Helēna Maistrenko – Ķermeņa un dvēseles apziņa

 

10.09.2013.

Soznanie tela i dushiEs tagad izvēlos runāt ar savu Dvēseli. Un piedāvāju Viņai pašai izvēlēties to, kas dos man atbildes. Varbūt Mana Skaistule pati vadīs sarunu ar mani. Es priecāšos, būšu pateicīga, atzinīga.

Maiklam Ņūtonam “Dzīvē starp dzīvēm” tiek runāts par to, ka Dvēsele pirms iemiesojuma piemeklē sev ķermeni. Tas jau ir pazīstami, kaut gan paliek kā grandiozs fakts mūsu apziņai.

Ķermeņi uz katru iemiesojumu tiek piemeklēti dažādi, samērojami ar mērķiem – priekšā stāvošās dzīves uzdevumiem. Kad ķermenis ir piemeklēts, dvēsele tam piemērojas. Pirmkārt dvēseles apziņa saskaņojas, ieslēdzas kopējā darbībā ar ķermeņa “borta datoru” – cilvēka smadzenēm, kuras nobriedušā vecumā izpauž sevi caur prātu. Šeit mēs, pateicoties zinātniekiem, runājam par apziņu, zemapziņu, virs-apziņu. Reizēm runa ir arī par pār-apziņu. Jau šeit ir daudz jautājumu: kad runā dvēsele, kad smadzenes, kad kopīgi?

Iesākumā man ir svarīgi tikt skaidrībā, kādā mērā dvēseles apziņa realizē cilvēka smadzeņu darbības vadību? Vai mēdz būt un cik bieži traucējumi, ielaušanās, bojājumi šajā abpusējā tandēmā? Varbūt mēs jau novērojam mašīnu dumpi, par kuru raksta fantasti?

Ievads ir iespaidīgs.

Jautājumi drosmīgi, svarīgi, saprātīgi. Dvēseles, nevis ķermeņa jautājumi. (Ar ķermeni mēs bieži turpmāk sapratīsim smadzeņu darbu.)

Atbildošo būs vairāki – tā jūs pagaidām saprotat. No jūsu pozīcijas Mūsu ir vairāki: dvēsele, Dvēseles fragmenti, Audzinātāji, Virs-Dvēsele. Jūs pierastāk apzināties sevi kā daļas – tā ir jūsu iegremdēšanās, atdalītības, asociēšanas ar savu ķermeni – ilūzija. Grūti vēl daudziem asociēt fizisko ķermeni ar drēbēm, ar apģērbu, ar īpašu ierīci, ar kuras palīdzību jūs izzināt to pasauli.

Daudziem jau ir pierasti, ka automobilis ir pārvietošanās līdzeklis, kurš ļauj ceļot, izzināt, pārvadāt kravas un izpildīt vēl daudz derīgu darbību materiālajā pasaulē. Ja automobilis ir sabojājies vai novecojis, jūs to maināt, un tas nerada lielus satraukumus.

Pērkot jaunu, jūs rūpīgi pētāt tā raksturojumus, pārbaudāt darba derīgumu, pieskaņojat sev. Izvēloties mašīnu, jūs apmēram stādāties priekšā, kā to ekspluatēsiet: vai jums ir vajadzīga kravas mašīna kravu pārvadāšanai, autobuss pasažieriem vai personīgais auto ģimenes lietošanai.

Tas ir ļoti primitīvs analogs, tēls.

Cilvēka ķermenis bez dvēseles, tas ir, neapgarots, kuru nav skāris Gara pieskāriens, ir lieliska mašīna, pilnīgs bioloģisks aparāts, apgādāts ar super-datoru, kurš spēj pašattīstīties, – smadzenēm, kuras apveltītas ar tiesībām un pienākumu vadīt visa organisma darbību.

Cilvēka ķermenis ar savu skaistumu, graciozumu un, galvenais, praktiski neierobežotajām iespējām patiešām ir dievišķs radījums. Viņš ir unikāls vēl arī, pateicoties pašregulēšanas, pašattīstības un pašpilnveidošanās iespējām.

Dievišķā dvēsele izvēlas ķermeni dažādiem sava evolucionārā ceļojuma mērķiem. Protams, pat Mana mazā nedalāmā daļiņa neievietojas tik lieliska pašizzināšanas mehānisma – cilvēka ķermeņa – ietvaros un ierobežojumos. Daļa Dvēseles nedalāmā fragmenta vienmēr paliek Garā, smalkajā augstajā plānā, sudraba pavediena otrā galā. Tieši pie viņa pa pavedienu, pa dzīvības staru ievelkas, atgriežas fragments, atstājot ķermeni.

Viens no traucējumiem, par kuriem tu jautā, ir, kad vienā ķermenī izvēlas iemiesoties nevis viens, bet uzreiz divi, piemēram, fragmenti. Tā pie jums ir pazīstama kā personības dubultošanās. Ārkārtīgi reti divi Dvēseles fragmenti ieiet vienā ķermenī un turpina attīstību viņā. Biežāk vēl līdz bērna dzimšanai viens no fragmentiem atstāj ķermeni. Bet ir sastopams arī cits traucējums, kad iemitinās / piemitinās klejojošs, apmaldījies fragments. Tāda piemitināšanās iespējama ar ķermeņa saimnieka atļauju. Bieži atļauja tiek dota neapzināti (precīzāk – nesaprātīgi), baiļu stāvoklī. Brīvā griba šajā gadījumā dominē pār Glabātāja iespējām.

Pievērsīsimies ķermeņa izvēles jautājumam. Pirms iemiesojuma Dvēseles fragments patiešām izvēlas sev ķermeni no vairākiem: diviem – pieciem. Nav vajadzības pārlūkot kolekciju no simtiem apģērbu, šo funkciju uzņemas Audzinātāji. Bet šeit mēs drīzāk runājam par noslēdzošo etapu.

Vispirms tiek noteikti mērķi – iemiesojuma uzdevumi, tiek izvēlēta vīrišķā vai sievišķā izpausme, tiek pārlūkotas nākošās dzīves nozīmīgās epizodes, tiek apspriesta mijiedarbība ar draugiem, radiniekiem, citiem svarīgiem ceļojuma personāžiem. Un tikai noslēgumā ir ķermeņa izvēle. Tas ir ne mazāk svarīgs moments kā jebkurš cits.

Nākošais etaps – ķermenis it kā piemērojas sev. Notiek saskaņošanās, dvēseles apziņas darbības saskaņošana ar smadzeņu raksturojumiem.

Apstājamies šeit un apspriežam dažus svarīgus momentus sīkāk. Kā es sapratu, tad temperaments un raksturojumi smadzenēm un dvēselei ir katram savi. Tie var sakrist vai ciešami saderēt, bet, ja viņi stipri atšķiras, ieiet pretfāzē? Kas notiek šajos gadījumos? Vai dvēseles apziņa vienmēr sekmīgi vada ķermeņa apziņu?

Visbiežāk sastopamā situācija – dvēsele sekmīgi, prasmīgi saskaņo savu darbību ar ķermeni. Tas ir noteikums, bāze, pamats. Ja Dvēseles fragmentam ķermenis nav piemērots, viņa maina to. Mēdz būt pietiekami veikt harmonisku noskaņošanu, regulēšanu, un tālāk viss strādā kārtīgi. Taču gadās arī citas izvēles. Tad dvēsele atstāj nedzimušu ķermeni, jūs runājat par spontāno abortu. To ne vienmēr nosaka psihiskas traumas vai mātes fizioloģija. Dvēselei tas nav šķērslis. Bet nespēja nodrošināt sabalansētu ķermeņa vadību – dvēselei ir nozīmīga. Gadās, ka dvēsele pārlec no viena nedzimuša ķermeņa citā, vēl neapgarotā.

Aborts – arī tā ir izvēle. Mātes vai abu vecāku izvēle. Nedzimuši ķermeņi vēl nav saņēmuši apgarošanu no Dvēseles. Šī jautājuma vēsturē uz Zemes notika daudzu strāvojumu uzklāšanās, samainīšana, sajaukšanās, kā rezultātā nobrieda milzīgs vainas – aizliegumu – kauna utt. monstrs.

Ja ļoti īsi, shematiski, bez detaļām, tad notikumu attīstību var attēlot tā.

Bērna dzimšana bija vecāku plānota, gatavota, gaidīta kā vislielākais prieks, mīlestības radījums, karsti ilgota parādība. Vecāku un bērna dvēseles cieši sazinājās jau ilgi pirms ieņemšanas, viņas viegli atpazina cita citu. Mazuļa dvēsele pavadīja māti visu grūtniecības laiku un iegāja bērna ķermenī neilgi pirms dzimšanas. Nevēlami, gadījuma bērni nevarēja parādīties pēc definīcijas.

Matricas atteice, bojājums, uzlaušana notika vēlāk. Kā mērķis kalpoja – nepieciešamība palielināt cilvēku ķermeņus ar dzimšanas palīdzību. Apziņa nokrita. Cilvēces skaits krasi samazinājās. Gaidītu, senilgotu dievišķu bērnu radīšana pēc vecāku abpusējas piekrišanas praktiski izbeidzās. Cilvēce nolaidās tuvāk dzīvnieciskai eksistencei. Iemeslu bija daudz un dažādos apziņas līmeņos. Jūsu vēsture un reliģija šo to runā par to, taču izdara virspusējus secinājumus, kuri pauž ierobežotas apziņu grupas intereses.

Lūk, tad arī notika uzlaušana, iebrukums vissvētākajā – gribas brīvības pārkāpšana. Tika nobloķēta bērna dzimšanas vēlamība. Bērni sāka dzimt biežāk, iedzīvotāju skaits palielinājās. Apgarošana realizējās arī neilgi pirms bērna dzimšanas, kaut gan dvēsele varēja īslaicīgi apmeklēt bērna ķermeni. Taču vecāku un bērnu dvēseles jau mazāk sazinājās cita ar citu, reti atpazina, vēl jo vairāk, ka bieži atpazīt – nebija iespējas. Notika globāla dzimtu, Ģimeņu sajaukšanās.

No mūsu ļoti īsās apskates ekskursijas šajā jomā ir derīgi saprast, ka aborts nenodara zaudējumu, kaitējumu dvēselei, kura atradīs sev piemērotu ķermeni. Un tai vainai, kuru sabiedrība ir uzlikusi galvenokārt mātei, nav nekāda pamata vai jēgas. Bet pats vainas stāvoklis ir ārkārtīgi kaitīgs, postošs, tā kā izkropļo tieši dvēseles jušanu.

11.09.2013.

Nevaru neuzdot jautājumu: “Cilvēka apziņa nokrita.” – runa ir par dvēseles apziņu? Vai iemiesojumos atnāca jaunas dvēseles ar zemu apziņu, jeb cilvēka smadzeņu darbība pārdzīvoja krasas izmaiņas? Varbūt arī pats ķermenis kļuva citādāks?

Gan viens, gan otrs, gan trešais, un vēl kāds desmits “gan”.

Vai iemiesoties atnāca jaunas Dvēseles? – Jā! Vienīgā Bērnu, Dēlu Dvēseles. Patiesībā vēl tālāk. Taču Tēvam nav mazbērnu un mazmazbērnu. Mēs – Dvēseles – visas esam Viņa Dēli. Viņš mūs nešķiro, un Mēs – arī. Var teikt, – atnāca jaunākas jeb nenobriedušākas Dvēseles. Dažas vecās Dvēseles nodrošināja pārejas pārmantojamību, taču viņu vairs nebija tik daudz kā agrāk.

Planētas pārvaldīšanā notika izmaiņas. Lielāku lomu sāka spēlēt ieradušās civilizācijas, viņas bieži kardināli mainīja ierastos noteikumus. Tieši tad notika ķermeņu izmainīšanās: tie kļuva dzīvotspējīgāki, taču ar mazāku ievirzi uz garīgumu. Iespējas, potenciāls netika iznīcināts, taču kardināli samazināts, ierobežots, nobloķēts. Pirmkārt caur DNS un smadzeņu darbību. Zemes ģenētiķi jau ir pievērsuši uzmanību, ka ir aktivizēta tikai DNS maza daļa. Tie procenti, kurus zināt jūs, – arī ir apšaubāmi.

Taču Zemes zinātnieki maz runā par izmaiņām, kuras ir notikušas smadzeņu darbībā. Tika ieviests ne tikai šķērslis / nožogojums starp puslodēm. Veselumā un vienotībā parastam cilvēkam smadzenes bija aktīvas par 50-60%. Apskaidrotiem, garīgiem cilvēkiem aktivitāte bija ievērojami augstāka. Līdz ar sadalīšanu kreisajā un labajā puslodēs un smadzeņu tilpuma samazināšanu viņu darba spējas ar lēcienu, krasi nokritās apmēram līdz 10-15% un turpināja kristies. Daudzi smadzeņu rajoni ir mākslīgi nobloķēti. Kas noveda pie sarežģījumiem, lēnuma un inertuma visa organisma vadīšanā, atjaunošanās funkciju – sistēmu un orgānu reģenerācijas – iespēju ierobežojuma, pie ātras nolietošanās un novecošanas. Dzīves ilgums krasi samazinājās.

Cilvēks aizmirsa savu dievišķību, izcelšanos, Dvēseli, sāka identificēt sevi ar ķermeni.

Līdz ar šo periodu aktīvākā formā ieslēdzās Glabātāju un Garīgās Audzināšanas palīdzības mehānisms. Agrāk Cilvēks apzinājās sevi kā Dievišķu Dvēseli, izpaustu ķermenī. Viņš pārvaldīja ķermeni un rūpējās par savu pagaidu māju – dvēseles templi. Tagad par viņa dzīvi un drošību vajadzēja rūpēties no augšas.

Negaidīju, ka mani jautājumi aizvedīs tik tālu. Un tie taču tikko ir sākušies. Mēs tikai pieskaroties aizskārām tēmu: Dvēseles fragments – mazā nedalāmā daļa – ieslēdzas iemiesojumā, bet ne visa. Daļa šī nedalāmā fragmenta paliek Gara apgabalos. Kāda ir šī daļa? No kā ir atkarīgs, cik ir aizgājis iemiesojumā un cik palicis?

Biežāk no 50 līdz 70% iet iemiesojumā, pārējais ir “debesu pasaulēs”.

Kā nedalāma daļa var tā sadalīties slāņos?

Tas ir lineārs redzējums. Nekāda sadalīšanās slāņos nenotiek. Mani fragmenti – tas ir, jūs, nekad neatstājat Mani pilnībā. Ar savu daļu jūs varat iegremdēties pētījumos, bet daļa vienmēr paliek Manī. Priekš Manis jūs vispār nekur neaizejat, Es redzu, zinu, katru no jums pastāvīgi. Bet jūsu uztverē: daļa apakšā – tas, kā jūs sevi apzināties, daļa augšā – tas, uz ko tiecaties.

Ierindas, parastai dzīvošanai blīvajā pasaulē 50% ir pietiekami. 70% - nozīmīgiem, globāliem mērķiem, kuri skar lielas cilvēku grupas: planetāra mēroga vadītāji dažādās jomās: ne tikai politiķi, sabiedriskie darbinieki, tie var būt arī mākslinieki, aktieri, zinātnieki utt.

Vai mēdz būt tā, ka iemiesojumā iet vairāk par 70%?

Jā, līdz pat 99%, bet tas ir ārkārtīgi reti. Pat planetārā līmeņa garīgie līderi izvēlējās ne vairāk par 90% iemiesojumā un 10% atstāja Garā.

Bet mazāk par 50%? Teiksim – 30%?

Arī kas tāds gadās, bet reti. Parasti ļoti jaunām, nenobriedušām nedrošām Dvēselēm un viņu fragmentiem. Kā sākotnējā pieredze, kā iepazīšanās, vēl precīzāk – ekskursija. Viņas ļoti baidās apmaldīties, aizmirsties utt.

Tu saki: “baidās”. Dvēsele baidās?

Tās nav tās bailes, kuras pazīstamas cilvēkam. Šeit vairāk vietā vārds – lietderīgums. Jaunai dvēselei lietderīgāk atstāt lielāko savu daļu augšējās pasaulēs, tā kā lejā viņa katrā ziņa iegremdēsies materiālisma ilūzijā un atturēt viņu no visaptverošu kaislību virpuļiem nebūs tik vienkārši. Nobriedušai dvēselei ir pašas pieredze, savi uzkrājumi. Daudzus atvarus viegli apiet, lielās vētrās uzvedas saprātīgi. Jaunai dvēselei savu zināšanu nav, viņa dodas pēc pirmatnējās pieredzes, ekskursijā.

Iepriekš tu teici: Dvēseles fragments, mazā nedalāmā daļa. Tagad, – vienkārši dvēsele.

Tiesa. Izdarām paskaidrojumus. Pēdējās tēmās arī ir runa par fragmentiem, par nedalāmajām Dvēseles daļām. Mūsu sarunā dvēseles fragments vēlāk saucās par dvēseli (ar mazo burtu). Dvēsele (ar lielo burtu), kā likums, ietver Sevī daudzus nedalāmos mazos Sevis fragmentus. Tie ir diezgan patstāvīgi, pašpietiekami, pašattīstošies elementi. Viņi ne obligāti ir ļoti līdzīgi. Viņi nav cits cita dublieri. Viņu radniecība ir liela, taču tā nenozīmē viņu pilnīgu identiskumu, sakrišanu. Vēl vairāk, evolucionārās uzkāpšanas procesā katrs fragments savāc no citiem atšķirīgu pieredzi, caur savu uztveri. Dvēseles daļas viegli atpazīst cita citu, taču neatkārto, pieņem visu pilnībā, taču nekopē.

Vairākas jaunās Dvēseles apvienojas ar saviem radniecīgajiem brāļiem – māsām Vienotās Lielās Dvēseles jeb Virs-Dvēseles vadībā utt. Biežāk Dvēsele ieplūst Virs-Dvēselē savā pilnā sastāvā, kad ir nobrieduši, uzkāpuši visi Viņas fragmenti. Reizēm nobriedušajiem pirmatnējās Dvēseles fragmentiem notiek pārslēgšanās uz Virs-Dvēseles vadību. Tas ir, ne visi pirmatnējās Dvēseles fragmenti ir veikuši savu individuālo augšupcelšanos, tāpēc pirmatnējā Dvēsele turpina lolot savus aizbilstamos, bet nobriedušos, apspalvojušos putnēnus nodod Virs-Dvēselei. Tās ir Viņas pirmās bezdelīgas.

Citās zvaigžņu Ģimenēs ir Dvēseles, kuras neveic savu fragmentāciju un nosūta uz iemiesojumu tikai vienu savu pārstāvi. Viņu vadīšana ir aktīvāka, enerģiskāka. Viņas iet ātri, sparīgi, plaši. Taču variantu, plašuma, tādas daudzšķautņainības viņām nav.

12.09.2013.

Klau, atkal vērsīsimies pie jautājuma: dvēsele vada ķermeni. Kādi ir fiziski-bioloģiskā datora raksturojumi?

Mūsu saruna vairāk apgaismos dvēseles un ķermeņa sazināšanos mūsu zvaigžņu Ģimenē. Par citām man ir zināms daudz, taču, kā jūs sakāt, – teorētiski, tāpēc viņu mijiedarbības detaļas labāk noskaidrot caur to Ģimeņu pārstāvjiem.

Parasti dvēseles un ķermeņa temperaments atbilst viens otram. Aktīva zinātkāra meklējoša dvēsele un enerģisks, veselīgs ķermenis. Šeit reti gadās neatbilstības. Mierīga līdzsvarota harmoniska vieduma pilna dvēsele un tamlīdzīgi raksturojumi ķermenim, – tāpat, kā likums, viegli sadzīvo viens ar otru, nenonāk konfliktā.

Kļūme var notikt, kad nenosvērta dvēsele pati nezina, bet precīzāk – neatceras, ko grib. Piemēram, ilgi nevarēja izvēlēties dzimumu iemiesojumam, visbeidzot pateica: Būšu vīrietis. Bet, piedzimusi kā zēns, pēkšņi atkal iedomājās sevi kā meiteni. Šeit ķermenis pilnīgi var sadumpoties, gadās atteice programmām, kuras ir pretrunā cita citai. Taču dzimuma maiņa var būt arī izvēle, apzināts dvēseles lēmums līdz dzimšanai – viņu interesē tāda pieredze.

Mazas neatbilstības gadīsies, ja slinka, lēnīga dvēsele izvēlas ķermeni ar aktīvu mutuļojošu rosīgu ķermeni. Tāda izvēle māca enerģiskumu, neatlaidību, mudina uz darbību. Starp cilvēkiem par tādiem parasti saka: “Dara, nezinot, ko! Vispirms dara, bet pēc tam domā, un arī tad – ne vienmēr!” Šīs parādības nevajag vērtēt, it kā ķermenis ir pazaudējis dvēseles kontroli. Vienkārši smadzenes savas augstās aktivitātes dēļ jebkuru nepārdomātu dvēseles impulsu uztver kā signālu darbībai un tūlīt ķeras pie realizācijas.

Maikls Ņūtons apraksta pretēju variantu: super-aktīva dvēsele izvēlējusies vāju, slimīgu ķermeni. Zēnam – pusaudzim ir liegts jebkura veida kustīgums, un viņš sarunājas tikai ar acīm. Mums, cilvēkiem, ir grūti saprast tādu izvēli. Mēs izskaidrojam to ar karmiskiem parādiem, kļūdām, dieva sodu. Un tāda dzīve ir kā izpirkšanas forma.

Tā atbilde, kura tagad izskanēs, nesakritīs ar jūsu priekšstatiem. Dvēsele pirms iemiesojuma izvēlas mērķus, nosprauž uzdevumus, iezīmē attīstības ceļus. Iespējams, viņa izvēlējās iziet īpašas ierobežotības pieredzi, realizēt savu augsto garīgo potenciālu caur nepilnīgu ķermeni, savaldīt savu hiperaktivitāti kā sniegtajā piemērā. Iepriekšējos iemiesojumos zēna dvēsele izvēlējās augsti aktīvus ķermeņus, – rezultātā – nekontrolējams eksplozīvs maisījums.

Tātad mūsu priekšstati par karmu ne vienmēr atbilst īstenībai?

Man patīk tava piesardzība izteikumos. Dziļdomīgums, vēlēšanās tikt skaidrībā, gatavība uztvert svaigu informāciju. Dvēselei tāda informācija ir labi zināma, taču, kad jūs dziļi iegremdējaties materiālisma ilūzijā, tad pieņemat sabiedrības idejas kā savus priekšstatus. Pat pēc atgriešanās Mājās dvēsele reizēm turpina pelt, apsūdzēt, atmaskot sevi par veiktām un neveiktām darbībām. Ar pilnu izlēmību viņa paziņo par savu izvēli – izpirkt “vainu”, iziet caur pašas ciešanām. Mēdz būt, ka tādai moceklei ir nepieciešami vairāki iemiesojumi, lai atbrīvotos no soda par veikto nenovēršamības ilūzijas. Tāda ir viņas izvēle. Bet tās dvēseles, kuras pārnāk Mājās bez pašu vainas sajūtas, nosprauž sev citus uzdevumus.

Bet kā tad garīgie Audzinātāji? Vai tad Viņi nepavērš dvēseli uz “pareizo ceļu”?

Lieliski!

Tikām beidzot līdz garīgajiem Audzinātājiem un “pareizā ceļa”!

Patiesība nemēdz būt absolūta vai viena visiem! (Man ļoti patika Nila Donalda Volša pētījumi “Sarunās ar Dievu” par šo tēmu.) Ja runāsim par Patiesību globālā, piemēram, vispārcilvēciskā, tālāk kosmiskā utt. mērogā, tad Viņa ir tik daudzdimensionāli-daudzvarianta, ka aptvert vai sasniegt Viņu bezgalīga daudzuma iemiesojumu laikā, vēl jo vairāk vienā iemiesojumā, ir nereāli. Bez tam, Patiesība globālā mērogā nav statiska, ir mainīga, nesakrīt Pati ar Sevi dažādās dimensijās.

Dvēsele uz iemiesojumu izvēlas apgūt, aptvert, iepazīsties ar kaut kādu globālās Patiesības šķautni. Šī izvēle tad arī dvēseles Patiesība šodien. Cita dvēsele šodien apgūst pavisam citu Dievišķās Patiesības šķautni, – tā ir viņas izvēle. Dažas dvēseles ir izvēlējušās līdzīgus ceļus šodien, viņas ir cits cita pavadoņi. Ar citām būs nesakrišanas. Tā ir dzīve. Ļaujam katram iet savu ceļu, sekot savai patiesībai – izvēlei.

Audzinātāju loma, darbība, nozīme ir nenovērtējama! Viņu saudzīgo, trīsošo, gādīgo vešanu nav iespējams pārvērtēt. Taču viņu darbībai, protams, ir rekomendējošs, nevis deklaratīvs raksturs. Viņu arsenālā nav sodīšanu, nosodījumu, aizliegumu, ierobežojumu, piespiešanu. Dvēseles gribas izpauduma brīvība viņiem ir sevišķi svarīga.

Kāpēc, piemēram, Audzinātāji neliek šķēršļus svešinieka, klīstošas (labāk teikt – apmaldījušās) dvēseles “piemitināšanās” parādībai?

Liek šķēršļus rekomendējošā režīmā, rada daudz situāciju tamlīdzīgu stāvokļu nepieļaušanai savu pilnvaru ietvaros, nepārkāpjot noteikumus. Piemēram, ja Dvēseles fragments, ķermeņa saimnieks, ir devis piekrišanu iemitināšanai, – gan Glabātājs, gan Audzinātājs ir spiesti pieņemt šo izvēli. Cilvēks par sevi maz zina. Meklē gan iemeslu, gan palīdzību no malas. Ir laiks vērsties iekšienē, sevī. Izmainīt caur sevi.

13.09.2013.

Mani pārsteidz vēls viens moments Dvēseles fragmenta ceļojumā uz blīvumu. Man bija priekšstats, ka ceļojumā tiek ņemti visi 100% enerģijas, paredzētas iemiesojumam. Jeb 100% dvēseles enerģijas? Grāmatā sniegtie piemēri liecina, ka Audzinātāju vadībā dvēsele piešķir sev tikai daļu no norunātā enerģētiskā apjoma. Varbūt 70%, bet varbūt arī 30%?! Parunā ar mani par šo tēmu, lūdzu!

Dvēseles un Viņas fragmentu attīstība, pilnveidošanās, evolucionārais ceļš paredz sava potenciāla enerģētisku pieaugšanu un kvalitatīvas izmaiņas, papildināšanu. Matricas šūnas piepildās ar jaunām īpašībām, pievienojas jaunas funkcijas un iespējas, notiek zināšanu, prasmju uzkrāšanās. Visu to var nosaukt īsāk, – Dvēsele vāc pašas pieredzi. Tieši ar to ir bagāta Dvēsele. Iegūtā pieredze veicina arī enerģētiskā potenciāla paaugstināšanos. Bez iegūtajām zināšanām briest darba spējas ar enerģijām vai spēkiem, prasme izmantot tos saprātīgi, racionāli, nesot labumu un papildinājumu.

Tagad padomāsim, vai ir nepieciešams uz vienu iemiesojumu ņemt un izmantot visu savu potenciālu? Tiek izvēlēta / atlasīta, protams, tikai daļa dažādu raksturojumu enerģiju, ievērojot samērīgumu ar ceļojuma uzdevumiem.

Nu labi. Atlasīja noteiktu enerģētisko apjomu, kāpēc ne viss tiek ņemts uz iemiesojumu, bet tikai daļa?

Un atkal noteicošais ir lietderīgums un rūpīgums / līdzsvarotība. Viens no rekomendējamiem noteikumiem saka: “Cilvēkam (iemiesojumam) nav jāpārtērē piešķirtais enerģētiskais apjoms.” Pretējā gadījumā dvēsele var noiet no augšupejošā evolucionārā atzarojuma un var iekrist lejupejošajā – regresīvajā. Tāpēc dvēsele tiecas nevis vienkārši iekļauties izvēlētajā enerģētiskajā tāmē, bet arī palielināt savu potenciālu. Aizpildīšana, palielināšana neizdodas uzreiz. Jaunās dvēseles vēl neprot to darīt, biežāk viņām pietrūkst enerģijas, viņas atgriežas kā parādnieces. Lai parāds nerastos un neuzkrātos, ir izvēlēts mehānisms ņemt uz iemiesojumu ne visu enerģētisko apjomu, bet tikai tā daļu. Jaunām dvēselēm ir rekomendēts ņemt ne vairāk par 50-60%. Nobriedušas dvēseles bieži pašas spēj atrisināt šo uzdevumu bez vai gandrīz bez Audzinātāju palīdzības.

Tu saki, jaunām dvēselēm nav rekomendēts. Bet viņas taču var neklausīt Audzinātājus?

Var, taču nedara to. Tas pie jums tur lejā, “daru, ko gribu, nesaprotot, kādēļ?” Mūsu pasaulēs Audzinātājus klausa, ciena, viņiem pateicas.

Saki, lūdzu, kad uz iemiesojumu tiek ņemti 30-40% – tā taču ir “bada deva”? Kādiem mērķiem?

Iemācīties rūpīgi izmantot bagātību, kura tev pieder pēc likuma.

Izstrādāt pašpietiekamību, prasmi apmierināties ar minimumu nepieciešamā.

Kompensēt iepriekšējos parādus.

Saformēt prasmes iegūt enerģiju jaunos apstākļos.

Iznāk, ka dvēseles enerģijas deficīts var aktivizēt noderīgas spējas!

Pareizi, taču tā gadās ne vienmēr. Izjūtot enerģijas trūkumu, cilvēks bieži sāk vampirēt no citiem cilvēkiem. Starp viņiem tiek ieliktas ilgtermiņa parādu atkarības. Līdz ar enerģētiskās nepietiekamības palielināšanos, attīstās hroniskas slimības un dažāda veida narkotiskas atkarības. Šajos gadījumos cilvēks turpina dzīvot uz nākotnes rēķina, tas ir, smeļ to enerģētisko rezervi, kura bija paredzēta nākotnei, atbilstoši, viņa dzīves ilgums saīsinās.

Bet vai var nepieciešamības gadījumā, kritiskā situācijā izmantot to daļu, kura ir atstāta kā neaizskaramā rezerve?

Var visu. Un tādas situācijas gadās. Tās patiešām ir kritiskas, tāpēc ka šeit notiek izvēle: aiziet vai palikt?

Dvēsele īslaicīgi atstāj ķermeni, nepastarpināti konsultējas ar Audzinātāju, lēmumu pieņem pati augšā. Pēc atgriešanās, protams, neatceras vai atceras fragmentāri, kur bijusi un par ko bija līgums. Šis moments nodzēšas automātiski uztveres atšķirības pa vibrāciju līmeņiem dēļ. Jūs domājat, ka kāds jums dzēš atmiņu. Tās ir jūsu iegremdēšanās ķermenī, jūsu spējas vienlaicīgi uztvert sevi dažādos esamības līmeņos, dažādos apziņas līmeņos – īpatnības. Cilvēku vairākumam tādas spējas šodien nav. Tāpēc jūsu uztverē notiek it kā atmiņas dzēšana.

Dvēsele atgriežas ķermenī, bet dzīve, uzskati, pasaules uztvere mainās kardināli. Citādi, kādēļ atgriezties? Jau tā ir miris. Tamlīdzīgās situācijās var tikt iesaistīta arī neaizskaramā enerģētiskā rezerve, tā kā krasās pārmaiņas dēļ cilvēks jau pāriet no patērētāja līmeņa uz ražotāja vai pārveidotāja līmeni.

Kā tas ir?

Cilvēks var ne tikai patērēt vai izlietot enerģijas. Viņš var tās arī translēt, transformēt: paaugstināt vai pazemināt vibrāciju līmeni, ģenerēt, tas ir – radīt.

Cilvēku vairākums ir patērētāji un translatori. Transformēt arī var visi, svarīgi – uz kuru pusi: uz paaugstināšanu vai uz pazemināšanu? Šeit ir viens atbildes aspekts. Pazeminot cilvēks saņem sev nenozīmīgu enerģētisku malciņu, pie tam atdod jau sastāvējušos ūdeni, “ar smaku”. Vai viņš pie tam paaugstina vai pazemina savu enerģētisko potenciālu? Jautājums ir retorisks.

Pozitīvi ieguvumi gadās brīdī, kad enerģijas tiek pārveidotas pa augšupejošu līkni, vibrāciju pieaugšanas virzienā. Sāk darboties tie mehānismi, kurus cilvēks agrāk nav izmantojis. Tāda transformācija ir iespējama, piedaloties Dvēselei. Vienas pašas ķermeniskās smadzenes to nespēj. Dvēsele ieslēdzas, pamostas, mācās, krāj pieredzi. Dvēsele ieiet savā aktīvajā, izpaustajā stāvoklī caur ķermeni, izmantojot smadzenes. Šie stāvokļi jums ir labi zināmi: piedošana, pieņemšana, atļaušana, žēlsirdība... Pievērs uzmanību: pieņemšana – nevis vienkārši padevīga nekā nedarīšana, bet pārveidošana no zemā, postošā – augstajā, radošajā.

Gaismas, Mīlestības, Prieka, Harmonijas augsto enerģiju dzimšanas stāvoklis ir vēl apbrīnojamāks svētku process. Radīšana no Dvēseles.

Mēs jau esam iegājuši manā jaunajā jautājumā. Kad cilvēkā runā, darbojas ķermeņa smadzenes, kad – dvēseles apziņa? Vai vienmēr viņu darbība ir kopīga, jeb viņi var vadīt cilvēku pa vienam?

Iepriekš parunāsim par neizsmeļamo Visuma Pārpilnību un par bezlimita kredītu. Šis jautājums sen skan tavā galvā, taču nav atspoguļojies mūsu sarunā.

Visuma Pārpilnību patiešām izmērīt nav iespējams, vēl vairāk, tā mūžīgi strauji pieaug. Tāda vēršanās plašumā un vairošanās notiek kā sekas citam likumam: Cik paņēmi, tik – atgriez, un vēl pavairo! Tie nav bankas procenti, tas ir attīstības, jaunā iegūšanas, izaugsmes, dzīves, radīšanas, radošuma mehānisms. Atgriezt izmantoto var ar cita veida enerģiju, izmainot tās kvalitātes, īpašības, raksturojumus, funkcionālo ievirzi un tml.

Padomāsim, kad cilvēkam atveras bezlimita pieeja Visuma Pārpilnībai?

Es domāju, tā ir atvērta vienmēr!

Pareizi. Cilvēks mācās, uzkrāj pieredzi. Nosaka, ko pieprasīt, bet kas ir lieks; ko ņemt, bet ko vienkārši apskatīt. Un vēl mācās saimnieciski rīkoties, rūpīgi izmantot un vairot.

Atgriezīsimies pie tava pēdējā jautājuma. Redzu, esi gatava pati uz to atbildēt.

Jā, sākšu, bet Tu, lūdzu, turpini!

Es domāju, ka dvēseles apziņa nekad neatslēdzas no darba. Un, ja mēs bērnus mazāk audzinātu ar mūsdienu paņēmieniem virzienā uz interešu pārvešanu uz ķermeņa sliedēm, tādā veidā aizvedot viņus prom no dvēseles izvēles, – gan mūsu stāvoklis, gan sabiedrības stāvokli kopumā kļūtu nesalīdzināmi bagātāks un vieglāks, interesantāks un produktīvāks. Tā ar vērtību sistēmu, orientētu pirmkārt uz materiālo labklājību, mēs lejam ūdeni uz visdažādāko varas un pārvaldes institūtu dzirnavām, kuriem ir izdevīgi padarīt visus cilvēkus līdzīgus, paklausīgus, pārvaldāmus, atkarīgus, nepatstāvīgus. Tādā veidā mēs izkropļojam, stipri deformējam cilvēka likteņa līniju jau bērnībā. Bērns cenšas aizmirst, noslāpēt Dvēseles saucienu, veic izvēli uz savu prāta un fizisko spēju pusi, un tikai nobriedušā vecumā, un arī tad ne vienmēr, tālu ne vienmēr, varbūt atceras par Dvēseli. Tagad smagsvara lokomotīvi, kura strauji traucas norādītajā virzienā, ai, cik neviegli ir pārvest uz garīguma sliedēm...

Ideja, būtība ir nodota tēlaini. Malacis!

Audzinātāji ir izdomājuši visdažādākos paņēmienus, situācijas, kuras palīdz pamosties dvēselei, atcerēties savu ceļu, izvēli. Kad dvēsele cilvēkā aktīvi rada, Audzinātājiem atliek tikai novērot, reizēm palīdzēt. Bet, ja cilvēks guļ, tad viņam reti izdodas iziet uz sava ceļa, iemiesojuma uzdevumi tiek risināti daļēji.

Vairs nav noslēpums, ka mērķis skaitās pamatā sasniegts, ja apgūti vismaz 50% no iecerētā. Dzīve skaitās sekmīga, veiksmīga, notikusi!

Būtu jau laiks nodarbināt sevi ar jautājumu: Kā paaugstināt sava iemiesojuma produktivitāti, vai nav tiesa?

Pateicos Tev, Mīļā!

Man ļoti patika mūsu tikšanās.

Mana gaisma tev un Mīlestība!

Arī Es priecājos! Pateicos!

 

Autors: Helēna Maistrenko

 

Pievienots 01.10.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/soznanie-tela-i-dushi

Tulkoja Jānis Oppe