Gerrit Gielen - Being Grounded

Gerits Gilens - Būt iezemētiem

Daudzi cilvēki, kas dzīvo šodienas laikmetā, tiek saukti par “slikti iezemētiem”. Tas nozīmē, ka mēs ne pilnīgi atrodamies savā ķermenī: mēs atrodamies kaut kur citur ar daļu no sava prāta, ar mūsu domām. Dažreiz tas notiek apzināti, un tad mēs saprotam, ka daļa no prāta atrodas citur. Dažreiz tas tomēr notiek neapzināti: mēs neapzināmies, ka mēs esam kas daudz vairāk nekā zemes plāna personība, ar kuru mēs identificējamies. Mēs esam “sabiedrības” daļa, bet esam zaudējuši saikni ar savu dvēseli, savu kodolu.

Kad es raugos uz sevi, es redzu, ka šī nodalīšanās sākās agri: daļa no mana prāta bija prom no manis. Kad es mācījos skolā, nebija tā, ka no tā ļoti ciestu, bet es tur nejutos kā mājās. Es klausījos nodarbības, saņēmu apmierinošus vērtējumus, kaut arī priekšmets manu uzmanību īsti nepiesaistīja. Mana iekšējā pasaule atradās tālu no Zemes. Es daudz lasīju. Mani interesēja arī gleznošana, un, raugoties uz skaistām ainavām, piemēram, Reisdāla (Salomon van Ruysdael) spalvai piederošām, mani pārņēma sapņu pasaule.

Tā kā manam tēvam bija garīgās veselības problēmas, mēs gandrīz nekad nekur neizbraucām. Skaista daba, iedvesmojošas ainavas, jūra – nekā no tā manā jaunībā nebija. Lai arī Nīderlandē ir daudz piekrastu, es pirmo reizi ieraudzīju jūru, kad man bija 18 gadi. Es labprātāk kavējos savā iekšējā pasaulē, nevis Tilburgas pelēkajās ielās. Rezultāts bija slikts iezemējums kā pieaugušajam: bez sirds un dvēseles klātbūtnes manā ķermenī. Citiem es bieži šķitu noslēgts un izklaidīgs. Vaina nebija pilnīgi manī, jo arī es bieži jutu, ka pats nevaru būt ar citiem cilvēkiem. Kad tu nevari būt pats, tu slēpies.

Es arī jutu, ka nav iespējams atrasties uz Zemes ar manu prātu. Es domāju, ka mums ir jāpielāgojas, un tāda rīcība bija mana vienīgā iespēja.

Slikta zemējuma cēlonis vienmēr ir tāds, ka jūs kā bērns kaut kā jūtaties tā, ka nevarat būt pats, ka neesat laipni gaidīts tāds, kāds esat. Bērniem vienmēr ir neapzināta atmiņa par garīgās pasaules skaistumu, rotaļīgumu, radošumu un dzīvesprieku – vietu, kur nav sloga un piespiešanas.

Brīdī, kad augošs bērns atklāj, ka viņš atšķiras no citiem, daļa no viņa apziņas atkāpjas – cilvēki sevi zaudē. Tad viņš vai viņa piedalīsies mašīnā, ko sauc par mūsdienu sabiedrību, un kļūs par tās daļu – mēs to saucam par izaugsmi. Vai arī, zinot par savu sapņu pasauli, atkāpsies sevī, jo jūtas tā, it kā viņam šajā pasaulē nebūtu vietas.

Pirmkārt, viņš sevi uzskata par iezemētu, bet viņš tāds nav. Viņš domā, ka viņš pastāv tāpēc, ka ir sistēmas daļa. Tomēr sistēma kopumā nemaz nav iezemēta. Viņš vienkārši vairs neapzinās to daļu sevī, kura neiederas.

Daudzas mūsdienu biroju ēkas un rūpnīcas, pat veselas pilsētas, nav iezemētas pēc būtības. Tomēr iedzīvotāji tajās to neapzinās; viņi uzskata, ka tas ir normāli, un nejūt, ka kaut kas nav kārtībā. Viņi ir zaudējuši kontaktu ar savu garīgo “Es” un iekšējo bērnu, kurš ir šīs “Es” daļas galvenā izpausme.

Pirms dažiem gadiem es staigāju pa Āzijas megapilsētas ielām. Apstādījumu tikpat kā nebija, tikai milzīgi pūļi, spēcīga satiksme, viena augstceltne pēc otras. Es pamanīju, ka pilsētas enerģija mīt pilnīgi sevī pašā. Tur pilnīgi trūka dabiska miera un harmonijas, kas nodrošina dziedinošu saikni ar Zemi. Cilvēki, kas tādā pilsētā darbojas, kļūst par pilsētas enerģijas daļu un zemējuma trūkumu uzskata par normālu; viņi to uzskata par mūsdienu sabiedrības izpausmēm.

Tāpēc attiecībā uz zemējumu jūs varat cilvēkus iedalīt trīs grupās:

1. Cilvēki, kuri ir slikti iezemēti, bet to nezina; viņi pieņem savus ierobežojumus kā dotumu un pilnīgi neapzinās savu iekšējo diženumu. Viņi sevi ir pilnībā identificējuši ar etiķeti, ko viņiem ir pielikusi sabiedrība, piemēram, pieaugušais, strādājošs cilvēks vai mājsaimniece.

2. Cilvēki, kuri ir slikti iezemēti un to zina. Tie bieži ir cilvēki, kuri šeit nejūtas kā mājās, domā, ka viņi šajā pasaulē nav patiesi gaidīti. Viņi redz apkārtējo sociālo realitāti un jūt, ka viņiem šeit nav vietas. Viņi apzinās to sevis daļu, kura neatrodas uz Zemes, un domā: “Šī pasaule neatbilst tam, kas es esmu.”

3. Cilvēki, kuri ir (vairāk vai mazāk) labi iezemēti. Neraugoties uz visām problēmām un pretestību, viņi joprojām zina, kā atrast savas iekšējās pasaules izpausmes veidu. Viņi pasaulei parāda kaut ko no sava patiesā es.

Šis raksts ir paredzēts, lai palīdzētu cilvēkiem pāriet no otrās grupas uz trešo grupu. Es to gribu darīt, balstoties uz savu pieredzi. Personīgi es vienmēr esmu ļoti labi zinājis par savu iekšējo pasauli, taču vienkārši ticējis, ka manam patiesajam “Es” uz Zemes nav vietas. Tātad savā ziņā es biju dzīvojis dubultu dzīvi. Neraugoties uz to, es sāku spert svarīgus soļus pretim Zemei.

 

1. solis – atvēliet sev laiku, lai uzzinātu, kas jūs esat

Raugoties no malas, pirmais solis man bija paradoksāls. Es nolēmu neveidot karjeru un strādāt pēc iespējas mazāk. 20. gs. 80. gadu sākumā es strādāju tikai nepilnu darba laiku trīs dienas nedēļā, kas vīrietim toreiz bija ļoti neparasti. Man nedēļā bija veselas četras dienas, kuras varēju veltīt sev. Es atvadījos no iespējamās sociālās karjeras.

Atceros, ka es pirmo reizi darbadienā gāju uz bibliotēku un vienkārši apsēdos lasīt. Man tas patika. Laiks sev pašam, lai nodarbotos ar lietām, kuras man patiešām šķita interesantas. Laiks, lai kaut kad nedēļas vidū mazliet pastaigātos, kad vēlos.

Ja vēlaties būt labāk iezemēts, tas ir pirmais solis, kas jums jāveic. Atvēliet sev laiku. Nav svarīgi, ko jūs ar šo laiku darāt, kamēr jūtat, ka šis laiks viss pieder jums. Katru brīdi, kad tas nav mūsu, mēs patiesībā neatrodamies uz Zemes. Lai varētu dzīvei uz Zemes teikt “jā” un pilnīgi atrasties šeit, mums ir jājūt, ka mums ir laiks.

Tas ir milzīgs solis. Uz mums no sabiedrības puses tiek izdarīts liels spiediens, lai mēs būtu aizņemti, lai kaut ko darītu. No mums tiek gaidīts, ka mēs veidosim karjeru, pelnīsim naudu, būsim noderīgi sabiedrības locekļi, rūpēsimies par citiem utt. Visas šīs lietas mums izvirza prasības. Ja mēs kaut ko nedarām, ja mēs atvēlam laiku sev, mēs jūtamies vainīgi. Kad mēs vienkārši sēžam, neko nedarot, tas tiek uzskatīts par sliktu.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc sev atvēlēts laiks ir tik svarīgs: mēs nevaram iezemēties, kamēr mēs nezinām, kas mēs esam. Kamēr mēs augam, ārējā pasaule jums teiks, kas jūs esat. Jūs saņemat vārdu no saviem vecākiem; jūs esat zēns vai meitene. No jums tiek gaidīta īpaša uzvedība atbilstoši jūsu dzimumam. Jūs apgūstat šīs idejas par sevi. Tikai tad, ja pats atvēlat sev laiku un telpu, jūs varat atlaist šos iekšējos vēstījumus. Man kā vīrietim bija svarīgi atlaist visa veida idejas par to, ko nozīmē būt vīrietim. Radīt telpu sievišķajam manī, telpu bērnam manī – telpu eņģelim manī.

Laiks sev vienmēr nozīmē, ka agri vai vēlu jūs apzināsieties, kas notiek jūsu iekšienē, kas jūs patiesībā esat savā būtībā – jūsu unikālais jūs. Tas jums liks justies savādāk, liks sajust, kas jūs patiesībā esat.

Īsta sazemēšanās sākas ar laika atvēlēšanu, lai atklātu sevī daļu, kura nav iezemēta. Ja jūs to nedarāt un pilnīgi ejat līdzi sabiedrības enerģijai, tad jūs noraidāt šo daļu un esat spiesti piederēt I grupai.

 

2. solis – izpaudiet sevi

Vēl viens svarīgs solis bija tas, ka es pieņēmu lēmumu padarīt savu iekšējo dzīvi redzamu citiem. Es nolēmu parādīt pasaulei manu “atšķirīgumu”, manas patiesās krāsas. Manā gadījumā es to izdarīju, izveidojot tīmekļa vietni un publicējot tajā visāda veida tekstus par tēmu: “Dzīve un Apziņa”. Gadu gaitā es biju izstrādājis daudz ideju par to, kam līdzinās dzīve. Radot tīmekļa vietni, manī parādījās kaut kas tāds, ko es vienmēr biju turējis tālāk no pasaules, – es pieskāros pasaulei.

Kas notiek, kad jūs to darāt?

Vecā sabiedrība nav iezemēta un nav līdzsvarota. Mēs nedzīvojam simbiozē ar Zemi; nav harmonijas. Mūsu ekonomika balstās uz Zemes izlaupīšanu. Mēs ātri iegūstam no Zemes milzīgus resursus, kas nepieciešami, lai turpinātu ražot apšaubāmu masveida produkciju, un, šādi rīkojoties, mēs iznīcinām vidi. Ir skaidrs, ka mēs nevaram mūžīgi turpināt šo nesabalansēto dzīvesveidu, kurš izriet no tā, ka cilvēku sabiedrība kopumā nav iezemēta. Daudzi tagad dzīvojošie cilvēki domā, ka viņi ir labi iezemēti, bet tas tā nav. Cilvēkiem rodas maldīga iezemētības sajūta, jo viņi ir cieši savienoti ar lielu enerģētisku sistēmu, kas pati par sevi nav iezemēta. Tas viņiem ļauj neņemt vērā Zemi. Rezultāts ir Zemes izmantošana un iznīcināšana.

Brīdī, kad ļaujat kaut kam plūst no sevis dziļumiem uz Zemi, jūs radāt enerģētisku ciklu. Jūs kaut ko atdodat Zemei, un atpakaļ nāk plūsma. Tas ir dabisks cikls, kas ļoti atšķiras no modernās, postindustriālās sabiedrības plēsonīgā mehānisma. Radot šādu ciklu ar Zemi, jūs automātiski sāksiet justies kā Zemes daļa un uzņemsieties atbildību par Zemi.

Jo vairāk cilvēku izveido šādu ciklu, jo tas rada lielāku un labāku līdzsvaru starp došanu un ņemšanu, starp Zemi un cilvēci.

Jaunajā laikmetā cilvēce būs iezemēta. Bet to var panākt tikai tad, ja indivīdi pieņem lēmumu paust uz Zemes savas skaistākās un dziļākās daļas.

 

3. solis – sakiet “jā” ienākošajai plūsmai

Lai šis cikls pilnībā notiktu un tiktu pilnīgi aktivizēts, ir svarīgi teikt “jā” ienākošajai straumei. Tas var šķist vienkārši, bet tas tā nav. Mūsu dzīvēs pastāv visdažādākās vecās bailes un uzskati, kas to kavē. Mēs arī bieži esam izveidojuši realitāti, kas to sarežģī dēļ šīm vecajām bailēm un uzskatiem, kas mūs apņem.

Bailes liek mums turēties pie tā, kas šķiet drošais, pazīstamais – vecais. Darbs, attiecības, draugu loks, ģimene, dzīves vide – tās var būt visas lietas, ar kurām mēs patiesībā neesam laimīgi, bet kuras tomēr sniedz mums drošības sajūtu. Tas neļauj jaunajam, ko Zeme vēlas mums dot, patiesi nonākt mūsu ceļā. Bailes liek mums palikt savienotiem ar vecajām enerģijas sistēmām, kas nav iezemētas, un bailes liek mums turēties pie maldīga zemējuma un drošības.

Teikt “jā” jaunajam nozīmē, ka mums ir jāatlaiž vecais. Tas ir uzticēšanās solis, un, tā kā mūsu cilvēku pasaule ir balstīta uz bailēm, tas nav viegls solis.

Iztēlojieties sekojošo. Jums ir bērns pusaudža vecumā. Kādu dienu viņš vai viņa pienāk pie jums un saka: “Es vairs nevēlos iet uz skolu, es tur jūtos nelaimīgs un neko neiemācos.”

Iedomājieties, kādas sajūtas jums no tā rodas. Iespējams, panika: doma, ka ar šo bērnu tagad viss notiks nepareizi. Dzīve, neko nedarot, paliekot mājās, – šāds bērns kļūs par pilnīgu neveiksminieku. Mēs visi vēlamies, lai bērns saņem savus diplomus un labi apmaksātu darbu. Mēs īsti nevaram noticēt, ka ceļš uz laimīgu dzīvi šim bērnam ir pavisam citāds.

Šādā situācijā sajūtiet spiedienu, kuru jūs izdarāt uz bērnu, vēsti, ko sniedzat bērnam: “Ja tu neiesi kopā ar sistēmu, viss noies greizi.” Un tāpēc bērnam ir dziļš jautājums, kāds varētu būt viņa vai viņas ceļš uz piepildījumu un laimi.

Šī nostāja, šī pārliecība par sistēmu faktiski ir mūsu pašu “svētā” ticība, ka, tiklīdz jūs iziesiet no sistēmas, viss ies greizi.

Mēs esam šis bērns; mēs jūtam savu iekšējo mērķi – ceļu uz laimi. Tomēr mūsos ir arī ļoti spēcīga autoritatīva balss, kas saka, ka to nevar izdarīt, ka ir naivi un bērnišķīgi tam ticēt un ka ieklausīšanās savā iekšējā balsī, savās dziļākajās vēlmēs patiesībā ir eskeipisms.

Mēs augam ar domu, ka mūsu sabiedrības enerģētiskā sistēma nodrošina noteiktību: bankas ir uzticamas, mūsu pensijas ir garantētas, pastāvīgs darbs sniedz drošību. Kad mēs esam slimi, ārsti mūs uzlabo, mūsu izglītība garantē mums labu darbu utt. Tomēr mūsdienās mēs atklājam, ka šīs lietas nav tik drošas. Iemesls tam ir tāds, ka mūsu sabiedrībai kopumā trūkst iezemējuma.

Labā ziņa ir tā, ka mēs to varam mainīt un ka daudzi cilvēki to jau dara. Vairāk nekā jebkad šodienas moto ir: “Uzlabo pasauli, sākot ar sevi.”

Vispirms radiet sev labu iezemējumu un veselīgu enerģētisko ciklu, kurā jūs izpaužat sevi pasaulē, un atverieties tam, ko pasaule vēlas jums sniegt.

Atvērties – kā mēs to darām? Tiklīdz mēs sākam stāstīt par to, kas ir mūsos, pasaulei, mūsu priekšā sāk parādīties jaunas lietas. Ir ļoti svarīgi uzticēties tam, ticēt tam un dziļi no sirds pateikt “jā”.

 

Visbeidzot: pieņemiet beznosacījuma mīlestību

Galu galā, iezemēšanās ir ļoti vienkārša lieta: pieņemiet mātes Zemes mīlestību personīgi. Atsakieties no idejas, ka Zeme ir mirusi, nedzīva lieta, un iekšēji noskaņojieties uz viņas apziņu – un tad jūtiet mīlestību pret jums personīgi. Jūtiet, ka Zeme vēlas jums palīdzēt un vienmēr atbalsta jūs jūsu ceļā.

Dzīves brīnums uz Zemes ir tāds – jo vairāk jūs atvērsieties un būsiet paši, jo vairāk jutīsieties Zemes mīlēti. Dzirdiet Zemes aicinājumu. Dzirdiet, kā viņa sauc jūsu dvēseli, jūsu patieso “Es”. Sakiet “jā” sev un sakiet “jā” Zemes mīlestībai, kas domāta jums. Tā ir iezemēšanās.

 

© Gerrit Gielen

https://www.jeshua.net/articles/being-grounded/

Tulkoja Jānis Oppe