Kādēļ vajadzīga agresija? Un ne tikai

Autors Marina Vasiļjeva

Ko netaustāt, jums jūdzēm tāļu šķietas;

Ko nesajēdzat, noliedzat uz reizi;

Ko neizrēķināt, tas ira greizi;

Ko nesverat, vai tas priekš jums maz sver?

Ko nekaļat, kam tāda nauda der?

Gēte

No viņa spēka daļa es,

Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

Gēte

Kādēļ vajadzīga agresija?

Agresija vajadzīga līdzsvara uzturēšanai. Visi kādu mūsu pasaulē ēd, un tas ir pilnīgi normāli. Kādēļ vispār dzīvas būtnes cīnās viena ar otru? Cīņa ir dabā visuresošs evolūcijas, līdzsvara un pašas dzīves uz Zemes process. Cīņa par dzīvību un izdzīvošanu – tas ir dzīvnieciskās agresijas viens veids. Vai nu tevi apēdīs, vai arī tu pieēdīsies, lai izdzīvotu, plus ja plēsoņas neuzturētu līdzsvaru, tad vispār grūti iedomāties, kas būtu uz Zemes. Bez agresijas nevar izaugt neviens asns cauri zemei un pat cauri asfaltam, un nedzims neviens dzīvs organisms pasaulē. Sieviete “agresīvi” izgrūž no sevis savu bērnu dzemdību laikā, un citādi nekādi neizdosies, droši vien. Bez kontrakcijām un dzīšanās neparādīsies mazulis.

Briesmīga ir agresija sugas vidū. Tas ir, kad izceļas “karš” starp sev līdzīgiem. Kad savā starpā cīnās tēviņi mātītes dēļ – tas ir saprotams: stiprākais uzvar, un stiprāki pēcnācēji ir nodrošināti. Bet kad pieaudzis indivīds apēd savus bērnus? Labi, ja viņi apēd tikai vājos un dzīvot nespējīgos. Bet ja viņi apēstu visus savus pēcnācējus?

14 02 17 1

Bet kā ar to ir mums – cilvēkiem? Bet tāpat arī kā dzīvniekiem. Tikai var būt simts reižu rafinētāk, tā kā smadzenes ir attīstītākas. Arī mums agresija var kalpot labumam, evolūcijai, un otrādi. Kas notiek patiesībā, kad cilvēks nepieņem to realitāti (kuru pats tad arī ir radījis)?

Cilvēks var paust pašas dažādākās agresijas formas. Ja cilvēks pauž dzīvniecisku agresiju, tad viņš var pat nogalināt vai sakropļot savu “pāridarītāju” vai slēpt dusmas un aizvainojumu un pie noteiktām “iespējām” – atriebsies. “Aci pret aci”.

14 02 17 2

Bet ja homo sapiens ir ļoti izmanīgs un “gudrs”, tad viņš, protams, nerādīs sevi godīgi un atklāti “dzīvnieciskajā” līmenī. Bet darīs visu to pašu – citos savas daudzdimensionalitātes līmeņos. Postīs visu un visus dažādos smalkā plāna līmeņos. Un tas ir ļoti briesmīgi, tā kā ieraudzīt – to reizēm var tikai “gaišredzīgie” un bērniņi, kuriem apziņa vēl ir atvērta, un bērns nav atdalīts no Dieva. Pats cilvēks to ieraudzīt un apzināties praktiski nevar. Viņam var pateikt priekšā tuvi cilvēki, kuri nebaidās teikt patiesību. Un ja šo patiesību cilvēks spēs atļaut sev izdzirdēt un apzināties – tad viņam vienkārši ir paveicies.

Es regulāri caurskatu savu pacientu smalko plānu. Pie agresijas un dusmām smalkie ķermeņi sāk deformēties un zaudē savu aizsardzību un enerģiju. Cilvēki it kā “uzvedas pieklājīgi”, nerāda, ka viņiem kaut kas nepatīk, ka viņu kāds ir aizskāris rezonansē, ka viņam ir sāpīgi, ka viņš jūtas ievainots utt. Cilvēki nēsā maskas tik meistarīgi, un tikai labs speciālists var to pamanīt. Tās ir ļoti smalkas ķermeņa reakcijas uz ārēju kairinātāju. Dažiem pat vispār nav žestu, izņemot bruņas un masku – sastingušu viņam uz sejas. Un rezultātā cilvēks iedzen negatīvās agresīvās, postošās dzīvnieciskā līmeņa enerģijas sevī dziļāk, savā zemapziņā, savā smalkajā pasaulē, savā “vissvētākajā”. Tāds cilvēks grauj sevi un ne tikai... Parādās tā sauktās autoimūnās saslimšanas, onkoloģija (kuras tiek uzskatītas par neārstējamām saslimšanām). Šis cilvēks (enerģētiskais vampīrs) nostiprina savu auru, pats to nezinādams, paņemot jūsu enerģiju. Tādus cilvēkus sauc par psihiskajiem jeb enerģētiskajiem vampīriem. Tikai neliels procents vampīru ar nolūku zog enerģiju no citiem cilvēkiem, bet vairums no viņiem pat paši to nenojauš.

Daudzi cilvēki, pavadījuši ilgu laiku trokšņainā pilsētā vai pārpildītā transportā, jūt kā fizisku, tā arī psihisku nogurumu, kā arī agresivitāti. Tāda cilvēces daļa nevar aizsargāt savu auru, viņi cieš no biežiem psihiskiem un emocionāliem traucējumiem. Kam aura ir vāja, tie bieži nonāk depresīvo pulkā, zaudē paškontroli, tiek pakļauti pazemojumam no malas un jūtas neveiksminieki.

Novājināta aura tieši proporcionāli ir atkarīga no fiziskā noguruma, bet tas ir stress, depresija, neizgulēšanās, slimība, smēķēšana, narkotiku un alkohola lietošana, slikta barošanās, mazkustīgs dzīves veids, pārliecīgas fiziskas slodzes utt.

14 02 17 3

Agresijas diagnostika zemapziņā ir milzīga – tātad notiek pašiznīcināšanās un visa, kas atrodas blakus (cilvēki, mājās neaug puķes), iznīcināšana. Un tad viņš smalkajā plānā kļūst par milzīgu iznīcinošu piltuvi (kā virpuļviesulis) un iznīcina visu sev apkārt un sevi pašu. Ar tādiem cilvēkiem ir nepatīkami kontaktēties, ar viņiem ne par ko nav iespējams sarunāties, viņi ar visu ir neapmierināti, vienmēr grib, lai viņus klausītos, un uzstāj tikai uz savu, “pēc viņiem gribas iet dušā un nomazgāt šo kontaktu”, smaga nepatīkama sajūta paliek pēc kontaktēšanās ar tādiem cilvēkiem un tevi izved no līdzsvara kontaktēšanās ar viņiem (negatīvais katalizators) (visu, kas jūsos ir paslēpts – viņš izcels ārpusē, saduļķos). Es pati tam pastāvīgi uzduros. Un kad es sapratu, ko viņi man rāda, viņi vienkārši pārstāja parādīties manā ceļā. Tagad – tā jau ir reta parādība manā dzīvē. Jūs droši vien esat dzirdējuši par “melno atraitni” – tas ir, kad sieviete tādā mērā ir grāvusi savus vīriešus – ka viņi vienkārši mira. Un neko speciālu viņa nedarīja, bet vienkārši dzēra viņa dzīvību un izsūca viņa enerģijas (barojās no viņa kopīgi ar egregoru). Un viņa vīru mīlēja un rūpējās par viņu. Viss kā visiem, vienkārši zemapziņā grāva, no dziļuma grauza viņu, kā rūsa ēd metālu. Un tādu vīru viņai var būt vairāki. Iznīcināšanas pakāpe tiešā veidā ir atkarīga no enerģētiskā potenciāla. Šie cilvēki pievelk pie sevis pēc rezonanses tādas būtības, kuras turpina viņa iznīcināšanu. Un ja cilvēks neslēpj enerģiju sevī, tad viņš to translē uz objektiem, kuri atrodas viņa laukā vai pa viņa enerģētiskās informācijas sakariem un visā savā daudzdimensionalitātē.

Man reizēm ir rādīts, kā cilvēks – ārēji “pilnīgi mierīgs” (kurš prot turēt sevi rokās), smalkajās pasaulēs (kaut kur, uz kaut kādā zvaigznēm, citās pasaulēs) ir izraisījis postošas stihiskas kataklizmas. Tas bija cilvēks, kurš nodarbojas ar ezotēriku un garīgām praksēm, un uz to brīdi droši vien viņš sevī bija sakrājis tik daudz šīs postošās enerģijas, ka ir spējīgs postīt citās pasaulēs. Tāpēc arī prasības no mums ir augstākas. Vajadzīga atbildība par visu, kas notiek.

Jeb, piemēram, cilvēks arī ārēji nav parādījis un apvainojies uz citu cilvēku. Aizvainojums vienlīdzīgs vēlmei pēc šī cilvēka nāves. Es paskatījos sevi, speciāli “izspēlējot” aizvainojumu. Tas bija tīrs eksperiments. Tāpēc ka, ja es patiešām jūtos aizskarta, tad nespēju raudzīties un domāt reāli, tāpēc, ka manis realitātē vairs nav: un es atrodos jau citā realitāte (tas saucas – ilūzija). Mēs vienmēr spēlējam kaut kādas lomas, tikai nepamanām un aizspēlējamies. Tad, lūk, es “paspēlēju” aizvainojumu un ieraudzīju, ka atrodos ilūzijā un tur šī cilvēka nav (personāža izdzēšana, aborta programma). Es sāku konstruēt “jaunu” dzīvi, kur nav šī personāža, es izgāju no Dievišķās realitātes un izgāju no sevis, mans ķermenis palika bez piebarošanas un aizsardzības (bet mums neko nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas, viss, kas nav vajadzīgs, tiek apēsts). Un aug postošās enerģijas. Postīšanas programma sāk strādāt (uz izmestā potenciāla, cik izmests enerģijas, tik arī būs postījumu). Lūk, tāpēc es tagad visus aicinu – “NEVAJAG APVAINOTIES”. Tādā veidā jūs graujat visu Pasaules-ēku un sevi pašus.

Visas autoimūnā rakstura slimības ir jūsu radītas (miomas, fibromas, vēzis, polipi, adenomas, alerģijas, cukura diabēts utt.). Par nosodījumu Bībelē teikts: “netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti”. Kad es nosodu cilvēku, pirmais, kas notiek – es atkal izeju no sevis (atkal atdodu enerģijas jūtu egregoram), tiek traucēta enerģiju kustība, kaut kur atkal ir emocionāls bloks (muskuļos, saitēs, cīpslās un iekšējos orgānos – un tās ir slimības).

Otrais – es atkal nepieņemu Dievišķo realitāti (sevis pašas radītu) un atkal nonāku “to objekta īpašību ilūzijā”, kuras tika pakļautas nosodījumam, kuras nedrīkst būt manā dzīvē (tajā ilūzijā), un tātad es noliedzu sevi pašu. Sevis nemīlēšana – lūk, tā bāze, uz kuras tiek būvēta visa agresija un visas destruktīvās programmas. Sevis nemīlēšanu – mēs gribam kompensēt ar mīlestību no ārpuses. Šāda aizstāšana tiek saukta par sublimāciju. Kad mēs mīlam saldumus – tad mēs šos “saldumus” sev paši nedodam. Mēs pret sevi attiecamies cieti un tāpēc gaidām maigumu no apkārtnes. Mēs neesam godīgi pret sevi, un tāpēc mēs esam meļu ielenkti. Ja cilvēks sevi nemīl – viņš nekad nespēs iemīlēt nevienu un neko. Es pievilku šīs “objekta” īpašības pēc rezonanses, un šīs īpašības manī ir – es vienkārši tās neredzu, tāpēc ka negribu redzēt un atzīt, bet šis objekts man to rāda. Es nepieņemu šīs īpašības sevī un apkārtējos. Un, lūk, es taču savā ilūzijā visu modelēju bez šīm īpašībām, tādā veidā vēl dziļāk iegrimstot savos maldos. Tātad es atkal iesakņojos “svešā objektā” un tādā veidā pārkāpju svešas gribas un brīvības saglabāšanas likumu. Tātad pēc rezonanses likuma man arī uzbruks tās būtības, kuras barojas ar šīm enerģijām – atkal enerģiju deficīts un slimības. Bumeranga likums. Ja es ielaužos, tad arī manī noteikti ielauzīsies. Kā es gribu, lai izrīkotos ar mani, tieši tāpat arī man vajag izrīkoties ar cilvēkiem.

Ilgi tā turpināties nevar, un rezultātā cilvēks pats kļūst par vampīru (tāpēc, ka viņam nepietiek enerģijas bioloģiskā ķermeņa eksistēšanai, un ķermenis sāk brukt. Tādejādi var izdarīt secinājumu, ka emocijas vajag izdzīvot tādas, kādas tās ir. Un vienkārši sākt aplūkot sevi it kā no malas un saprast, kāpēc tas rodas. Iespējams, zemapziņā ir programmas, un tās var transformēt, bet iespējams, kaut kas cits (viss ir ļoti individuāli). Zemapziņā atrodas ļoti daudz programmu, iegūtas mums mantojumā no mūsu dzimtas, no kolektīvās cilvēces – tie ir Pasaules nepareizas uztveres šabloni. Mēs to nepieņemam tikai tāpēc, ka mēs reiz esam sevi nosodījuši (droši vien iepriekšējās dzīvēs). Tādas programmas transformējas tikai ar trīskāršu (sevis un objekta, un, kas noticis) nožēlošanu. Mēs neesam pieņēmuši savu pieredzi, un tāpēc šīs programmas līdz šim laikam zemapziņā ir aktivizētas. Un tās strādās, kamēr mēs to visu nepieņemsim visā pilnībā, pilnīgi izdzīvojot visu šo pieredzi ar ķermeni un emocijām. Pēc šīs pieredzes izdzīvošanas var pierakstīt realitātes jaunu uztveršanu, un mēs uz visu reaģēsim citādi.

Mēs esam atbildīgi par visu, kas notiek! Un pats galvenais, es aicinu uz visa, kas nāk jūsu dzīvē, PIEŅEMŠANU un UZŅEMŠANU, tāpēc ka tā vai citādi, jūs PAŠI esat uzbūvējuši savu realitāti! Atrodieties samierināšanās stāvoklī. Tad pieņemiet šo realitāti jautri, rotaļīgi (esiet naivi kā bērni). Un tad dzīve pagriezīs jums otru pusi, un jūs iemācīsieties skatīties ar acīm acīs un nebaidīties, un gūt prieku no tiešas un godīgas sazināšanās AR SEVI PAŠU!

14 02 17 4

Pavisam nesen man likās, ka tas nav iespējams, taču pacietība un darbs ar sevi (es to izstrādāju caur fizisko ķermeni) deva interesantus rezultātus. Es pēkšņi sapratu, ka diezgan ilgi esmu bijusi ilūzijā, un man ir nācies pastāvīgi pretoties (lai izdzīvotu, kā es uzskatīju) un ciest. Un pēkšņi pienāca laiks, kad nevajag pretoties un ciest, ka vienkārši ir interesanti dzīvot, darīt visu to pašu, bet visu citādāk. Kontaktēties ar tiem pašiem cilvēkiem, bet pavisam citādi. Un var nekontaktēties ar to, ar kuru negribi. Es tikai vienkārši ieraudzīju un atstrādāju daļu savas agresijas, aizvainojumu utt. Es tagad strādāju caur ķermeni un zemapziņu, un tas dod savus augļus. Parādot un atzīstot savas dvēseliskās vājības – mēs iegūstam spēku un zināšanas.

Ar apmierinājumu, prieku un mīlestību

Vasiļjeva Marina

07.02.2014

 

Izsūtīts 17.02.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe