Наталия Бутенко Как зарыть свой талант в землю

Natālija Butenko - Kā aprakt savu talantu zemē

16 12 13 01

Kad mēs pa dzīvi ejam ne turp, kad darām ne to, ko gribam, ne to, ko ieplānojusi mūsu dvēsele, neattīstām savas spējas un neizmantojam talantus, mums sāk teikt priekšā “no augšas”.

Sākumā tie ir mīksti mājieni, piemēram, sapņu veidā. Ja mēs nesaprotam, tad mums sāk sūtīt nepatīkamas situācijas, kurām mums ir jāparāda, ka mēs kaut ko darām nepareizi.

Ja arī tas nelīdz, tad notiek kāds notikums, kurš mūs galu galā aptur, piemēram, slimība, atlaišana, šķiršanās u.c., – notikums, kurš dod pietiekamu laiku pārdomām un apzināšanai.

Tāds scenārijs manā dzīvē ir risinājies vairākkārt. Domāju, ka arī jūs par to neesat tikai dzirdējuši.

16 12 13 02

 

Sapnis-uzvedne no pagātnes dzīves

Bija manā dzīvē tāds periods, kad es koncentrējos uz naudas pelnīšanu. Noliku malā visas savas garīgās nodarbes un visus spēkus vērsu biznesa attīstībai tīkla kompānijā.

Tā bija jau ne pirmā mana tāda veida pieredze, tā kā man viss bija skaidrs. Un it kā viss attīstījās neslikti. Man šķita, ka visas savas zināšanas arī tur es pielietoju: palīdzu cilvēkiem, apmācu, organizēju u.c.

Un, lūk, reiz redzu sapni, kuru līdz šim laikam atceros ļoti skaidri, krāsās un detaļās. Dīvainā kārtā esmu nonākusi Rīgā. It kā teleportējusies no kaut kurienes. Man klāt nav ne mantu, ne naudas, ne dokumentu, ne telefona.

Es saprotu, ka tas ar mani notiek jau ne pirmo reizi un es pat pazīstu vecpilsētas ielas, kaut gan reālajā dzīvē nekad tajā nebiju bijusi.

Saprotu, ka tuvākais cilvēks, kurš var man palīdzēt, atrodas Sanktpēterburgā. Pamanos atcerēties viņa telefonu, lūdzu kādam piezvanīt. Vispār viss beidzas sekmīgi.

Kad es pamostos, mani neatstāj doma: “Kas tas bija? Kāpēc Rīga?” Diemžēl šo uzvedni es toreiz tā arī nesapratu. Un, dabiski, turpināju darīt to, ko darīju.

Bija vēl dažas intuitīvas uzvednes, uz kurām es reaģēju kūtri: vienkārši samazināju aktivitāti, pārstāju aicināt cilvēkus biznesā. Pēc tam kompānija pacēla produkcijas cenas, un pārdošana kritās.

Un pēc kāda laika (burtiski pēc dažiem mēnešiem) projekts pat vispār aizvērās. Un, lūk, šeit arī tieši ieslēdzās variantu izvēles mehānisms. Varēju iet uz citu kompāniju – šī labuma netrūka. Bet nez kāpēc negribējās.

Sk. arī: Ko nozīmē mūsu sapņi, kādēļ mēs tos redzam.

16 12 13 03

 

Mācīties, mācīties un mācīties

Un gribējās atgriezties pie iemīļotās nodarbes, pie tā, kas izdodas vislabāk, bet naudu ienes neregulāri. Lūk te nu pie apvāršņa parādījās mācības Reinkarnacionikas Institūtā. Turklāt jau ne pirmo reizi.

Jāsaka, ka šīs organizācijas darbībai es sekoju no pašas tās dibināšanas, bet nekad nelūkojos uz to sev nopietni. Šķita: kādēļ man tas, kad aiz muguras ir pedagoģija, psiholoģija, koučings un vēl daudz kas cits.

Un te iezagās doma, ka nebūtu slikti nonullēties un kaut ko jaunu krājkasītē ielikt, lai novērstu uzmanību no toreiz izveidojušās situācijas. Uzpirka arī tas, ka kursā apsolīja ne tikai specialitāti mācīt, bet arī biznesa pamatus.

Vispār pa gariem ceļiem, pateicoties menedžeru pūlēm un manai visbeidzot gatavībai, es iestājos Bāzes kursā.

Grupa mums salasījās apbrīnojama – tā kā ģimene bija gandrīz no pirmās nodarbības. Un reiz, sazinoties savā starpā, mēs aizķērām tēmu, ka katru no mums kaut kas saista ar Rīgu.

Pasmējāmies par to, ka Institūta vadītājs, Māris Dreišmanis, ir no Rīgas un viņš mums signālus izsūtījis.

Pēc tam nolēmām vienkārši papētīt caur iegremdēšanos, kas tad katram no mums ir saistīts ar šo pilsētu.

16 12 13 04

 

Neizdevusies ragana

Mana iegremdēšanās ieveda mani 14. gs. 70. gados. Es biju meitene no pārtikušas zemnieku ģimenes, kura dzīvoja Rīgas priekšpilsētā.

Man bija apmēram 15 gadu, kad vecāki nosūtīja mani uz pilsētu, pie bagātākiem radiniekiem, lai es mācītos kopā ar savām māsīcām. Man patika mācīties. Es itin bieži pusdienu nosēdēju vietējā bibliotēkā.

Tur es atradu grāmatas par maģiju un sāku slepus no visiem tās pētīt. Praktizēt centos tā, lai neviens nepamanītu. Bibliotekārs izrādījās ne tik vienkāršs, ieraudzījis manu interesi par maģiju, viņš man arī kaut ko rekomendēja un nedaudz palīdzēja, teica priekšā.

Sīkumos man viss lieliski padevās, un uzmanību sev es īpaši nepievērsu. Līdz tam brīdim, kamēr vienai no manām māsīcām neuzradās līgavainis, kurš man ļoti patika. Es nolēmu viņu pieburt un izdarīju to.

Puisis pārslēdzās uz mani, bet kaut kas nogāja ne tā, un drīzumā viņš nomira no kaut kādas dīvainas slimības. Un te māsas sāka atminēties dažādas dīvainas lietas, kas notikušas manā apkārtnē, un apsūdzēja mani burvestībās.

Tā kā pierādīt viņas neko nevarēja un jaunības dēļ viņām īpaši nenoticēja, mani vienkārši nosūtīja uz mājām. Taču es turpināju periodiski braukāt uz pilsētas bibliotēku.

Pagāja kāds laiks, un reiz pilsētā es “nejauši” satiku savu māsīcu. Viņa uz to laiku it kā jau bija nomierinājusies, taču par manām spējām aizmirsusi nebija.

Viņai bija kārtējais kavalieris, un viņa palūdza man palīdzēt – noburt sievieti sāncensi. Es negribīgi piekritu, lai viņas priekšā attaisnotos par aizvilināto līgavaini. Uztaisīju nešļavu.

Un tieši tajā momentā, kad es to darīju, ieradās policija. Māsīca atriebjoties iegāza mani. Es paspēju aizbēgt, taču mājās atgriezties baidījos. Man šķita, ka tur mani meklēs pirmām kārtām.

Rezultātā es klaiņoju līdz mūža galam, baidījos burties un baidījos kaut kur palikt uz ilgu laiku. Pelnīju kā kalpone melnstrādniece un jutos šausmīgi. Nomiru 37 gadu vecumā no kādas slimības, klajā laukā, pilnīgā vientulībā.

Sk. arī: Sieviešu maģija: kur sievietes ņem savus spēkus?

16 12 13 05

 

Dvēseles mācība

Kad pēc nāves pacēlos uz Dvēseļu Pasauli un paskatījos uz savu dzīvi, tad sapratu visu nodzīvoto gadu bezvērtību. Bet taču varēju palīdzēt cilvēkiem, dziedināt viņus, risināt kādas dzīves problēmas.

Un man bija gadījušies cilvēki, kuri varētu man palīdzēt, nokoriģēt manas zināšanas, pārorientēt manas spējas uz labiem darbiem. Taču arī viņiem es neatklājos, nerādīju, ka saprotu, kas viņi tādi ir.

Varēju pat atgriezties mājās pēc kāda laika: noritēja karš, un nevienam par mani nebija daļas, jau pēc gada neviens pat neatcerētos, kāpēc es aizgāju no mājām.

Bet dzīve pagāja, mācība nav izieta, un tātad vajag sākt visu no sākuma. Ja tev ir dotas spējas, tātad vajag tās realizēt, nevis slēpt tās un vēl jo vairāk mēģināt apspiest sevī.

Un sapnis ar Rīgu bija atgādinājums par to dzīvi, kur es apraku savu talantu zemē, pakļāvusies sabiedrības viedokļa ietekmei. Un, protams, atkārtot šo mācību vairs nav jēgas, jo tā ir izieta un iegaumēta.

Tieši pateicoties šai atmiņai un manu Audzinātāju pūlēm šajā dzīvē, es atgriezos uz savas takas, pie sava uzdevuma.

P.S. Un kā jūs nosakāt, vai ejat pareizo ceļu? Dalieties komentāros.

Natalija Butenko

Natālija Butenko

Transformācijas trenere, koučs, parapsiholoģe, runoloģe, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas institūta 1. kursa trenere

https://natalybutenko.kz/

 

Pievienots 13.12.2016

https://journal.reincarnationics.com/kak-zaryt-svoj-talant-v-zemlyu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe