Gerrit Gielen - What we should teach our children about our Inner World

Gerits Gilens - Ko mums vajadzētu mācīt saviem bērniem

Ievads

Mēs esam divu pasauļu – ārējās pasaules un mūsu iekšējās pasaules – pavalstnieki. Kad mēs esam mazi bērni, atšķirība starp šīm divām pasaulēm tomēr nav visai skaidra. Bērnam ir sev jāatklāj, kas viņam pieder un kas ne. Kad jūs esat bērns, tas nav uzreiz acīmredzams.

Es varu atcerēties, ka, būdams bērns, es dažreiz baidījos no tumsas; es tur saskatīju visāda veida objektus. Tad es saucu savu māti, kurai arī būtu jābaidās no šīm biedējošajām lietām. Es norādīju uz stūri, kur es domāju kaut ko redzējis. Tad māte noplātīja rokas un teica: “Tu redzi, ka šeit nekā nav.” Tas mani atviegloja. Vēlāk es atklāju, ka lietas, kurām es ticēju, nebija šeit, es tās varēju redzēt arī, kad manas acis bija aizvērtas: tās eksistēja manā galvā. Pakāpeniski es sāku apzināties atšķirību starp iekšējo pasauli un ārējo pasauli. Viss ārpus manis bija pakļauts stingriem likumiem, bet ne manā iekšienē, kur ir iespējams viss. Iekšējā pasaule bija tikai mana, ārējo pasauli es dalīju ar visiem.

Tomēr parasti lielākā daļa bērnu uzklausa nešaubīgus vēstījumus, ko viņi saņem no saviem vecākiem un skolotājiem: ārējā pasaulē viss ir svarīgs, bet iekšējā pasaulē ne – jums nevajadzētu tai pievērst pārāk lielu uzmanību. Tagad mēs redzam šī uzsvara ietekmi uz ārējo pasauli: depresiju, izdegšanu, veselības problēmas. Tas ir vēl kas vairāk. Tā kā mēs uz pasauli raugāmies ar savu neapzināto baiļu acīm, mēs saredzam ienaidniekus, pat ja to tur nav. Tā rezultātā visur ir ienaidnieki un cīņas.

Visas šīs problēmas varētu novērst, ja mēs savus bērnus audzinātu savādāk – ja mēs viņiem mācītu, kā rīkoties ar savu iekšējo pasauli – ja mēs viņus mudinātu iemācīties novērtēt šīs iekšējās pasaules bagātību – ja mēs viņiem mācītu tuvoties viņu iekšējās pasaules tumšajai pusei ar mīlestību, nevis nosodījumu – ja mēs viņiem pastāstītu, ka iekšējā pasaule ir bezgalīga – ja mēs viņiem paziņotu, cik dziļi šajā iekšējā pasaulē atrodas bezgalīgs vieduma avots, pie kura viņi vienmēr var atgriezties.

Mēs nevaram ignorēt mūsu iekšējo pasauli nesodīti. Cenu, ko mēs maksājam, mēs redzam sev apkārt.

Tāpēc ir šis īss ceļvedis. Šeit ir trīs mācības par jūsu iekšējo pasauli, kuras jums jau būtu bijis jāmācās kā bērnam skolā.

 

1. Apzinieties savas bailes

Ja mēs neiemācīsimies skatīties acīs savām bailēm, tās kļūst par krāsainām brillēm, caur kurām mēs redzam realitāti. Tas nozīmē, ka mēs lietas redzam kā pareizas un nepareizas un mums būs smagi jāstrādā, lai negrēkotu. Mēs esam aizvilkti prom no dzīves priekiem.

Sniegšu piemēru: mana paziņa no Francijas radīja neparastu attēlu ar zirnekļa mātīti, kurai ir īpašs kokons olu iznēsāšanai.

18 XII

Sandrine, sieviete, kura radīja šo attēlu, jūt īpašu saikni ar maziem dzīvniekiem, piemēram, zirnekļiem un kukaiņiem, un viņa rada to pārsteidzošus attēlus. Viņa arī sazinās ar viņiem. Pati Sandrine ir skaista francūziete, kura izstaro dziļu mīlestību pret visu dzīvo.

Tāpat kā daudziem cilvēkiem, arī man zirnekļi šķiet nedaudz biedējoši. To es arī sajutu, kad pirmo reizi redzēju attēlu. Tad es mēģināju to aplūkot caur Sandrines acīm, un es sajutu kaut ko no viņas mīlestības pret šīs planētas mazajiem iedzīvotājiem. Pēkšņi es ieraudzīju kaut ko brīnišķīgu, kaut ko apburošu, kaut ko intīmu. Dzīvu radību, kura ir ļoti atšķirīga no manis, bet kurai joprojām ir unikāla vieta visumā un kura savā veidā mīļi rūpējas par savām olām.

Kad es raugos caur baiļu acīm, tad tas ir kaut kas biedējošs, kaut kas atšķirīgs no manis, dualitātes produkts: zirneklis, dīvaina radība, kura var mani apdraudēt; būtne, kuru es savā visumā nevēlos. Kad es raugos caur Sandrines acīm, dualitāte pilnīgi izzūd. To piedzīvot ir diezgan liela pieredze. Bailes rada dualitāti, mīlestība to sadedzina.

Kad es raugos uz tumsu ar bailēm, tā ir kaut kas bīstams, pretējs gaismai un mani apdraudošs. Kad es raugos uz tumsu ar mīlestību, tad es redzu vietu, kur nav gaismas, un dzirdu izbijušos, apmaldījušos bērnu, kurš lūdz palīdzību, manu baiļu avotu.

Ja mēs šajā pasaulē gribam dzīvot harmoniski, tad mums ir jāieskatās savā iekšienē un godīgi jāaplūko visas mūsu bailes.

Kā to izdarīt?

Iztēlojieties, ka jūsu bailes ir mazi bērni, kuri paslēpušies kaut kur dziļi jūsu iekšienē. Šiem bērniem ir vārdi; piemēram, vientulība, nabadzība, sāpes, bēdas. Varbūt, ka tur ir pat bērns, kuru sauc par nāvi. Tie ir vārdi tiem pamestajiem bērniem, kuri sauc pēc palīdzības. Uzaiciniet viņus un apskaujiet viņus visus. Viņi ir daļa no jums un daļa no jūsu iekšējās pasaules. Tādā veidā jūs sniedzat savu gaismu savai paša iekšējai tumsai.

Ja mēs savas bailes neapzināmies, tad šīs bailes nokrāso mūsu brilles un šķiet mums kā mūsu realitāte. Kad mēs augam, mēs ieskaujam mūsu bailes visādās idejās, kas tās stiprina. Bailes vienmēr sniedz negatīvu vēstījumu par apkārtējo pasauli. Galu galā šīs idejas sāk izskatīties kā pārliecinošas patiesības par pasauli.

Raugoties uz savām bailēm kā uz pamestiem bērniem jūsu iekšienē un mīļi viņus apskaujot, jūs šīs brilles noņemat un varat vērties apkārtējā pasaulē jūsu pirmatnējā gaismā – mīlestības gaismā. Dualitāte izzūd un atgriežas kā vienotība.

Tas ir normāli, ka jums ir visādas bailes. Tikai tad, ja mēs spējam šīm bailēm raudzīties acīs godīgi, mēs varam transformēt tās un apkārtējo pasauli ar mīlestību.

Dualitāte ir novērotāja acīs.

 

2. Iztēle ir ceļš uz iekšējo bagātību

Konsultāciju un semināru laikā es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Es neesmu pārliecināts, vai tā nav tikai mana iztēle.” Es vienmēr jūtu, ka cilvēkiem ir ideja, ka fantazēt viņiem nav atļauts. Tas ir acīmredzams tabu.

Tomēr ir tik daudz skaista, ko cilvēce ir radījusi. Padomājiet par visu brīnišķīgo mūziku, gleznām, literatūru, filmām, arhitektūru – visu, kas radies no cilvēku iztēles. Arī lielajiem zinātniekiem un filozofiem bija liela iztēle. Tomēr skolā diemžēl nav atvēlēts laiks, lai apsēstos malā un pafantazētu. Ja tāds būtu, mēs visi to novērtētu un izmantotu mūsu iztēli radošāk: ja to māca skolā, tad tam ir jābūt kam svarīgam. Diemžēl tas tā nav.

Varbūt jūs vienkārši sakāt sev, ka jums nav iztēles? Nē? Vai jums nekad nav bijušas seksuālas fantāzijas? Kad jūs bijāt bērns, jūs nekad nefantazējāt par savu nākotni? Par sapņu māju? Nekad nesapņojāt par ideālu partneri, darbu, kādu vēlaties? Nefantazējāt par ceļojumu uz tālu zemi? Ticiet man, jums ir daudz iztēles: katrā domā par nākotni jūs izmantojat savu iztēli.

Ja jūs gribat iemācīties savu iztēli izmantot radoši, tad pirmais solis ir – jūs atzīstat, ka jūs bieži izmantojat savu iztēli; tā ir daļa no cilvēka būtības. Dažiem cilvēkiem tā ir attīstīta labāk nekā citiem, tā katrā cilvēkā darbojas atšķirīgi un savā veidā. Tomēr tā ir klātesoša ikvienā.

Dažiem cilvēkiem viņu fantāzija ir ļoti vizuāla, citiem ne tik ļoti. Ja arī jums tā nav, saprotiet, ka ir cilvēki, kuri ir piedzimuši neredzīgi un nezina, kas ir attēli un krāsas, tomēr viņiem ir lieliska iztēle, un daži, piemēram, raksta brīnišķīgus romānus. Tāpat kā ikvienam cilvēkam ir sapņi, tā arī ikviens spēj fantazēt.

2. solis – jūs vienkārši sākat izmantot savu iztēli. Fantazēšana ir lieta, kuru jūs varat attīstīt. Tāpat kā uz visu, arī uz šo attiecas teiciens “darbs dara meistaru”. Atkārtošana ir galvenais, un jūs tai veltāt laiku. Tiklīdz jūsu iekšējā pasaule pamanīs, ka jūs veltāt laiku, lai mācītos izmantot savu iztēli, tā nāks palīgā.

Ļoti vienkāršs vingrinājums ir iztēloties, ka jūs sarunājaties ar gudru vīrieti vai sievieti. Ja jūs esat sieviete, izvēlēties vīrieti, un otrādi. Tas palīdz jums justies kā pilnīgam cilvēkam, kurš ir gan vīrietis, gan sieviete. Ja jums ir grūti kādu iztēloties, izvēlieties cilvēku no vēstures.

Sāciet sarunu un fantazējiet, kādas atbildes varētu būt. Piemēram, runājiet par problēmu, kura jums ir. Nebaidieties iedomāties, kādas atbildes jūs saņemat; padariet to par dialogu. Man tas vislabāk darbojas, kad es atbildes pierakstu. Kādā brīdī jūs pamanīsiet, ka fantazētās atbildes nāk pavisam viegli. Jums faktiski par tām vairs nav jādomā.

Un tad pienāk brīdis, kad jūs saprotat: “Hei, tas ko, es tagad dzirdu, ir ļoti īpašs.” Jūs esat savienojuši savu iztēli ar dziļāku avotu: dziļo vieduma slāni sevī. Kad jūs esat atjaunojuši kontaktu ar šo avotu, jūs varat pieņemt lēmumu: “Es esmu savas dzīves autoritāte.” Šī pēdējā autoritāte nav nekas ārpus jums – tā dzīvo jūsos. Sevī jūs esat tikai viens cilvēks – jūs. Jūs esat savas dzīves autoritāte.

Cilvēki ir atdevuši savu iekšējo autoritāti, jo domā, ka ir nekompetenti. Izmantojot savu iztēli, jūs tomēr varat nodibināt kontaktu ar savu iekšējo vieduma avotu. Brīdī, kad jūs saprotat, ka varat būt savas dzīves autoritāte, ir piedzimusi pārliecība.

 

3. Mācieties domāt pozitīvi – un, galvenais, saprotiet, kas tas ir

Daudz tiek runāts par pozitīvās domāšanas spēku. Visās cilvēku grupās nebeidzami tiek atkārtotas domas, piemēram: “Es esmu bagāts.” Bet tas patiesībā nepalīdz.

Kā tad būtu jādara, lai tas palīdzētu? Tas sākas ar pieņēmumu, ka dziļi jūsu iekšienē ir gaismas un mīlestības avots: jūsu kodols.

Ir divu veidu domas. Ir domas, kuras harmonizē ar gaismu no šī avota un pastiprina šo gaismu, un nodrošina, ka tā plūst caur Zemi. Bet ir arī domas, kuras bloķē gaismu no šī avota un karājas kā tumši mākoņi. Tās ir domas, kas balstās uz bailēm. Piemēram, ja jūs gribat būt bagāts, jo baidāties no nabadzības, kad patiesībā tās nav, tā nav pozitīva doma.

To var praktizēt. Iztēlojieties šo avotu kā mirdzošu sauli, kaut kur virs jūsu galvas. Tad radiet domu savā galvā. Ja tā ir pozitīva doma, doma, kas ir harmonijā ar šo avotu, tad jūs jutīsiet pozitīvu reakciju savā ķermenī; piemēram, sajutīsiet siltumu savā sirdī. Gaisma plūst cauri domai. Ja tā ir negatīva doma, tad gaisma no jūsu avota ir bloķēta.

Vērojiet savu ķermeni, vai nerodas sasprindzinājums. Jūsu ķermenis jūt, kad kontakts ar avotu ir bloķēts, un reaģē uz to, bieži ar nepabeigtības sajūtu. Ja jūs to pamanāt, tas nozīmē, ka tā ir negatīva doma. Tad jūs uzdodat jautājumu: “Kādas bailes aiz tā slēpjas?” Atrodiet šo baiļu avotu: apmaldījušos bērnu.

 

Visbeidzot: darbs dara meistaru

Sākumā šāds iekšējais darbs mazliet atgādina pārbraukšanu uz dīvainu pilsētu ārzemēs. Ja jūs uz turieni dodaties pirmoreiz, viss šķiet dīvains un mulsinošs, varbūt pat draudošs. Pakāpeniski viss kļūst pierastāks, cilvēki pazīstamāki. Jums parādās jauni draugi, turklāt jūs jūtaties mierīgs.

Kaut kas līdzīgs notiek arī, kad jūs sākat pētīt savu iekšējo pasauli. Tā ir atšķirīga pasaule ar atšķirīgiem noteikumiem, taču pakāpeniski tā kļūst ērtāka un pazīstamāka.

Iztēlojieties, lūk, ko: katram cilvēkam uz Zemes ir zemes gabals. Tagad iedomājieties, ka cilvēks savu zemes gabalu ieskauj lielā mīlestībā un uzmanībā, padara to, cik vien iespējams, skaistu. Cik skaista būtu planēta Zeme!

Tas patiesībā parāda to, kā Visums ir likts kopā. Katram ir mazs Visuma gabals, kuru jūs kontrolējat, kuru jūs neredzat no ārpasaules, bet no iekšienes. Paskatieties apkārt: neviena cita šeit nav, tas viss ir jūsu.

Vai mēs pret šo gabalu izturamies ar mīlestību? Vai mēs mīlam sevi? Visbiežāk mēs to nedarām. Parasti mēs līdzināmies dārzniekiem, kuri izsaka daudz komentāru par savu kaimiņu dārziem, bet pilnīgi atstājam novārtā savu dārzu un samaitājam to.

Mēs piepildām Visuma gabalu, kurš pieder mums, ar negatīvām jūtām un domām; tajā gandrīz nav gaismas. Mēs bieži dodam sev tik maz mīlestības. Paskatieties uz apkārtējo pasauli un redziet, kādas tam ir sekas. Lielākajā daļā no mums valda ziema: iekšējā Saule nespīd. Teiksim “jā” katram mūsu iekšējā dārza gabalam. Ļausim mūsu iekšējai Saulei – neizsīkstošajam dzīves avotam – apspīdēt katru augu, lai cik mazs tas būtu. Ļausim ziemai atvērt ceļu brīnišķīgam pavasarim.

 

© Gerrit Gielen

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe