Людмила Чупеткина - Когда душа поёт

Ludmila Čupetkina - Kad dvēsele dzied

17 04 21 03

17.04.18.

Manī radās sajūta, ka esmu gatava pieņemt informāciju...

Ļoti ātri mana būtība piepildījās ar domām par mīlestību. Man radās vēlēšanās vērsties pie Jēzus, un es uzdevu jautājumu:

- Es tagad zinu, kas ir Draudzības Lielās jūtas. Un tagad es gribu saprast, sajust un izteikt, kas tad ir Mīlestības Lielās jūtas.

Mīlestība – tas ir stāvoklis. Tā ir Gaismas Lielā Spēle! Tas ir, kad ienāk Gaismas stariņš, un viņš sāk tevi apgaismot iekšienē.

Un notiek izmaiņas tevī pašā. Tiek apgaismota tava iekšējā daļa, un viņa sāk zaigot dažādās krāsās. Tas ir kā dimants ar daudzām šķautnēm, kuras zaigo, un katra plakne atspoguļo no sevis savu enerģiju. Un kopā tas viss ir skaists tavas piepildītības pušķis. Tas viss caur refrakciju ienāk ārējā pasaulē, un tā kļūst citāda. Tu viņu izkrāso ar savām iekšējām krāsām.

Tā ir vēl viena diena tavā dzīvē, kura ir daudz ko vērta. Šajos staros tu visu ieraudzīji citādi! Viss ir savas Dvēseles, kura dzied, Radījums!

Skandinot savas Dvēseles stīgas, tu saproti, ka viņā ir visas melodijas un tonalitātes: tavas skumjas un tava bērna smiekli, un kaimiņu saruna aiz sienas, un putnu dziedāšana, un Mendelsona maršs, un pat sēru marš par aizgājējiem, kuri ir pabeiguši vienu no saviem iemiesojumiem...

Viss ir dažādās tonalitātēs. Tu vienlaikus skumsti, vilies, ciet līdzi, klausies putnu dziedāšanā un smejies.

Cik daudz šķautņu ir tevī pašā...

Un kādu reizi tava pasaule kļūst rozā, it kā tu būtu uzlikusi rozā brilles! Šī gaismas jušana tev nāk no iekšienes. Vieglums, caurspīdīgums, zelta atspulgi, tu to visu sāc redzēt tevi aptverošajā telpā.

Un tu saproti, ka tev apkārt ir enerģija... Visur un viscaur. Un tavas domas transformē un pārvērš viņu darbībā un noteiktās formās. Lūk, arī cilvēks, kurš nāk tev pretī – tas ir enerģijas kokons ar dažādiem krāsu ieslēgumiem. Un tev nevajag jautāt, kas viņš ir un kāds viņš ir. Tu to vienkārši redzi. Un pieņem.

Tāpēc ka tas ir viņa stāvoklis uz šodienu. Rīt viņš var būt citāds. Tu sāc uzticēties šai pasaulei, tāpēc ka sāc uzticēties sev.

Tu vari būt dažāda, un tu to sev ļauj. Un vēl tu jūti, ka tevi piepilda svētlaime. Tā iekļūst katrā tavā šūniņā un piepilda tevi visu. Un nav vairs nekādu prasību pret sevi un apkārtējo pasauli.

Tu ļauj sev vienkārši būt, un ļauj to citiem.

Aiziet vēlēšanās kontrolēt. Un tu ar labpatiku atzīmē, ka dēls pats ir pamodies agri no rīta, bez taviem nesekmīgajiem mēģinājumiem pamodināt viņu. Bet vīrs jau pabeidz pavasara zemes pārrakšanu...

Tev, izrādās, nevajag domāt viņu vietā un lemt, ko kuram darīt. Viņi visu var paši!

Tev iestājas Brīvība! Un tu mierīgi, nesteidzoties sāc nodarboties ar savām lietām. Un visu paspēj! Tāpēc ka katrs savu dara pats. Tu esi brīva pati, un dod brīvību citiem.

Mani ved pie domas, ka mīlestība – tā ir kontroles neesamība, pirmām kārtām.

Tā ir uzticēšanās! Un pieņemšana! Tu pieņem sevi un visus. Un tavs pasaules uzskats ir kļuvis plašāks un apjomīgāks. Tu redzi visu ainu, nevis atsevišķus tās gabaliņus-fragmentus. Tu saproti, ka beidzas tavi fragmentācijas pētījumi, un tevi velk pie Veselā.

Veselā jēdziens balstās uz Vienotību. Mentālajā plānā Mīlestības kā jūtu nav, tās pamats ir dom-jūtas.

Tu vienlaikus domā un jūti, un tas ir vienoti. Un mīlestība tur arī balstās uz Vienotību un citu domu pieņemšanu. Bet pieņemšana sākas ar atgriešanos pie sevis pašas. Akcents no ārējām zināšanām tiek pārnests uz iekšējo apzināšanos. Un tu jūti, ka pats galvenais – tas ir tas, kas tev ir iekšienē. Iekšējā Pasaule un sevis pašas pieņemšana.

Tava daudzdimensionalitāte un daudzšķautņainība ļauj tev iepazīt sevi un pieņemt. Pieņemot sevi, tu pieņem citus, tādus atšķirīgus un arī daudzšķautņainus, kā tu pati. Pieņemot šo pasaules koncepciju, tu saproti, ka pasaule kļūst saprotama.

Un nav jēgas viņu kontrolēt, dalīt un nosodīt. Pasaule arī ir daudzdimensionāla. Un katrs tajā pēta savu skaldni. Ja nav, ko kontrolēt un nosodīt, tu nonāc pie Vienotības jēdziena.

Mans draugs! Mans brāli! Mēs esam Viens.

Es pieņemu tevi, tu pieņem mani. Un tā mēs pieņemam visu pasauli! Eksistējošās atšķirības ir tikai ārējas – ādas krāsa, valoda, teritorijas, valstis utt. Bet tas viss ir pasaule, unikāla un daudzšķautņaina.

Un mīlestība, kura rodas tavā Dvēselē, ļauj neievērot šīs atšķirības, bet redzēt sevi un citus kā Veselā daļas. Un Veselais tiek uztverts kā Dievišķais Sākums. Aiziešana no Dievišķā Sākuma sadalītībā un šīs atdalītības izzināšana ir piesātinājušas tevi. Un tu vēlies ko citu. Tev velk pie Veselā. Tevi velk pie Dievišķā Sākuma.

Tev rodas vajadzība atgriezties pie šī Veselā. Un ienest savu atdalītības jušanas pieredzi. Sevis izzināšanu šajā pieredzē.

Bet, izejot no tās, tu saproti un iznes sev svarīgo. Dzīvot bez Dievišķā sākuma tu vairs negribi.

Tu turpini sevī aplūkot dažādas apakšpersonības. Un pēc aplūkošanas, attīrīšanas un pieņemšanas tu turpini vākt sevi kopā pa gabaliņiem un savienot Veselajā. Tās ir tavas Dvēseles nabaga daļiņas, kuras prasa uzmanību un mīlestību. Un sākas viņu nabadzības, vilšanās, pārestības, rūgtuma un sāpju izspēlēšanas process, bet tikai no tavu jauno jēdzienu augstuma. Šis diezgan sarežģītais process prasa vīrišķību un gatavību saskatīt, piedot, pieņemt...

Tavā dzīvē parādās cilvēki, kuri ir karmiski ar tevi saistīti, un, lai saskatītu visus mezglus, nepieciešams būt gatavam izmainīt savus uzskatus par saiknēm un situācijām, kuras rodas. Tās reizēm ir ļoti sāpīgas...

Un tu esi gatava uz nākamo tikšanos...

 

Tā notiek tava emocionālā ķermeņa attīrīšanās. Un tu atbrīvojies no tavu daļiņu sāpēm, un tātad no savām sāpēm. Tu ar katru reizi saproti: bet tā taču patiešām biji tikai tu, visur, katrā momentā, katrā situācijā, biji tikai tu. Tās bija tavas neizdziedinātās daļas, kuras tev atspoguļoja citas.

Un pēc katras apzināšanās un atbrīvošanās iestājas atvieglojums...

Un, lūk, tu kļūsti arvien vieglāka un vieglāka. Tavs grozs ar tavu pieredzi arvien mazāks un mazāks, jo visi šie apjomīgie čemodāni, sakvojaži un paunas attīrās, arhivējas, atzarojas (no tavas apzināšanās) un kļūst arvien vieglāki.

Un, lūk, jau tava Dvēsele no dusmīgas un vecas tantiņas, kura nezināja, kā šo bagāžu “aizvest” sev līdzi, un tādēļ dusmojās, nomet no sevis tumšo ceļa kostīmu un maina to pret caurspīdīgu gaišu apģērbu.

Somu kļūst arvien mazāk, saturs arvien vieglāks un vieglāks. Dusmīgums aiziet un nomainās uz vieglumu, gaisīgumu un mīlestību. Un vienā skaistā laikā tu paliec bez šiem čemodāniem.

Tu pati esi gaisīga, jautra un viegla būtne, kā mākonītis pēc lietus, attīrījies, izmazgājies, apžuvis. Un pārvērties zaigojošā enerģijas plūsmā! Nav smaguma, nav nastas! Viegli, brīvi, labi!

Tagad tu pati saproti, ka mīlestība – tā ir pieņemšana un uzticēšanās. Un gatavība atbildēt ar to pašu. Un vēl – tas siltums krūtīs tev pašai, kurš paplašina, piepilda un “liek” tev smaidīt. Un tava apziņa kļūst elastīga, saprotoša, un tu esi gatava saprast otru.

Un tava Dvēsele dzied! Un kopā ar viņu dziedi arī tu!

 

Ar cieņu pret visu, Ludmila Čupetkina

 

Pievienots 21.04.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/kogda-dusha-po-t

Tulkoja Jānis Oppe