Дэвид Уилкок - Весь мир меня слышит!

Deivids Vilkoks - Visa pasaule mani dzird!

Fragments no Deivida Vilkoka (David Wilcock) grāmatas

“Avota lauka pētījums[1]

19 11 05 01

Šodien 05.11.19 aicinu uz Vilkoka meditāciju

5. novembrī, pulksten 18 pēc Maskavas laika (17 pēc Rīgas laika) Vakara meditācija. Vada Natālija Koteļņikova, bezmaksas

Norāde: https://my.webinar.fm/go/sanat209/gtdeki

05.11.19.

1958. gadā Klīvs Baksters (Cleve Backster) izbrīvēja laiku, lai intensīvi pētītu poligrāfu (melu detektoru). Viņš izstrādāja pirmo standartizēto sistēmu poligrammu skaitliskam novērtējumam, kura tiek izmantota līdz šai dienai. 1959. gadā viņš pārbrauca uz Ņujorku un turpināja nodarboties ar komerciālu biznesu poligrāfa sfērā. Pēc septiņiem gadiem Baksters uzdūrās zelta dzīslai.

“1966. gada februārī bija kāds notikums, kurš paplašināja visu mana pētījuma fokusu un veica zināmu paradigmas pārbīdi manā apziņā. Tajā laikā es poligrāfu darbā ar cilvēkiem biju izmantojis jau 18 gadu.”

Veikalā izpārdošanā Bakstera sekretāre nopirka gumijkoku un dracēnu (pūķkoku). Tā viņam parādījās pirmie istabas augi. 1966. gada otrajā februārī Klīvs visu nakti strādāja laboratorijā. Pulksten septiņos no rīta viņš nolēma uztaisīt pārtraukumu un iedzert kafiju. Tajās nogurdinošajās stundās viņam ienāca prātā pieslēgt dracēnu poligrāfam un paskatīties, kas no tā iznāks. Viņam par izbrīnu augs demonstrēja nelīdzenu nevienādu elektriskās aktivitātes paternu. Grafiks izrādījās apbrīnojami zobains un dzīvs, mainoties burtiski katru sekundi. Un pēc tam Baksters ar izbrīnu vēroja kaut ko daudz interesantāku.

“Grafikā apmēram minūti līnija demonstrēja īslaicīgu kontūras izmaiņu, līdzīgu tipiskam cilvēka reakcijas paternam, kad viņš izjūt īslaicīgas bailes no atmaskošanas.”

Vienkāršāk sakot, auga elektriskā aktivitāte izskatījās kā grafiks cilvēkam, kurš sāk melot. Baksters zināja – ja jūs kādu gribat pieķert melos, sākumā vajag uzdurties tam, ko viņš slēpj. Ja jūsu jautājumi liek cilvēkam uztraukties vai just draudus, ādas elektriskā aktivitāte būtiski pastiprinās. Zinātnieks gribēja paskatīties, vai viņš var iegūt analoģisku reakciju no auga uz draudiem viņa labklājībai.

“Piemērs tam, ko mēs darām ar cilvēku, veicot testu ar poligrāfu, – tāds jautājums, piemēram: “Vai jūs šāvāt uz Džonu Smitu?” Ja viņš noziegumu ir izdarījis, šis jautājums ir drauds viņa labklājībai un izraisa reakciju, kas fiksējas grafikā.”

Baksters pamēģināja vienu lapu iegremdēt tasē ar karstu kafiju. Nekas. Tad viņš vienu lapu caurdūra ar pildspalvu. Nekādas reakcijas.

“Pēc tam, kad bija pagājušas četrpadsmit minūtes grafiskā ieraksta, es padomāju, bet ja nu kā draudu paņemt sērkociņu un padedzināt elektrodam piestiprināto lapu. Tajā brīdī augs atradās gandrīz 5 m attālumā no manis. Vienīgais, kas izmainījās, – parādījās doma.”

Nu bet tas, kas notika pēc tam, uz visiem laikiem izmainīja zinātnes vēsturi, un sekas līdz šim laikam nav bijušas pakļautas vispārējai publiskai apzināšanai.

“Tikko kā lapas aizdedzināšanas aina radās man smadzenēs, poligrāfa spalva reģistrēja krasu lēcienu uz augšu! Nebija izrunāts ne vārds, nebija pieskaršanās lapai, sērkociņi netika dedzināti, bija tikai nodoms lapu aizdedzināt. Ieraksti nodemonstrēja šausmīgu satraukumu. Man tas bija augstas kvalitātes novērojums. Un man ir jākonstatē, ka 1996. gada otrajā februārī pēc trīsdesmit minūšu ieraksta visa mana apziņa bija izmainījusies. Pēc tam es padomāju: tas nu gan ir kaut kas! Augs lasa manas domas!”

Kamēr augs turpināja demonstrēt to, kas bija uzskatāma par milzīgu panisku reakciju, Baksters aizgāja un paņēma sērkociņus no sekretāres galda.

“Kad es atgriezos, augs joprojām demonstrēja skaidri redzamas reakcijas. Es izdarīju vieglu vēzienu ar aizdedzinātu sērkociņu gar lapu, taču nekādu kaitējumu es augam nenodarīju. Es nodomāju, ka labākais, ko es varu izdarīt, – novākt draudu un paskatīties, vai augs nomierināsies. Pēc sērkociņu nolikšanas atpakaļ uz sekretāres galda grafiks atgriezās mierīgā stāvoklī, kā pirms lēmuma sadedzināt elektrodam pieslēgto lapu.”

19 11 05 02

1966. gada 2, februāra diagramma rāda auga reakciju uz autora domu par šī auga galvanometram pieslēgtās lapas aizdedzināšanu. 1) Uzspiešana ar roku uz PGR kontaktiem. 2) Tiek apdomātas metodes, kā apdraudēt augu. 3) Pirmā doma par auga lapas aizdedzināšanu. 4) Eksperimentētājs iziet no istabas pēc sērkociņiem. 5) Šajā vietā nekāda aparatūras regulēšana nenotika. 6) Sērkociņa aizdedzināšana.

Pulksten 9 no rīta uz darbu atnāca Bakstera kolēģis Bobs Hensons (Bob Henson). Viņš bija satriekts, izdzirdējis, ko ir izdarījis Klīvs. Kad Hensons eksperimentu atkārtoja un augam draudēja, sekoja tā pati reakcija. Baksters sajuta simpātiju pret augu un neļāva Hensonam patiešām aizdedzināt lapu. Pēc būtības viņš nekad neatkārtoja eksperimentu, kurš ietvertu sadedzināšanu vai draudu augu sadedzināt.

 

Mana personīgā pieredze ar Bakstera efektu

2006. gadā es piezvanīju uz Bakstera pētniecisko laboratoriju Sandjego un pajautāju, vai viņš nevēlas piedalīties filmas uzņemšanā, lai demonstrētu šo notikumu modernā mācību klasē. Sarunājoties ar viņu, es vēl nebiju apzinājies, ka mans zvans ir trāpījies taisni 2006. gada 2. februārī – tieši četrdesmit gadus pēc izdarītā atklājuma 1966. gadā. Baksters piekrita piedalīties filmā. Pēc dažiem mēnešiem mēs viņu uzaicinājām uz Losandželosu un iztērējām kādu daļu investoru naudas filmai, uztaisītai Holivudas stilā.

Galvenajā epizodē Baksteru aicina uz koledžas klasi, lai apspriestu eksperimentu ar dzīva auga pieslēgšanu poligrāfam. Kāds nesavaldīgs students pauž satraukumu un nepacietību, tik ļoti viņam gribas pašam atkārtot Bakstera efektu. Ar šķiltavām rokā puisis pielec no savas vietas un pieskrien pie auga, lai to aizdedzinātu, bet mans personāžs notur viņu. Augs “kliedz” no šausmām tikt sadedzinātam, tādā veidā visai klasei rādot, ka Bakstera efekts reāli darbojas.

Lūk, tā es šo ainu aprakstīju scenārijā. Manā rīcībā bija ievērojama summa investoru naudas, un Baksters apsolīja uzstāties aktiera lomā un sekot scenārijam. Man par šausmām viņš atteicās “izlikties”, ka augs demonstrē šausmu reakciju ikreiz, kad es puisi nosēdināju atpakaļ. Mēs filmējām dubli pēc dubļa, bet Baksters netaisījās ticami reaģēt kameras priekšā, kamēr neieraudzīs, ka grafiks patiešām kļūst mežonīgs. Tad es sapratu, ka vienīgais paņēmiens glābt manu filmu ir pamēģināt atkārtot Bakstera efektu pašam.

Līdz tam brīdim mēs vienkārši tēlojām. Nebija nekādu spēcīgu emociju. Patiesībā puisis nemaz negrasījās sadedzināt augu, un es zināju, ka viņš netaisās mani atgrūst. Augs “zināja”, ka reālu draudu nav, un rezultātā grafiks palika mierīgs un līdzens. Es sapratu, ka vajag kaut ko darīt, un darīt ātri. Nākamajā dublī es augam sūtīju pašas melnākās un tumšākās domas, kādas vien tik varēju izsaukt iztēlē, piemēram, kā es konfliktēju ar studentu. Dziļi iekšienē es patiešām pārdzīvoju šo situāciju. Es neieredzēju augu. Man gribējās saraut viņu gabalos. Sadedzināt pilnīgi. Un tajā pašā momentā poligrāfa adata “sajuka prātā”, kā cilvēks, kurš šausmās kliedz. Tā kā kamera vēl darbojās, Baksters teica: “Nu, lūk, mums ir reakcija!” Es ieekonomēju kinolenti un pierādīju pats sev, ka Bakstera efekts patiešām darbojas.

Pēc tam es augam atvainojos un nosūtīju viņam mīlestību, it kā viņš varētu mani dzirdēt vai just. Grafiks uzreiz nomierinājās. Baksters atļāva man paturēt sev šī satriecošā notikuma grafiku. Un tas līdz šim laikam glabājas pie manis kārbā ar rēķiniem pēc šīs filmēšanas dienas. Scenārijs mainījās daudzas reizes, un mēs nekad neatteicāmies pie gadījuma profesionāli izmantot šo fragmentu. Taču es biju laimīgs par iespēju pašam atkārtot Bakstera efektu un dziļi iekšienē pārliecināties, ka tad darbojas. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad es mājas īpašniecei un viņas desmitgadīgajai meitai stāstīju par Bakstera brīnumaino atklājumu. Meita pēkšņi izskrēja no mājas un sāka valstīties pa zāli pilnīgā ekstāzē, kliedzot: “Jūs mani dzirdat! Jūs mani dzirdat!”

 

Viņi vienmēr klausās

Pēc 1966. gada atklājuma Baksters konstatēja vēl kaut ko: tikko kā jūs par augu sākat rūpēties, viņš seko jūsu domām un jūtām.

“Darbā ar augu, kad es pametu laboratoriju un braucu komandējumos, es konstatēju, kā tajā brīdī, kad nolēmu pie viņa atgriezties, viņš bieži demonstrēja skaidri zīmīgu reakciju, īpaši, kad mans lēmums atgriezties bija spontāns.”

Lai pierādītu, ka augs reaģē tajā pašā momentā, kad viņš pieņem lēmumu, Baksters izmantoja sinhronizētus pulksteņus. Kādu reizi viņš veica eksperimentu ar augiem Ņujorkā un kopā ar savu kolēģi Bobu Hensonu brauca uz Kliftonu Ņūdžersijā. Hensons nezināja, ka viņa sieva ir sagatavojusi pārsteigumu, lai nosvinētu kāzu gadadienu. Baksters pamanīja dažas spēcīgas auga reakcijas, kad viņi brauca caur dažiem maršruta punktiem, ieskaitot tuvošanos Port Authority, pārsēšanos autobusā līdz Kliftonai, braucienu cauri Linkolna Tunelim un noslēdzošo etapu ceļojumam uz Kliftonu. Un, kad viņi iegāja mājā un visi iesaucās: “PĀRSTEIGUMS!”, augs manāmi to sajuta. Baksters stāstīja: “Tajā momentā augs nodemonstrēja spēcīgu reakciju.”

Klīvs sāka atstāt augu pieslēgtu poligrāfam, nemēģinot kaut ko darīt, vienkārši vērojot viņa reakcijas un mēģinot noskaidrot, kas varēja izraisīt tādas reakcijas. Reiz viņš konstatēja spēcīgu reakciju un saprata, ka tā notika, kad viņš izlietnē izlēja tējkannu ar verdošu ūdeni. Esmu bijis Bakstera laboratorijā un zinu, cik pretīgas mēdz būt izlietnes laboratorijās. Sekojošie testi noskaidroja, ka izlietne mudžēja no baktērijām – līdzīgi ainai pagrabā filmā “Zvaigžņu kari” – un, kad baktērijas pēkšņi nomira no apdedzinājuma ar verdošu ūdeni, augs sajuta draudus savai labklājībai un “iekliedzās”.

Vēlāk Baksters veica speciālu eksperimentu, lai pamēģinātu standartizēt šo efektu. Viņš mēģināja atrast pašu lietotāko dzīvo radību un izvēlējās artēmiju, ar kuru parasti barojas zivis. Klīvs izgudroja ierīci, kura negaidīti molusku ievietoja verdošā ūdenī. Kad molusks gāja bojā, augi deva spēcīgu reakciju, bet tikai, ja eksperiments tika veikts naktī, kad blakus laboratorijai nebija cilvēcisku būtņu. Pretējā gadījumā augi, šķiet, zaudēja interesi par moluskiem; parasta cilvēka enerģētiskie lauki izrādījās daudz spēcīgāki. Vēlāk skeptiķi mēģināja šo eksperimentu atkārtot, taču nesekoja Bakstera norādījumiem.

“Cik mēs varam noteikt, cilvēki, kuri mēģināja eksperimentu atkārtot, nesaprata, kā izņemt no tā cilvēcisko apziņu. Viņi domāja, ka var aiziet uz citu istabu, nostāties sienas otrā pusē un vērot eksperimenta gaitu pa televizoru. Kad tiek aplūkota auga noskaņošanās uz cilvēku, siena neko nenozīmē.”

Electro-Technology Magazine šim pētījumam veltīja pusotras slejas, un 4950 zinātnieku Baksteram uzrakstīja, lūdzot papildu informāciju.

1969. gada trešajā novembrī zinātnieks šo eksperimentu demonstrēja Jēlas Universitātes Lingvistikas Skolā. Viņš norāva efejas lapu un pievienoja poligrāfam. “Pēc tam es pajautāju, vai šeit nav kukaiņu, kurus varētu izmantot auga stimulācijai.” Studenti noķēra zirnekli, kurš, kā apstiprināja Klīvs, ir zirnekļveidīgs kukainis. Viņi novietoja zirnekli uz galda, un viens students nolika rokas tā, lai zirneklis nevarētu aizbēgt. Visu šo laiku efeja nekādi nereaģēja.

“Taču, kad students rokas novāca un zirneklis saprata, ka var aizbēgt, grafikā bija novērojama kolosāla reakcija, pirms vēl zirneklis mēģināja aizbēgt. Šī secība atkārtojās vairākas reizes.”

Drīz Baksters parādījās daudzos televīzijas šovos, demonstrējot šo efektu, ieskaitot Džonija Kārsona (Johnny Carson), Arta Linkletera (Art Linkletter), Merva Grifina (Merv Griffin) un Deivida Frosta (David Frost) šovus. Frosts Klīvam pajautāja, vai augs ir vīrišķais vai sievišķais īpatnis. Zinātnieks un viņa augs amizanti noreaģēja uz tādu diezgan personisku jautājumu.

“Es domāju, ka viņš pieies, pacels lapu un slepus paskatīsies. Bet, vēl pirms viņš lapai bija pietuvojies, augs deva spēcīgu reakciju, kas savukārt izraisīja amizantu reakciju studijas auditorijā.”

1972. gadā Bakstera rezultātus atkārtoja krievu zinātnieks V. N. Puškins (В. Н. Пушкин), izmantojot elektroencefalogrammu. Zem hipnozes cilvēkiem iedvesa spēcīgu emocionālu satraukumu, un blakus stāvošā ģerānija demonstrēja spēcīgu reakciju ikreiz, kad tas notika.

 

Visa daba atrodas pastāvīgā “sarunā”

Baksters pie poligrāfa slēdza klāt jogurta baktērijas, parastas vistu olas no ledusskapja un pat cilvēka šūnas un turpināja iegūt lieliskus rezultātus. No tā seko: viņš konstatēja, ka katra dzīva būtne ir noskaņota uz apkārtni. Stresa, ciešanu vai bojāejas momentā visas tuvumā esošās dzīvības formas demonstrē momentānu elektrisku reakciju, it kā dala sāpes.

Ideja pieslēgt vistu olas Baksteram pirmoreiz ienāca prātā, filodendronam izdodot spēcīgu reakciju, kad viņš sasita olu brokastīm. Un, kaut arī zinātnieks izmantoja parastas neapaugļotas olas no pārtikas bodes, pieslēgtas pie poligrāfa, tās demonstrēja neparastu uzvedību, ieskaitot paternus, kas bija līdzīgi sirdspukstiem elektroencefalogrammā un “sarežģītiem cikliem ciklos” elektrokardiogrammā. Viena no olām izdeva pēkšņu šoku, kad Baksters paņēma rokās Siāmas runci Semu un pamodināja viņu no dziļa miega. Vēl lielāku iespaidu radīja grafiks, kurš rādīja, ka pieslēgtā ola “kliedz” ikreiz, kad tās bijušos kaimiņus ielaiž verdošā ūdenī, vienu pēc otra. Turklāt ola bija ievietota kārbā, izklātā ar svinu, lai ekranētu visus elektromagnētiskos laukus. Tas nozīmē, ka tādu efektu nevar izraisīt radioviļņi, mikroviļņi un citas elektromagnētiskas frekvences.

Baksters labi saprata, cik svarīga ir elektromagnētisko lauku ekranēšana tamlīdzīga veida eksperimentos.

“Pēc vairāku zinātnieku, īpaši fiziķu, priekšlikuma vēlāk es pamēģināju pieslēgto augu ekranēt no elektromagnētiskas ietekmes, izmantojot vara kameru (pazīstamu arī kā Faradeja kameru). Augi uzvedās tā, it kā ekranējošā kamera neeksistētu. Daudz vēlāk man parādījās iespēja to apstiprināt, izmantojot modernu ekranētu istabu. Es pārliecinājos, ka (informācija, kura pārraidās starp augiem, baktērijām, kukaiņiem, dzīvniekiem un cilvēkiem) nepieder zināmajām elektromagnētiskajām frekvencēm, amplitūdas modulācijai, frekvenču modulācijai vai jebkurai signāla formai, kuru var ekranēt ar parastajiem paņēmieniem. Šķiet, attālums neuzliek nekādus ierobežojumus. Novērojumi ļauj pieņemt, ka signāls var iet desmitiem un pat simtiem jūdžu tālumā. Domājams, ka signāls pat neiekļaujas elektromagnētiskajā spektrā. Ja tas ir tā, sekas būs ļoti svarīgas.”

Tas ir viens daudzajiem pētījumiem, kas apstiprina, ka Avota Lauks noteikti nav elektromagnētisks. Katrs zinātnieks zina, ka elektromagnētiski viļņi nevar iet cauri svina pārklājumiem, Faradeja vara kamerām un/vai ekranētām istabām.

Bakstera eksperimenti ar cilvēka šūnām padarīja atklājumu par daudz personīgāku. Klīvs dzīvās šūnas dabūja no subjekta mutes, lūdzot viņam izskalot muti un izspļaut ūdeni mēģenē. Pēc tam mēģene tika ievietota centrifūgā, un dzīvie baltie ķermenīši cēlās uz augšu. Baksters tos vilka ārā ar pipetes palīdzību. Pēc tam šūnas tika ievietotas sīkā milimetru lielā mēģenē un pieslēgtas elektrodiem ar ļoti tievu apzeltītu vadu palīdzību. Tādi dzīvi paraugi palika dzīvi no “desmit līdz divpadsmit stundām, pastāvīgi demonstrējot augstas kvalitātes reakcijas”.

Mans iecienītais Bakstera eksperiments ar cilvēka šūnām tika atkārtots ar NASA astronauta Dr. Braiena O’Līri (Brian O'Leary) palīdzību 1988. gadā, kad viņš sadarbojās ar Kornēlijas Universitāti, Kalifornijas Tehnoloģisko Institūtu, Kalifornijas Universitāti un Prinstonas Universitāti. O’Līri atveda uz laboratoriju savu bijušo draudzeni, un acīmredzot viņi sastrīdējās, kas “piešķīra lielisku iespēju novērot no pirmavota augstas kvalitātes reakcijas grafikā”. Pēc tam O’Līri devās uz Sandjego lidlauku, lai atgrieztos Fēniksā Arizonā, kas ir 483 km attālumā. Viņš pulksteni sasinhronizēja ar Bakstera pulksteni, bet viņa šūnas visu laiku palika laboratorijā.

“Pirms tam tika norunāts, ka Dr. O’Līri pildīs detalizētu žurnālu ar notikumiem, kuri viņam izraisīs momentānu nemieru. Šeit ietilpa rindas palaišana garām uz ātrgaitas autostrādes, kamēr viņš atgrieza lidlaukā noīrēto automobili, iespējamā lidmašīnas nokavēšana dēļ garās rindas uz reģistrāciju, izlidošana un nosēšanās Fēniksā, nesekmīgais dēla mēģinājums sagaidīt viņu lidlaukā un virkne citu fiksētu notikumu. Vēlāk salīdzinot fiksēto notikumu laiku ar atbilstošajām grafika daļām, bija redzama pilnīga korelācija starp reakcijām grafikā un gandrīz visiem satraukumiem. Grafiks nomierinājās, kad viņš atgriezās un vakarā atpūtās.”

Es apspriedu šo eksperimentu ar Dr. O’Līri pusdienās Cīrihē Šveicē, kur mēs abi uzstājāmies konferencē, un viņš apstiprināja, cik pārsteidzoši izrādījās rezultāti. Viņa apziņa staroja informācijas viļņus, kurus uztvēra dzīvās šūnas laboratorijā, kas atradās 483 km attālumā. Efekts darbojas tikpat labi, ja šūnas glabājas ekranētās istabās, atkal apstiprinot, ka signālus nepārraida elektromagnētiskā enerģija. Ir “vēl kaut kas”, kāds enerģētisks lauks, kurš ļauj mūsu domām izplatīties telpā pat milzīgos attālumos. Sekas satriec, īpaši, kad mēs sākam saprast, ka katra dzīva būtne dabā klausās visas citas. Un mēs noteikti neesam izņēmums šajā procesā.

Vairākas reizes esmu lasījis lekcijas par šo tēmu, un auditorija vienmēr izdvesa “ak!”, kad uzzināja, ka dārzeņi, augļi, jogurts, olas un jēlas gaļas dzīvās šūnas “kliedz”, kad viņas tiek gatavotas un/vai ēstas. Pat cietpauraini veģetārieši un jēlēdāji, kas uzskata, ka viņu diēta ir “brīva no cietsirdības”, sadūrās ar faktu, ka barībai, kuru viņi ēd, nākas iet cauri izmērāmam stresam, vismaz no cilvēciskā redzes viedokļa. Pat ja jūs negatavojat dārzeņus, gremojošajai aktivitātei piemīt “sadedzināšanas” efekts.

Baksters man stāstīja – ja jūs “skaitāt lūgšanu” barībai un sūtāt tai pozitīvas mīlošas domas, tā, redzams, pieņem savu lomu jūsu dzīves uzturēšanā, un grafikā neparādās spēcīgas reakcijas. Daudzas kultūras un garīgās tradīcijas mudina “pateikties barībai”. Balstoties uz Bakstera pētījumu, mēs tagad redzam, ka no zinātnes skatpunkta tādai šķietami nesvarīgai uzvedībai ir noteikts mērķis mūsu jaunajā modelī.

 

Šodien 05.11.19 aicinu uz Vilkoka meditāciju

5. novembrī, pulksten 18 pēc Maskavas laika (17 pēc Rīgas laika) Vakara meditācija. Vada Natālija Koteļņikova, bezmaksas

Norāde: https://my.webinar.fm/go/sanat209/gtdeki

 

Pievienots 05.11.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/ves-mir-menya-slishit

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://royallib.com/book/uilkok_devid/issledovaniya_polya_istochnika.html (Tulk. piezīme)