«У меня все под контролем!» - это диагноз. Мнение Михаила Лабковского
“Es visu kontrolēju!” – tā ir diagnoze. Mihaila Labkovska viedoklis
Kurš visu kontrolē? Precīzāk, it kā kontrolē? Bet vēl precīzāk, kurš gribētu, lai viņš visu kontrolētu? Teiksim tieši: tas ir slims cilvēks.
Tieksme kontrolēt pēc iespējas vairāk, bet pēc iespējas vispār visu – tas ir spilgts smaga, paranoidālu baiļu pārņemta neirotiķa sindroms. Neirotizācijas pirmās pazīmes turklāt ir nevainīgas: cilvēki atkārtoti pārbauda, vai ir izslēgta gāze, atgriežas, lai pārliecinātos, ka gludeklis nav palicis ieslēgts, krāni netek, un logi ir aizvērti. Viņi var aizbraukt līdz ofisam, apzināties, ka neatceras, kā aizslēdza durvis, un (labākajā gadījumā) visu dienu pavadīt kā uz adatām, bet sliktākajā – apgriezties un braukt uz mājām, tāpēc ka bailes viņiem neļaus strādāt.
Šie cilvēki lūdz tuviniekiem ziņot par jebkuru pārvietošanos, var 10 reizes dienā zvanīt vai rakstīt ziņu apmaiņas programmās: “kur esi?”, “kā klājas?”, “kad būsi”, “vai tu drīz?” Īpaši spilgti paranoidālā kontrole izpaužas attiecībā uz bērniem. Protams, kad bērns vēl ir mazs, vecākiem ir dabiski uztraukties, ja viņš kaut kur kavējas un neceļ telefonu. Taču arī te neirotiķa pozīcija ir pārmērīga: bērns tikai 5 minūtes neceļ telefonu, bet vecāks jau apzvana policiju, slimnīcas un morgus, bet, kad dēls vai meita pēc 10 minūtēm atzvana, sarīko viņiem histēriju tādā garā kā “tu mani kapā iedzīsi” un “kā gan tā var”.
Cēlonis ir viens. Tās ir hipertrofētas bailes. Bet, lūk, no kurienes tās radušās, – ir jātiek skaidrībā.
Pirmā versija ir pati visacīmredzamākā: pārmantotā. Ja ģimenē sākotnēji ir bijis pieņemts tā paust rūpes un mīlestību, loģiski, ka cilvēks atkārto šo uzvedības šablonu. Izaugot tādā ģimenē, bērns no agras bērnības uzsūc svešas, briesmu pilnas, naidīgas un agresīvas pasaules ainu. Bērni principā absolūti uzticas vecākiem (līdz noteiktam vecumam, bet ar to pietiek, lai ieliktu bāzes priekšstatus par pasauli), un, ja māmiņa un tētis pastāvīgi runā par briesmām, uztraucas, nervozē, pauž hiperreakciju par katru sīkumu, bērns zemapziņas līmenī iegaumē: pasaule ir bīstama, visapkārt ir ienaidnieki.
Otrā versija: personīgas psihotraumas. Nozīmīga tuva cilvēka zaudējums ārstu nevērības dēļ, vīra neuzticība ar labāko draudzeni – jebkura spēcīgi traumējoša situācija, no kuras teorētiski var tikt secināts “Ja es būtu kontrolējusi, šī nelaime nenotiktu”.
Trešā versija: saduršanās ar pasaules globālu netaisnību. Tēlaini runājot, cilvēks ir uzvedies labi un pareizi, nav veicis neko nosodāmu, nav melojis, nav krāpis, taču vienalga ir nonācis smagā situācijā. Psihologi šo stāvokli sauc par “zaudētu pamata uzticību pret pasauli”. Tas ir, sākotnēji cilvēks pasauli iztēlojās vienā veidā, bet realitātē viss izrādījās citādi, izrādījās, ka nekāda taisnīguma nav.
Ceturtais cēlonis – savas nevajadzības sajūta. Tā ceļas bērnībā, taču psihiatri pamesta bērna pārestību viltīgi transformē mēģinājumā kļūt par super-vajadzīgu visiem visapkārt. Būdams pārliecināts, ka pašam par sevi viņam vērtības nav un viņu atkal pametīs, tāds cilvēks cenšas būt neaizstājams visās jomās, piepildīt ar sevi pēc iespējas vairāk sfēru un telpu, uzņemties atbildību par visiem un visu, tāpēc ka “bez manis viņi pazudīs”, un tādā veidā kļūt beidzot vajadzīgam un pieprasītam.
Ir svarīgi saprast to, ka eksistē divi pretstati: uzticēšanās un kontrole. Kontrole – tā vienmēr ir neuzticēšanās.
Vai vēlme visu kontrolēt ir slikta pašam cilvēkam? Neapšaubāmi. Tā ir pastāvīga spriedze, mūžīga cīņa. Tas novārdzina nervu sistēmu un var beigties ar neirožu klīniku (un tas nav sliktākais notikumu attīstības variants). “Kontrolieri” nevar iedomāties, kā tas ir – atslēgt telefonu, aizbraukt atvaļinājumā uz turieni, kur nav sakaru, viņi uz nakti baidās atslēgt mobilajam skaņu, tāpēc ka “ja nu pēkšņi kaut gadīsies”. Tā ir mežonīga, slimīga nepārliecinātība par sevi. Tāpēc ka gadīties, protams, var. Pasaule ir diezgan nepareģojama. Taču pārliecināts cilvēks zina, ka viņš ir gatavs nest atbildību, gatavs risināt problēmas un tik galā ar sarežģījumiem, ja tie pēkšņi radīsies. Par sevi nepārliecināts neirotiķis biedē sevi vēl ar izdomātām problēmām un sāk tās “novērst”. Vēl nekas nav noticis un visdrīzāk arī nenotiks, bet viņš jau sevi ir nomocījis, domājot, kā novērst, kā tikt galā, kā paredzēt un kur vēl salmiņu paklāt. Starp citu, vairumā gadījumā, ja kaut kas patiešām gadās, visas šīs “mājas sagataves” ne ar ko nepalīdz. Par sevi pārliecināts cilvēks var aizmirst mājās ieslēgtu gludekli. Un viņam var gadīties ugunsgrēks. Un viņš iztaisīs remontu, nopirks jaunas mēbeles un dzīvos tālāk. Neirotiķim vēl nekāda ugunsgrēka nav, bet viņš jau dzīvo šajā izdegušajā dzīvoklī un apraud mīļoto mēteli.
Tad ko gan darīt?
Ja jūs daļēji pazināt sevī “kontrolieri”, aizdomājieties, jo briesmīgu stresu izjūtat ne tikai jūs. Jūs dzenat tajā apkārtējos. Jūs raustāt bērnu ar zvaniem – jūs gatavojat viņam tādu pašu likteni. Jūs kaitināt kolēģus ar atkārtotām pārbaudēm – viņi sāks iet prom no darba. Jūs sekojat katram vīra solim – vēl vienkāršāk ir reāli kļūt neuzticīgam vai šķirties, nekā dzīvot “zem mērķekļa”.
Te man daudzi iebildīs, sak’, nevar taču vispār visu palaist pašplūsmā? Nevar. Lūk, vienkārša šķautne starp veselīgu kontroli un slimīgu: veselīga kontrole ir vērsta personīgi uz sevi. Cilvēks var, un viņam ir jākontrolē sevi. Un nevar un nav jāizplata kontrole uz citiem, izņemot likumīgas pilnvaras: priekšnieks, dabiski, pārbauda padoto darba rezultātus, un vecāks ir atbildīgs par nepilngadīgu bērnu, taču samērīgi. Samērīgi. Ir jāuzticas apkārtējiem cilvēkiem. Jāuzticas kolēģiem, jāuzticas tuviniekiem. Un īpaši bērnam. Nu jūs taču esat viņa audzinātāji. Viņš zina, kādas sekas ir kādām darbībām. Vai tiešām jūs kā vecāks jūtaties tik bezpalīdzīgs, ka uzskatāt, ka pirmais pretimnācējs uz ielas piedāvās jūsu pusaudzim seksu, narkotikas vai rokenrolu, un jūsu pusaudzis “pavedīsies”? Jā, risks ir. Taču tas ir nesalīdzināmi mazāks, nekā izaudzināt garantētu neirotiķi, kurš būs nelaimīgs. Vēl vairāk. Ja bērns redzēs jūsu uzticēšanos, viņš ar daudz mazāku varbūtību metīsies “uz galvas atvarā”.
Starp citu, aizdomājieties: mēs taču vienmēr spriežam pēc sevis. Tas ir, ja jūs uzskatāt, ka jūs “nogāztu podus” darbā, kļūtu neuzticīga vīram, jūs… Lūk, tieši tāpēc jūs tieši to mēģināt kontrolēt pie citiem. Jums nav pārliecības nevis par viņiem, bet par sevi.
Šī problēma patiesībā ir viena no pašām nopietnākajām.
Vairumā gadījumā var iztikt ar seansu ciklu pie psihologa, bet dažreiz nepieciešama medikamentoza terapija. Eksistē speciāli preparāti pret satraukumu, kurus ārsts piemeklē individuāli un izraksta kursu veidā.
Bet pamēģiniet sākt ar mazumu. Nepārbaudiet atkārtoti. Neatgriezieties. Nezvaniet lieku reizi. Soli pa solim atlaidiet šo hiper-atbildību un ļaujiet elpot sev un citiem.
Pievienots 31.05.2017
Tulkoja Jānis Oppe