Daniēls Pomerlū[1] un... Nikolā Tesla[2]

Autors Helēna Loginova

Mani draugi un kolēģi no franču Kanādas Žans Fransuā un Klēra, zinot, ka esmu ieinteresējusies par Daniēla fenomenu, pirms mana brauciena uz Serbiju, kur bija nodomāti divi semināri, paziņoja, ka 2013. gada 26. oktobrī notiks tikšanās ar šo unikālo cilvēku nelielā franču Kanādas pilsētiņā Saintbruno. Tā bija reāla iespēja, bet 29-jā no rīta man bija jālido uz Eiropu. Vajag salikt mantas, būt labā formā. Bet... tas bija augstāk par mani, kaut kas burtiski ar neiedomājamu spēku spieda mani atmest visas šaubas, atlikt visas neizdarītās lietas un drāzties manā automobilī turp, kur ir šis dīvainais cilvēks. Un beidzot saprast, kas tad notiek patiesībā. Trīssimt kilometru turp, trīssimt kilometru atpakaļ... “Nedrīkst riskēt, tev jābūt Serbijā bez fors mažoriem” – griezās man galvā. Taču skaidrais saprāts nestrādāja, un es braucu pie maniem Kanādas draugiem, ar kuriem taisījos būt Daniēla Pomerlū iespēju prezentācijā.

Pirms prezentācijas uzstājās vadošais un kaut ko ilgi runāja franciski, un es stingri palūdzu Klērai pierakstīt priekš manis momentus, kuri viņai liksies nozīmīgi, tā kā ne vārda nesapratu franciski.

 

Man par izbrīnu, vadošais pēkšņi stādīja mani priekšā kā goda viesi no Amerikas. Samulsusi piecēlos un apsveicu klātesošos. Publika izskatījās nopietna, un viss notiekošais atgādināja zinātnisku konferenci.

Vadošais, solīds padzīvojis vīrietis, kurš atgādināja matemātikas profesoru, pavēstīja auditorijai, ka gadījumu ar Daniēlu ir pastāstījuši viņa radinieki (tēvocis un daži citi ģimenes locekļi no tuvākās apkārtnes).

 

Daniēls piedzima kā bērns ar autisma sindromu. No agras bērnības viņš taisīja automobiļus no sērkociņu kārbiņām, pie tām pierīkoja mazas antenas no folijas. Un pēc tam katru nakti lūdza Dievu, lai viss viņa izdomātais attiecībā uz viņa radīto un pilnveidoto konstrukciju piepildītos, pie kam mazais Daniēls bija absolūti pārliecināts, ka viss noteikti izdosies! Viņš naktī modās un cēlās vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai viņa radījums strādā. Un kādā vakarā viss sāka strādāt!

 

Tā tika ielikts sākums turpmākajiem notikumiem, kuri bija fokusēti virzienā uz darbu ar brīvo enerģiju. Daudz liecinieku ieraudzīja un fiksēja Daniēla Pomerlū satriecošās spējas šajā virzienā.

Viņš ir virs vidējā auguma, kalsns, taču proporcionāli veidots un izskatās pilnīgi vesels cilvēks. Biezi apcirpti mati praktiski bez sirmuma. Un tikai zobi skaidri prasa dentista palīdzību. Taču kā mums paskaidroja vadošais, Daniēls nekad nepieņem guļošu pozu, pat guļ, tikai sēžot krēslā. Un tā kā dentista krēsls arī paredz pacientam atrasties pusguļošā stāvoklī, tad tāds fakts Daniēlam nav pieņemams. Kāpēc? Mums nav atbildes.

 

Taču es domāju, ka 13 gadi, pavadīti psihiatriskās klīnikās, kur viņu droši vien piesēja un veica neskaitāma daudzuma eksperimentus un testus, izvērsās, lūk, šajā fobijā, bailēs izrādīties guļošā, bezpalīdzīgā stāvoklī... Mums kļuva zināms, ka pēdējā lobotomija ir taisīta vēl pirms diviem gadiem...

Daniēlam nav un nekad nav bijis sievas un bērnu.

 

Radinieki pastāstīja, ka ļoti jaunā vecumā Daniēls nonācis tiesā, bet pēc tam psihiatriskajā slimnīcā, pēc tam, kad, atrodoties parkā blakus panorāmas ratam, viņš publiski domās ieslēdzis šo milzīgo ierīci un teleportējis vienu no dalībniekiem, kurš atradies šajā panorāmas ratā.

Pēc tāda incidenta un jau pabijis psihiatriskajā klīnikā, kur viņš rūpīgi izmeklēts, viņš nonācis tiesā. Bija vajadzīgi pierādījumi, ka Daniēls patiešām spēj darīt tamlīdzīgas lietas, un tad tas nozīmēs: viņš var būt bīstams sabiedrībai. Uz tiesneša jautājumu, ko viņš var parādīt, Daniēls izstiepis roku un... tā kļuvusi neredzama.

 

Pēc šīs tiesas Daniēls tika ievietots psihiatriskajā klīnikā, kur pārcieta uz sevis daudzus eksperimentus, tādus kā lielas jaudas elektrošokus un pat lobotomiju. Pētnieki cerēja saprast, kā strādā viņa smadzenes un kādas atšķirības no vidēji statistiska cilvēka ir eksperimentējamam. Pēc šiem notikumiem, tālākajā, kad bija nonācis mājās un brīvībā, Danēls, neskatoties ne uz ko, turpināja būvēt moduļus (konstrukcijas) sākotnēji uz koka dēļiem, bet vēlāk uz plastikāta platformām vai organiskā stikla. Viņš tad ir paskaidrojis, kāpēc izvēlējies tādu ceļu.

“Ārsti ieraudzīs ierīces, kuras it kā ražo elektrību, ka pēc viņu loģikas tam būs jēga, un tad viņi pārstās rakāties manās smadzenēs.” Tādejādi šis lēmums deva Daniēlam iespēju atstāt psihiatrisko institūtu, taču viņam uzstādīja stingrus ierobežojumus: viņu pastāvīgi kontrolēja speciāli cilvēki no valdības organizācijām. Viņam arī stingri jo stingri bija aizliegts publiski demonstrēt tieši brīvas, bezmaksas enerģijas, ar kuru tieši kontaktējās šīs ģeniālais cilvēks, ideju un iespējas.

 

Mūsu un citas cilvēku grupas klātbūtne Daniēls četru stundu laikā bez mitēšanās demonstrēja daudzos dažādos variantos to vai citu viņa radīto konstrukciju darbu. Piemēram, viņš slēdza iekšā spuldzītes jebkurā daudzumā un ar jebkuru jaudu, pie kam varēja turēt tās ieslēgtas jebkuru laiku, kuru noteica pats. Mēs redzējām, kā strādā ventilatori, visdažādākie elektroinstrumenti, tādi kā elektriskais zāģis, kurš viegli pārzāģēja koka latas pārsteigto klātesošo acu priekšā, tā kā barošanas avots palika apšaubāms. Mūsu acu priekšā uz svilpiena joņoja divi rotaļu automobiļi apmēram 12 cm izmērā un daudz kas cits.

Materiāli, kuri tika izmantoti – tās bija spoles ar vara stiepli, makaroni, sasists stikls un tā tālāk. Jāatzīmē, ka Daniēls ar grūtībām pārdzīvo vērotāju skepticismu, tāpēc ka viņš jūt pienākumu pierādīt notiekošā realitāti, ka viņš neblefo, neslēpj nekādas baterijas vai kaut ko citu.

 

Viņš mēģina arī aizsargāties no jebkuras internēšanas, piespiedu izolācijas iespējas. Vienīga doma par tādu notikumu pagriezienu izsauc Daniēlam lielas bailes.

Žans Fransuā pēdējo desmit gadu laikā vairākas reizes bija bijis klāt prezentācijās, taču viņš bija burtiski satriekts, cik ļoti tas, ko viņš ieraudzīja un izdzirdēja šajā reizē, atšķīrās no iepriekšējām prezentācijām. Viņu pārsteidza daudz kas: ne tikai sensacionālā iespēju demonstrēšana, bet arī pēkšņi negaidītais atklātais Daniēla Pomerlū dialogs ar klātesošajiem, protams, noteiktās robežās, kurš nekad agrāk nebija novērojams. Enerģētika zālē bija ar ļoti augstām vibrācijām.

 

Žans Fransuā klusu teica man: Daniēls nekad tā nav runājis. Viņš vispār parasti visu dara klusējot... Tas nozīmē, ka man bija ļoti paveicies. Jeb uzdrošinos domāt, ka, iespējams, mana, Klēras un Žana Fransuā klātbūtne, mēs, ka izplatām pasaulē Mācību par Mūžību, iedvesmoja šo ļoti dīvaino, iekšēji aizvērto cilvēku, autistu no dzimšanas, pēkšņi uzvesties, lūk, tādā pilnīgi netipiskā veidā..?

Skan nepieticīgi? Taču notika neordinārs notikums pēc mana jautājuma Daniēlam, vai viņš var nofotografēties ar mani? Es pēkšņi saņēmu piekrišanu, kuru viņš izteica bez šaubu ēnas, bet uzstādot tikai vienu noteikumu: izdarīs to tikai, kad būs beidzis rādīt visu, ko viņš iecerējis. Turklāt viņš pats atgādināja Mario, viņa uzticamajam palīgam un cilvēkam, kurš, lūk, jau 35 gadus kā Sančo Pansa nenogurstoši palīdz un rūpējas par Daniēlu, ka pienācis laiks nofotografēties ar “anglieti”, english lady, domādams ar šo īso apzīmējumu mani ... Bet varbūt viņš zināja, cik daudz reižu esmu iemiesojusies Anglijā? Vismaz man tas ir droši zināms vēl kopš bērnības...

Daniēls nostājās man blakus, radās dīvaina sajūta. Brīža nopietnība. Es biju jau mētelī, tā kā īpaši necerēju uz tādu privilēģiju.

 

Tika uztaisīti vairāki uzņēmumi, un pēc tam uzdrošinājos palūgt, bet vai var uztaisīt vēl, bet jau trijatā, ar francūzieti Klēru? Man par prieku viņš pamāja. Un, lūk, tagad mums ir Deniēla uzņēmums divu sieviešu sabiedrībā, abas licenzētas pasniedzējas Grigorija Grabovoja Mācībā[3]. Manuprāt, laba zīme...

Es sargājos izlikt šos uzņēmumus, atceroties, ka agrāk Daniēlu daži cilvēki, par kuru piederību kādām struktūrām var viegli nojaust..., stingri brīdināja neizlikt savus video un fotogrāfijas. Es vairākas reizes uzdevu jautājumu Mario, vai tas nav bīstami Daniēlam un man personīgi – mūsu kopīgais uzņēmums? Mario neteica ne jā, ne nē, redzams, nolēmis, ka kaut kas ir izmainījies, bet lēmums jāpieņem man. Es padomāju: ja pēc uzņēmuma parādīšanas Belgradā neviens man nepiezvanīs un neuzrakstīs, ja es nesajutīšu bīstamību, tad fotogrāfija parādīsies vismaz internetā...

 

Nebija brīdinošu zvanu, un mana intuīcija saka priekšā, ka uz mūsu planētas un vispār kolektīvajā apziņā ir notikušas nopietnas pārmaiņas. Viss slepenais top atklāts. Un ir tik viegli tagad zināt, ja patiešām ir vēlēšanās zināt.

Redzams, tie, kas mēģina kontrolēt situāciju, vai nu nespēj to darīt, vai arī viņiem ir pieņemts cita veida lēmums. Piemēram, kāds ir uzstādījis noteikumu: vai nu jūs netraucējat Cilvēces evolūcijai, vai arī jums būs sekojošais...

Tālāk var tikai noprast. Disclosure. Atmaskošana. Atklāšana. Liekas, ka tie ir vieni no šodienas vēsturiskā brīža atslēgas vārdiem.

Tad, lūk, visas demonstrācijas, kurā mums bija laime būt klāt, laikā Daniēls Pomerlū dalījās savās slēptajās domās, izsakot tās īsi, bet skaidri. Tas burtiski piepildīja klātesošos ar sajūsmu, un reizēm zāle izplūda aplausos. Bet Daniēls kaut kā pavisam bērnišķīgi patiesi priecājās un pauda apmierinājumu, kad pēc kārtējās demonstrācijas dzirdēja no ieraudzītā pārsteigtās, labvēlīgi noskaņotās publikas aplausus. Mūsu acīs viņš bija skolotājs, kurš ar konkrētiem piemēriem ilustrēja to, ko mēs jau zinājām no Mācības par Mūžību.

FIZIKAS UN DABAS LIKUMUS DIKTĒ CILVĒKS. TĀDA IR JAUNĀ ZINĀTNE.

Mēs trīs bijām satriekti, ka Daniēls Pomerlū teica vārdus, kuri ir atslēgas vārdi Grigorija Grabovska Mācībā. Mūžība. Norma. Koncentrācija. Evolūcija. Apziņa...

Atļaujiet dažus no viņa skaļi izteiktajiem komentāriem sniegt jums:

 

– “Tikko modulis (konstrukcija) ir uztaisīts, tas var strādāt mūžīgi.”

– “Modulis ir kā bērns, tā ir liela lieta.”

– “Skolā teica, 2 plus 2, tas vienmēr ir 4. Bet kāpēc ne 6? Kad bērns vij virvi, viņš nejautā, ja tas iet uz leju, dabū virvi, un viņa iet uz leju, tā notiek.”

– “Jūsu skola manipulē ar jums, un jūs kļūstat veci skeptiķi, jūs pārstājat būt bērni.”

– “Uz Zemes nav labāko, mēs visi esam vienlīdzīgi.”

– “Ar mums manipulē noteikti cilvēki.”

– “Cilvēks radīja zinātni, bet aizmirsa viņas apziņu.”

– Atbildot uz jautājumu: “kas notiks, ja vads pārtūks?”:

– Atbilde: “Life pametīs moduli.”

– Daniēls paskaidroja, ka, kad viņš svilpj svilpē priekš komandas pārāk skaļi, tad tas nestrādā (Es iedevu viņai pārāk daudz makaronu, un viņai tas nepatīk...): “viņiem ir atmiņa, vienkārši atmiņa. Paskatieties, kas būs, ja es svilpšu maigāk.” Modulis sāka strādāt.

 

– “Katra reliģija manipulē ar jums, jūsu vectēvs, vecvectēvs utt.... Jūs neattīstījāties garīgi.”

– Kad bija runa par moduli (Daniēla radīto ierīci), kurš nenostrādāja, tad viņš teica “tā nav norma, mēs viņu tagad aizvedīsim atpakaļ uz standartu (normu)”.

– “Mazs bērns domā daudz vairāk, nekā mēs to varam iedomāties.”

– Jautājums: “Kad jūs taisāt moduļus, par ko jūs domājat?”

Daniēla atbilde: “Ne par ko.” Viņš ilgi smējās pēc tāda jautājuma. – “Es nezinu, tas vienkārši ir instinkts... psihiatri var izskaidrot smadzeņu darbību, es neesmu psihiatrs.”

– “Enerģija – aizmirstais...”

– “Kāpēc bērni nav veci, tāpēc ka bērni – tā ir nākotne.”

– “Es būvēju, bet cilvēks sagrauj. Mēs neevolucionējam.”

– “Nesaki, ka tā ir patiesība, saki, ka tā ir patiesība tavā personīgajā realitātē.”

– Kad viņam pajautāja, kādu ēdienu viņš lieto, tad bija vārdi “Here are some comments and situations collected in this representation.”

Bet, lūk, situācija, par kuru pastāstīja Mario:

 

– Reiz policists palūdza Daniēlu braukt viņam līdzi un Svētā Jāzepa Baznīcu un tur sāka skaitīt lūgšanas pie krusta...

Daniēls jautā: “Bet ko jūs tādu darāt?” Oficieris atbildējis:

“Es lūdzos, lai Svētais Andrejs dotu man tādas pašas spējas kā tev.”

Daniēls saka: “Bet tas esmu es, kuram jums jālūdzas, tas esmu es, kam ir spējas...”

 

Pastāstīja vīrietis, kurš uzņem ar kameru visu, ko rāda Daniēls.

Jautājums: “Ko viņš dara ar visām šīm filmām?”

Atbilde: “Daniēls glabā tās kārbās, taču neviens ieraksts nav parakstīts un nekādi nav apzīmēts.

Reiz kādā vakarā apspriežot Daniēls atgādinājis par kādu cilvēku, kurš bijis klāt demonstrācijā un ko tur teicis... Vajadzējis kaut ko precizēt, un Daniēls precīzi piegājis pie tās kārbas, kur starp daudzām citām gulējusi kasete ar tā momenta ierakstu, kurš tika pieminēts apspriešanā, un pēc 2 minūtēm mēs jau skatījāmies tieši to, kas bija vajadzīgs.

 

– Daniēla tēvocis pavēstīja, ka bērnībā viņa krustdēls varējis izlēkt no piektā stāva un piezemēties bez jebkādām traumām.

 

Demonstrācijas beigās Daniēls Pomerleau parādīja, ka bērni var ieslēgt ventilatoru, vienkārši noticot, ka tas ir slēdzis. Pieaugušajiem to izdarīt ir daudz grūtāk, tā kā apziņā stāv bloki. Taču Klērai izdevās. Viņa iztēlojās, ka viņa ir bērns, kuram ir pieci gadi, un tas nostrādāja. Ne velti Bībelē teikts: “Esiet kā bērni... jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Lūkas evaņģēlijs 18:16)[4]

Tas palīdzēs saprast, kas ir mūsu apziņa, kādas ir viņas reālās iespējas, kāds ir cilvēka potenciāls.

 

Daniēls Pomerlū piedzima ļoti mazā pilsētiņā Kanādā, franču provincē Kvebekā, ja nemaldos, 1956. gadā.

Viņš nerunā angliski, bet tikai franciski, kas ir pilnīgi normāli vairumam, kas dzīvo šajā Kanādas daļā. Viņš no bērnības prata pēc vēlēšanās iedegt jebkuras spuldzītes un vispār jebkuras ierīces, pie kam pats izlēma, cik ilgu laiku šīs spuldzītes un mehāniskās ierīces strādās. No tā, kas man kļuva zināms no cilvēka vārdā Mario, kurš pēc būtības ir pats labākais draugs un palīgs Daniēlam Pomerlū, lūk, jau 35 gadus ilgi. Mums ar Mario bija nepiespiesta saruna, un viņš pilnīgi labi runā angliski, lai mums nebūtu vajadzīgi starpnieki.

 

Uz manu jautājumu par informācijas avotu man par izbrīnu atbildēja tieši un bez šaubu ēnas, ka Nikolā Tesla tiešā veidā strādā ar Daniēlu, ka viņi ir lieli draugi no pagājušajām dzīvēm un abi ir reinkarējušies uz planētas Zeme no vienas un tās pašas planētas, kurai ir par kārtu attīstītāka civilizācija. Tieši tagad Nikolā Tesla un Daniēls Pomerlū ļoti cenšas, lai cilvēki izietu cauri visiem šķēršļiem un iemācītos pārvaldīt brīvo enerģiju, kura ir ap mums un tiek iedarbināta ar mūsu apziņas gribas akta palīdzību.

 

Daniēls visu dara pats, necieš pat mazāko iejaukšanos. Tā kā mēs atnācām ievērojami ātrāk par paredzamo demonstrāciju, tad man bija iespēja novērot noslēpumu, kā tiek uzstādīti visdažādākie moduļi uz organiskā stikla, kārbiņas, spoles un nesaskaitāms daudzums dažnedažādu lampu. Bet, lūk, ko bija visinteresantāk novērot, tad tā bija kāda sava veida automobiļu auto-treka samontēšana.

Ovālas formas ceļš garumā apmēram 1,5-2 metri ar kalniņiem, kuri automātiski paceļas un nolaižas. Sānos vesela rinda miniatūru prožektoru un propelleri. Turpat stāv leļļu cilvēciņš ar karodziņu un vēl daudz kas cits, kas radīja sajūtu par visai sarežģītu konstrukciju, pa kuru bija jābrauc diviem burvīgiem rotaļu automobiļiem apmēram ar 10 cm garumu katrs. Viens bija spilgti sarkanā krāsā, bet otrs zils.

 

Daniēls paņēma rokās svilpi, sakoncentrēja savu skatienu uz automobilīšiem, pēc tam kaut ko klusi pateica un... nosvilpās. Un, lūk, te sākās kaut kas neiedomājams. Automobiļi uzvedās kā dzīvas būtnes. Viņi traucās pa treku caur visiem šiem kalniņiem, kuri cēlās augšā un laidās lejā, garām ar apžilbinošu gaismu spīdošiem prožektoriem sacīkstēs. Pie kam ātrumi te pieauga, te samazinājās. Viens apdzina otru, bet pēc tam situācija mainījās. Periodiski bija tādi ātrumi, ka likās, lūk, tagad pagriezienā viņus vienkārši nonesīs! Taču automobilīši pamanījās vēl arī no tiltiņiem lidot pa gaisu, bet pēc ar troksni krita uz treka un atkal traucās.

Man aizrāvās elpa, manā priekšā bija pilnīgi apzinošies radījumi ar savu raksturu, emocijām un loģiku... Viņi likās ne vienkārši dzīvi, jautri, bet vienkārši dievināja Daniēlu. Starp viņiem bija jūtama neredzama saikne.

 

Pēc kāda laika sekoja cits svilpiens, kurš deva pavēli abām mašīniņām apstāties, kas arī notika. Pēc tam Daniēls vērsās pie klātesošajiem: Kādas krāsas automobili gribat, lai tagad sāktu braukt? Zālē izsaucās: Sarkano! Daniēls atkal uz sekundi sakoncentrējās, kaut ko klusu pateica, iesvilpa svilpē un... sarkanā mašīna priecīgi aizdrāzās pa treku, par skaudību skumji stāvošajai zilajai, kura kā zirdziņš nepacietībā viegli trīsēja.

 

Demonstrācijas sākumā Daniēls iededza lampu, kura bija piekabināta vienam vadam uz organiskā stikla, un teica, ka šī lampa strādās patvaļīgi ilgi, un palūdza elektriķus izmērīt spriegumu sākumā un pēc tam, kad demonstrācija beigsies. Tad, lūk, četras stundas lampa dega nesaprotami no kāda avota, pie kam tās jauda palielinājās laika gaitā, kas noveda klātesošos elektromehāniķus un elektriķus pilnīgā samulsumā. Viss, kas viņiem bija mācīts, sašķīda drupās acīmredzamu faktu spiediena rezultātā.

 

Daniēls vienkārši vienojas ar konstrukciju, kuru pats radījis. Viņš norīko, ka, piemēram, slēdža pagrieziens pa labi, tā būs ieslēgšana, bet pa kreisi – izslēgšana. Un viss. Vienkārši viņam ir pilnīgi saprotams, ka visam ir apziņa un vajag tikai vienoties...

Zālē bija vairāki bērni vecumā no pieciem līdz 12 gadiem.

Viņus nosēdināja rindā, un Daniēls bērniem izdalīja pa lielai lampai, nostiprinātai uz organiskā stikla. Katram bērnam bija jāpārvelk ar roku tur, kur bija norīkots slēdzis, un lampa iedegsies. Izdevās visiem bērniem, kuri negāja skolā. Divpadsmitgadīgs zēns bija bezspēcīgs ieslēgt spuldzīti tādā veidā. Tas izrādījās uzskatāms piemērs, kā īsteno apziņu bloķē tā saucamā oficiālā zinātne...

 

Uz prezentāciju Daniēls ieradās ģērbies triko, sporta kreklā un čībās.

Manuprāt, šeit komentāri ir lieki...

Tie, kuri kaut reizi ir redzējuši Daniēlu Pomerlū, atmet vismazākās šaubas, ka šis cilvēks, kurš no dzimšanas ir autists, spētu melot, izlikties, piemēroties citu viedoklim... Viņam nepietiek naudas, lai pat no vecām rezerves daļām samontētu automobili un parādītu pasaulei, kā to reiz jau izdarīja Nikolā Tesla, tīras un neierobežotas enerģijas iespējas. Viņa automobilis var strādāt mūžīgi bez jebkādas redzamas uzlādēšanas.

 

Man jāatzīstas, ka periodiski man parādās stāvokļi un notikumi, kurus visdrīzāk var piedēvēt paranormālajai sfērai. Pamatā tas notiek spontāni, kad nemaz negaidu. Tad, lūk, atgriežoties mājās, es ātri traucos savā nenogurdināmajā automobilī, kur mani gaidīja nesalikts čemodāns un daudz dažādu nepabeigtu lietu.

 

Domas periodiski atgriezās pie Saintbruno redzētā un pēkšņi... parādījās neparasts stāvoklis. Es skaidri sajutu kādas personības, citas augstu vibrāciju un... svinīgas enerģētikas klātbūtni. Un pēkšņi manā apziņā skaidri sāka nākt vārdi “Pasaki serbiem, ka es viņus ļoti mīlu. Un atceros Serbiju.” Mana sirds piepildījās ar mīlestību, acīs sariesās asaras. Tajā brīdi es skaidri zināju, ka ar mani runā Nikolā Tesla.

“Es noteikti to izdarīšu” – es klusi nočukstēju.

Un pēc tam, kad tur, Serbijā, Belgradā, parādīju Daniēla fotogrāfiju un nodevu Nikolā Teslas lūgumu, zāle uzsprāga aplausos... Serbi nešaubījās, nepauda skepticismu, viņi visu saprata pareizi. Nu, bet man kļuva saprotams, kāpēc es, neskatoties ne uz ko, pametu visas savas lietas un braucu uz Kanādu. Tā gribēja arī Nikolā Tesla...

 

Un vispār, ja gribu būt godīga līdz galam, es viegli pieļauju, ka Nikolā Tesla tagad ir reinkarnēts, lūk, šī neparastā cilvēka, autista Daniēla Pomerlū ķermenī. Apmēram pirms septiņiem gadiem, kad detalizēti pētīju Nikolā Teslas dzīvi un pēc iespējas viņa darbus, kuri bija internetā, tad pievērsu uzmanību sekojošai informācijai: Nikolā Tesla teica, ka viņš noteikti atgriezīsies, lai pabeigtu to, ko nespēja izdarīt tajā dzīves periodā. Iespējams, runa gāja par brīvu, ekoloģiski tīru un bezmaksas enerģiju.

Un kaut arī Mario teica, ka Daniēls tiešā veidā strādā ar Nikolā Teslu, man ir ideja, ka pats Nikolā Tesla ir iemiesojies, kā arī solīja, vēl dzīvam esot, Daniēla Pomerlū ķermenī. Viņš reiz atklāti teica, ka atgriezīsies un pabeigts iesākto lietu.

 

Visa Meistara Nikolā Teslas dzīvē veltīta pūliņiem pievērst cilvēces uzmanību iespējām izmantot brīvu enerģiju mūsu civilizācijas laimei un plaukšanai.

 

Helēna Loginova 2013. g.

 

Izsūtīts 19.01.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Daniel Pomerleau” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Nikola Tesla” (Tulk. piezīme)

[3] Skat. “Учение Григория Грабового”. (Tulk. piezīme)

[4] Faktiski šis pants skan: “"Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Tulk. piezīme)