Helēna Maistrenko - Likteņu grāmata

16.01.2014.

H.Maistrenko Liktenju gramata 01

Dārgais dvīni!

Šodien vēršos pie Tevis, mans garīgais Brāli, par cik zinu, ka tieši Tev ir piemērotāk atrast tos Audzinātājus, kuri palīdzēs un dos izskaidrojumus. Ir jautājumi, kurus nezinu, kam adresēt. Protams, var jautāt daudziem, – arī tas ir variants, un ļoti labs. Lūdzu Tevi būt par manu Pavadoni un augsto Tulkotāju.

Pateicos. Pieņem manu trīsošo maigumu.

Jau vairākas reizes ir runāts par ieiešanu, dzimšanu, izpaušanos Jaunā ciklā. Ko par to var pastāstīt?

Vispirms parunāsim par to, ka sākums un beigas reti sakrīt un saglabājas apziņas pārmantojamībā. No šīs pozīcijas globālas, kosmiskas transformācijas momentānā vai īslaicīgā veidā ir mērķtiecīgas un pilnīgi piemērotas. Pēc attīrīšanās krasi mainās un atjaunojas telpa – laika apjoms; viena civilizācija aiziet, otra – dzimst. Ir izmainījušies apstākļi, izmainījušies mērķi, aktīvā fāzē ir stājušies jauni likumi un raksturojumi, un tajos aizmetas, dzimst citas civilizācijas apziņa, jaunas rases apziņa, piemēram.

Pārmantojamība vai nu nav mērķtiecīga, vai tiek pasniegta dozēti ar teiksmu, mītu, leģendu palīdzību, kuros cieši saausta īstenība ar aizsauli, smalkā pasaule ar fizisko, izdoma ar realitāti.

Atmiņa ir transformēta tādā pakāpē, ka par viņu vispār var runāt kā par periodu, aizzīmogotu līdz īpašiem apstākļiem. Tas ir, tagad jūs saprotat, ka atmiņas par pagājušajām dzīvēm, iemiesojumiem cilvēkam tiek bloķētas daudzu iemeslu dēļ. Bet atmiņas par dzīvēm no pagājušiem cikliem vai citām pasaulēm – tā ir vēl tālāka, nu, nodaļa, pie kuras arī pieeja ir īpaša.

Tāpēc mums tika teikts, ka Likteņu Grāmata ir vēl senāka nekā Akašas Hronikas?

Tā ir terminoloģijas, nosaukumu lieta.

Vēršoties pie Garīgās Pieredzes Glabātuves, var iegūt daudzveidīgu informāciju. Katrs fails var tik saņemts, pirmkārt, pēc pieprasījuma, otrkārt, pēc gatavības. Maz attīstītam indivīdam nevajag, par agru ir zināt lietas, kurām viņa saprāts vēl nav gatavs. Audzinātāji un Glabātāji novēro procesu.

Treškārt, tuvākas dzīves gan vēsturiskā, gan evolucionārā ziņā atklājas tieši kā iemiesojumi vai to fragmenti. Agrāki vai tālāki – tiek lasīti citādāk. Tas drīzāk ir pieredžu krājums, palete, matrica. Šeit ir savākta Dvēseles integrētā pieredze. Tu šeit neatradīsi noteikumus un pavadoņus, apstākļus un dekorācijas, kurās tika iegūts tas vai cits atklājums. Šeit tu to smel jau kā faktu, kā zināšanu, tevis apgūtu, izdzīvotu. Tāds stāvoklis cilvēkam jau daļēji ir pazīstams. Zinu. No kurienes, kā, kad? – tam vairs nav nozīmes. Vienkārši Zinu.

Tad, lūk, Likteņu Grāmata – tas ir jauns Glabātuves līmenis Garīgajai Pieredzei no cita cikla un ārpuszemes pasaulēm. Ir laiks ieiet apziņā, ka gan planēta nebija pilnīga tāda kā šodien, gan pasauļu sakari bija citādā realitātē. Teiktā izpratnē jebkura šodien pieņemta hronoloģija ir nepiemērota, neapšaubāmi nepareiza, izkropļota; tāpat kā pārējās piesaistes mūsdienu telpas-fiziskajiem raksturojumiem ir vienkārši nesavienojamas. (Pat pēc mītiem var uztvert par Telpas-Laika-Dimensijas globālām izmaiņām: titāns Krons (Laiks) nogāž Urānu (Debesis); Zevs uzvar Kronu.)

Tu ieņēmi sevī tādu stāvokli kā “nav vārdu tulkojumam”, “vispār nav vārdu kā tādu”. Arī labs izlasījums, tuvs īstenībai. Informācija var atklāties atklāsmēs. Zinu, un viss. Vai tēlos. Vai kā enerģija. Bez dekorācijām un paskaidrojumiem. Ir atklājusies, – lasi bez vārdiem, ar sirdi. Cik iesūci, – viss ir tevī, tavs; ko neieņēmi, – gaidi citu ieslēgšanos.

Tad, lūk, jūs tagad esat gan pabeidzēji, gan sācēji.

Ciklus, laikmetus, civilizācijas vēra vaļā tie, kuri gāja uz iegremdēšanos, uz vibrāciju pazemināšanos, jo tur vēl nebija bijuši. Tagadējos laikos – kāpšana uz pasaulēm, kur izmainījies ir viss. Atgriežoties, neatceraties un nepazīstat. Atkal dzimst ilūzija. Tā ir tik stipra, ka vieglāk noticēt, ka viss ir jauns, nezināms, neatklāts, neizzināts. Tā arī ir. Gan ceļu ir neskaitāms daudzums, gan telpu, gan iespēju.

Kāpēc ilūzija? Parasti jūs spriežat, piesaistoties materiālās uztveres reālijām. Meklējat analoģijas, mēģināt šajā līmenī kaut ko atcerēties. Bet te atcerēties nav ko. Šeit viss ir jauns, pārveidojas ik sekundi. Bet dziļajos (sirds) vai augstajos (Gara līmeņos) jūs vēl ne pārāk gribat iesaistīties. Tāpēc pazīt dzimto ir grūti: vajag vai nu augstu pacelties, vai arī dziļi iegremdēties sevis iekšienē (kas faktiski ir viens un tas pats). Bet tas, kaut arī patīkams, salds, tomēr ir Dvēseles darbs pilnā atvērtībā, savā skaidrībā, savā vienotībā.

Atvērēji nāca enerģētiski spēcīgi, ar kolosālu potenciālu un aktivitāti. Uz cikla beigām no viņu klātbūtnes saglabājušies vienīgi mazi un diezgan vāji fragmenti. Un tieši Pabeidzēji dod viņiem iespēju pacelties un atkal apvienoties ar saviem milzīgajiem, izaugušajiem un uzkāpušajiem Vecākiem. Tas ir, Atvērēji deva dzimšanu, ieslēdza procesu, atdzīvināja veselu laikmetu un... pacēlās, uzkāpa, un tikai viņu mazie bērniņi vēl pabeidz vākt savu pieredzi. Pabeidzēji dod viņiem gan impulsu, gan iespēju pacelties, atkal apvienoties, gan vēl lielāku pacelšanos Atvērējiem. Atver vieni, pabeidz zināmā mērā citi, bet, kā redzam, visi vienā Vienotā Apjomā, Apziņā, Garā. Vienā aizjūgā.

Jums pateicas kā Pabeidzējiem arī šajā nozīmē. Pirmkārt, notika tā izpēte, ar kuru atnāca Atvērēji. Otrkārt, ir dots impulss, iespēja atkal apvienoties “atpalikušajiem” vai pazaudētajiem, vai jaunajiem fragmentiem. Viņiem ir atvērts ceļš uzkāpšanai veselumā, vienotībā. Treškārt, un vēl ļoti daudzkārt, ir izkārtojusies nepārtrauktība, pabeigtība ar uzkāpšanu planetārajā un kosmiskajā līmenī. To šodien tikai iezīmējam, šeit vēl ir priekšlaicīgi dot izvērstu informāciju. Vēl daudz etapu, kuros – lēcieni-pacēlumi pa katru dimensiju un plāniem, kā arī pasaulēm. Piemēram, procesa pabeigšana fiziskajā līmenī iekļauj jaunus mehānismus un likumus, kuri pārveido astrālos, mentālos un tml. plānus. Tās arī nav šodienas sarunas tēmas.

Ir derīgi palūkoties uz Pabeidzējiem. Bieži viņu loma, nozīmīgums “nodzēšas”, aizmirstas, neatrod pienācīgu sapratni un pateicību. Tas ir cilvēciskais uzskats. Garīgajai Pasaulei viss ir citādāk.

Jūs teiksiet: “Taču ne pateicības dēļ...” Pareizi. Priekš sevis. Priekš Sevis. Priekš Visa, Kas Ir. Tas ir ceļš. Es mazais audzinu un paceļu sevi pie Gara, ieeju Sevī lielajā, iekļaujos Vienotībā ar Visu, Kas ir.

Pabeidzēja ceļš ir cēls un pirmajā acu uzmetienā nepamanāms. Iesācēja taka – grūta un žēlsirdīga. Plūstošā jeb, kā jūs sakāt, saudzējošā pāriešanā krasi lēcieni nav mērķtiecīgi. Plaša mēroga radīšanai gan laiks nav pienācis, gan “teritorija” nav pietiekoši sagatavota, bet galvenais – cilvēciskā apziņa.

Jā, jā. Atkal un no jauna par apziņu. Jaunatne un bērni tuvojas jaunradei. Viņi ienāk pasaulē, dzīvē, realitātē, kuru sagatavojāt un piešķīrāt jūs – vecākā paaudze. Jūs esat nobriedušas dvēseles, viedas un norūdītas, bet viņas – par jums spējīgākas patstāvīgā, oriģinālā nešabloniskā radīšanā. Lai viņas redz un piedalās visā, ne tikai perlamutra rožainā, rozā bez mākoņiem.

Svarīgi zināt arī ceļa zīmes, orientierus. Teicēju tautas viedums jau lielā mērā ir zaudējis savu daudzdimensionālo garīgo piesātinātību priekš desmitiem, simtiem paaudžu. Sataustījuši caur sevi, nodzīvojoši ar savu likteni pacelšanās ceļu pie Dvēseles un Gara, – nododiet saudzīgi, ar mīlestību un viedumu kā savas, tā arī senču zināšanas. Iedvesiet dzīvu vārdu, apgarotību bērnu, jaunatnes sirdīs un galvās. Viņi ar saviem līdzekļiem dāvā šo dārgumu mazbērniem. Atdzims dziļa dievišķa dzīves sapratne, tās vērtīgums un prieks.

Cik vienkārši! Un cik ģeniāli!

Protams, Jā!

Un tomēr. Lūdzu, kopīgi. Ar apziņas pacelšanu un iegremdēšanos sirdī, iesaistīsimies, uzkāpsim jaunā ciklā ar lielāku, nu, sapratni, iejutīsimies, tiksim skaidrībā ar tagadnes perspektīvām. Palīdzi man, lūdzu!

Mūsu ceļš vienmēr un visā ir savienojams. Dažreiz tu vieglāk jūti mani – tavu garīgo brāli – citu reizi – nedzirdi. Tādas ir uztveres īpatnības cilvēka ķermenī. Par savu dzimšanu jeb atnākšanu lielākā ciklā tu arī jau esi informēta.

Parunāsim par “tagadnes perspektīvām”. Labs pāris. Perspektīva norāda virzienu, kustības, attīstības vektoru, tas ir, tā it kā ir orientēta uz nākotni. Tagadne neļauj aizlidot ne uz fantāziju ilūziju, ne uz blakus telpām, ne uz laika labirintiem. Man patīk “tagadnes perspektīva”.

Un tā, ko mēs sapratīsim ar šo vārdu savienojumu?

Esamība. Stāvoklis. Apzināta ieslēgtība. Saprātīga vērošana. Atšķiršana un atbildība. Neiejaukšanās viedums. Līdzdalības mīlestība. Radīšanas prieks. Neizmērojamā Tagad katra mirkļa apgarotība. Redzēšana, jušana, zināšana kā tālu, tā tuvu; kā iekšienē, tā arī ārpusē. Vienotība.

Radu Gaismu, dāvāju Mīlestību!

Bet kā tad darbības, kustība, pārveidošana?!

Tās ir sekas, turpinājums, visa, kas tika apzīmēts augstāk, iedzīvināšana. Fiziskajā pasaulē jums bija ļauts radīt, kā pagadās. Kāds sāka savu darbību no vārdu līmeņa, apejot skrupulozu gatavošanos domās kā platformas formēšanu jaunai radīšanai. Vairumam ir traucēts veselums trīsvienībai: doma – vārds – darbība. Radu, kā pagadās, kā iznāks. Burvis – diletants. Domāju vienu, runāju otru, daru trešo. Gulbis, vēzis un līdaka.

Radīšana sākas ar domu, stāvokli, emocionālu ieslēgtību. Tas ir sevišķi svarīgi, visnozīmīgāk, aktuālāk šodien.

Tieši tā mēs kopīgi iekļaujamies jaunajā ciklā.

Es priecājos par mūsu jauno tikšanos. Īpaši par to, ka sadzirdēts un saprasts. Nepatīkami, kad mūsu dalība nav pieprasīta vai nav pieņemta.

Ar mīlestību un svētību apklāju tevi.

Mūsu sarunā sirsnīgi labvēlīgi piedalījās tāda lieliska sabiedrība, kāda pat sapņos nerādījās. Par cik tu esi izpausta visos, vari uzskatīt, ka parunājies ar Sevi.

Atzinība, Prieks, Pateicība un Mīlestība!

Uz jaunu brīnišķīgu tikšanos!

Helēna Maistrenko

 

Smaragda rītausma

31.01.2014.

H.Maistrenko Liktenju gramata 02

 

Изумрудный рассвет и закат в перламутре.

Фиолетовый полдень, серебристая ночь.

Я в привычном, знакомом ищу неизвестность,

В том, что вижу впервые, открываю восторг.

 

Жизнь полна парадоксов, - как же это пугало;

А сегодня с азартом новый путь нахожу.

Новый взгляд, новый звук, - как второе дыханье,

Как свободы глоток; Свет во всем узнаю.

 

Свет бывает бесцветным; а, порой, - беспросветным.

Быстрым, медленным, ярким, нелепым, слепым…

Новый Свет все смелей посещает планету,

Постигай Его музыку звонким сердцем в любви!

 

Из палитры цветов Свет узнай по звучанью:

Свой ли голос звучит, или эха ответ?

Чистотой и открытостью? Ясным сознаньем?

Или песню чужую с искаженьем поет?

 

Кем рождается свет? Он, быть может, сиянье,

Отраженье Истока; сам лишь холод несет?

Иль Его озаренье творит вдохновенье;

Мирозданье питает, жизнь по солнцу ведет?

 

Изумрудный рассвет так же может быть зримым,

Как знакомый и милый привычный пейзаж.

Лишь бы Свет его был тем дыханием мирным,

Чтобы жизнь утверждал, вдохновлял, возносил.

Smaragda rītausma un riets perlamutrā.

Violets pusdienlaiks, sudrabota nakts.

Es pierastajā, zināmajā meklēju nezināmo,

Tajā, ko redzu pirmoreiz, atklāju sajūsmu.

 

Dzīve ir pilna paradoksiem, – kā gan tas biedēja;

Bet šodien ar azartu atrodu jaunu ceļu.

Jaunu skatienu, jaunu skaņu, – kā otro elpu,

Kā brīvības malku; Gaismu visā pazīstu.

 

Gaisma mēdz būt bezkrāsaina, bet reizēm, – necaurredzama.

Ātra, lēna, spoža, nejēdzīga, akla...

Jaunā Gaisma drosmīgāk apmeklē planētu,

Apgūsti Viņas mūziku ar skanīgu sirdi mīlestībā!

 

No krāsu paletes Gaismu pazīsti pēc skanējuma:

Vai sava balss skan, vai atbalss atbilde?

Tīra un atklāta? Ar skaidru apziņu?

Jeb svešu dziesmu kropļojot dzied?

 

Par ko piedzimst gaisma? Tā varbūt mirdzumu,

Avota atspulgu; tikai pašu aukstumu nes?

Jeb Viņas atklāsme rada iedvesmu;

Pasaules-ēku baro, dzīvi pēc saules vada?

 

Smaragda rītausmu arī var redzēt

Kā zināmu un mīļu pierastu ainavu.

Lai tik tās Gaisma būtu tā elpa mierīgā,

Lai dzīvi apstiprinātu, iedvesmotu, augšup celtu.

 

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 05.02.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-3/kniga-sudeb

Tulkoja Jānis Oppe