties tajā vārdā, kurā jaunā īpatnība ir izpausta skaidrāk, jutīgāk, kurā tā ir taustāmāka. Tas būs vārds tam Manam Es, kurā jaunā īpatnība aizmetās, izauklējās, izauga un ieguva vieda brieduma radošos atradumus.

Senais jautājums: Vai Jēzus runāja no sevis, vai caur viņu runāju Es pats?

Atceramies: Es neesmu personība jūsu izpratnē. Es esmu Daudzais un Vienotais. Lai vēl nav pierasti saukt Mani par VISU, KAS IR. Bet cilvēcei, Zemei, saules sistēmai, eņģeliskajiem un augstākajiem plāniem, pasaulēm, telpām, laikiem, par kuriem jūs pat neaizdomājaties un nezināt, – Viss esmu Es. Varu skaidrāk, spilgtāk izpausties vienā, varu būt novērotājs, daudz varu.

Vai Jēzus runāja pats, jeb caur viņu Es? Protams, Jā! Jēzus runāja pats? Jā! Es caur viņu? Un atkal – Jā! Nespētu cits Cilvēks teikt tā, kā izdarīja viņš. Viņš pieņēma un pārtulkoja. Viņš aiznesa līdz cilvēkiem. Tā aiznesa, ka viņu izdzirdēja un turpina dzirdēt un pazīt viņa vārdu – Manu Vārdu – arī pēc tūkstošiem gadu. Pazīst ar sirdi, dzird ar dvēseli un zina: Kristus Vārds ir Dzīvs. Sirds un dvēsele zina Patiesību, atšķir: kur vārds ir miris, bet kurā – pukst dzīve!

Vai caur Jēzu runāju Es? Protams, Jā!

Un jūsu Dvēseles runāja ar jums caur viņu. Kā vēl varēja aizklauvēties līdz jūsu dievišķības sirsnīgumam?

Jūsu Dvēseles, Mana Gara stiprinātas, Tēva Mīlestības svētītas, runāja un runā ar Dzīvo Vārdu, Viedo Patiesību, Ugunīgo Mūziku.

Mēs sakām: cilvēki un Cilvēki. Vēl un vēlreiz nenogurstot un priekā rādu, par ko runājam: “cilvēki”, un kad viņi izaug par “Cilvēkiem”.

Cilvēki – ne tikai tad, kad jūsu ir daudz. Pat vienskaitlī “cilvēks[1]”, kaut arī slāvu izcelsmes, bet praktiski vairs netiek lietots. Cilvēki – tā ir kopiena, mēdz būt pūlis, vienots ar kaut kādu ideju vai raksturojumu, bet, kā likums, grupveida vai kolektīvu. Šeit personība un individuālisms reti izpaužas tieši. Princips: dzīvo, kā visi, neizbāzies, pildi noteikumus, likums, tradīcijas, rituālus... Tavā vietā domās citi.

Ilgs un ne viegls ir ceļš no stāvokļa “cilvēki” uz apziņu “Cilvēks”. Lai cik cilvēkiem neteiktu, ka viņi ir dievišķi, viss paliek vārdu līmenī. Atzīmēsim – “mirušu” vārdu. Jo cilvēki netic. Dzird, taču nepieņem, atkārto, bet neļauj, izpilda rituālus kā mašīnas. Augstas jūtas neieslēdzas, gaišas domas nerodas. Aizvērta sirds, saprāts guļ, ir slēgti sakari ar Dvēseli.

Cilvēks jau zina, ka viņš ir Dieva dēls, ka viņš pats ir Dievs, ka Dievs un cilvēki ir vienoti, ka Viss ir Vienots.

Cilvēks dzīvo ar sirdi. “Ietvēra” vai “ietver” Mīlestību. Dievišķā līmeņa Mīlestību: mīlu nevis kaut kā dēļ, bet tāpēc ka Es – Dievs un tu – Dievs! Tu vari būt citāds, nelīdzināties man, taču tas man netraucē mīlēt tevi. Tev nav pienākums attiekties un nav jāattiecas pret mani tāpat. Taču mana mīlestība pie tam joprojām ir dievišķa un brīnišķīga.

Cilvēks jau zina, ka viņš ir apveltīts ar visām veltēm, iespējām un spējām. Viņā ir Viss. Un viņš ir vienots ar Visu. Viņš – Alfa un Omega. Un tagad viņš izzina sevi ar Visu, Kas Ir, un iegūst viedā un dāsnā pārvaldīšanas un vadīšanas spējas. Ar dāsnā sirdi. Ar diženā dvēseli. Ar laipnīgā vienkāršību.

Cilvēks, uzkāpis Garā, ir Kristus. Viņš zina, prot, rīkojas, vada, mīl. Viņš ar Garu ir iemantojis sevī Dievu. Sirds liesmu ir uzsviedis augšup un dziļumā. Uzkāpis patiesā vienotībā ar Sevi un ar Visu, Kas Ir. Viņš ir Cilvēks, viņš ir Kristus. Viņam nerodas jautājums: “Vai var dzīvot ar atvērtu sirdi?” Viņš tā dzīvo pats un bez pūlēm atpazīst tos, kuri arī dzīvo ar atvērtu sirdi, un redz, ka lai tādu nav pārāk daudz, bet tie arī nav daži. Viņš zina savu Patiesību un seko tai. Ir atradis savu radīšanu – jaunradi. Ir atradis savu kaisli – to darbīgo jaunradi, no kuras dvēsele dzied un sirds priecājas. Šī kaisle tad arī ir tā misija, kuru viņš izvēlējās un ir no jauna iemantojis.

Vai par Viņu var teikt, ka Viņš ir Eņģelis? Protams, Jā! Kaut arī pats Cilvēks pazīst sevi kā Cilvēku un tajā atklāj savu prieku.

Tagad – par civilizāciju pārmantojamību.

Šeit ir piemēroti pārformulēt tēmu tā: Uz ko balstās, pēc kā vadās Cilvēks, pieņemot lēmumu, izdarot izvēli? Kāda ir viņa apziņa, un kur viņa ir?

Izvēlamies sevi, savu pasauli, savu dzīvi, savu ceļu, savu stāvokli ik brīdi un pastāvīgi.

Nav nejaušība, ka šie divi vārdi ir lietoti blakus. Ja reiz katru brīdi, tātad pastāvīgi, vienmēr, it kā būtu saprotams. Daudziem vienmēr un pastāvīgi kļūst pierasti un vairs nepamanāmi. No šīs pierašanas gadās atteikšanās no izvēles: kā būs, tā būs. Daži pat ir izdomājuši pārlikt savu bezatbildību uz Dievu: “Kā Dievs dos!” Bet ar to savu spēku un pat dzīvi, un prieku viņi atdod nevis Dievam, bet tā – kam iznāks, kas blakus gadīsies... Tāpēc, izvēloties “neizvēlēties”, cilvēki izvēlas sev viskļūdaināko: atteikšanos no sevis, no savas dievišķības, ļaušanu vadīt sevi, ziedošanās uzņemšanos sev (vai sevī), sevis iegremdēšanu verdzībā un tml. Mēs jau par to esam runājuši, kā tu atceries.

Pieņemot lēmumus patstāvīgi vai pirmajos mēģinājumos to darīt, cilvēki orientējas pēc līderiem, sabiedriskā viedokļa, tradīcijas un instinktīvas pašsaglabāšanās, bet sevi, savu viedokli, izpratni jūt vēl ļoti vāji. Spēja redzēt patiesību aiz svētku tērpiem vēl nav attīstīta. Cilvēki ir vadāmi. Svešu un svešādu iedeju uzdod par savu patiesību, pie kam nepamana aizstāšanu. Šeit noteicošais, virzošais spēks tomēr ir bailes; bet cilvēkus vada viņu zemākais prāts.

Bet kad ieslēdzas Viedums un Mīlestība, kad atpazīstam dvēseles un Gara balsi, kad sirds silda un mīl, Patiesība atklājas bez pūlēm, kļūst redzami un saredzami norisošo notikumu virzošie spēki. Atrisinājums kā zināšana dzimst ar prieku: nolaižas no Debesīm vai dzimst sirds dziļumos. Aina – cēloņi un sekas, grauds un slepenās darbojošās personas – viss atklājas skaidri un samanāmi.

Par cikliem.

Saruna par ciklu maiņu, tāpat kā par civilizāciju pārmantojamību, nav viendabīga un var būt ilgstoša. Pāreja, un vēl jo vairāk – augšupcelšanās šodien nav momentāna un visaptveroša. Cilvēki par pāreju maz ko zina, un ja runā un domā, tad biežāk no baiļu pozīcijas. Viņiem līdz savai personīgajai pārejai vēl iet un iet. Saskaņā un harmonijā ar planētu arī iet nedaudzi.

Pāris vārdu par dziļā cikla, paša “blīvākā” no iespējamiem, raksturojumiem. Viena no īpatnībām bija cilvēciskā nošķiršana no dievišķā gan kā atdalīšanās, gan kā spējas sazināties ar Dievu tiešā veidā, bez starpniekiem, zaudēšana/pazaudēšana. Šī cikla unikāla īpatnība bija arī iegremdēšanās dualitātē, pie kam novesta līdz tās groteskām formām un izpausmēm. To veicināja vēl viena būtiska īpatnība – sajaukšanās. Zemei tuvāku un citplanētu rasu un civilizāciju sajaukšanās. Visi šie galvenie faktori (bet ir arī daudz citu) noteica dziļu aizmirstību un vēl lielāku aizsega sablīvēšanos.

Kā aprakstīt šo pašu blīvāko ciklu? Kā programmas kļūmi? Kā eksperimenta izgāšanos? Kā neveiksmīgu vai neizdevušos izmēģinājumu? Lasot tekstus ar tādiem raksturojumiem, uzdodiet sev jautājumu: Kas tos raksta un translē? Kam un kādēļ ir izdevīgi saglabāt cilvēku stāvokli verdziskā, atkarīgā, pārvaldāmā veidā, baiļu varā?

Iziešana no dualitātes apziņas, no sadalītības, no atteikšanās no savas dievišķības – cikla pabeigšana. Uzkāpšana savā dievišķībā, vienotībā ar Visu, Kas Ir, ar visu dzīvi, apziņu, jušanu, nevis tikai vārdos – ieiešana lielākā ciklā. Sava Vieduma izvēršana, dzīve ar sirdi, radošums kā pamats un virzošais spēks, vienotības apziņa, mīlestības prieks.

Var runāt par Kristus apziņu, var ar to domāt dievišķības atcerēšanos un pieņemšanu sevī. Ne visi nolaidās caur hiperborejiešu ciklu, ir vēlāk pievienojušies.

Dzīvo Vārdu Jēzus nesa tām tautām, kurām neizdevās saglabāt atmiņā savu dievišķību.

Cilvēku pamošanās notiek visur. Pārvēršanās Cilvēkā. Dzīvā Zināšana lasās, atveras ar sirdi. Ar prātu vien Viņu neapjēgt. Ar mirušiem grāmatu vārdiem – nepārspēt. Dzīvais Vārds atveras ar mīlestību, karstu iedvesmu, izzināšanas slāpēm, radīšanas kaisli.

Patiesums, godīgums, atklātums, prieks, augsta tīra apziņa un visā un vispirms – Mīlestība. Vienkārši Mīlestība.

Mihaēls

 

Kā Mīlestība ieiet Viedumā

20.02.2014.

Обнаженное сердце ловит воздух для вдоха,

Озаренья порывом возрождает огонь

И в звенящем восторге поднимается к звездам,

Сквозь безмолвную Истину в вечности зов.

 

Обнаженное сердце вспламенилось любовью,

Возвестило о Радости – в Свете Жить и Творить!

Полыхнуло раздольно яркой песнею вольной,

Солнцем мир озарило, не страшась вмиг уйти…

 

Сердце – Солнце в любви поглотило все страхи,

Испарились, сгорели и обиды, и скорбь.

Как в печи ясной мудрости тают льдинки утраты.

От зеркальных осколков зарастают рубцы.

 

С каждым вдохом взмывает пламень ярче и выше!

С каждым звуком взлетает легче, звонче, сильней!

В глубину проникая, согревает и лечит,

Сердце – Солнце в творенье вдохновляет в любви!

 

Каждый вдох, как последний, каждый звук, словно первый:

Возродиться, чтоб вновь вспламениться: «Звучи!»

Поднимаясь из праха, вновь взлететь в поднебесье,

Соразмерив себя в безусловной любви.

 

Обнаженное сердце из Любви входит в Мудрость,

Окрыленное волей, ум короткий простив!

Atsegtā sirds tver gaisu ieelpai,

Atklāsmes brāzmā atdzīvina uguns

Un skanošā sajūsmā ceļas pie zvaigznēm,

Caur mēmo Klusumu uz bezgalības saucienu.

 

Atsegtā sirds uzliesmojusi mīlestībā,

Pavēstījusi par Prieku – Pasaulē Dzīvot un Radīt!

Uzliesmoja plaši ar spožu dziesmu brīvu,

Ar Sauli pasauli apmirdzēja, nebaidoties mirklī aiziet...

 

Sirds – Saule mīlestībā aprija visas bailes,

Izgaisa, sadega gan aizvainojumi, gan bēdas.

Kā skaidra vieduma krāsnī kūst zaudējuma ledus gabaliņi.

Dzīst spoguļoto lausku cirstās rētas.

 

Ar katru ieelpu liesma paceļas gaišāk un augstāk!

Ar katru skaņu uzlido vieglāk, skanīgāk, stiprāk!

Dziļumā iekļūstot, silda un ārstē,

Sirds – Saule mīlestībā uz radīšanu iedvesmo!

 

Katra ieelpa kā pēdējā, katra skaņa gluži kā pirmā:

Atdzimt, lai atkal uzliesmotu: “Skani!”

Paceļoties no pīšļiem, atkal uzlidot padebešos,

Līdzsvarojot sevi beznosacījuma mīlestībā.

 

Atsegtā sirds no Mīlestības ieiet Viedumā,

Spārnota ar gribu, piedodot īsajam prātam!

 

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 26.02.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/slovo-zhivoe

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “людина” – cilvēks, personība. (Tulk. piezīme)