Людмила Чупеткина - Мой Друг! Мой Брат!

Ludmila Čupetkina - Mans Draugs! Mans Brāli!

17 03 11 01

2017.03.01.

Mūsu neklātienes Sanata Kumaras Skolā bija 10. nodarbības papildus mācība.

Un es izlieku jūsu tiesai un jūsu pieņemšanai manu mājas uzdevumu.

Mēs mācījāmies atšķirt enerģijas. Lai justu un prastu atšķirt, mēs noklausījāmies mazu gabaliņu no Jēzus Kristus meditācijas. (Pašlaik šī meditācija ir izlikta vietnē.)

Cik maigas un gaišas enerģijas, es tās uzreiz sajutu. Un padomāju – ja tā būtu bijis vienmēr!

Jēzus runāja par jūtām… par lielām jūtām.

Un Natālija Koteļņikova palūdza pēc tam katram pieņemt savu čenelingu, izjust šīs jūtas un aprakstīt tās.

Informācija atnāca ātri, un ar plašu rokrakstu pierakstīju veselu lapu.

 

Jēzus: Manu meitenīt, es tevi tik ļoti mīlu!

Tavs ceļš bija grūts, bet tu to pieveici, pie manis tu atkal esi atgriezusies.

Draudzības jūtas… to patiešām nav jūsu pasaulē. Visi dzīvo paši par sevi, un nav tās palīdzības, kura ir šīs dzīves balsts un fundaments. Atvienotība… un tajā jūs iepazināt sevi un savas tumšās puses. Un bija sāpīgi no tā visa.

Izziņas moments ir beidzies, un ir jākāpj uz augšu.

Vēršanās sevis iekšienē ļauj izmainīt skatu uz visu eksistējošo un ieraudzīt visu citādā gaismā.

Tas viss esi tu. Visur biji pirmām kārtām tu. Katrā situācijā un katrā momentā.

Tu izzināji sevi atdalītībā, tāpēc vientulības sajūta tevī bija vienmēr. Lūk, un vēl sāpes ir palikušas. Un cik daudz bija sāpju…

Kā no tām atbrīvoties?

Nenoraidi tās. Ar pieņemšanu. Pieņemot sevi, tu pieņem citus.

Tu esi ceļā pie tā.

Es nevaru teikt, ka man viss izdodas.

Tas ir process… Tu mēģini to dalīt, un jau tas ir labi. Pienāks laiks, un tu sajutīsi lielu mīlestību savā sirdī. Ne visas struktūras vēl ir aizvāktas.

Tas ir process…

Izlasīju un nopūtos, pieņemtajā vēstījuma pat runas nav par draudzību, par tām lielajām jūtām, par kurām runāja Jēzus.

Nolasīt atteicos. Čatā es uzrakstīju – lai raksta citi.

Es redzēju, kā Natālija Koteļņokova no manis gaidīja un pēc tam ar nožēlu nopūtās…

Mācība beidzās. Palika gaidu sajūta…

Vakarā aizsēdējos internetā un, kā vienmēr, vēlu likos gulēt. Sāku iemigt.

Kaut kādā momentā es sapratu, ka mans miegs ir sācis izgaist… sāka nākt domas par draudzību. To kļuva arvien vairāk un vairāk, un es sāku pārdomāt šo tēmu.

Es atcerējos, ka mācībā bija draudzības tēma. Kas tas tāds ir?

Manā dzīvē tā nav. Un es nezinu, kas tas tāds ir… Jeb esmu aizmirsusi?

Ir paziņas, ir tuvinieki, kolēģi, un ir labi paziņas. Bet Drauga nav.

Kas tad īsti ir šīs lielās draudzības jūtas?

Es vērsos pie Jēzus – ļauj izjust šīs jūtas, tad es varēšu saprast un aprakstīt tās. Šīm jūtām ir jāskar manas Dvēsele stīgas, tad parādīsies melodija, kompozīcija, un es varēšu tās atskaņot!

Es sajutu, ka tagad kaut kas notiks… Mani kaut kas sāka piepildīt no iekšienes… piepildītība pieauga…

Un, lūk, jau piepildīja mani visu! Es zinu! Es to jūtu! Es pateicos! Un tagad es varēšu!

Un sāka plūst melodija…

 

Draudzība pirmām kārtām balstās uz uzticēšanos.

MONA-OHA! Gaismas valodā – ES UZTICOS!

Es uzticos tev kā Brālim. Mans atbalsts vienmēr ir ar tevi. Es vienmēr tevi pieņemu, un tu vari izmantot manu laiku.

Tu vari atnākt pie manis jebkurā nakts stundā, un es atvēršu tev durvis!

Es uzklausīšu tevi, pacienāšu ar tēju, nolikšu gulēt un teikšu – viss paies! Gan redzēsi, viss būs labi!

Tās ir divu cilvēku aizkustinošas jūtas. Tā ir dziļa savstarpēja sapratne un piekrišana. Tā ir pieņemšana un otra jūtu pieņemšana. Viņa redzes viedokļa pieņemšana un iedziļināšanās viņa dzīvē.

Tas ir atbalsts un palīdzība, prasme uzklausīt. Tas ir tas plecs, uz kuru vienmēr var atbalstīties. Tas ir balsts un fundaments, bez kura pa dzīvi ir grūti iet.

 

TĀS IR SVĒTAS JŪTAS, KURAS ATDZIMST IEKŠIENĒ, ATDZĪVOJAS UN SAUC UZ ATMOŠANOS!

Šīs jūtas ir rada Brālībai. Tu esi mans Draugs! Tu esi mans Brālis!

(Atdzīvojās bērnības atmiņas, man vienmēr ir bijis skumji, ka man nav vecākā brāļa, un arī tagad tas, izrādās, ir manī palicis. Taču starp trīs māsām vecākā biju es.)

Savstarpēja palīdzība, savstarpēja sapratne un savstarpēja cieņa.

Es zinu – kad man būs auksti, tu novilksi un atdosi man savu jaku, atdosi pēdējo ūdens malku un aizsegsi mani no lodes.

Un pēc tam ienāksi manā sapnī un smaidot teiksi – Viss ir labi! Neskumsti! Mēs vienalga esam kopā!

Un vēl es zinu – kad es iešu pa sava ceļa tumšo daļu, tu uz augstas klints iedegsi draudzības ugunskuru un pacietīgi gaidīsi mani. Tu nepaiesi garām, kad citi ies garām. Un nepateiksi „paliec sveika”, bet palīdzēsi man piecelties.

Tu sasildīsi mani ar savu sirdi un sniegsi man iespēju sākt visu no sākuma. Tu atdosi man savu pēdējo naudu, lai es sāktu savu biznesu.

Un kad visi pārējie sauks mani par dīvaini, tu klusi smaidīsi, tāpēc ka tu ticēsi, ka man viss izdosies,

Un man patiešām viss izdosies! Tāpēc ka man ir pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē.

Es neatnākšu pie tevis naktī, un ļaušu tev izgulēties. Un klusi pagaidīšu uz soliņa blakus tavai mājai.

Un nezvanīšu tev nieku dēļ un neuzkraušu tev savas problēmas. Mēs abi tās risināsim katrs pats.

Un kad patiešām vienam no mums būs smagi, mēs pastiepsim viens otram rokas. Un spēsim izvilkt no jebkuras nelaimes.

Un vēl, mēs kopā dejosim zem lietus un priecāsimies par varavīksni! Skatīsimies, kā uzlec saule, un klausīsimies putnu balsīs!

Un pēc tam parādīsies VIŅA! Tā vienīgā, kura spēja apstādināt manu skatienu! Un manā dvēsele dzima gaišas jūtas. Bet tajā mirklī es ieraudzīju tavu jūsmīgo skatienu un viņas uzmanību pret tevi. Un es atkāpos, tāpēc ka visu sapratu. Viņa mīl tevi.

Mans Draugs! Mans Brāli!

Un es atradu sevī spēkus to pieņemt. Un līksmojos tavās kāzās. Un saucu – rūgts! Un no rīta aizbraucu uz kalniem, lai dotu laiku atjēgties, pazvanot tev un sakot, ka ir gadījies sekmīgs gadījums. Kalni ārstē un dod iespēju uz visu paskatīties no augstuma.

Katru situāciju var iziet dažādā veidā. Var just dziļu aizvainojumu un aiziet savās sāpēs, un var atrast sevī spēkus un pamēģināt saprast un iziet no tām. Un teikt: „Piedod. Man nebija taisnība. Viss ir labi.”

Un atcerēties, ka ar savām domām, jūtām un darbībām mēs radām savu dzīvi.

Un atgriezties pēc gada. Un uzreiz atnākt pie tevis, godīgi ieskatoties tavās acīs un cieši paspiežot tavu roku. Viss ir labi! Viņa izvēlējās tevi! Un es priecājos par jums abiem! Lai tev viss ir labi!

Mans Draugs! Mans Brāli!

Un pēc tam apsveikt jūs ar jūsu mazuļa piedzimšanu! Un skraidīt pa pilsētu, meklējot pašus labākos bērnu ratiņus! Un uzzināt, ka tavā vārdā ir nosaukts jūsu dēls. Un just sirdī laimi un pateicību par to!

Un kādā jaukā dienā tu satiksi savu likteni, savu brīnišķīgo pusīti.

Un, lūk, jau mans Draugs uzsauc mums – Rūgts! Un pēc tam ar savu krāšņo mašīnu piebrauc pie dzemdību nama un apber mūs ar ziediem.

Mans Draugs! Mans Brāli!

Ko es bez tevis darītu? Kā es bez tevis dzīvotu? Un manam dēlam ir dots vārds par godu tev!

Un, lūk, mēs jau kopā pavadām mūsu bērnus uz pirmo klasi, un pēc tam kaut kā nemanāmi pienāk skolas atvadu balle.

Mēs pavadām mūsu dēlus viņu dzīves ceļā. Skan tosts – par Draudzību! Par lielu Draudzību!

Par vīriešu tīro siržu varonību!

Mans Draugs! Mans Brāli!

 

Es beidzu rakstīt, bet melodija vēl turpināja skanēt manā Dvēselē. Kopā ar viņu es arī aizmigu.

Ar cieņu pret visu

Ludmila Čupetkina

17 03 11 02

Meditācija „Draudzība starp cilvēkiem ir sākusi zust”[1]

 

Pievienots 11.03.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/moy-drug-moy-brat

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/22-raksti-2017/1103-mes-gribam-dzirdet-jusu-balsi (Tulk piezīme)