Луковникова М.В. - Отвергая отца

Lukovņikova M.V. - Atraidot tēvu

19 11 22

Pieņemšanā: (zēns, 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi)

- Ar ko tu kopā dzīvo?

- Ar māmiņu.

- Un tētis?

- Mēs viņu izdzinām.

- Kā tas ir?

- Mēs ar viņu izšķīrāmies… viņš mūs pazemo… viņš nav vecis… sabojāja mums labākos gadus…

 

Pieņemšanā: (pusaudzis, 14 gadu, smagas migrēnas, ģīboņi, prettiesiska uzvedība)

- Bet kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?

- Labāk, ka viņš vispār nebūtu, tāds tētis…

- Ko tu ar to domā?

- Viņš mātei visu dzīvi samaitāja, uzvedās kā cūka… tagad nestrādā…

- Un personīgi pret tevi – kā tēvs attiecas?

- Nu, par divniekiem nelamā…

- …viss?

- Un viss …ko no viņa? … es pat naudu pats nopelnu sev izklaidēm…

- Un ar ko tu pelni?

- Grozus pinu…

- Un kurš iemācīja?

- Tēvs… viņš man vispār daudz iemācīja, es vēl makšķerēt varu… protu vadīt mašīnu… koku grebt nedaudz … lūk, uz pavasara pusi laivu darvojām, makšķerēt ar tēvu brauksim.

- Kā tad tu vienā laivā sēdi ar cilvēku, kurš vispār lai labāk nebūtu pasaulē?

- … nu vispār mums ar viņu ir kaut kā tā… interesantas attiecības… kad māte aizbrauc, pie mums ir labi… tā ir viņa, kura ar viņu nesatiek, bet gan ar māmiņu, gan ar tēvu varu, kad nav kopā…

 

Pieņemšanā: (meitene, 6 gadi, problēmas ar kontaktēšanos, neuzmanīga, murgi naktī, stostīšanās, grauž nagus…)

- Kāpēc tu uzzīmēji tikai māmiņu ar brāli, kur tad ir tētis un tu?

- Nu, mēs esam citā vietā, lai māmiņai būtu labs noskaņojums…

- Un ja jūs būsiet visi kopā?

- Tad ir slikti…

- Kā tas ir – slikti?

- …(meitene raud)

Pēc kāda laika:

- Tikai jūs māmiņai nesakiet, ka es tēti arī ļoti mīlu, ļoti…

 

Pieņemšanā: (pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem)

- ... jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?

- Jā! Mēs viņam to speciāli pateicām… citādi, nedod dievs, ar viņu satikties gribēs, pēc tam ar iedzimtību galā netiksi… bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai labu sakām, lai nepārdzīvotu un tiektos kļūt par labu cilvēku.

 

Pieņemšanā: (zēns, 8 gadi, smaga depresija un virkne citu slimību)

- …Un kas ir ar tēti?

- Nezinu…

Es vēršos pie māmiņas:

- Jūs neteicāt par tēva nāvi?

- Viņš zina, mēs par to runājām… (māmiņa raud), un viņš arī nejautā un fotogrāfijas redzēt negrib.

Kad māmiņa no kabineta iziet, es zēnam jautāju:

- …tev ir interese par tēvu uzzināt?

Zēns atdzīvojas un pirmo reizi skatās man acīs.

- Jā, bet nedrīkst…

- Kāpēc?

- Māmiņa atkal sāks raudāt, nevajag.

 

Savā darbā ar bērniem, savā praksē, man ir nācies sadurties ar sekojošiem faktiem:

  • Bērni savus vecākus mīl vienādi stipri, neatkarīgi no viņu demonstrētās uzvedības.
  • Bērns māmiņu un tēti uztver kā vienotu veselu un kā svarīgāko sevis paša daļu.
  • Bērna attieksmi pret tēvu un tēvam pret bērnu vienmēr formē māte. (Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, tieši viņa bērnam translē: kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir un kā pret viņu būtu jāattiecas.)

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar bērnu dara visu, ko gribēs, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dabas dots, lai pēcteči spētu izdzīvot bez liekām šaubām. Sākumā māmiņa ir bērna pasaule, un vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns pasauli iepazīst caur māmiņu, redz pasauli viņas acīm, akcentē uzmanību uz to, kas ir nozīmīgs māmiņai. Apzināti vai neapzināti māmiņa aktīvi formē bērna uztveri (sk. rakstu “Māmiņ, tu esi mans liktenis” (“Мама - ты моя судьба[1]”). Ar bērna tēvu arī iepazīstina māmiņa, viņa translē tēva nozīmības pakāpi. Ja māmiņa vīram neuzticas, tad bērns no tēva vairīsies.

 

Pieņemšanā:

- Manai meitiņai ir gads un 7 mēneši. Viņa ar kliegšanu bēg prom no tēva, bet, kad viņš paņem meitu rokās, – viņa raud un raujas ārā. Un pēdējā laikā ir sākusi tēvam teikt: “Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts.”

- Un ko jūs patiesībā jūtat pret savu vīru?

- Esmu ļoti apbēdināta no viņa… līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete bērna tēvu neciena, tad vīrietis var atteikt bērnam uzmanību. Diezgan bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek tikai sievietei izmainīt iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, un viņš negaidīti izrāda vēlēšanos redzēt bērnu un piedalīties viņa audzināšanā. Un tas ir pat tajos gadījumos, kad tēvs līdz tam ilgus gadus ir ignorējis bērnu.

  • Ja ir traucēta uzmanība, atmiņa, ir neadekvāts pašvērtējums un uzvedību varētu vēlēties labāku – tad bērna dvēselei katastrofiski trūkst tēva.
  • Tēva atraidīšana ģimenē bieži ved pie bērna attīstības aiztures.
  • Ja ir traucēta komunikatīvā sfēra, ir augsta trauksmainība, bailes un piemēroties dzīvei bērns tā arī nav iemācījies un visur jūtas kā svešinieks – tātad viņš nekādi nevar atrast māmiņu savā sirdī.
  • Bērniem ir vieglāk tikt galā ar pieaugšanu, ja viņi jūt, ka māmiņa un tētis pieņem viņus kopumā, tādus, kādi viņi ir.
  • Bērns aug veselīgs emocionāli un fiziski, kad viņš neatrodas savu vecāku problēmu zonā – vai katra individuāli un/vai viņu kā pāra. Tas ir, viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.
  • Bērns vienmēr “tur karogu” par atraidīto vecāku. Tāpēc viņš savā dvēselē savienosies ar viņu jebkuros veidos. Piemēram, viņš var atkārtot likteņa, rakstura, uzvedības un tml. smagās īpatnības. Turklāt, jo stiprāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk bērnam tās izpaužas. Bet, tikko māmiņa neviltoti ļaus bērnam būt līdzīgam savam tēvam, mīlēt viņu atklāti, bērnam parādīsies izvēle: savienoties ar tēvu caur smagumu vai arī mīlēt viņu tieši – ar sirdi.

Bērns ir uzticīgs māmiņai un tētim vienādi spēcīgi, viņš ir saistīts ar mīlestību. Taču, kad attiecības pārī kļūst smagas, bērns ar savu uzticības un mīlestības spēku dziļi iekļaujas tajā smagumā, kas sagādā sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām lielā merā atvieglo viena vai uzreiz abu vecāku dvēseles ciešanas. Piemēram, bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs saviem vecākiem: draugs, partneris. Un pat psihoterapeits. Un var pacelties vēl augstāk, psiholoģiski viņiem aizvietojot viņu vecākus. Tāda nasta ir pārāk grūta gan bērna fiziskajai, gan psihiskajai veselībai. Jo rezultātā viņš taču paliek bez sava atbalsta – bez vecākiem.

Kad māmiņa nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir ļoti apbēdināta no bērna tēva, tad, raugoties uz bērnu un saskatot viņā daudzas tēva izpausmes, apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta. Viņa tā arī saka: “Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja tu esi līdzīgs savam tēvam.” Un dēļ mīlestības pret māti, bet precīzāk, dēļ dziļas tieksmes izdzīvot šajā ģimenes sistēmā, bērns tomēr atsakās no tēva un, tātad, arī no vīrišķā sevī.

Par tamlīdzīgu atteikšanos bērns maksā pārāk dārgu cenu. Dvēselē šo nodevību viņš sev nekad nepiedos. Un noteikti sodīs sevi par to ar salauztu likteni, sliktu veselību, neveiksmēm dzīvē. Jo taču dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neizturami, pat ja tā ne vienmēr tiek apzināta. Taču tā ir viņa izdzīvošanas cena.

Lai aptuveni sajustu, kas tad notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iztēloties divus jums pašus tuvākos cilvēkus, kuru dēļ jūs neaizdomājoties varat atdot dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, cieši turoties rokās, esat nonākuši kalnos. Taču kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sabrūk. Un izrādās, ka jūs brīnumainā kārtā turaties uz klints, bet divi jums paši dārgākie cilvēki karājas virs bezdibeņa, turoties pie jūsu rokām. Spēki beidzas, un jūs saprotat, ka divus izvilkt nespēsiet. Glābt var tikai vienu no viņiem. Kuru jūs izvēlēsieties? Šādā brīdī māmiņas, kā likums, saka: “Nē, labāk jau nu mirstam mēs visi kopā. Tas ir šausmīgi!” Patiešām, tā būtu vieglāk, taču dzīves apstākļi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Biežāk uz māmiņas pusi. Stādieties priekšā, ka jūs tomēr vienu cilvēku atlaidāt un otru izvilkāt.

- Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt izglābt?

- Milzīgu, grauzošu vainas sajūtu.

- Un pret to, kura dēļ jūs to izdarījāt?

- Naidu.

Taču daba ir vieda – naids pret māti bērnībā tiek stingri tabulēts. Tas ir attaisnojami, jo māmiņa taču ne tikai dāvā dzīvību, viņa to arī uztur. Pēc atteikšanās no tēta māmiņa paliek vienīgais cilvēks, kurš var atbalstīt dzīvē. Tāpēc, paužot savu naidu, var nozāģēt zaru, uz kura sēdi. Un tad šis naids vēršas pret sevi pašu (autoagresija). “Tas biju es, kurš slikti tika galā. Māmiņa nav vainīga, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es viens. Māmiņa nav vainīga – viņa ir vāja sieviete.” Un tad sākas problēmas ar uzvedību, psihisko un fizisko veselību.

Vīrišķais ir kas daudz vairāk nekā līdzība paša tēvam. Vīrišķā princips – tas ir likums. Garīgums. Gods un pašcieņa. Mēra sajūta (iekšējā piemērotības un savlaicīguma sajūta). Sociālā pašrealizācija (iemīļots darbs, labi materiālie ienākumi, karjera) ir iespējama, tikai ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik brīnišķīga nebūtu māte, taču tikai tēvs var iniciēt pieaugušā daļu bērna iekšienē. (Pat ja tēvam pašam neizdevās uzbūvēt attiecības ar savu tēvu. Iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.) Jūs droši vien esat satikuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantīli un bezpalīdzīgi kā bērni? Vienlaikus iesāk kaudzi darīšanu, viņiem ir daudz projektu, bet nevienu tā arī līdz galam nenoved. Vai tos, kas baidās uzsākt biznesu, paust aktivitāti sociālajā pašrealizācijā. Vai tos, kas nespēj pateikt “nē”. Vai arī netur doto vārdu, uz viņiem ir grūti uz kaut ko paļauties. Vai tos, kas pastāvīgi melo. Vai tos, kuri baidās būt ar savu redzes viedokli, piekrīt daudziem pretēji savai gribai, “izliecoties” zem apstākļiem. Vai, otrādi, tos, kas uzvedas izaicinoši, karo ar apkārtējo pasauli, nostādot sevi pret citiem cilvēkiem, daudz ko darot tieši pretēji, vai pat uzvedas nelikumīgi. Vai tos, kam dzīve sociumā padodas ar milzīgām grūtībām, “par trīskāršu cenu” un tml. – tie visi ir tie cilvēki, kam nav bijusi pieeja savam tēvam.

Tikai blakus tēvam mazais bērns pirmoreiz iepazīst robežas. Paša robežas un cita cilvēka robežas. Pieļaujamā un nepieļaujamā šķautnes. Savas iespējas un spējas. Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēki. (Ar māmiņu attiecības veidojas pēc cita principa: bez robežām – pilnīga saplūšana.) Piemēram, var atcerēties eiropiešu (Eiropā spilgti ir izteikti vīrišķā principi) un krievu (Krievijā spilgti ir izteikti sievišķā principi) uzvedību. Eiropieši, lai cik mazā teritorijā telpā nenonāktu, intuitīvi izvietojās tādā veidā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj neviena robežas, un pat, ja tā ir cilvēku pārpildīta telpa, tad vienalga katram pietiek vietas savām interesēm. Bet krievi, gluži otrādi neapzināti tiecas piepildīt ar sevi visu telpu. Un blakus jau nevienam vietas nepietiek. Tāpēc ka nejūt savas pašu robežas. Sākas haoss. Un tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas pašcieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visos laikos augsti vērtētas cilvēciskās vērtības.

Citiem vārdiem, bērni, kurus māmiņa nepielaida pie tēvišķās plūsmas (apzināti vai neapzināti), nespēs viegli un dabiski pamodināt sevī līdzsvarotu, pieaugušu, atbildīgu, loģisku, mērķtiecīgu cilvēku – tagad nāksies pielikt milzīgas pūles. Tāpēc ka psiholoģiski viņi joprojām ir zēni un meitenes, tā arī nekļuvuši vīrieši un sievietes.

Tagad māmiņai ir jāizlemj: norobežot bērnu no tēva, un cilvēks visu dzīvu maksās neticami augstu cenu. Gluži kā pazaudējis svētību dzīvei.

“Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni jūt cieņu pret sevi. Kurš atraida vīru (vai sievu), tas atraida viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atraidījumu.” Berts Hellingers (Bert Hellinger).

Tēvs spēlē dažādas, bet nozīmīgas lomas dēlam vai meitai. Zēnam tēvs – tā ir viņa pašidentificēšanās pēc dzimuma (tas ir, justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski). Tēvs – tā ir dzimtene dēlam, viņa “bars”.

Zēns uzreiz piedzimst no cita dzimuma cilvēka. Viss, ar ko zēns mātē saskaras, ir citāds pēc būtības, citāds, nekā viņš pats. Sieviete pārdzīvo tās pašas sajūtas. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka māmiņa var dēlu apveltīt ar savu mīlestību, piepildot ar sievišķo plūsmu, iniciējot sievišķos principus, ar mīlestību atlaižot viņu uz dzimteni – pie tēva. (Starp citu, tikai šādā gadījumā dēls var cienīt savu māti un būt viņai patiesi pateicīgs.) No dzimšanas brīža un apmēram līdz trijiem gadiem zēns atrodas mātes uzmanības laukā. Tas ir, viņš piesūcinās ar sievišķo jutību un maigumu. Ar spēju būt uzticības pilnās un ilgstošās attiecībās ar tuviniekiem. Tieši kopā ar māti bērns mācās empātiju (iejušanos cita cilvēka dvēseliskajā stāvoklī). Kontaktā ar māti mostas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras, kā arī intuīcijas un radošo spēju attīstība – arī tās ir sievišķajā zonā. Ja māte bija atvērta savā mīlestībā pret mazuli, tad vēlāk, kļuvis par pieaugušo, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīļākais un mīlošs tēvs.

Normāli apmēram pēc trīs gadiem māmiņa atlaiž dēlu pie tēva. Svarīgi atzīmēt, ka viņa dēlu atlaiž uz visiem laikiem. Atlaiž, tātad atļauj zēnam piesūcināties ar vīrišķo un būt vīrietim. Un šim procesam nav tik svarīgi, vai tēvs ir dzīvs vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene vai viņš ir tālu, vai viņam ir smags liktenis.

Mēdz būt arī tā, ka bioloģiskā tēva nav un viņš nevar būt blakus bērnam. Tad šeit ir nozīme, ko māte dvēselē jūt pret bērna tēvu. Ja sieviete nevar piekrist ne viņa liktenim, ne viņam, kā pareizam tēvam viņas bērnam, tad mazulis saņem mūža aizliegumu vīrišķajam. Un pat pareiza vide, kurā viņš apgrozās, nespēs viņam kompensēt šo zaudējumu. Viņš var nodarboties ar vīriešu sporta veidiem, māmiņas otrais vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, varbūt pat ir vectēvs vai tēvocis, kuri ir gatavi kontaktēties ar bērnu, taču tas viss paliek virspusē kā uzvedības forma. Dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes pausto aizliegumu. Bet, ja sievietei tomēr izdodas pieņemt bērna tēvu savā sirdī, tad bērns neapzināti jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māmiņa deva savu svētību. Tagad, sastopot savā dzīvē vīriešus: vectēvu, draugus, skolotāju un pat māmiņas jauno vīru, bērns caur viņiem spēs piesūcināties ar vīrišķo plūsmu. Kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, – tas ir, kāds tēls dvēselē māmiņai ir par bērna tēvu. Pielaist bērnu tēva plūsmai māmiņa var tikai pie nosacījuma, kad dvēselē viņa bērna tēvu ciena vai, kā minimums, labi pret viņu attiecas. Ja tā nenotiek, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, pārotaļājies ar bērnu. Aizejiet kopā pastaigāties.” un tml., tēvs šos vārdus nedzirdēs, tāpat kā bērns. Iedarbojas tikai tas, kas ir pieņemts dvēselē. Vai māmiņa svēta tēvu un bērnu savstarpējai mīlestībai vienam pret otru? Vai māmiņas sirds piepildās ar siltumu, kad viņa redz, cik līdzīgs bērns ir tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad tagad mazulis sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo. Tagad attīstība noritēs pēc vīrišķā tipa, ar visām vīrišķajām īpatnībām, manierēm, priekšrokām un niansēm. Tas ir, tagad zēns stipri sāks atšķirties no māmiņas sievišķuma un arvien vairāk sāks kļūt līdzīgs tēta vīrišķumam. Tā izaug vīrieši ar izteiktu vīrišķumu.

Ar meitām šis process ir nedaudz savādāks. Arī meitene apmēram līdz trīs gadiem atrodas ar māmiņu, piesūcinoties.ar sievišķo. Trīs-četru gadu vecumā viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tās laukā apmēram līdz sešu-septiņu gadu vecumam. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrišķais: griba, mērķtiecība, loģika, tēlainā domāšana, atmiņa, uzmanība, cītīgums, atbildība utt. Un pats galvenais – tieši šajā periodā tiek ielikta izpratne, ka meitene no tēva atšķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga māmiņai un drīz kļūs par tādu pašu skaistu sievieti kā māmiņa. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi pauž uzmanības zīmes un simpātiju attiecībā pret tēvu. Labi, ja māmiņa to atbalstīs, bet tēvs spēs meitai parādīt, ka viņa ir brīnišķīga un ka viņš viņu mīl. Turpmāk tieši šī pieredze, kontaktējoties ar pašu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies kā pievilcīgai sievietei. Meitas, kuras savā laikā nav pielaistas pie tēva, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neraugoties uz to, ka jau sen ir kļuvušas pieaugušas. Taču, paejot zināmam laikam, tētim ir ļoti svarīgi atlaist meitu atpakaļ pie māmiņas – sievišķajā, bet māmiņai – viņu pieņemt. Tas notiek, kad meitene sāk just, ka tētis māmiņu mīl mazliet vairāk nekā viņu un ka māmiņa kā sieviete tēvam patīk un ir piemērota vairāk. Tā ir rūgta šķiršanās no paša labākā vīrieša, taču neticami dziedinoša. Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi, tātad viņa spēs dzīvē daudz ko sasniegt. Taču pats galvenais – viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un mīlētai no vīrieša puses. Atgriezusies pie māmiņas, viņa tagad visu mūžu piepildīsies ar sievišķo. Šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un radīt ģimeni, dzemdēt un audzināt veselīgus bērnus.

Parasti pēc tamlīdzīga atklājuma māmiņas jūtas apjukušas un pretrunu pilnas. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

“Ko gan darīt, ja sava bērna tēvu es ne tikai nemīlu, es viņu vienkārši neieredzu?! Viņu pat cienīt nav par ko – nolaidies cilvēks! Vai tad es bērnam melošu, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Es bērnam tak visu laiku arī saku: “Paskaties uz savu tēvu… Lūdzu, tikai neesi kā viņš!”" Vai: “Kad es redzu, ka mana meita rauc uzacis kā viņas tēvs, es gribu nogalināt viņus abus!”

Ja uz to raugāmies tā, tad parādīsies gan niknums, gan izmisums. Ja, izjūtot naidu pret bērna tēvu, apstājamies tikai uz mirkli un atbildam sev tikai uz vienu jautājumu: “Kādas man pret viņu bija jūtas, kad mēs tikko sākām satikties, kad es piekritu ar viņu apprecēties?” Praktiski visas sievietes atceras, ka reiz viņas mīlēja savus izredzētos un viņu sirdis bija piepildītas ar prieku un siltumu. Vairumā gadījumu bērns tomēr parādās, pateicoties šai mīlestībai. Mīlestībai starp vīrieti un sievieti. Bērns ir šīs mīlestības auglis. Viņam ir jāpateicas šai mīlestībai un tam, ka māmiņa reiz izvēlējās šo vīrieti.

Ja jums ir palikušas savas bērnības atmiņas, tad droši vien tur būs atrodama arī sajūta no izbrīna par vecāku konfliktiem un to neizpratne. Jo bērnam taču abi vecāki ir vienādi nozīmīgi un vienādi mīļoti. Sievietes ļoti bieži savas pāra attiecības jauc ar savu vecāku attiecībām. Bērnam tas ir nepanesami. Sieviete it kā saka savam mazulim: “Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs.” Tās ir dažādas lietas. Bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecību īpatnībās. Tēlaini izsakoties, durvīm uz vecāku guļamistabu viņam ir jāpaliek slēgtām uz visiem laikiem. Bet, lūk, kā vecāki, šie divi cilvēki paliek pilnīgi viņa rīcībā. Tas ir, vīrietis kā partneris un kā bērna tēvs, – tie ir divi dažādi cilvēki. Bērns neko nezina par tēvu kā partneri. Un sieviete nepazīst viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam tikai tēvs. Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, nevar pilnībā pieņemt arī bērnu. Tāpēc viņa nevar viņu mīlēt ar beznosacījuma mīlestību. Un tādā gadījumā bērns zaudē pieeju abiem vecākiem. Tagad attiecības ar māmiņu iekšēji, dvēseliski būs smagas. Bērns vai nu pārkārtosies un izpatiks mātei, turklāt itin bieži slimojot (tā tiek “sadedzināta” agresija pret māti), vai arī aktīvi protestēs. Taču ne pirmajā, ne otrajā gadījumā atklātas mīlestības starp māti un bērnu nebūs. (Sk. rakstu “Aborts[2].)

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata sevi par neglītiem, nepieņem savu individualitāti, kā arī tie, kuri sliecas nosodīt sevi un visus un visu, – tie ir tie bijušie bērni, kurus māte nosodīja un atgrūda viņos viņu tēvu. Tagad attiecības ar sevi un dzīvi veidojas pēc bērnībā iegaumētā principa.

Taču, ja sievietei tomēr pietiks vīrišķības un mīlestības pret bērnu, lai neuzgāztu pāra attiecības savam luteklim, atdalītu savā dvēselē pāra un vecāku attiecības, tad bērnam iestāsies milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums. (Daudzi bērni pārstāj slimot pēc tam, kad viņu māmiņa ir veikusi dvēselisku darbu.) Tad, neraugoties uz to, ka vecāki ir šķīrušies vai nesaprotas, bērnam arī turpmāk pietiks spēku, lai dzīvotu un turpinātu dzīvot.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību – ja sieviete prot cienīt savu vīru, savus un viņa vecākus, tad bērni tādās ģimenēs neslimo un viņu likteņi veidojas sekmīgi.

Prakse darbā ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījusi, ka pašas spēcīgākās cilvēka sāpes, kurām ir ilgstošas sekas, – tās ir sāpes par vecāku zaudēšanu savā dvēselē. Starp citu, tieši šis zaudējums itin bieži ir depresijas cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un lai viņš pilnīgi izveseļotos, ir svarīgi ne tik daudz paša vecāku klātbūtne bērna ikdienas dzīvē, cik labestīga un cienījoša attieksme pret viņiem savā dvēselē. Gluži kā vecāki nekad nav pametuši bērnu, bet stāv aiz viņa muguras. Stāv kā sargeņģeļi. Un tā no pirmās līdz pēdējai dzīves dienai. Nav nejaušība, ka no desmit baušļiem paskaidrojumi un motivācija pavada tikai ceturto: “Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.” Tieši šī zināšana ļauj cilvēcei izdzīvot , paliekot garīgi un fiziski veselīgai.

Jo taču tikai tad, kad sirds ir piepildīta ar cieņu un pateicību saviem vecākiem, kaut vai par nenovērtējamo dzīvības velti, var drosmīgi iet uz priekšu.

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kurš spilgti ilustrē augstāk teikto. Pie manis griezās kāda septiņus gadus veca zēna māmiņa un vecmāmiņa. Bērnam bija ļoti smags stāvoklis: bez neparastas nevadāmas agresijas, histērijām, pastāvīgām trauksmēm, problēmām skolā, nakts šausmām, bailēm bija vēl ļoti stipras galvassāpes un mokoša tirpstoša sajūta pa visu ķermeni. Šim zēnam tētis ar māmiņu bija šķīrušies ļoti sen. Bērns tēvu vairāk atcerējās pēc fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš dzīvoja ar māmiņu un vecmāmiņu. Bērns bija pilnīga sava tēva kopija. Kā ārēji, tā arī raksturā arvien biežāk parādījās līdzība. Vienīgais, ko zēns dzirdēja par savu tēvu, – ka viņa vecāks ir neiedomājams briesmonis (māmiņa ar vecmāmiņu ar epitetiem neskopojās) un vēl to, ka viņš, par lielu nelaimi, taisni ir līdzīgs šim briesmonim. Un tagad bērnam bija uzdevums pievārēt “ļaunās” īpašības un kļūt par labu cilvēku. Bet pieņemšanā manā priekšā sēdēja pilnīgi lielisks bērns, turklāt ar lielām radošām spējām, taču par dzīvi viņš sprieda tā, it kā viņam būtu gadi septiņdesmit, ne mazāk. Mēs ķērāmies pie darba visi kopā: māmiņa, vecmāmiņa, zēns un es. Pirmais, ko sievietes izdarīja, – izlēmīgi izmainīja ģimenes politiku.

Māmiņa sāka dēlam stāstīt, cik labas īpašības piemita viņa tēvam. Par to labo, kas bija viņu attiecībās. Par to, ka viņai patīk, ka dēls ir līdzīgs savam tēvam. Ka viņš absolūti var būt tāds pats kā tētis. Pats galvenais, ka dēls nav atbildīgs par viņu partneriskajām attiecībām. Un, neatkarīgi no tā, ka viņi kā pāris ir šķirti, – kā vecāki viņi priekš viņa vienmēr paliek kopā. Dēlam uz rakstāmgalda parādījās tēta fotogrāfija, bet otru, mazu, viņš sāka nēsāt sev līdzi uz skolu. Pēc tam ģimenē parādījās papildu svētki: tēta dzimšanas diena; diena, kad tētis māmiņu bildināja; diena, kad tētis uzvarēja mačā. Un pats galvenais – tagad, kad māmiņa raudzījās uz dēlu, viņa ar lepnumu teica: “Cik gan līdzīgs tu esi savam tēvam!” Kad notika mūsu kārtējā tikšanās, māmiņa pastāstīja, ka melot vispār nav nācies, – bijušais vīrs patiešām ir daudzšķautņaina personība. Bet, lūk, dēlam ir sākušās fantastiskas izmaiņas: sākumā pazudusi agresija, pēc tam – bailes, sāpes; parādījušās sekmes skolā, pazudusi nelaimīgā tirpoņa, bērns ir kļuvis vadāms. Un atkal atgriezies dzīvē. “Es nevaru tam noticēt, vai tiešām tēvs spēlē tādu lomu?!”

Jā, katrs no mums ir turpinājums un rezultāts tam, kad saplūst divas dzīves plūsmas: mātišķā (un viņas dzimtas) un tēvišķā (un viņa dzimtas). Piekrītot šim bērnam, pieņemot viņa likteni tādu, kāds viņam ir dots, – mēs sniedzam viņam iespēju augt. Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

2019. g. 5. maijā.

 

Norāde uz avotu

 

Pievienots 22.11.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/otvergaya-ottsa

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://расстановки-нн.рф/publicmama.php (Tulk. piezīme)

[2] Skat. https://расстановки-нн.рф/public5.php (Tulk. piezīme)