Михаил Лабковский: как жить без страха?
Mihails Labkovskis - Kā dzīvot bez bailēm?
Praktizējošais psihologs ar 30 gadu stāžu Mihails Labkovskis savā Lisa.ru slejā atbild uz pašiem svarīgākajiem jautājumiem un stāsta, kā iepazīt sevi, uzlabot dzīves kvalitāti un atbrīvoties no kompleksiem.
Stādieties priekšā, ka var sākt vienkārši dzīvot. Es ar to domāju nevis eksistēt, nevis pildīt pienākumus un nevis veikt darīšanas, bet tieši dzīvot. Gūt iespaidus, iepazīties ar jauniem un interesantiem cilvēkiem, īstenot savus sapņus vienu pēc otra. Tas ir pilnīgi reāli. Taču daudzi cilvēki to nespēj. Kāpēc? Kā likums, cēlonis te ir viens – bailes. Cilvēki no daudz kā baidās. Izskatīties muļķīgi, izpaust sevi, izdarīt aplam, kļūdīties. Bet var reiz pamosties un to visu nejust. Vienkārši atvērt acis un sākt dienu, izbaudot katru mirkli. Parunāsim par to, kā to izdarīt.
Sākums
Viss, kā parasti, sākas bērnībā. Pirmā fundamentālā lieta, ar kuru tētis ar māmiņu nodrošina bērnu, ir drošības sajūta. Bet ne visiem tas izdodas. Turklāt vecāki te varēja būt pilnīgi bez vainas: piemēram, zīdaini nācās atstāt reanimācijā, kur tuviniekus neielaida, un pēc šīs šokējošās pieredzes viņš no turienes jau iznāk neirotiķis. Taču, kā likums, vecāki sniedz savu tiešo ieguldījumu, formējot (vai neformējot) drošības, uzticēšanās pasaulei sajūtu. Ja viņi paši bija nemiera pilni, mīlēja teicienus no sērijas – “nelien kalnā, nolauzīsi kaklu”, ja māmiņa pirmajos dzīves mēnešos krita ģībonī, redzot bērna nedaudz apsarkušos vaidziņus – tas viss blīvi nosēžas mūsu neapzinātajā.
Ja mājās valdīja atmosfēra tādā garā kā “viss ir ļoti slikti, un būs vēl sliktāk”, cilvēkam formējas tā sauktās ‘tipiskās reakcijas”. Viņš bieži bija pakļauts bailēm, smadzenēs izveidojas blīvas neironu saiknes, kuras pēc tam sagraut jau ir ļoti grūti. Tādā veidā cilvēki arī pierod pie tā, ka dzīvot – tas principā ir šausmīgi. Turklāt šausmīgs ir absolūti viss: saslimt, nenolikt eksāmenu, tuvoties, ja iepaticies puisis vai meitene, neattaisnot kāda cerības, lūgt paaugstinājumu bosam… Impulss, kuru bērnībā saņem nemiera pilni cilvēki, ir apmēram tāds: “ja pašlaik ir labi, atslābināties nedrīkst, jo aiz gaišās joslas taču vienmēr nāk tumšā”. Un ar šo ideju cilvēki aug, mēģina kaut kā izveidot attiecības, atrast sevi profesijā, nopelnīt naudu un tālāk pēc saraksta. Un viņi to dara neirotiski: institūts – ka tik konkurss būtu mazāks, darbs – ka tik normāli maksātu un daudz nepieprasītu, mīlestība – ar ko izdosies, kas vismaz izskatās pēc pāra, nevis ar to, kuru jūs reāli vēlaties. Skan pazīstami?
Nemiera portreti
Nemiers var izpausties pilnīgi dažādi. Pats klasiskākais piemērs – tās ir uzmācīgas domas. Pazīstat tādus cilvēkus, kuri no rīta skrien, pa dienu ir darbā, vakarā atkal darbā, bet pa naktīm vēl atskaiti visādam gadījuma taisa, ja nemācās pēc skaita jau piecpadsmito svešvalodu? Tā ir tipiska baiļu izpausme: tādi cilvēki baidās dzīvot, baidās pazaudēt kontroli pār realitāti un vispār palikt vienatnē ar sevi un savām ne pārāk patīkamajām domām.
Vēl viens tipisks gadījums – tas ir tas, ko daudzi cilvēki nez kāpēc sauc par “sēdēšanu komforta zonā”. Personīgi es uzskatu, ka komforts – tas ir labi, pat ideāli. Bet te runa ir par visiem tiem inženieriem, kuri sapņo kļūt par māksliniekiem, tiem, kuri ceļo, atgāzušies dīvānā, virtuves muzikantiem, mājas kinokritiķiem un tālāk tādā pašā garā. Tādi cilvēki vienlaikus baidās no divām lietām: no izgāšanās un no tā, ka neveiksmīga mēģinājuma gadījumā viņi pazaudēs vēl arī pašu sapni, fantāziju, ar kuru ir tik patīkami dzīvot.
Visbeidzot, ir cilvēki, kuri muļķīgi raustās. Nevar sieviete, teiksim, mierīgi nopirkt sev kleitu, ir jāpiemēra viss, jākonsultējas ar pāris pārdevējiem un vēl ar dažiem uzlaikošanas kabīnes kaimiņiem, un vēl jāpalasa atsauksmes tīklā. Tādi cilvēki izejot parausta durvju rokturi, pārbauda - vai slēdzene ir droša? Pa ceļam uz darbu domā par neizslēgtu gludekli, pirms gulētiešanas iztēlojas plūdus un zemestrīces un tā tālāk. Kā likums, visi simptomi izpaužas korī. Un tas ir šausmīgi: cilvēks atņem sev elementāru labpatiku dzīvot. Viņš, kā alkoholiķis, mūžīgi ielej sevī notikumus, grāmatas, filmas, darīšanas un tikšanās – ka tik nedzirdētu klusumu. Jo no klusuma pie viņa taču klauvē briesmoņi. Kuri, kā jūs jau sapratāt, patiesībā neeksistē.
5 pazemināta pašvērtējuma pazīmes
Strādājam ar to
Man bieži raksta, ka es krāsaināk aprakstu problēmu, nekā tās atrisināšanas ceļu. Draugi, tam ir savs iemesls. Jau tikai apzināšanās, ka visas šīs bailes ir jums galvā, nevis realitātē, palīdz jums no tām atbrīvoties. iegaumējiet ļoti vienkāršu psiholoģisku triku. Kad pirms sarunas par augstāku algu jūs pārņem panika, vienkārši aizskatiet līdz desmit un padomājiet: un kas būs, ja jums atteiks? Jūs taču vienmēr varēsiet izdomāt savus gājienus dažus soļus uz priekšu. Un iepriekš aprakstītajā gadījumā pietiek vienoties ar sevi – ja jūs N-summu naudu nedabūsiet, tad iesiet meklēt jaunu darbu. Turklāt ievērojiet, to var darīt šodien, arī, nezaudējot pašreizējo. Tālāk ir jāstrādā ar sevi, un tas ir jādara ik dienu. Pieradums baidīties jums ir formējies visu dzīvi, tāpēc, lai atbrīvotos no tā, arī paies kāds laiks. Iemācieties vienkārši elpot. Nekur nesteigties, ne ar ko neaizsist sev galvu, gulēt uz dīvāna un nebūvēt tālu ejošus plānus. Ļaujiet sev pilnīgi atslābināties. Var tam izvēlēties stundu dienā, kuras laikā jūs ar gribasspēka palīdzību piespiežat sevi atpūsties. Sākumā būs grūti, bet pēc tam noteikti izdosies.
Mācieties dzīvot momenta iekšienē, nevis aiz tā ietvariem. Ne kaut kur pagātnē, kur jūs pieļāvāt kļūdas, un ne nākotnē, kur viss var noritēt pavisam ne tā. Ar to es domāju spēju klausīties un dzirdēt jaunu sarunas biedru, piedalīties sarunā, nevis pārdomāt tēmu “vai mani pareizi saprata” un “ko par mani padomās”. Esiet tieši šeit, nevis kaut kur tur abstraktās ilūzijās, kur dzīve ir pilna ar briesmām un bēdām. Un tad jūs sapratīsiet, ka baidīties patiešām nav ko kā. Par to un daudz ko citu mēs parunāsim 24. oktobrī Maskavā, publiskajā konsultācijā “Kā nekļūt par baiļu ķīlnieku, uzvarēt nemieru un sākt dzīvot”.
Pievienots 04.10.2017
https://lisa.ru/mixail-labkovskii-zhizn-bez-straha/
Tulkoja Jānis Oppe