Обречен ли официальный брак? Зачем выходить замуж? Мнение Михаила Лабковского
Vai oficiālā laulība ir nolemta? Kādēļ precēties? Mihaila Labkovska viedoklis
Ar katru gadu oficiāli reģistrētu ģimenes savienību skaits samazinās visā pasaulē. Vai tas nozīmē, ka drīzā laikā laulība kā institūts pārtrauks savu eksistenci?
No seniem laikiem vīriešiem un sievietēm bija skaidri noteiktas lomas laulībā. Neapprecējusies sieviete nolēma sevi vientuļai dzīvei, labākajā gadījumā – palika vecāku mājās un rūpējās par sirmgalvjiem un krustdēliem. Ne naudu, ne iespēju atrast patstāvīgu ienākumu avotu, ne seksu, ne attiecības viņas dzīve neparedzēja. Bet vīrietis, stājoties laulībā, uzņēmās atbildību par sievietes un viņu kopīgo bērnu nodrošināšanu. Un tā bija ne gadsimtiem, bet tūkstošgadēm ilgi.
Bija sastopami izņēmumi, ja sieviete bija cēlusies no dižciltīgas dzimtas vai nonākusi uz troņa: ķeizarienes atļāvās pavisam citādu dzīvi, bet, būsim taisnīgi, izņēmumi tikai apstiprina likumu. Ļaudis dzīvoja tā: meitenei galvenais – drīzāk apprecēties. Neviens pat neteica “viņi apprecējās”. Viņš paņēma viņu par sievu, jeb viņa izgāja pie vīra. Sievietes loma laulībā – apkalpošana. Grib ēst – padod ēst, grib seksu – padod seksu, slikti apkalpoji – saņem pa mūli. Attiecības nekad nebija vienlīdzīgas. Starp citu, daudzās kultūrās šī kārtība saglabājas: Japānā, piemēram, ēdienu vienmēr vispirms pasniedz vīrietim, pasūtījums arī tiek pieņemts no viņa.
Cieņa, tiesības, iespējas, kuras pašlaik ir sievietēm, ir nesens ieguvums.
Tomēr tajos laikos sieviete redzēja dziļu jēgu tajā, lai pēc noteikta vecuma sasniegšanas atstātu vecāku māju un pārietu vīra apgādībā. Iespēja būt sociāli piekritīgai (un, ja paveiksies, tad arī veiksmīgi iekārtotai, nodrošinātai, pieprasītai) sievietēm sniedza lepnuma sajūtu. Mani izvēlējās, mani paņēma par sievu, es esmu laulībā, es esmu laba un pareiza sieviete – tas sniedza pilnvērtības sajūtu.
Šodien milzum daudzām sievietēm nav vajadzīga ne apgādība, ne nauda, un sabiedrība daudz mazākā mērā nosoda neprecētās. Vēl vairāk, daudzas sievietes visos šajos rādītājos būs priekšā vīriešiem. Kādēļ viņām būtu jācieš vīriešu mēģinājumi nolikt sievieti otrajās lomās? Kā dēļ? Apkalpot viņu? Kādā sakarā? Vairums mūsdienu sieviešu ir ieguvušas ne tikai finansiālu neatkarību, bet arī galveno: pašcieņu.
Tas nenozīmē, ka viņai negribas izdarīt ko patīkamu mīļotajam cilvēkam un pagatavot viņam, teiksim, vakariņas, taču pastāvīgi būt par bezmaksas mājstrādnieci – nav viņas gadījums. Viņa negrib sēdēt mājās, viņa grib realizēt savas idejas un apmierināt ambīcijas. Viņai ir intereses, viņa var atļauties ceļojumus, viņa grib pati pārdalīt finanšu plūsmas. Viņa var atlikt naudu vai notērēt visu līdz kapeikai, un negrib prasīt atļauju, vai viņai nenopirkt jaunas kurpes. Kādēļ viņai vīrs?
Un, lūk šeit daudzi teiktu: beigas laulības institūtam, nu patiešām!
Es teiktu citādāk: laulība bija un būs.
Tās maina savu jēgu, savu īsteno nozīmi, bet kā parādība tā nekur nepazudīs. Laulības savienības noslēgšana kļūst par rituālu, svarīgu un nozīmīgu. Tā zaudē materiālo un sociālo nozīmību, taču iegūst simbolisku (nejauciet ar simbolistisku). Vīrietis vairs nav vajadzīgs izdzīvošanai, viņš ir vajadzīgs dvēselei, priekam. Bet laulība – tas ir abu laulāto draugu izteikts paziņojums: mēs esam kopā, mums viss ir nopietni, mēs ne vienkārši uz laiku dzīvojam vienā dzīvoklī, mums ir kopīgi mērķi un nākotnes plāni. Mēs ne vienkārši kļūsim māmiņa un tētis, mēs būsim vecāki, mums būs ģimene. Tas ir patīkami! Ne materiālus labumus, ne sociālu statusu laulība vairs negarantē. Tā ir vienkārši zīme, simbols, ka jūs esat pieauguši un atbildīgi cilvēki. Tā ir rituāla saglabāšana: mēs izdarījām izvēli un nebaidāmies to atklāti paziņot.
Apkopojot rezultātus: nevar nepiekrist, ka milzīgi daudzām sievietēm laulības sākotnējā ideja ir zaudējusi jebkādu jēgu. Vienīgā jēga, kāda laulībai paliek – tas ir patīkams un skaists rituāls, kurš pastiprina apzināšanos, ka diviem cilvēkiem ir nodoms rotāt vienam otra dzīvi. Turklāt pats kāzu rituāls ļauj sarīkot skaistus svētkus, kas ir svarīgi daudzām meitenēm. Kleita, ziedi, skaista mūzika, deja, skaists restorāns – to visu līdz nozilēšanai var saukt par banalitāti un mietpilsoniskumu, taču tas sēž zemapziņā, un nevar par zemu vērtēt šo rituālu saglabāšanas svarīgumu. Tā ir simboliska pāriešana jaunā dzīvē – ģimenē.
Nav daudz to (es runāju par saprātīgām māmiņām), kas gatavo meitu dzīves ceļam pēc formulas “steidzīgi precies, citādi pazudīsi”. Lieliski, ja bērniem saka, ka ģimene – tas ir svarīgi, un vecākos viņi redz šīs tēzes lietišķu pierādījumu. Taču tas ir ārpus dzimuma! Tādā apstākļos jebkura dzimuma bērni visdrīzāk vēlēsies savu ģimeni. Un bezjēdzīgā tieksme apprecēties par katru cenu pakāpeniski atkāpsies pagātnē. Bet vai turklāt ies bojā laulība? Nē, kādēļ būtu jāiet bojā skaistam rituālam?
Pievienots 07.07.2018
Tulkoja Jānis Oppe