Михаил Лабковский: «Ты стоишь столько, сколько тебе платят!»
Mihails Labkovskis - Tu esi tik vērta, cik tev maksā!
Tikai padomājiet: vidusmēra kompānija darbiniekam izmaksā tikai 15 procentus no viņa nestās peļņas. Parēķiniet uz kalkulatora, cik naudas jūs ienesat šefam. Nu kā?.. Un labs ierindas darbinieks pat kāju nepiecirtīs un strīdēties nesāks – viņš pat “paldies” pateiks, ka boss ir uzlielījis par gada atskaiti vai par to, ka uz Jauno gadu ir ieskaitīts patīkams svētku bonuss. Un ar kādu summu jūs novērtējat savu darbu?
Ziniet, visa šī apaļā summa taču varēja nonākt taisni jūsu kabatā. Un pat vairāk par šo summu, no kuras jums sanāk paņemt sev tikai mazu pīrāga gabaliņu. Vēl vairāk, ja jūsu strādājat šajā ofisā, tātad jūs esat tā vērta. Tātad jūs pelnāt firmai, atnesat labumu. Laipnības dēļ kompānija diezin vai apmaksās jūsu vietā pat kancelejas saspraudes. Problēma ir tikai tāda, ka vairums cilvēku baidās atvērt muti. Pateikt, ka viņus kaut kas neapmierina. Lūk, tā vienkārši iet un paziņot šefam: man vajag N-summa, es to gribu.
Mihails Labkovskis: “Pietiks mērīt mīlestību ar ciešanām!”[1]
Vairums darbinieku, kuri grib parunāt par paaugstinājumu, sāk ar lūgumiem vai pierādījumiem. No “man ir mazs bērns un pusmūža māmiņa” līdz “bet es taču izpildu pienākumus laikā, un nodevu lielu projektu”. Nevienam neienāk prātā pateikt: “Maksājiet man tik un tik un punkts!” Uz jautājumu “kāpēc?” atbildēt “es tā gribu”. Cilvēki baidās to teikt viena vienkārša iemesla dēļ: aiz bailēm pazaudēt darbu. Un neatrast citu.
Šajā momentā man parasti sāk iebilst. “Bet Mihail, es taču esmu vienkāršs inženieris (menedžeris, dizaineris, pārdevējs), kādā sakarā man pēkšņi sāks maksāt lielu naudu?”. Bet es, lūk, piemēram, esmu psihologs. Jūs zināt, kāda ir vidusmēra alga psihologiem? Tur tā lieta. Visiem patīk skatīties svešos šķīvjos, bet katram cilvēkam ir savs personīgais stāsts, pieredze, te nav “vidējās temperatūras slimnīcā”. Cilvēki vienos un tajos pašos amatos saņem polāri pretējas summas. Un vieni ar šīm summām ir apmierināti, bet citi nē.
Bet bez naudas darbam ir jānes vēl kaut kas: bauda. Nav miljonu vērts tas, lai nolādētu katru nodzīvoto ikdienišķo dienu un sāktu “dzīvot” tikai, tuvojoties piektdienai. Mūsu darbs – tā ir viena no mūsu misijām, tā ir jaunrade un tas, ko mēs no sevis atdodam pasaulei, tie pēc būtības mēs arī esam. Kā cilvēki parasti stādās priekšā nepazīstamiem? Pēc sava amata. “Es esmu žurnālists” vai “mani sauca Marina, esmu arhitekte”.
Mihails Labkovskis: Atbildes uz Lisa.ru lasītāju jautājumiem[2]
Atverieties, kā jūs domājāt par darbu bērnībā. Jums bija īsti sapņi, tas, ar ko jūs nodarbosieties, likās kā kaut kas ārprātīgi aizraujošs, labpatiku sagādājošs. Nav daudz tādu, kas piecu gadu vecumā uz pieaugušo standarta jautājumu “par ko tu gribi kļūt”, atbildēja: “Nav principiāli, ka tikai algu neaizturētu un sociālā pakete būtu normāla.”
Tad lūk, ja jūs gribat, lai darbs jums sagādātu prieku un nodrošinātu ar to summu, kādu jūs vēlaties, ir jāatbrīvojas tikai no vienas lietas – no baiļu sajūtas. Nebaidieties pazaudēt to, kas jums ir tieši pašlaik, ja jūs tas neapmierina. Planētas paši veiksmīgākie cilvēki no pārējiem atšķīrās tikai ar to, ka viņiem bija sapnis un ka viņi nebaidījās riskēt.
Mihails Labkovskis: kā dzīvot bez bailēm?[3]
Kādā lekcijā vīrietis pacēla roku. “Mihail, es esmu parasts inženieris, bet sapņoju būt par mākslinieku. Taču man vēl ģimene jānodrošina, ko darīt.” Es viņam liku priekšā padomāt, cik nopelna ierindas inženieris un cik nopelna mākslinieks. Skaidra lieta, ka otrajam ir daudz vairāk izredžu iegūt miljonus.
Man ļoti nepatīk visi šie padomi un rekomendācijas no psihologiem par “profesionālās sadegšanas sindromu”, kuru būtība reducējas uz vienu: kā iemācīties mīlēt to, ko jūs nevarējāt ciest sākotnēji. Un es neciešu arī padomus, kurus kolēģi dod sarunai ar šefu par algu: “jau iepriekš sagatavojiet runu, atceroties visus savu darba nopelnus.” Diemžēl, ne viens, ne otrs nedarbojas. Darbojas tikai jūsu griba un motivācija. Jūsu vēlēšanās ir dzīvot laimīgi, nevis “lāpīt caurumus” savām dzīvēm, pa gabaliņam labojot to, kas jau ir sācis tracināt.
Mihails Labkovskis: “Attiecības ar “mačo” ir lemtas neveiksmei”[4]
Pasaulē, mūsu valstī, jūsu reģionā un pilsētā ir tūkstošiem iespēju. Un nekad nav par vēlu kādu no tām izmantot. Anrī Matiss pie otas pirmoreiz ķērās 38 gadu vecumā, bet par Polu Gogēnu iesaku pārlasīt Moema (Viljams Somersets Moems) “Mēnesi un peniju[5]”. Čārlzs Bukovskis sāka publicēties 49 gadu vecumā. Un tas viss nav panākumu stāsts. Tas ir stāsts par atsevišķiem cilvēkiem, kuriem sapņi izrādījās stiprāki par bailēm. Bet jūs – esat tāds cilvēks?
“Kā pārstāt uztraukties un sākt priecāties par dzīvi" mēs parunāsim lekcijā Rīgā 23. novembrī.
Pievienots 08.11.2017
https://lisa.ru/mixail-labkovskij-ty-stoish-stolko-skolko-tebe-platyat/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1437-mihails-labkovskis-pietiks-merit-milestibu-ar-ciesanam (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/2-uncategorised/1408-mihails-labkovskis-atbildes-uz-lisa-ru-lasitaju-jautajumiem (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1435-mihails-labkovskis-ka-dzivot-bez-bailem (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1440-mihails-labkovskis-attiecibas-ar-maco-ir-lemtas-neveiksmei (Tulk. piezīme)
[5] Meklēt “Somersets Moems. Mēness un penijs” (Tulk. piezīme)