Марина Васильева Миссия рода: продолжение фамильной династии

Marina Vasiļjeva - Dzimtas misija: ģimenes dinastijas turpināšanās

16 10 27 01

Mūsdienu pasaulē arvien retāk ir sastopamas ģimenes dinastijas. Kaut arī pat pašā jēdzienā – ārstu, skolotāju, aktieru dinastija – jau jūti vairāku paaudžu spēku. Vai ir iespējams, ka dinastijas – tā ir jēdziena “dzimtas misija” realizācija?

Cik svarīgi ir dvēselei, kura iemiesojusies konkrētā dzimtā, turpināt šo misiju?

Reinkarnacionikas pētījumi ļauj katram atrast atbildes uz šiem jautājumiem, uzzināt, cik sen jūs esat saistīti ar savu dzimtu.

Vai pirmoreiz esat iemiesojušies šajā dzimtā, vai arī nākat no iemiesojuma uz iemiesojumu. Kādu darbu jūsu dvēsele plānoja izpildīt savas dzimtas labumam pašreizējā dzīvē.

16 10 27 02

Otrs uzdevums – atrast šajā milzīgajā dzīvajā aplī savas dvēseles iemiesojumus. Lēni, it kā negribīgi, apļa centrā viens pēc otra iznāca četri cilvēki.

Pirmā iznācu es no pašreizējās dzīves, aicinot man pievienoties manām personībām no pagātnes. Otrais bija varens vīrietis zvērādas drēbēs. Trešais bija gaišs zēns vienkāršā garā krekliņā.

Un pēdējā iznāca sieviete ar nogurušu skatienu un resnu rudu bizi, vairākas reizes apvītu ap galvu.

Tātad izrādījās, ka es ceturto reizi iemiesojos šajā dzimtā.

Sk. arī Kā iepazīties ar dzimtas ciltstēviem.

 

Izpirkuma upuris

Pirmais dvēseles impulss bija – pieiet pie gaišmatainā mazuļa un apkampt viņu. Atmiņa uzreiz izmeta tā iemiesojuma pēdējā dienā. Vasaras svelme, strauja upe. Es spēlējos lejā, pie ūdens. Pakalniņā sēž sievietes ar rokdarbiem.

Vasaras karstās saules nogurdinātas, viņas nesteidzīgi kaut ko apspriež, paretam paskatoties uz mani. Bet es, palicis bez pieskatīšanas, aizrāvies ar tauriņu, skrienu tam pakaļ pie tiltiņa, pēc tam pa šķidriem dēlīšiem, stiepjos rokām pāri tilta malai un uzreiz iekrītu upē.

Upes tecējums un dziļums neatstāja izredzes glābiņam. Es jutu, ka sāku aizrīties un vienlaikus dzirdēju gandrīz dzīvnieciskās sieviešu gaudas krastā.

Viss tika pabeigts ātri. Mana apziņa sauca pēc dzimtas atmiņas: “Par ko? Kāpēc bērns gāja bojā?" Par atbildi uzpeldēja dīvaina frāze “Izpirkuma upuris”.

16 10 27 03

 

Skarbā laikmeta skarbā daba

Pēc atbildes nācās iet vairākus gadsimtus agrāk. Tajā iemiesojumā vadīju tēlu – varenu vīrieti zvērādās. Zilgani melna bārda, spēcīgs rumpis un skarba daba – tāda es biju reiz tālos laikos. Es biju dzimtas apsargātājs.

Mūsu ciems ar nedaudziem iedzīvotājiem atradās savvaļas meža biezoknī. Teltsveidīgas mājas bija izvietotas kalna virsotnē, kurai piekļūt nebija vienkārši. Taču mēs nejutāmies drošībā.

Ciema visu pieaugušo vīriešu uzdevums bija brīdināt par ienaidnieku tuvošanos. Uz dažādām debespusēm ik dienas devās patruļas, lūkojoties, vai nedraud briesmas.

Ja kaut mazākajā mērā tuvojās svešinieki, mēs, apsteidzot pretiniekus, negaidīti uzbrukām. Tā bērnu, sieviešu un veco cilvēku dzīve tika apsargāta no ārējiem draudiem. Šis iemiesojums man bija pastāvīga cīņa, pastāvīgas kaujas.

Reiz mēs uzbrukām lielai klejotāju vienībai, kurā bez karavīriem bija meitenes. Nogalinājuši visus vīriešus, sagūstījām jaunās skaistules un nogādājām savā ciemā.

Kā vadonis es pieņēmu lēmumu, ka svešās sievietes varēs atšķaidīt mūsu asinis un sadzemdēt spēcīgus aizstāvjus. Cilts vīrieši priekā par sagaidāmo apstiprināja manu lēmumu.

Taču pēc pāris mēnešiem tika konstatēts, ka viena no gūsteknēm jau bija grūtniece sagrābšanas momentā. Pēc kāda laika viņai piedzima zēns.

Man kā dzimtas glabātājam šis mazulis bija potenciāls drauds nākotnē. Viņš ir ienaidnieka dēls, un tātad arī pats ir ienaidnieks. Šīs idejas vadīts, rokai nedrebot, nogalinu jaundzimušo. Ne mazākās nožēlas, nekādu emociju – tā vajag dzimtas aizsardzībai.

Sk. arī Kā aizsargāt savu dzimtu no pagātnes problēmām.

 

Mīkstināt sirdis

Maksāt par izdarīto nākas ar savu pašas dzīvi, bet daudz vēlāk, citā iemiesojumā. No nežēlīgā senča mantojumā dzimta saņem ģenētisku iekšēju skarbumu.

Šis skarbums ir visos dzimstošajos vīriešos un sievietēs. Neviens nespēj izjust žēlumu un līdzcietību. Kamēr pēc pāris gadsimtiem nepiedzims zēns – gaismas stariņš, kurš tika aicināts mīkstināt sirdis.

16 10 27 04

Gaišmatainais zēns bija ilggaidīts pirmdzimtais. Māte lūdzās viņa piedzimšanu visiem dieviem. Viņu ļoti mīlēja gan ģimene, gan kaimiņi. Tīrs un gaišs, viņš ar savu klātbūtni vien ienesa mājās prieku. Tikai trīs gadus viņš nodzīvoja līdz tai dienai, kad upe viņu atņēma tuviniekiem.

Bet ar tiem gadiem pietika, lai dzimtas cilvēki kļūtu labestīgāki. Un bēdas, pārdzīvotas mīļotā bērna zaudējuma dēļ, visus saliedēja un atvēra sirdis līdzcietībai. Tāds bija mans izpirkuma upuris.

 

Dziedināšanas spējas

Labestības un mīlestības enerģijas, vērstas uz apkārtējiem, es attīstu savā nākamajā iemiesojumā. Dzimtā ienāk sieviete ar dziedināšanas spējām.

Kopš mazās Hannas bērnības apkārtējie redzēja, ka viņa ir neparasta. Viņa žēloja cilvēkus.

Meitenei bija tikai trīs-četri gadi, bet jau šajā vecumā viņa nevarēja paiet garām cilvēkam, kurš raudāja, kuram bija slikti. Hanniņa apkampa cietēju, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi.

Meitenes spējas attīstīt uzņemas vecmāmiņa-zāļu sieva. Pētījuma momentā atnāk zināšana, ka šī vecmāmiņa ir no citas, taču arī tuvas dzimtas. Ar tās dzimtas cilvēkiem mēs bieži bijām saistīti. Tā bija dzimta-kaimiņš, dzimta-draugs.

Zāļu sieva māca meitenei likt rokas, dziedināt ar enerģijām. Izskaidro, ka, piemēram, ja cilvēks sūdzas par sāpēm sirdī, tad viena roka jātur krūšu priekšā, otra – tajā pašā līmenī aiz muguras.

Māca nolasīt ar rokām, atrast sāpju avotu, jo mēdz būt, ka cilvēks žēlojas par vienu vietu, bet patiesībā traucēts ir cits orgāns.

Hanna izaug un kļūst ļoti skaista sieviete. Resna bize apvij viņas galvu vairākās virknēs. Vieds dziļš gaišo acu skatiens.

Viņa strādā līdz spēku izsīkumam. Cilvēki nāk un nāk nebeidzamā straumē ar savām problēmām. Pieņem taisni pie sevis mājās. Vienam kaut ko čukst, apvārdo slimības, citam piemeklē zālītes.

16 10 27 05

Bet turklāt savai ģimenei laika nepaliek. Paspēj tikai parūpēties par mājlopiem. Bet naktī no lauka atgriezies vīrs ir pastāvīgi neapmierināts.

Mājās apgrozās daudz svešu cilvēku. Uz meitu, vienīgo bērnu, gulstas visa atbildība par mājas soli. Viņa ir uzkrāvusi sev misiju sagaidīt tēvu no darba, pabarot viņu ar vakariņām. Mums ar meitu ir labas attiecības, bet viņa ir tuvāka tēvam.

Tās dzīves pārskatīšanas procesā es izdaru virkni atklājumu. Pirmkārt – to, ka meita, – tā ir manas māmiņas dvēsele pašreizējā iemiesojumā! Otrkārt – kopš tā brīža dzimta sāk pildīt savu uzdevumu, savu misiju.

Katram dzimtas loceklim ir jādziedina, jāpalīdz cilvēkiem, jāmudina uz pareizo ceļu. Atiešanu no šīs misijas pavadīs likteņa, personības lūzums, nolaišanās dzīves dibenā.

Kļuva skaidrs, kāpēc mani šajā iemiesojumā reizi pēc reizes nostāda uz izglītošanas ceļa, kāpēc neveidojas dzīves dažiem radiniekiem.

Dzimtas atmiņas pētījums ar reinkarnacionikas metodi ļauj aplūkot ne tikai savus iemiesojumus, bet arī nozīmīgas citu cilvēku dzīves, kuri savā dzīvē sekoja savas dzimtas misijai.

Ne vienmēr tā bija atklāta palīdzība visiem pēc kārtas. Redzēju skarbu pāri – savu vecvecmāmiņu un vectēvu, kuri asi teica patiesību acīs, liekot krasi aizdomāties par savā dzīvē ienākošajām vērtībām.

P.S. Vai jums dzimtas ir atmiņas pētīšanas pieredze? Vai jums interesē uzzināt savas dzimtas misiju? Dalieties komentāros.

 Marina Vailjeva

Marina Vasiļjeva

Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi.

 

Pievienots 27.10.2016

https://journal.reincarnationics.com/missiya-roda/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe