Татьяна Зотова Как влияют на нас ограничивающие убеждения из прошлой жизни

Tatjana Zotova - Kā mūs ietekmē ierobežojošas pārliecības no pagātnes dzīves

15 07 16 01

Vai jums ir gadījies pieķert savā uzvedībā kaut ko, kas jums traucē rīkoties tā, kā jūs gribat patiesībā? Turklāt jūs nevarat sev pašiem paskaidrot, kāpēc tā rīkojaties?

Darbību neloģiskums dažās situācijās liecina par to, ka mūsu uzvedību vada ierobežojošas pārliecības.

Un uzreiz rodas jautājums: vai mums ir nepieciešamas ierobežojošas pārliecības dzīvē, vai arī ir vērts no tām atbrīvoties?

 

Ierobežojumi, kas pārvērš mani briesmonī

Ilgi nevarēju izsekot, kurā brīdī mani sāk tracināt, kad redzu, ka mani mājinieki nenoliek lietas savā vietā. Mēģināju atrast slēdzi, kurš “dārgo mammuci” pārvērš niknā, milzīgā briesmonī, iedvešot bailes dzimtajos bērnos.

Momentā mana seja izkropļojas, kļūst šausmīga, un uz bērnu pusi sāk stiepties tumši taustekļi. Tie var sagrābt bērnu jebkurā momentā.

Reinkarnacionikas Institūtā tika strādāts pie ierobežojošu pārliecību un traumējošu situāciju tēmas. Un kādā no iegremdējumiem es nolēmu atrast cēloni, KĀPĒC mani kaitina nekārtība.

Aplūkojot pirmo situāciju, kļuva skaidrs, kā mani pašas ierobežojumi ietekmē bērnus. Es ieraudzīju sevi zem kupola, pareizāk sakot, zem stikla burkas. Man sākās panika no tā, ka es kaut ko saku saviem bērniem, bet caur stiklu viņi mani nedzird!

Skats uz situāciju no augšas, un mēs visi izrādāmies rāmjos. Tikai bērniem tie pagaidām ir punktēti aplīši. Tajos ir pārrāvumi, tātad ir vēl iespēja izrauties.

Skatījos uz saviem bērniņiem un apzinājos, cik daudz savu ierobežojošo pārliecību es viņiem jau esmu “uzdāvinājusi”. Meita atrodas aplīša centrā, viņa jau ir tajā nofiksēta. Viens mans vārds, un nekādu problēmu ar bērnu.

15 07 16 02

Bet dēls vēl šaudās pa šo apli. Viņš meklē izeju, tieši ar viņu ir vairāk konfliktu. Viņš vēl mēģina izrauties no šī apļa.

Uzpeldēja vēl viens ierobežojums – “mans pienākums”.

Situācijas pārlūkošana bērnībā, un mēs atradām momentu, kur es pirmoreiz izdzirdēju, ka man ir kāds pienākums. Viss bija tik vienkārši – mazai meitenei, kura nevēlas līdz galam noēst gabaliņu maizes, vecmāmiņa pateica: “Tev ir jānoēd sava maize, citāti tā visu nakti skraidīs tev pakaļ.” Toreiz es šos vārdus palaidu garām.

Un maize patiešām skraidīja man pakaļ visu nakti. Sapnī. Tikai ne maziņa. Maziņa biju es. Sapnī man pakaļ dzinās milzīgs, iekosts maizes gabals. Tas bija bērna murgs.

Sapnī es raudāju un pamodos bailēs. Vēlāk, pat ja neviens vārdos nespieda visu man uzlikto apēst līdz galam, es vienmēr raudāju. Sajūta, ka man ir pienākums, pakāpeniski nostiprinājās manī un tagad izplatījās ne tikai uz ēdienu.

Iegremdēšanās laiks ritēja, un mēs vienmērīgi pārgājām uz pagātnes dzīvi.

 

Pēc atbildēm – uz pagātnes dzīvi!

Laikam viena no aizraujošākajām Reinkarnacionikas iespējām[1] – paskatīties pagājušos iemiesojumus. Man daudz kas noskaidrojās šajā telpā.

Viduslaiku Eiropa. Esmu vīrietis, slepenais kurjers. Kādam piegādāju valstiski nozīmīgas vēstules no garīgā Ordeņa vadītāja. Mans pienākums – nogādāt vēstules un palikt nepamanītam.

Reiz es vedu kārtējo slepeno vēstījumu adresātam citā pilsētā. Es steidzos, dzinu zirgu dienu un nakti. Un, lūk, es tuvojos pilsētai. Apstājos. Manī sāka celties trauksmes sajūta.

Es atcerējos visu: ar kādu satraukumu svētais tēvs sniedza man šo depešu, kāda spriedze no viņa nāca un kāds izmisums bija redzams viņa acīs.

Tas mani darīja uzmanīgu. Garīdznieka satraukums bija saistīts ne tikai ar informāciju, kura man bija jānodod, kam paredzēts. Tas attiecās arī uz mani personīgi. Viņš juta, ka redz mani pēdējo reizi. Viņš ar savu roku bija parakstījis man nāvessodu.

15 07 16 03

Un, lūk, es stāvu, satraukuma pārņemts, turu sev priekšā aploksni ar zīmogu. Uzlaužu zīmogu.

Mana dzīvība izrādījās dārgāka nekā pienākums valsts priekšā. Adresāts vēstuli tā arī nesagaidīja. Taka, kas nogriezās no galvenā ceļa, paildzināja manu dzīvi.

Sveša pilsēta, nabadzīgs apģērbs un pastāvīga sajūta, ka tiec izsekots, piepildīja manu dzīvi ar bailēm tikt noķertam. Un ne velti. Es tiku noķerts, pakļauts spīdzināšanai un nomiru svētā tēva rokās. Raudot viņš stāvēja virs mana pēc paša pavēles izkropļotā ķermeņa.

Apzināšanās, saņemtas, aplūkojot šo iemiesojumu, izrādījās daudz dziļākas, nekā izskatījās pirmajā acu uzmetienā. Vēlāk tas noskaidrojās.

Šeit es ieraudzīju, pie kā var novest rāmju, kurus mums “uzdāvinājis” sociums, pārraušana. Garīdznieks audzināja mani, apbalvojot ar daudziem saviem ierobežojumiem. Būdams zēns, es uzrāpos ābelē draudzes dārzā, norāvu dažus ābolus, un mūķenes pažēlojās par mani audzinātājam.

Audzinātājs man teica: “Zēns kristietis nedrīkst tā uzvesties!” Bērna apziņa nesaprot, ko tādu šausmīgu viņš ir nodarījis. Viņš vienkārši gribēja apēst ābolu un pacienāt ar tiem savu audzinātāju.

Ar laiku “mans pienākums” zēnam iesakņojās un apauga ar citām nozīmēm. Kļuvis vīrietis, es jau lieliski apzinājos, kas ir pienākuma sajūta. Taču, tā kā tas nebija mans personīgais ierobežojums, tad vienā jaukā brīdī es izdarīju izvēli un atteicos no tā.

Mans audzinātājs, nespējis pārraut šo šablonu, zaudēja tuvu cilvēku, kurš viņam aizstāja dēlu. Izvēle par labu pienākumam pret valsti saskaņā ar kristīgo ticību padarīja viņu par slepkavu.

Šīs pieredzes vērtību mēs devāmies apskatīt aplūkojamā iemiesojuma plānošanas momentā[2] – uz Dvēseļu Pasauli.

 

No turienes, no augšas, ir skaidrs viss!

Un no augšas man kļuva skaidrs viss. Ierobežojumi, kā mācība, palīdz mums kļūt stiprākiem. Pie nosacījuma, ka mēs tiem pretojamies.

Sākotnēji ierobežojumu mūsu iekšienē nav. Tie parādās no ārpuses, no ārienes.

Pat es, zēns, pagātnes dzīvē ieraudzīju vienu rāmi, kurš parādījās sarunā ar audzinātāju. Es nesapratu, par ko, bet piekritu tam. Es tam noticēju un pieņēmu par likumu. Rāmis nofiksējās.

Tajā iemiesojumā es pienākumu sajūtu atstrādāju pārpārēm.

15 07 16 04

Un nevarēju nociesties nepaskatījūsies, kādēļ gan man tagad būtu jājūtas ierobežotai. Mani vienmēr ir uzjautrinājušas atbildes, kuras esmu saņēmusi Dvēseļu Pasaulē[3]. Man nāca smiekli, ka tās ir tik vienkāršas! Mēs dzīvojam šeit, materiālajā pasaulē, kaut ko sarežģījam sev un pa ceļam citiem. Viss patiesībā ir vienkārši!

Man atnāca izpratne, ka rāmji man tagad nav vajadzīgi. Es vienkārši noņēmu no sevis stikla burku.

Tūlīt pat gaiss apkārt kļuva svaigs. Rāmis ap meitu, punktains rozā aplītis, izgaisa. Dēls rīkojās netradicionāli – viņš vienkārši panira zem tā. Viņa rāmītis-aplītis pariņķoja uz vietas un, neatradis sev centru, izgaisa telpā.

Un uzreiz sākās brīva kustība pa istabu. Man sagribējās veikt mitro uzkopšanu.

 

Novēlējums no Dvēseļu Pasaules

Dvēseļu pasaules apmeklējums[4] vienmēr norit dažādi. Bet es vienmēr tur saņemu novēlējumu tēlu veidā. Arī šoreiz bez tā neiztika.

Stāvot pie manas šodienas dzīves plānošanas kataloga, mana dvēsele izvilka no tā ar punktētu rozā līniju apvilktu aplīti.

Dvēsele teica; “Lūk, tas ir rāmis. Tu vienmēr vari nepieciešamības gadījumā to sev uzvilkt. Tas var būt dažādā izmērā. Viss ir atkarīgs no tā, kādu izvēlēsies tu.”

Rāmis var sašaurināties centra virzienā un rezultātā saplūst ar to. Tad jau būs grūti noteikt, kur ir cilvēks un kur viņa ierobežojumi.

15 07 16 05

Kā tad noteikt ierobežojošo rāmi?

Arī uz šo jautājumu man deva atbildi: “Kad tu jūti diskomfortu kādā situācijā, ieklausies sevī: vai nu tu gribi neapzināti nostāties rāmī, vai arī tevi grib tajā ielikt. Būt centram vai ne – katrs izvēlas pats.”

 

Sk. arī Savs laiks akmeņus salasīt[5]. Par ierobežojumu ietekmi uz fizisko ķermeni.

 

Ne visi ierobežojumi ir vienādi

Interesanti, ka maniem bērniņiem apkārt ķermenim parādījās pavisam citādi aplīši – tieviņi, zili un mirdzoši. Un šajos aplīšos viņi brīvi skraidīja un nestāvēja vienā vietā. No šiem aplīšiem manās rokās it kā parādījās pavadiņas. Tās izstiepās dažādos attālumos kā no gumijas.

Man atnāca atbilde. Izrādījās, ka ne visas ierobežojošās pārliecības ir vienādas.

 

Sk. arī Paplašiniet savu iespēju robežas[6]

 

Audzināt bērnus pavisam bez tiem nevar. Aplīši, kurus es ieraudzīju, – tā ir viņu drošā dzīve. Tie ir tie rāmji-ierobežotāji, kuri neļaus viņiem iebāzt pirkstus rozetē vai izdurt sev vai vēl kādam aci ar dakšiņu.

Pats svarīgākais, ko es ieguvu no tās iegremdēšanās – tā pirmām kārtām ir uzticēšanās sev, savām sajūtām. Es kļuvu vēl mazliet stiprāka. Tagad man ir izpratne, kā noteikt, vai man rāmji ir vajadzīgi vai var bez tiem iztikt.

 

P.S. Un kā jūs atrodat cēloni savām negatīvajām emocijām? Dalieties, lūdzu, komentāros!

 

Tatjana Zotova

Tatjana Zotova

Žurnāla korespondente

https://ru.journal.reincarnatiology.com/

 

Pievienots 16.07.2015

https://ru.journal.reincarnatiology.com/ogranichivayushhie-ubezhdeniya-kak-izbavitsya/

 

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4018-reinkarnaciologija-tavu-iespeju-telpa (Tulk. piezīme)

[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4033-kapec-nepieciesams-atjaunot-ieprieksejo-dzivju-atminu (Tulk. piezīme)

[3] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4061-mana-dveselu-pasaule (Tulk. piezīme)

[4] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3690-alona-obuhova-ka-strada-dvesele-smalkaja-pasaule (Tulk. piezīme)

[5] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4118-laiks-salasit-akmenus (Tulk. piezīme)

[6] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4114-paplasiniet-savu-iespeju-robezas (Tulk. piezīme)