Галина Кириллович Регрессия в прошлое: чему научило средневековье

Gaļina Kiriloviča - Regresija pagātnē: ko iemācīja viduslaiki

18 05 23 02

Viduslaikiem ir drūma reputācija, taču jau pirmā regresija pagātnes dzīvē ar Reinkarnacionikas institūta konsultanta palīdzību aizveda mani tieši uz šo laikmetu.

Un iegremdēšanās rezultāts nemaz nebija grūtsirdība un bailes, bet noderīgu īpašību iegūšana, kuru man tā trūka pašreizējā iemiesojumā.

 

Iepriekšējā dzimtene jaunam iemiesojumam

Pirms pieciem gadiem es no Krievijas pārvācos uz Franciju. Kaut arī pārbraukšana bija saistīta ar personiskiem apstākļiem, mani neatstāja sajūta, ka šī zeme manā dzīvē nav parādījusies nejauši.

No paša pirmā brīža viss šķita tuvs un pazīstams: akurātie lauku taisnstūri, ēnainie meži, gotiskās baznīcas un pilis, klintis virs Sēnas, svaiga cepiena smarža no maiznīcas.

Pat debess nokrāsa un mākoņu forma izskatījās kā savējie, ne tādi kā citās vietās.

Lai noformētu nepieciešamos dokumentus, man nācās veikt daudz braucienu turp-atpakaļ, bet katru reizi atkārtojās viens un tas pats: kad lidmašīna, tuvojoties Parīzei, sāka nolaisties, es piedzīvoju stipru satraukumu un sajūtu, ka atgriežos mājās.

Manā aktīvā jau bija vairākas spontānas atmiņas par pagājušām dzīvēm, un es nodomāju, ka, iespējams, kādreiz patiešām esmu dzīvojusi Francijā. Taču man vairs negribējās paļauties uz gadījumu, gaidot pēkšņas atklāsmes.

Sk. arī: Kā atcerēties pagātnes dzīvi?

 

Pagātnes dzīve: vienatnē vai ar gidu?

Pirmām kārtām es nolēmu pameklēt literatūru, kura saturētu konkrētas rekomendācijas pagājušo dzīvju pētīšanā.

Ričarda Vebstera (Richard Webster) un Denīzas Linnas (Denize Linn) grāmatās bija minēti daudzi paņēmieni, kā patstāvīgi iegremdēties pagātnē, bet es ātri pārliecinājos, ka bez pieredzes sasniegt nopietnus rezultātus nav viegli.

Atlika tikai viens ceļš: atrast kvalificētu krievvalodīgu speciālistu, kurš man palīdzētu iepazīties ar vienu no maniem pagātnes “es”. Tā pagājušā gada vasarā manā dzīvē parādījās Reinkarnacionikas Institūts.

Mācīties es tad neplānoju; man šķita, ka tas ir sarežģīti. Mērķis bija necilāks: apmierināt zinātkāri un apstiprināt vai atspēkot pieņēmumu par savu franču iemiesojumu.

Caur institūta vietni es iepazinos ar konsultanti, kura tad arī kļuva mana pavadone, pirmo reizi man apzināti iegremdējoties pagātnes dzīvē.

18 05 23 03

Uz to brīdi man bija sācis stipri pievilkt XIII-XIV gadsimtiem, un mēs nolēmām, ka sāksim ar mēģinājumu iekļūt tieši šajā laikmetā.

Tiesa, pirms meditācijas konsultante brīdināja, ka tādas intereses cēloņi var būt citi un tad mēs paskatīsimies kādu citu iemiesojumu.

Visvairāk es bažījos, ka nespēšu, kā nākas, atslābināties un tādēļ neko neieraudzīšu, bet viss noritēja gludi.

 

Vai ticēt intuīcijai

Es sēdēju aizvērtām acīm, bet mana iekšējā skata priekšā parādījās pirmais kadrs no “filmas” par pagātnes dzīvi – augsta akmens siena un koka durvis ar režģītu lodziņu.

Durvis veda uz garu, saules pielietu ielu, bet pati es stāvēju tās priekšā gadus trīsdesmit veca vīrieša tēlā.

Viņam bija kastaņkrāsas mati nedaudz augstāk par pleciem, pelēkas acis un smalki sejas vaibsti. Šis vīrietis nebija skaistulis, bet šķita man pietiekami simpātisks.

Viņš bija ģērbies noputējušā brūnas nokrāsas ceļa apģērbā un zābakos, kā cilvēks, kurš atbraucis no tālienes.

Sākumā es skatījos uz viņu no malas, bet pēc tam iegāju ‘ķermenī” un uzreiz sajutu jātnieka, kurš ceļa lielāko daļu veicis jāšus, nogurumu.

Sk. arī: Atcerēties pagātnes dzīvi palīdzēs zīmes.

 

Zināmais nezināmais

Darbība pa to laiku turpinājās. Durvis atvērās, un aiz tām parādījās lauku pils kvadrātveida pagalms ar apaļu aku vidū. Pa ēkas iekšējo sienu stiepās šaura koka galerija.

Bija redzams, ka pils stāv augsta pakalna malā, un no galerijas, kurā uzkāpa ceļinieks, atklājās skats uz zaļiem un dzelteniem laukiem un tālu kalnu līniju.

Taču mans tālais iemiesojums neinteresējās par ainavām. Tik tikko pārskrējis tām ar acīm, viņš ātri iegāja nelielā zālē un sāka nervozi mērīt to saviem soļiem.

Drīz tur parādījās dusmīgs padzīvojis kungs, kurš manāmi nebija priecīgs par viesi. Viņu starpā iedegās strīds paaugstinātos toņos, bet es, kaut arī atrados ķermenī, nespēju ieraudzīt tā cēloni.

Bija jūtams aizkaitinājums un agresija, bet notiekošā jēga slīdēja man garām. Lai tiktu skaidrībā ar situāciju, konsultante lika man priekšā iziet no ķermeņa un pieskarties cilvēka, ar kuru es tik izmisīgi strīdējos, domām.

Man tas neizdevās: iespējams, negatīvo emociju dēļ, kuras izjuta mans toreizējais iemiesojums. Tā kā šī epizode izskatījās pārāk konfliktējoša pirmajai iegrimšanai, mēs uz laiku “aizvērām” šo iepriekšējo dzīvi.

 

Atbilde atnāca sapnī

18 05 23 04

Protams, es to izdarīju ar nožēlu, jo vairums jautājumu taču tā arī palika bez atbildes. Pēc būtības es uzzināju tikai to, ka patiešām esmu dzīvojusi vēlīnajos viduslaikos un ka tas bija vīrišķs iemiesojums.

Bet konsultante nomierināja mani, sakot, ka informācija var atklāties vairāku dienu laikā pēc meditācijas.

Jāatzīstas, es ne pārāk cerēju uz tādu veiksmi. Jo tā taču bija mana pirmā tikšanās ar reinkarnacionikas metodi, un, kaut gan man iegremdēšanās ļoti patika, es joprojām jutos kā akls kaķēns.

Bet apmēram pēc nedēļas es pamodos ar atmiņām par negaidīti spilgtu sapni. Tas stāstīja par to pašu viduslaiku iemiesojumu un bija detaļu pilns.

Tiesa – tā bija cita diena un citi notikumi. Pats interesantākais izrādījās tas, ka man iekšienē it kā būtu iemitinājies iekšējs pavadonis, kurš vajadzīgajos momentos teica priekšā, ko darīt.

 

Spilgti, kā nomodā

Sākumā es situāciju ieraudzīju “no ķermeņa”, un tie izrādījās unikāli iespaidi. Justies kā vīrietim bija tik dabiski, ka kādu laiku es vispār neatcerējos par savu pašreizējo sievišķo iemiesojumu.

Toties manā galvā drūzmējās domas un rūpes no tās tālās dzīves. Es biju jurists, nodarbojos ar privātu praksi, un man stāvēja priekšā tikšanās ar kārtējo klientu. Kā tas tajā laikā bieži bija, mēs vienojāmies tikties katedrālē.

Pie manis vērsās jauns cilvēks no ļoti bagātas ģimenes, liela mantojuma ieguvējs, taču pieredze man bija iemācījusi ne pārāk uzticēties tādiem cilvēkiem. Tāpēc es nostājos aiz kolonnas, lai nemanāmi viņu pavērotu.

18 05 23 05

Kad viņš parādījās, tad izskatījās apjucis un satraukts, gluži kā nevēloties trāpīties acīs paziņām. Viņš atviegloti uzelpoja tikai tad, kad es viņu pasaucu uz blakus kapelu, kur varēja parunāt bez lieciniekiem.

 

Viduslaika jurista trauksmes

Lietas būtība, kā noskaidrojās, bija mantojumā. Viņš turēja aizdomās pamāti, ka viņa vēlas tikt no viņa vaļā, lai visas zemes, mājas un nauda, kas piederēja viņu tēvam, nākotnē tiktu pusbrālim.

Šī doma nevis vienkārši viņu satrauca, bet burtiski tracināja, un viņš gribēja saņemt sakarīgu atbildi.

Situācija bija neordināra, un man prātā zibēja paši dažādie varianti. Man nebija nekādas pārliecības, ka jaunais cilvēks saka taisnību. Bet, ja viņš nemelo, runa var būt kā par reāliem, tā arī par iedomātiem draudiem.

Turklāt grūti ir novērst tādu spokainu sazvērestību. Šie apsvērumi zibēja manā prātā viens pēc otra, un kādā momentā es pat gribēju atteikties no tik nepateicīga darba.

Bet… man ļoti bija vajadzīga nauda. Tāpēc es apsolīju padomāt, kā te var palīdzēt, un mēs atvadījāmies.

Tajā brīdī mans iekšējais pavadonis man maigi atgādināja, ka pētu pagātnes dzīvi. Bet tas nozīmē, ka es varu no ķermeņa iziet un noskaidrot, vai mans sarunu biedrs teica taisnību. Interesanti, ka šoreiz man viss izdevās.

Es panācu viņu upes krastā, tajā atspoguļojās katedrāles torņi, un bez pūlēm ieskatījos viņa domās.

Šis cilvēks patiešām bija ļoti izbiedēts, bet, lūk, vai viņa baiļu cēlonis bija patiess vai iedomāts, skaidrs nekļuva. Jo viņš pats tam taču ticēja.

Sk. arī: Pagātnes notikumu integrācija – ķīla līdzsvaram tagadnē[1].

 

Reinkarnacionika nav izredzētajiem

Pamodusies es pirmām kārtām atzīmēju šī sapņa reālistiskumu. Domas un jūtas bija tikpat skaidras un spēcīgas kā nomodā. Priekšmetiem bija apoms un svars, bet apkārtējā dzīve bija piepildīta ar sīkām detaļām.

Šī pieredze nopietni ietekmēja manu attieksmi pret reinkarnacioniku un lika padomāt par mācībām.

No vienas puses, es biju sapratusi, ka šī metode ļauj aplūkot tās pagājušās dzīves, kuras ir svarīgas šobrīd, un darīt to pa etapiem.

No otras puses, kaut gan tādiem ceļojumiem ir vajadzīga prasme, pareizu iegremdēšanos pilnīgi var iemācīties. Tā nav debesu iemītnieku, bet pilnīgi parastu cilvēku tiesa.

Nu, un visbeidzot, no iepazīšanās ar pagājušajām dzīvēm mēdz būt praktiska atdeve.

 

Punktualitāte un analīze – veltes no pagātnes

Piemēram, pēc iepazīšanās ar savu viduslaiku jurista pagātnes dzīvi mani pārstāja kaitināt pastāvīgs darbs ar informāciju.

Kad nepieciešams, es bez problēmām konspektēju grāmatas un rakstus, kaut gan agrāk, būdama radošs cilvēks, šo nodarbi neieredzēju.

18 05 23 06

Turklāt man ir parādījusies nosliece nopietni analizēt situācijas. Gan vienu, gan otru es konkrēti izmantoju turpmākajā pagājušo dzīvju pētīšanā, kad vajag novērtēt redzēto, iegremdēšanās vai sapņa laikā.

P.S. Kāda bija pirmā iegremdēšanās pagātnes dzīvē jums? Jums izdevās uzzināt vairāk vai mazāk nekā man? Vai šī pieredze atbilda jūsu gaidām?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 23.05.2018

https://journal.reincarnationics.com/vspomnit-srednije-veka/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/2-uncategorised/1273-tatjana-beglaka-pagatnes-notikumu-integracija-kila-lidzsvaram-tagadne (Tulk. piezīme)