Меня везли на кресле по коридорам областной больницы...

Mani krēslā veda pa apgabala slimnīcas gaiteņiem…

14 01 27

Mani krēslā veda pa apgabala slimnīcas gaiteņiem. – Kurp? – viena medmāsa pajautāja otrai. – Varbūt nevis uz atsevišķo, varbūt uz kopējo? Es satraucos. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo? Māsas uz mani paskatījās ar tādu neviltotu pārsteigumu, ka es neizsakāmi izbrīnījos. Jau pēc tam es uzzināju, ka uz atsevišķu palātu pārved mirstošos, lai viņus neredzētu pārējie. – Ārste teica – uz atsevišķo, – atkārtoja medmāsa. Bet tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē, un nomierinājos.

Un, kad nonācu gultā, izjutu pilnīgu mieru jau tikai no tā, ka nekur nav jāiet, ka es nevienam neko neesmu parādā un visa mana atbildība ir beigusies. Es jutu dīvainu savrupību no apkārtējās pasaules, un man bija absolūti vienalga, kas tajā notiek. Mani nekas un neviens neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija labi. Es biju palikusi vienatnē ar sevi, ar savu dvēseli, ar savu dzīvi. Tikai Es un Es. Bija aizgājušas problēmas, aizgājusi kņada, aizgājuši svarīgi jautājumi. Visa šī skraidīšana pēc acumirklīgā likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida tur, otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izrādās – tas ir tik lieliski: putnu dziesmas no rītiem, saules stars, kurš slīd pa sienu virs gultas, zeltītās lapas kokam, kurš māj man pa logu, dziļi zilās rudens debesis, mostošās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, steidzīgu papēdīšu klaudzoņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak Kungs, cik Dzīve ir lieliska! Un es tikai tagad to esmu sapratusi… – Nu un lai arī tikai tagad, – es teicu sev, – bet visu taču esmu sapratusi. Un tev ir vēl pāris dienas, lai to izbaudītu un iemīlētu to no visas sirds! Mani aptvērusī brīvības un laimes sajūta prasīja izeju, un es vērsos pie Dieva, jo Viņš taču tagad bija man tuvāks par visiem. – Kungs! – es priecājos. – Paldies Tev par to, ka Tu devi man iespēju saprast, cik Dzīve ir lieliska, un iemīlēt to. Lai arī pirms nāves, bet es uzzināju, cik lieliski ir dzīvot! Mani piepildīja mierīgas laimes, miera, brīvības un skanoša augstuma stāvoklis vienlaikus. Pasaule skanēja un zaigoja Dievišķās Mīlestības zeltainajā gaismā. Es sajutu šos spēcīgos viņas enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pašā laikā maiga un caurspīdīga kā okeāna vilnis. Viņa piepildīja visu apkārtējo telpu, un gaiss kļuva smags un ne uzreiz nāca iekšā plaušās, bet tecēja ar lēnu pulsējošu strūklu. Man likās, ka viss, ko redzēju, piepildījās ar šo zeltaino gaismu un enerģiju. Es Mīlēju. Un tas bija līdzīgi Baha ērģeļu mūzikas spēka saplūšanai ar augšup lidojošu vijoles melodiju.

*** Atsevišķajai palātai un diagnozei “asa leikoze 4. pakāpē”, kā arī ārstes atzītajam organisma neatgriezeniskajam stāvoklim bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida visus jebkurā laikā. Tuviniekiem tika likts priekšā izsaukt tuviniekus uz bērēm, un pie manis sāka stiepties sērojošu radinieku virkne. Es sapratu viņu grūtības: nu ko gan runāt ar mirstošu cilvēku, kurš, vēl jo vairāk, to zina. Man nāca smiekli, skatoties viņu apjukušajās sejās. Es priecājos: kad gan vēl es viņus visus redzētu? Bet visvairāk par visu pasaulē man gribējās dalīties ar viņiem Dzīves mīlestībā – nu vai tad nevari būt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es centos tuviniekus un draugus ielīksmot, kā varēju: stāstīju anekdotes, gadījumus no dzīves. Visi, paldies Dievam, skaļi smējās, un atvadas noritēja prieka un apmierinātības atmosfērā.

Kaut kur ap trešo dienu man bija apnicis gulēt, es sāka staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē tad mani arī atrada ārste, saceļot histēriju, ka es nedrīkstu celties augšā. Es neviltoti izbrīnījos: – Tas kaut ko izmainīs? – Nu… Nē, – tagad apjuka ārste. – Bet jūs nedrīkstat staigāt. – Kāpēc? – Jums ir līķa analīzes. Jūs nemaz dzīvot nevarat, bet esat sākusi celties augšā. Bija pagājis man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti tiesāju desu un banānus. Man bija labi. Bet ārstei bija slikti: viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis pilēja tik tikko rozā krāsā, bet es sāku iziet hallē skatīties televizoru. Ārsti bija žēl. Bet Mīlestība prasīja, lai apkārtējie priecātos. – Dakter, un kādas analīzes jūs man gribētu redzēt? – Nu, kaut vai tādas. Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus burtus un ciparus, to – kam ir jābūt. Es neko nesapratu, taču uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi uz mani paskatījās, kaut ko nomurmināja un aizgāja. Bet 9 no rīta viņa iedrāzās pie manis palātā, kliedzot: – Kā jūs to da… Analīzes! Tās ir tādas, kā es jums uzrakstīju. – Kā gan man zināt? Vai tad ir labas? Un kāda gan “nafig” starpība?

“Laime” izbeidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vairs nemirst). Radinieki jau bija atvadījušies un pārstājuši nākt. Palātā atradās vēl piecas sievietes. Viņas gulēja, iedūrušas skatienu sienā, un drūmi, klusējot, aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana Mīlestība sāka smakt. Kaut kas steidzami bija jādara. Izripinājusi no pagultes arbūzu, es uzstiepu to uz galda, sagriezu un skaļi pavēstīju: – Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas. Palātā sāka peldēt svaigu smieklu smarža. Uz galda pusi nedroši pastiepās pārējās. – Vai patiesi noņem? – Jā, es autoritatīvi apstiprināju, nodomājot: “Mārrutks to zina…” Arbūzs sulīgi nokraukšķēja. – Un patiesi, pārgāja! – teica tā, kas gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem. – Arī man. Arī man, – priecīgi apstiprināja pārējās. – Lūk, es apstiprinoši pamāju. – Bet, lūk, man reiz bija gadījums… Bet anekdoti par to zini? Divos naktī palātā ieskatījās medmāsa un sašuta: – Kad jūs zviegt pārstāsiet? Jūs taču visam stāvam gulēt traucējat!

Pēc trīs dienām ārste nedroši man palūdza: – Vai jūs nevarētu pāriet uz citu palātu? – Kādēļ? – Šajā palātā visām stāvoklis ir uzlabojies. Bet blakus palātā ir daudzas smagās. – Nē! – sāka kliegt manas kaimiņienes. – Nelaidīsim. Neatlaida. Tikai uz mūsu palātu sāka nākt kaimiņienes – vienkārši pasēdēt, papļāpāt. Pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Viņa katru bija ietinusi zeltainā vilnī, un visiem bija kļuvis viegli un mierīgi. Visvairāk man patika baškīru meitene ap gadiem sešpadsmit baltā lakatiņā, pakausī sasietā mezglā. Uz dažādām pusēm izslējušies lakatiņa gali darīja viņu līdzīgu zaķēnam. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa neprot smaidīt. Bet pēc kāda nedēļas es ieraudzīju, kāds apburošs un bikls smaids viņai ir. Un, kad viņa pateica, ka zāles ir sākušas iedarboties un viņa sāk izveseļoties, mēs sarīkojām svētkus, uzklājot greznu galdu, kuru vainagoja pudeles ar kumisu, no kura mēs vienkārši apdullām, bet pēc tam pārgājām pie dejām. Trokšņa dēļ pie mums atnākušais dežūrārsts sākumā lielām acīm skatījās uz mums, bet pēc tam teica: – Es šeit strādāju 30 gadu, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Apgriezās un aizgāja. Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi.

Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, runājos ar kaimiņienēm, staigāju pa gaiteni un ļoti mīlēju visu, ko redzēju: gan grāmatas, gan kompotu, gan kaimiņieni, gan mašīnu pagalmā aiz loga, gan veco koku. Man spricēja vitamīnus. Vienkārši kaut kas bija jāspricē. Ārste ar mani gandrīz nerunāja, tikai dīvaini šķielēja, ejot garām, un pēc trīs nedēļām klusi teica: – Hemoglobīns jums ir par 20 vienībām lielāks par vesela cilvēka normu. Nevajag vairs to paaugstināt. Šķita, ka viņa par kaut ko dusmojas uz mani. Pēc idejas iznāca, ka viņa ir muļķe un kļūdījusies ar diagnozi, taču tas nekādi nevarēja būt, un arī to viņa zināja. Un reiz viņa man pasūdzējās: – Es nevaru jums apstiprināt diagnozi. Jo jūs taču izveseļojaties, kaut gan neviens jūs neārstē. Bet tas nevar būt! – Un kāda man tagad ir diagnoze? – Bet es vēl neesmu izdomājusi, – viņa klusi atbildēja un aizgāja.

Kad mani rakstīja ārā, ārste atzinās: – Cik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl ir daudz smago. No manas palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība šajā mēnesī bija samazinājusies par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis citāds. Šķita, ka esmu sākusi uz pasauli skatīties no augšas, un tāpēc ir izmainījies notiekošā apskates mērogs. Un dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama. Vienkārši ir jāiemācās mīlēt – un tad tavas iespējas kļūs neierobežotas, un vēlēšanās piepildīsies, ja tu, protams, šīs vēlēšanās formēsi ar mīlestību un nevienu nemānīsi, neapskaudīsi, neapvainosies un nevēlēsi kādam ļaunu. Tik vienkārši viss ir, un tik sarežģīti viss ir! Jo tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Ir tikai jāpaspēj to atcerēties…

 

Izsūtīts 09.09.2018

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Izsūta Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Avots: https://pikabu.ru/story/menya_vezli_na_kresle_po_koridoram_oblastnoy_bolnitsyi_1911602

2014.01.27

Tulkoja Jānis Oppe