Valentīna Mironova - Skats aiz horizonta

(Pēc V. MIRONOVAS – biofizķes, sinerģētikas ekspertes, rakstnieces, lektores, anomāliju, no mūsdienu zinātnes skatpunkta dabas parādību, pētnieces, Oščepkova P.V. vārdā nosauktās Starptautiskās enerģētisko inversiju Akadēmijas īstenās locekles – publiskās lekcijas materiāliem[1].

Lekcija notika 2016. gada 23. aprīlī Maskavā. Rediģēta un papildināta publikācijai.)

 

Lekcijas tēma radās spontāni: „Skats aiz horizonta”. Tie ir apziņas rakursi. Ieskatīties aiz horizonta var katru dienu, un tas ir kļuvis par mūsu skolas nerakstītu devīzi. Esi pamodies – paskaties aiz horizonta. Esi ieraudzījis, piebiksti biedram, ļauj arī viņam paskatīties aiz sava horizonta. Jo pašlaik taču ir dienišķa nepieciešamība – pārskatīt vecās zināšanas, uzstādījumus, visu, ko esam sadzīvojuši. Tādā veidā telpa (debesis, Visums, Dievs, Daba… tālāk var būt sinonīmi) liek mums uz pasauli skatīties globāli, nopietni. Nav noslēpums, ka pasaule nav stabila. Politiskās nianses, ekonomiskās sociālās, kulturoloģiskās, kādas gribat. Nu, zinātniskās tajā skaitā, no dabas – zemestrīces, kustības, kataklizmas. Nav ne dienas, lai būtu klusums, nav pat stundas, ja reiz par to runājam – noteikti kaut kas kaut kur notiek. Ja saka, ka pasaule ir sarežģīta, momentāni var pieķerties pēdējam vārdam – sarežģīta. Taču, minimums, nāk divas jēgas – sarežģīta, ka tā ir tālu no vienkāršības – pasaule ir sarežģīta… Un sarežģīta kā mozaīka, kā kubiks, kā daļas. Tur droši vien vēl var atrast kaut kādas jēgas, bet prātā ienāca divas, un es domāju – pietiks. Un tā sāk atklāties jēgas sadzīvē.

 

Un nestabilitātes ir tik daudz, ka liekas, maigi runājot, ka pasaule ir sajukusi prātā un… Un tā ir haotiska… Haoss… Bet no haosa mēs es pieraduši bīties – „baidies… tas atnāks, visu sagraus.” No vienas puses, ir skaidrs – visu nostāvējušos lūšana… No kā nostāvējušos?..   No dzīves nostāvējušos. Bet izrādās, ka haoss – tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Ja paceļas augstā par apziņu… vēl augstāk, vēl augstāk – tad izrādās: tas, kas liekas kā haoss, lielākā perspektīvā – ir mozaīkas gabaliņš. Mēs šeit neredzam visu perspektīvu, un tas, kas ir uzņēmis gaitu, šķiet, viss, ir iestājies pasaules lokālais karš, bet patiesībā – dievišķā harmonija. Un, lūk, tagad mēs dzīvojam jaunās dievišķās harmonijas izpausmes pasaulē. Tās ir apbrīnojamas lietas, tām patiešām nav bijis analogu, tāpēc viss ir tik neviennozīmīgi, un, paldies Dievam, ka neviennozīmīgi, ka – nejauši un haotiski. Tieši haotiski.

 

Un ar visām šīm nestabilitātēm un nestandartismiem, un netipiskumiem, ekskluzivitātēm savā ziņā, nodarbojas starpdisciplināra zinātne – sinerģētika. Agrāk man vajadzēja iziet kļūšanas par zinātnieku periodu – nodarboties ar biofiziku un palīdzēt zinātniekiem, izdarīt atklājumus citās sfērās, tas ir, vienalga nodarbojos ar zinātni sfēru sadurē, un pēc tam virzījos tālāk. Mēs taču visi paaugstinām kvalifikāciju, apmācāmies, sākam pētīt kaut ko jaunu galu galā. Un, lūk, sinerģētika faktiski ir pieskaitāma dievišķajām zinātnēm. Bez intuīcijas te nav ko darīt. Tie nav mani vārdi. Tas ir speciālajā literatūrā. Es atnesu grāmatu – tā ir sinerģētikas antoloģija jeb vēsture. Tur īsumā tiek dotas pamata tēzes. Es to atnesu attēla dēļ, tāpēc ka tur no melnā cauruma nāk stars uz neironiem – saikne. Sinerģētika savieno nesavienojamo. Nestandartisms ir haosā. Tas pat nav tas, ko matemātiķi sauc par “nelineāru sistēmu”, tas ir tas, uz ko... var noplātīt rokas. Normāli cilvēki ar to nenodarbojas, tāpēc ka ir vajadzīga intuīcija, vajadzīga sajušana-zināšana (чувствознание). Un tā no eksotiskām prasmēm, ekstraordinārām vai ekstrasensorām kļūst par ikdienu, tāpēc ka bez tām vairs nekur nedēsies. Un viss atduras daudzdimensionālas domāšanas atvēršanā. Tā neatveras kaut kur pažobelē. Lūk, jūs atnācāt uz šejieni un pat nejūtat, kā jums sāk atvērties jūsu apziņas rakursi. Tieši apziņas rakursi. Un tie iet caur atklāsmi. Piemēram, mierīgi sēdi, malko tēju, neko gudru nedomā, par garīgo – vēl jo mazāk. Garšīgu kafiju vai garšīgu tēju... Un pēkšņi – bladāc! Ai, bet es to zinu! Un nevis vienkārši zinu, bet es to jūtu, man ir pieredze. It kā tas būtu piedzīvots pirms gadiem “...padsmit”. Un tā ir pieredze, kura tiek iegūta acumirklī. Saprotiet, kāda laika ekonomija, un cik ērti!

 

Nākotne pati par sevi ir atvērta. Tā nevar tikt pareģota savas nepareģojamības dēļ. Daudz variantu. Tas ir kā vējš. Ir viens punkts – tagadne un tās varianti, kā kociņi vēdeklim. Nu, cik ir nākotnes variantu? Pat nesaskaitīt. Vairāk nekā Pedro Brazīlijā, ja jau atceramies kinofilmu “Labdien, esmu jūsu tante” (“Здравствуйте, я ваша тётя”). Bez humora nekur nedēsies, tāpēc ka jo vairāk nepareģojamības un nestandartisma, jo... Un es saprotu, kāpēc oficiālā zinātne ar to nenodarbojas – “jumts brauc”. Pieejā viss racionālisms pārtrauc savu eksistēšanu, tāpēc: “Lai dzīvo humors un lai dzīvo nestabilitāte!”

 

Nestabilitāte – tā salauž. Jā, sākumā tas ir nepatīkami, sāpīgi. Tas, pie kā esi pieradis – uz reizi pārstāj darboties... Un pēc tam izrādās, ka šī nestabilitāte, telpa piedāvā vislabākos variantus kaut kā risinājumam. Pat tādām problēmām, uz kurām vairs pat skatīties negribas! Un viss atrisinās pilnīgi fantastiskā veidā, pasakainā. Lūk, tieši pasakainā, citādi ir grūti pateikt, un tā tad arī ir tā pati jaunā pasaule. Tā dzimst jaunais.

 

Runājot par nestabilitāti, vajag arī pierādījumus sniegt... Bija kodolfizikā atklājums sen, deviņdesmitajos gados. Vienkārši par to maz zināja, tas ir pārāk eksotisks, tas ir bīstams, un to nogrūda patālāk, no grēka tālāk, taču tas vienalga izlīda. To atklāja kodolfizikā. Tika atklāta “matērijas fundamentāla nestabilitāte”, tika atklāts, ka atoms ir nestabils. Lūk, mēs, ar mūsu olbaltumvielu dzīvības formu, domājam: “O, mēs esam tādi lieliski (крутые).” Un tas ir uz laiku, bet pēc tam, pēc kāda laika, mēs taču maināmies. Ne velti ir uzzīmēts šis attēls grāmatā – no melnā cauruma uz neironiem nāk stars. Bet neironi – tā ir gan centrālā nervu sistēma, tā ir gan perifērā nervu sistēma, tie ir gan asinsvadi, tie esam visi mēs. Tās ir visas mūsu jūtas, visas mūsu emocijas. Mēs esam saistīti ar Kosmosu tiešā veidā, vai mēs to gribam vai negribam. Bet pašlaik tas ir vienkārši – fakta konstatēšana. Un var, protams, nepieņemt jaunā dzimšanu. Bērnišķīgs jautājums – un kāds jaunais? Un vispār, jautājumi – tos sauc par “bērnišķīgiem”, bet tie ir ļoti sarežģīti, pamēģiniet atbildēt uz kaut kādu prātošanu: “Bet kā tas ir?” Ir viegli pateikt: “Grāmatā izlasīsi...” Bet tas taču ir jaunais...

 

Notiek cilvēku apzināta kopradīšana ar sevi pašu, vienam ar otru – kolektīvi, grupas. Te ir gan domubiedri, gan vienotu mērķu saskatīšana notiek... Kolektīvi, sastāvoši no domubiedriem, kuri apzinās, zina, kādēļ ir sapulcējušies, ko grib iegūt, un ko viņiem tādēļ vajag darīt. Nevis vienkārši sasēsties aplīti un ķerties pie meditācijas, bet kaut ko ar rokām iztaisīt. Pašlaik ir darīšanas ar rokām laiks. Ar domu un rokām, vienlaicīgi. Vajag mācēt prasmīgi domāt. Taču nevis abstraktu ideju kopradīšana, tā ir kopradīšana pirmkārt ar Dabu. Daba, kā saprotat, tas ir arī... Visums, telpa, Augstākais Kosmiskais Saprāts – daudz sinonīmu. Un Daba, viņa ir gan iekšienē, gan ārpusē. Tā ir prasme dzirdēt savu “Es”, savu domu kustību. Zinātnieki saka – domu topoloģija. Sākumā liekas, ka tās vispār ir no sfēras, pat ne fantastikas, bet aizpasaules (запределья), tāpēc arī lekcijas tēma ir nosaukta “Skats aiz horizonta”. No turienes nāk ne nu gluži informācija, bet nesavienojamā savienošana, un viss, par ko mēs runājam, ir par šo apzināto kopradīšanu, vienā vārdā tas saucas – kreativitāte. Es arī nesen uzzināju, kas tas ir – “kreativitāte”. Intuitīvi saproti, bet pateikt?..

Tā ir Apzināta Kopradīšana ar sevi pašu, ar savu dabu un ar Zemes Dabu, kā tādu, bet varbūt ar Dabu globālā nozīmē. Un šī kreativitāte atveras caur savu “know-how” apzināšanos. Nu, zināt, kas tas ir?.. Te ir kaut kas tāds satriecošs, ekskluzīvs, ka turp pat uz patentu nevelk... vēl “krutāk”. Katram ir savs “know-how”. Neesat par to aizdomājušies?.. Droši vien neesat domājuši... Maz ticams... Tas ir Dieva, Kop-radītāja, Visumu Radītāja līmenis. Visumus var radīt arī virtuvē – ģimenē, ar bērniem, ar vīru, ar mīļoto, ar ienaidniekiem. Instruments ir domas. Padomāji – radīji. Un jaunā pasaule rodas kopā ar darbību. Darbība var būt domās, un darbība – ar rokām. Bet ar rokām priekšplānā iznāk kā savu domu izpausme. Tas var būt... viss, ko gribat – no naglas iesišanas līdz šedevru radīšanai. Kaut gan jebkura darīšana ar rokām jau rada šedevru, tāpēc ka jūs sākat radīt, saprotot, ka – nevis vienkāršu gribu, vai – nav cita ko darīt, bet tāpēc, ka jūs bez tā nevarat.

Lūk, radīšanas atšķirība līdz šai nestabilitātei, kad pasaule “aizbrauca”, un pēc tam. Vēl vairāk, zinātnieki sinerģētikā atklāja... Sinerģētika ne pārāk tiek cienīta, tāpēc ka tur cilvēkiem bija jānodarbojas ar nestabilām situācijām, kuras mainās acu priekšā, aiziet uz dažādām pusēm... Bet tomēr tas ir pielietojams praktiski visam. Un, lūk, jebkuras dzīvas sistēmas atslēgas moments – atvērtība jaunradei. Tā ir apzināšanās, kura tālāk par kaut izvērsīsies. Bet tagad, skatieties... Atvērtība pret kop-radīšanu ir visiem – kristāliem, akmeņiem, dzīvniekiem, gaisam... Visumam... Dievam. Gatavība pāriet uz nākamo izziņas pakāpi. Pašlaik runa ir par fiziku. Nedomājiet, ka tas attiecas uz abstraktu filozofiju, tā ir konkrēta fizika, turklāt arī vēl daudzdimensionāla. Daudzdimensionālās fizikas ābece – lūk, tā. Un iznāk, ka viss ir dzīvs – nav nedzīvu sistēmu principā. Un tas lauž visu pieeju pasaules uzskatam, kurš bija – “līdz”. Nu, nosacīti, līdz Pārejai, līdz 2012. gadam, kā vēlaties... Un tas nozīmē, ka mainās cilvēka attieksme – pret sevi pašu un... pret “to”... Gan pret krēslu, gan, lūk, pret šo mikrofonu... Tur, dziļumā, mēs esam austi no vienas un tās pašas “mirdzošās gaismas” substances. Tas nav “sviests” (“масло масляное[2]”), nedomājiet. Tās ir dažādas substances. Un, lūk, šī “mirdzošā substance”, gaisma, kura sabiezējot izpaužas caur jūsu domām jūsu darbībās. Telpa grib būt izpausta, un tāpēc automātiski kļūstat – Radītāji. Nu, ne gluži kļūstat, jūs jau esat Radītāji, citādi šīs lekcijas nebūtu, un jums tas būtu galīgi neinteresanti. Un... piemērs, kā savu kreativitāti izmantot sadzīvē?.. Var daudz runāt, aicināt, apelēt... taču tam visam nav jēgas. Bet te pati daba... Nu, var saprast – ne daba, kā koki, putni. Tā DABA, kurā ietilpst visi, arī Dievi tajā skaitā. Nu, “universs” (angļu universe) vēl saka, dažreiz... Galaktikas, Visumi, tas ir, viss šis DABAS komplekss. Tas ir, pati Daba mums ir devusi labu iemeslu – nodarboties jau konkrēti... no tā vairs neizlocīsies. Daudz ir bijis izlocīšanās atrunu, bet tagad viss – esat iekrituši, balodīši.

Tas, kas pašlaik ir gan presē, gan citos izdevumos, gan sarunās, cits citu labi baida – “trīs klusuma dienas”. Biedēklis – super! Velk uz “pasaules gala” līmeni, lai kā nebūtu. Tas notiek visur, bet tas ir vienīgi tikai viens no etapiem kārtējā vibrāciju paaugstināšanā. Tas notiek pastāvīgi. Vairums to nepamana, arī es nepamanu, bet tie ir plānveida, tādi lieli ceļa etapi. Kā šleife no transportiera – pārlēcām un ejam tālāk... Un daudzi piesaistās datumam vai termiņiem... “Un kad sāksies? Lūk, mēs ar sausiņiem apgādāsimies vai ar ūdentiņu, vai āboliem”... Nē, ko smejaties? Tā ir fiziskā ķermeņa normāla reakcija, viņš taču domā, ka viņam – pasaules gals pienāks, bet tas, ka viņš dzīvos tālāk – galvā neienāk. Un katrā telpas plānā. Un nedomājiet, ka jūs pašlaik esat blīvi. Mēs kopš 2013. gada dzīvojam jaunajā Smalkajā Plānā, kuru nosaucām – “Tā Pasaule”. Un es vēl reizīti sveicu jūs “Tajā Pasaulē”. Kā redzat, gals nav paredzams, sēžam tālāk...

“Tā Pasaule” – citas vibrācijas, cita matērija. Tā nav kaut kāda kalendāra darbība, tas ir zināms moments katra apziņas gatavībā. Tas ir, no šejienes tiek izdarīts secinājums, kas iestājas individuāli. Liela svirslēdža nav, kad tas viss uz reizi, un – “tumsa”. Un gatavība nāk jūsu jaunrades visaugstākajā momentā. Un paradoksi... Kad jūs nodarbojaties ar iemīļoto nodarbi vai lasāt mīļoto grāmatu, jūs atceraties, ka ārējā pasaule pārstāj eksistēt: turp – ir, bet no turienes – jā, “kaut plūdi”, pat nepamanīsi, kas tad bija. Lūk, jums viens no atslēgas momentiem, kā gatavoties tām, pēdiņās – “trīs klusuma dienām”, varbūt trīs stundām, trīs minūtēm, trīs sekundēm... Vairums no jums to vispār nepamanīs – “Jā? Un kas tad bija? Un kur gan es tajā laikā biju?.. Ā, ar savu nodarbi nodarbojos... Tad nu gan! Kaut piebikstījuši, pateikuši būtu, būtu mazliet piedalījies – gaidīju, gaidīju un...” Tā, lūk, ir tā pati augšupcelšanās. Bet tā nav galīgā, nepriecājieties, vēl etapu – ļoti daudz, un tas ir viens no etapiem, bet, nodarbojoties ar mīļoto nodarbi, – tā tad arī ir apzināta kop-radīšana ar DABU. Un jūsu sadzīves problēmu dabisks atrisinājums. Mēs taču pašlaik par sadzīvi runājam. Es jūs neaicinu sēdēt meditācijās tur, pie griestiem, vai darīt kaut ko eksotisku, it nemaz nē. Es esmu no tiem piezemētajiem, laiskajiem radītājiem, kuri nodarbojas ar sadzīvi, tāpēc ka mēs šeit visi dzīvojam. Sarežģītu ceļu paši atradīsiet, uzreiz saku. Prieka sajūta, mīlestības sajūta, kura jūs pārņem, kad jūs nodarbojaties ar mīļoto nodarbi. Te vispār bez ierobežojumiem. Man pašai pietrūks fantāzijas to visu uzskaitīt, bet jūs taču esat gudri cilvēki, zināt to.

 

Lūk, šī sajūta – tas nav vienkārši glābšanas riņķis jums, bet jūsu tuviniekiem. Un tālāk iestājas vēl viens paradokss. Jo runājam taču par pasaules nestabilitāti... Pazīstama situācija. Tu saki tuviniekiem: “Ir jādara tas un tas.” Bet tev atbild: “Ej nu tu labāk tālāk!” Nu, nosacīti tā. Tālāk vārdus piemērosiet paši. Un bez “uz kurieni jāiet”, ar ko “jānodarbojas”... Tas arī... Netērējiet laiku.

 

– Tas ir veltīgi! (Komentārs no zāles)

 

– Nē, nē! Gluži otrādi! Ne gluži tā, ka veltīgi! Bet noderīgi! Ja jūs to zināt... Nu, kārtējais etaps, no jauno sērijas... Nu, mēdz būt, galu galā! Sadzīviski. Viens no tādiem sadzīves notikumiem. Jūsu zināšana caur domām nonāk viņu galvās, viņu apziņā. Un viņi sāk to zināt, bet no cita līmeņa. Mēs taču visi esam dažādi. Dievišķā “Es” līmeņi arī ir dažādi. Bet viss eksistē, visi ir iekļauti. Un jums pietiek pašam būt par kaut ko pārliecinātam. Zināt, pamēģināt, kas iznāk. Nu, labi, un aizgāji dzīvot tālāk.

Un, lūk, šī gatavības zināšana, tā aiziet ēterā, vajadzīgā galva to uztver, un tā kļūst par viņas zināšanu. Pats caur savu “Es” izlaida, caur savu apziņu. Un jūs atbrīvojaties no notācijām, jums ir labs noskaņojums. Jums neviens nervus neplosa, un jūs nevienam neplosāt. Cik daudz gan ekonomējas, vispār, gan spēku, gan laika, gan iespēju. Paradoksi, bet darbojas. Sāksiet – paši pārliecināsieties. Un, lūk, šie izzinošie momenti, tie sāk būt “autopilotā”. Jūs pārstājat tos ievērot. Bet, lūk, tas, kā teicām, ir piemērs “Kreativitātei sadzīvē”, kā izmantot sadzīvē. Un tā pati kreativitāte darbojas planetārajā mērogā. Jo mēs taču visi cits ar citu esam saistīti.

 

Tagad par to, kas notiek uz planētas. Tā gadījās, ka man vajadzēja nodarboties ar zemestrīcēm. Un pagātnē, 2015. gadā, 1. jūnijā, bija ievada nodarbība par zemestrīcēm... Vajadzēja atrast to, kur seismologi iekšā nav līduši, nestandarta risinājumu. Pēc standarta absolūti nejautā tos jautājumus, kas notiek. Un šis nestandartums, atslēgas punkts...

Jā, starp citu... Anomālijas, kuras pašlaik visur notiek – tās ir uzvednes, ņemiet vērā. Nav obligāti, ka jūs to izmantosiet. Bet ziniet: kur notiek anomālijas, tur daba pati dod atbildi. Vienkārši uz šīm anomālijām vajag paskatīties vispār no cita rakursa. Vispār no cita! Nav gluži tā, ka no emocijām nāk tornado! Tas jau ir pagājušais gadsimts, esam pabraukuši garām!

Nu, jā, nāk, bet tas vairs nav aktuāli, iznāk citi momenti. Tas ir, ja jūs tas interesē, tas saucas par jautājuma vai pieprasījuma formēšanu, un pēc kāda laika jūs zināt atbildi. Jūs zināt šeit nepiedzīvotu pieredzi, bet tā jums jau ir.

Un tagad es pieiešu pie tāfeles. Atkārtojos, ka pagājušā lekcija, 2015. gada 1. jūnijā, sākās ar šo grafiku. Tur tika stāstīts par Zemes centru, par jauniem kodoliem, par ģeologu atklājumiem. Ka mums planētas kodols nav ciets un ir nevis viens, bet to tur ir trīs, kā izrādās. Un atrodas ūdens sfērā. Ūdens, it kā šķidra plazma. Un ne ūdens, un ne plazma... Vēl nezina, kā nosaukt. Pēc tam nāk vēl viens neitrāls slānis, un pēc tam nāk mantija. Un tas viss kustas, ielikts valša ritmā. Plus daudzdimensionalitāte. Te nu bez nestabilitātes nekur neiziesi.

16 XI 01

Uz vertikālās ass ir atlikti kilometri. Dziļums no virsmas, no nulles, līdz 600 kilometriem dziļumā.

Zemestrīču parametri ir ņemti no vietnēm:

http://www.moveinfo.ru/data/earth/earthquake, kur dots saraksts ar zemestrīcēm ar koordinātēm reālā laikā, magnitūdu un cilmvietas iegulumu;

http://spacegid.com/seysmicheskaya-aktivnost-zemletryaseniy.html – ļoti sīka informācija ar kartēm un cilmvietām;

http://zeml.info/online/ – tikai pasaules attēls;

http://allatra-science.org/monitoring/earthquake – dota vispārēja informācija par zemestrīcēm, vulkāniem, Šūmaņa rezonansi, Sauli, jonosfēru u.c. Karti var bīdīt (“rociņa” uz kartes lauka).

 

Tās ir oficiālas seismologu vietnes. Tur ir vēl citi enerģētiski rādītāji. Pēc nojautas bija vajadzīgs dziļums, tas ir, vieta zemes garozā, kur ir dzimusi cilmvieta. Tā vispār ir nelineāra sistēma. Un tas, ka tā ir uzzīmēta lineāri, vienkārši tā ir ērti. Kad vērsos pie speciālistiem, man pateica: “Tas ir nepareizs grafiks! Tu nepareizi dari!” Nu, kurš gan to noliedz! Es ne uzreiz ieraudzīju likumsakarību. Ne šodien, protams, kad gatavojos uzstāties. Ja paņem, lūk, šīs līnijas un vienkārši apvelk, tās, izrādās, ierakstās sinusoīdās. Cilmvietas dziļums – tās ir sinusoīdas, turklāt notiek kaut kādas enerģijas sadalīšana. Turklāt tās nav vienkārši abstraktas sinusoīdas, bet tās vēl cita citā pāriet. Kā astoņnieki. Līdzīgas vai nu pulsācijām sistēmā, vai arī tā ir kaut kā cita izpausme. Un vispār, visa analīze, kura pasniegta jūsu spriedumam – tā ir pašreizējās planetārās informācijas daudzdimensionāla analīze visos līmeņos. Sintēze pēc zinātnes ziņām, pēc čenelingu informācijas, pēc salīdzinājumiem, pēc rezultātiem. Viss, kas ir izlikts, ir saspiests, vēlreiz izlikts, pārbaudīts. Un tad es jau varu atdot jums, ka tas jau ir nobriedis.

Un iznāk, ka, lūk, šīs sinusoīdas – tā ir divu enerģiju, vīrišķās un sievišķās, izpausme. Ne vairāk, ne mazāk. Un tur, kur tās savienojas... Turklāt tā nav skarba vīrišķa, bet tā tikai sievišķa – nedomājiet. Tā ir pastāvīga pāriešana vienai otrā, pulsācija. Un tur, kur tās savienojas, iet pīķa punkti. Un, lūk, šī horizontālā lielā josla zem horizontālās ass, rudā, tā man iznāca pilnīgi negaidīti. Vēl negaidīti arī pagājušajā gadā, taču tā apstiprinājās tagad, 16. gadā. Un kļuva vēl lielāka, nekā bija pagājušajā gadā.

Tā ir tā sauktā kontinentu 10 kilometru zona, tas ir, pamatne. Kontinentu pamatne, okeānu pamatne. Jā, tā mēdz būt kaut kur 10 kilometrus, kaut kur 12 mēdz būt... Bet, lūk, šī 10 kilometru zona ir skaidri izsekojama pa visām zemestrīcēm uz mūsu planētas. Tas nav tikai Krievijā, tas ir visur. Un... Lai pārbaudītu, domāju, uzzīmēšu 16. gadā. Turklāt tas ir no 7. maija līdz 17. maijam. Tās ir nejaušas izlases, kā saka... Nu, ne ar pirkstu Zemē, protams, bet kaut kur, lūk, tā. 10 dienās tika aplūkoti 400 notikumi, tas ir 400 zemestrīces, kaut kur notikušas. Katras 3 sekundes notiek viena zemestrīce, ir notikusi un notiek. 3 vai 5 sekundes. Nosacīti lineārā laikā, nav izstiepti. Tas ir, pagaidām 3 sekundēs divu zemestrīču nav bijis. Varbūt būs, nezinu, turpināšu pārbaudīt. Man pašai ir kļuvis interesanti.

16 XI 02

 

Bet šeit, saprotiet, aina ir pilnīgi citāda. Tas ir 16. gads, tas ir no 1. līdz 5. aprīlim, tas ir mazāk dienu. 400 notikumu. Zemestrīces ir kļuvušas biežākas. Lūk, šī 10 kilometru zona, lūk, redzat, tā ir kļuvusi izpaustāka. Ja šeit bija daudz dziļu triecienu: 500 kilometru, 600, 650… Šeit galvenokārt tie no dziļuma ir pacēlušies uz šejieni. Tas ir tas, kas senajās Indijas leģendās tiek saukts par „okeāna kulšanu”. Tas ir jauns kontinents, kurš formējas… Nevis formējas, bet izpaužas. Jau reāli šeit izpaužas. Tas ir, kontinentu pamatne ir citāda, okeāni ir citādi. Formāli ūdens ir tas pats. Nedzīvojiet maldos, ķīmiskais sastāvs ir citāds. Jā, tas izskatās kā H2O. Tur vēl lomu spēlē apziņa, planetārās cilvēces bāzes apziņa. Augša saglabājas, vecais jumts. Nu, ilūzija, hologramma, hologrāfija galu galā. Bet tuvākie smalkie plāni… Tur jau ir pavisam citāds ūdens. Un, lūk, šīs līknes, sinusoīdas, to vairs šeit nav. Tās ir pilnīgi citādā sadalījumā. Tā jau ir viena enerģija, kura nāk. 2015. gadā bija divas sinusoīdas, bet 2016. viena. Nav tādas nesaskaņotības, kā bija 15. gadā. Un tas nozīmē, ka tas, kas gatavojās izpausties pagātnē, 15., šeit, 16., jau ir savienojies, ielodējies viens otrā. Un aizgājis izpausties. Tas nav vienkārši kaut kur, tas mūsu asinīs notiek.

Tas nav tikai uz Zemes. Atgādinu – viss ir Gaisma. Mēs visi iekšienē sastāvam no gaismas – visi. Tā ir vienlīdzības zīme starp, lūk, šiem procesiem uz Zemes un to, kas notiek jūsos. Nav noslēpums: katrā cilvēkā ir divas enerģijas – vīrišķā un sievišķā. Tās dažādi dēvē. Nu, tā mēs esam uztaisīti. Dievišķā daba, lūk, tā nokāpj. Un tas, kas agrāk bija dualitāte, izolētība, tas ir šeit ir kļuvis par vienotību. Un, lūk, šīs zemestrīces, cilmvietas ieguluma dziļums ir tam apstiprinājums.

Apsolīju jums apziņas skaldīšanās nestabilitāti… Lūdzu, skatieties uz jūsu paša portretu. Faktiski dualitātes eksperiments ir pabeigts. Tas noritēja, viss lielais eksperiments, vīrišķajās enerģijās. Ne slikti un ne labi. Bija vajadzīga skarbas agresijas, skarbas iznīcināšanas, skarbas radīšanas enerģija, lai noskaidrotu, vai ir iespējams dzīvām sistēmām šajos apstākļos attīstīt savu radošumu. Sarežģīti, taču iespējams. Tagad ejam uz augšupcelšanos. Skatieties uz šo apakšējo 2016. g. grafiku, augšupcelšanās ir sākusies. Kaut gan, jā, notiek sagraušanas. Nestabilitāte darbojas. Vecais, tas sabrūk. Piemērs: Nepāla pagājušajā, 2015. g. Bet viņu tricina arī turpmāk. Čīle, Ekvadora, Klusā okeāna piekraste, Marianas dziļvaga – daudz kas nāk, atbalsis uz virsmas, bet cilmvieta ir 1-2 kilometru dziļumā. Pat paradoksi šim nestabilajam grafikam ir nestabili. Un paradoksi šeit ir tajā, ka šeit ir negatīvi augstumi. Lūk, kā jums patīk tāds teikums? Kas tas ir – cilmvietas ieguluma negatīvs augstums? Atbilde ir saprotama – virs virsmas. Jo no nulles uz leju iet pozitīvā skala. Negatīvā skala iet uz augšu, virs zemes virsmas.

Komentārs no zāles: „Tātad enerģijas izmetumi notiek gaisā!”

 

– Gan jā, gan nē. Kā daudzdimensionāls pāratspoguļojums. Bet izpaušanās virs virsmas. Tas ir tas, kā jums pateikt… vairs nepateiksi par cilmvietas iegulumu. Mīnus 1 kilometrs un mīnus 2 kilometri. Tas jau ir atmosfērā. Un kas ir tur? Nu, kā bumba uzsprāga, apmēram. Formāli no tukšuma nāk kolosāls enerģijas izmetums. Labi, ka vietne strādā reālā laikā, ir iespēja noķert tādus parametrus. Pēc tam informācijā aiziet arhīvā un ļoti ātri izzūd. Tas ir, ja sadomāsiet taisīt atklājumu – kustieties! Fortūna ir mainīga, „grābt pīrādziņus vajag uzreiz”.

 

Nedaudz pateikšu par „pusītēm”, jo jautājumu bija daudz. Dualitātē viņas nevarēja dzīvot. Sadalījuma enerģija bija globāla, planetāra, kosmiska, visuma mērogā. Viņas varēja nākt šurp savu misiju dēļ. Piemēram, Rērihi. Vienkārši piemērs. Bija sastopamas kā saka, Karmiskas tikšanās. Daudzi baidās no karmas ar mīnusa zīmi, tās ir pietiekami daudz daudziem cilvēkiem. Taču Karma nāk arī ar mīnusa zīmi. Un tieši tāpat to ne apbraukt, ne apiet. Un tagad sāk iemiesoties dvīņu pāri, bet tie, kuri jau šeit dzīvo, viņi atpazīs viens otru pūlī. Tā ir miljardu gadu atmiņas pieredze. Atmiņa taču ir atvērta. Ja uzdodat jautājumu: „Vai mana ir dvīņu dvēsele, vai nē” – jau vairs nē. Īstenajos zvaigžņu pāros tādu jautājumu nav principā. Jā, tas ir Viņš – jā, tā ir Viņa. Tā pasaulē ienāk pieņemšanas, tolerances, bet ne ārprātīgas tolerances, enerģijas. Tās, protams, ir saprātīgas lietas, tās ir pilnīgi jaunas skarbuma un maiguma savienojuma jūtas, kuras nāk. Vispār jaunas, grāmatās par to neizlasīsiet, to var tikai izjust.

 

Un parādās otrā Saule. Kas tas ir – otrā Saule? Vienmēr ir eksistējušas zināšanas, ka dzīvība dzimst sistēmā ar dubultu Sauli. Pluss un mīnuss. Jā, viņām ir dažādas vibrācijas, dažādi līmeņi, kā tētis un māmiņa. Nav svarīgi, vai tas ir bērniņš, kurš dzimst, vai dzimst Visums, vai dzimst Dievi. Dievi Visuma Radītāju līmenī. Viņiem arī ir jābūt dzimušiem un kaut kā izpaustiem. Un, lūk, šī otrā Saule – tā ir tā pati slēptā planēta un Saule vienlaicīgi, kura bija paslēpta. Un mūsu saules sistēma virzījās tā, lai viņu neredzētu, un nevis vienkārši neredzētu, bet lai viņas izstarojumi ietu garām mūsu planētai. Ne slikti, un ne labi. Bija tāds eksperiments. Un tagad tas viss ir aizgājis izpausties. Un ap ekvinokcijas laiku šī planēta izpaužas, varbūt ne mūsu, bet blakus telpā. Bet tā vai citādi tuvējā vienkārši. Lai viņas stari bez mūsu ķermeņu bojāšanas apgaismotu planētu. Dažreiz saka: „Bet kāpēc ne uzreiz?” Lūk, uz reizi viss ir izmanījies. Bet ķermeņa fizika ir trausla, var sabrukt. Un tā norit Kvantu Pāreja austāko saprātīgo pasauļu aizbildniecībā.

Droši vien esat dzirdējuši par Galaktisko Konverģenci, 1987. bija pirmā, 2012. bija otrā Galaktiskā Konverģence. Tās ir pilnīgi nopietnas lietas, kuras notiek. Un tomēr tā ir daudzdimensionālā fizika. Un fizika vispār, no grieķu valodas, novirzīšos, tiek tulkota kā „lietu būtība”. Būtība tai pašai mirdzošajai Gaismai, no kuras esam noausti mēs visi. Reiz jūs sajutīsiet, ka tās nepavisam nav abstraktas lietas, bet, ka jūs paši tās arī esat.

Kā tas viss sāk notikt sadzīvē, ar katru? Katram ir savs Augstākais „Es”. Plaentārajā mērogā visi cilvēku Augstākie „Es” ir vienojušies, ka tiešā veidā strādās ar saviem aizbilstajamiem. Tā ir ģeniāla uzvedne katram cilvēkam viņa ikdienas dzīvē. Tā ir tā pati pieredze, kura parādās acumirklī. Un, ja zināt jūs, tad arī jūsu apkārtne zina jau pati par sevi. Tikai tāpēc, ka viens ir uzzinājis. Atceraties Bībeli? „Glābies pats, glābsies tūkstoši ap tevi” („Спасись сам, спасутся тысячи вокруг[3]”).

Ja pat pieņemam, kas tas ir viens uz tūkstoš cilvēkiem, – jau tas ir daudz. Un pašlaik šis rādītājs ir daudz augstāks. Jūs atnācāt kā Lāpas, kuras ļauj sev Būt.

Nebūt kādam, bet vienkārši BŪT. Būt iekļautam šajā Daudzimensionalitātē.

Es arī daudz ko nesaprotu – tas ir normāli. Kad sastopies ar kaut ko jaunu, tad mēdz būt, kad arī mans jaunās sajūtas pieļāvums ir sajūtams it kā tu „ej uz viļņa”. Ja nav pieprasījuma, tad nezini, kas notiek. Bet tikko pieskaries ar domu – notiek strauja apgriešanās, un tas ir katram.

 

KĀ IKDIENĀ TAS VISS NOTIEK?

Atkal atkārtošos, ka tā nav meditācija. Meditācija tomēr ir nedaudz pasīva tehnika: apsēdies, pieprasīji… un tālāk? Ko darīt tālāk? Doma iet uz vienu pusi – bet atbilde ne vienmēr ir dzirdama. Un vai atbilde bija – pamēģini, pierādi, aizrocies?!

 

Un iznāk, ka pašlaik, pat nesēžot meditācijā, jūs pēkšņi rīkojaties pilnīgi ne tā, kā plānojāt: notikumi uzslāņojas cits uz cita – pašā mežonīgākajā, neprātīgākajā veidā lēmumi mainās momentāni (kā „septiņas piektdienas nedēļā”). Var tikai pirkstu pie deniņiem pagrozīt: “Nu, tu gan dod?” Un tas ir pilnīgi normāli, tās ir daudzimensionalitātes, kuras mainās, un daudzimensionalitātes – tie ir notikumi, un notikumi – tās ir domas. Lūk, padomājāt, un darbību vairs nevajag iziet – tur jau viss ir atrisināts, ir izmanījusies visa izpausmju ķēdīte. Kādēļ tērēt laiku un pārlēkt uz ko citu. No šejienes arī ir „septiņas piektdienas nedēļā”.

 

Vārds gan ir labs, uz raksturu neattiecas, uz neprātību – neattiecas. Tie, kuri groza pirkstu pie deniņiem, uz tiem arī neattiecas. Tas ir labs nosaukums. Jā, rit tāds dabas maksimālas nestabilitātes laiks, tas ir – DZIMST JAUNAIS.

 

Un augstākā plāna uzdevums – izdarīt tā, lai katra cilvēka domāšanas horizonts būtu paplašināts. Tur lietā iet viss: gan standarta situācijas, gan nestandarta, gan apskaidrība – Augstākā Saprāta izpausme. Viņam taču no augšas ir labāk redzams. Un to visu veiklāk ir darīt caur ikdienas nodarbēm, tāpēc ka tas ir acu priekšā. Veļas mazgāšana, atkritumu iznešana – kāds te var būt garīgums? Aiznest labot zābakus, to visu var darīt formāli, bet var pajautāt: kājas, kādos apavos jūs gribat staigāt? Nu, ejiet, meklējiet pašas. Lieliski! Pagriezies ap stūri, un lūk! – vajadzīgajā summā, un tas, ko vajag – uzvelc un ej. Palikusi vecā doma – droši vien vajag ienēsāt, apavi taču jauni... Bet doma ātri aiziet, apavi iegūst nosaukumu “mīļotās čībiņas”. Un aizmirsi, ka staigā jaunās kurpēs...

 

Tie ir jaunā laika raksturojumi.

 

Tā nav vēlamā momentāna iegūšana, bet jūs mācāties dzirdēt savu “Es”, uzticēties sev. Virspusē iznāk dziļās vēlmes, nav runa, ka jūs tās būtu aizmirsuši, jūs par tām pat domājuši neesat. Varbūt arī domājāt bērnībā: ej nu atceries, par ko domāji bērnībā... Bet tas grib izpausties. Jeb telpa caur jums grib izpausties kā bērnības aizmirstas vēlmes. Taču šie pseido-bērnišķīgie, patiesībā nemaz ne bērnišķīgie – tie ir jūsu tīrākie nodomi, kad jūs, šeit dzemdēti, vēl nezinājāt, ka esat dzemdēti Īstenie.

Jau pēc tam grūtības (заморочки) saēdāties – tas nav slikti, ne labi... Tās ir normālas lietas. Tas attiecas uz to cilvēku jautājumiem, kuri šausta savu “Es”, grauž sevi. Uzreiz piebildīšu: tas lēmums, kuru jūs pieņemat konkrētajā situācijā, ir nepieciešams gan jūsu psihei, gan fizioloģijai, gan jūsu noturīgumam, tā ir normāla izvēle. Saka: “Lūk, ja būtu... Kāpēc gan es tāda?” Tā ir norma. Tajā momentā šī darbība bija optimāla un vajadzīga, citādi nevarēja izdarīt.

Bet tagad, pēc dienas vai divām (pašlaik viss ļoti ātri mainās) jūs darāt to pašu, bet citādi. Jūs varat savām acīm redzēt starpību: lūk, tad es darīju tā, bet tagad es daru šitā. Arī tā ir norma. Rit nelineārs laiks. Jūs varat ieraudzīt savu pieredzi, izdarīt kādus priekšnosacījumus, pasmieties. Atcerieties: humors palīdz. Humors – tā ir Piederība Dieviem. Tātad iekavās kaut kur (atmiņas pažobelē) atstājiet sev vārdus:

TUR, KUR SĀKAS MUĻĶĪBAS – PARĀDĀS ĻOTI NOPIETNAS SEJAS.

Kā Gaidaja filmā “Ivans Vasiļjevičs...” replika: “uzrauj uzacis”.

Jau Minhauzens ir teicis, ka pašas lielākās muļķības uz zemes tiek izdarītas ar nopietnām sejām.

Nav svarīgi, kāds notikums izvēršas planetārajā plānā vai mājas plānā, vai sadzīvē, svarīga ir jūsu reakcija uz notikumiem. Domas vektors sāk ap jums kaut ko formēt...

Piemēram, atskrien bērns ar divnieku, viss saskrāpējies, asinīs, no pagalma atskan kliedzieni “stiklu izsita” vai vēl kaut kas... Jūsu standarta reakcija ir sabārt. Rezultātā bērnu novedāt līdz žagām un nervu sabrukumam, nepaklausoties viņa paskaidrojumus. Pēc tam noskaidrojas, ka tās nebija asinis, bet krāsa, ka arī stiklu ir izsitis pavisam cits cilvēks. Bet domas jau ir atlaistas... Un tālāk mēs jau redzam notikumu kamolu.

Un var mierīgi uzzināt: kas noticis, mīļais, stāsti! Un ir dzemdināta citāda reakcija.

Varbūt pēc tam arī ir vajadzīga jūsu palīdzība, nākamajā mirklī, bet pirmajā mirklī: “Nu, gadās”. Paradoksi... Mēs dzīvojam nestabilā pasaulē, un lēmumus vajag pieņemt uzreiz nestandarta. Jo klusāki jūs esat, jo vieglāk telpa pauž vajadzīgo situāciju – vajadzīgo dievišķās harmonijas nozīmē, nevis saprātam “vajadzīgo”.

Galu galā – tā mūs māca būt Dieviem.

Runāsim tā: tajā nav nekā aizpasaulīga. Tā ir ikdiena, un citādi zemestrīces kā bija 600 metros, tā arī paliktu, un 2014. gadā pat šo divu līniju nebija – tur bija Haosa sākums, bet Haoss, jeb nestabilitāte – tā ir Dzemdību Mašīna, Dieva Dzemdējošais Orgāns. HAOSS – vislielākais palīgs pasaulei Izpausties. Tas ir mozaīkas gabaliņš (vienkārši pietrūkst iztēles, lai izskaidrotu visu ainu). Kad jūs pacelsieties Apziņā, jūs ieraudzīsiet šo Mozaīku, kaut vai tās daļu, satriecoši Skaistu. Un sapratīsiet, ka tas ne tuvu nav haoss. Bet, dabiski, turklāt sāk brukt “smilšu pilis”. Kādam tas ir sāpīgs process, kādam – nē. Daļa cilvēku aktīvi pretosies notiekošajam, un tā ir viņu izvēle. Pašlaik, izgājuši eksperimentu, mēs nosacīti sadalāmies – vieni “pa kreisi”, otri “pa labi”. Tie, kas izvēlas materiālo pasauli, aiziet materiālajā evolūcijā, turklāt ņemot vērā, ka jaunā matērija nāk mīkstāk (tā paša samazinātā ūdeņraža dēļ – es agrākās lekcijās teicu), bet tie, kas jau ir izkarojušies un negrib vairs kauties, – aiziet Radīšanā.

 

Un tas nav ne slikti, ne labi. Radīšana notiek gan pie vieniem, gan pie otriem. Gan vieni, gan otri pauž savas atklāsmes. Tas ir vienkārši – Pieredze, kura vajadzīga tiem, kas šeit ir iemiesojušies. Arī mums – tajā skaitā, citāti mūsu te nebūtu mājas pasēdēšanās.

 

Tas viss ir izvēle. Kas notiek pasaulē: uz šo zemestrīču rēķina ķīmiskais alfabēts (ne Mendeļejeva elementu periodiskā sistēma) – tā ir, kā minimums, desmit atklājumu sintēze. Tas atspoguļo ne tikai pasaules ģenētisko aparātu vispār (cilvēkam, sliekai, gliemezim, pērtiķim...), tie ir jaunās Matērijas izpausmes līmeņi, lai nodrošinātu pilnīgi citādas īpašības. Strādā viņa augstība Haoss. Visa matērija ir sākusi draiskoties – draiskoties ne tikai tajā nozīmē, ka viss trīc un brūk... Pat Everests par centimetru ir pavirzījies sāņus, Himalaji ir nodrebējuši – un bija tāds Debesu Cietoksnis, kurš pārdzīvoja Plūdus. Bet pienāca laiks arī šim Cietoksnim izkustēties no vietas. Tās ir oficiālas ziņas, un pašlaik tas turpinās... Arī Nepālā ierosinās zemestrīces. Tieši šeit ir sastopami negatīvi augstumi, atspoguļotie. Tam, kas turēja vecās civilizācijas, ir jāaiziet. Un ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka viss jau ir izdarīts. Visiem – “piecinieks”. Visi ir saņēmuši ieskaiti, un eksāmens ir nolikts. Vajag attīstīties tālāk.

 

TĀ PATI DAUDZDIMENSIONĀLĀ FIZIKA – TAS IR JAUNĀS REALITĀTES UN GARĪGUMA SERDENIS

It kā runājām par dažādām lietām, garīgumu apgājām. Un tā, atkal taču, nav meditācija, tā ir iekļautība dzīvē, sadzīvē. Tas pats plašais izpausmes diapazons – visā.

Var arī meditācijās pasēdēt, ja jums gribas atpūsties klusumā, taču tās ir pilnīgi citādas meditācijas, nekā tās, par kurām runā. Atkal – ne slikti, ne labi.

Kurš jūt, ka viņam vajag grupā iziet pa svētceļojumu vietām – viņš sataisās un iet. Bet ne tik daudz pa svētceļojumu vietām kā, lai domubiedru grupā iegūtu jaunu Atklāsmi.

Viss norit jaunā veidā, pat ja liekas, ka norit vecajā veidā, pēc ārējām izpausmēm.

Aiz četru dimensiju ietvariem viss ir dinamisks. Tie mēs esam, kas sēž nosacītā trīsmērībā (трёхмерии) un kam liekas, ka tā ir nekustīga. Tā, maigi sakot, ir ilūzija.

Lai galva paliktu uz pleciem un “jumts neaizbrauktu”, vienkāršrunā, tāpēc ka, liekot roku uz sirds, cilvēki iesaucas “Lieliski! Bet kāpēc es neko neredzu?”

 

Jautājums pārdomām: bet jūs esat gatavi dzīvot pastāvīgā un dinamiskā daudzmērībā sadzīvē? – “Nē, neesam gatavi”, un tas ir normāli. Tas nenozīmē neko negatīvu. Visam ir jābūt samērīgam. Dievišķais Mērs strādā visur. Tam, kurš ir gatavs – tam nāk savs, viņš ir gatavs, viņa “jumts” sēž uz viņa pleciem... Lietas mēdz būt paradoksālas, bet par to – kaut kad nākamajā reizē. Tā patiešām ir Dievišķā Aiz-pasaulība. Tam ir jāatnāk sagatavotā stāvoklī.

 

Mēs šeit atnācām ne tādēļ, lai dalītos gatavajos un negatavajos. Visi saņem vienādi, vienkārši katram dzīvē ir savs uzdevums, sava misija. Līdz tai pašlaik nevajag nokļūt, aizklauvēties, meklēt – tā jau ir jūsos. Vienkārši vēlieties! – un tā atklājas.

Un pats galvenais, ka daudzdimensionālās fizikas (fizis – lietu būtība) atribūts ir Gaisma. Gaisma – Mīlestība, Mīlestība – Dievs: viss, ķēdīte ir noslēgusies. Tā ir cilvēka Apziņa – Visa izpaušanās Arēna. Tāpēc ir svarīga jūsu Reakcija uz notikumiem. Nav svarīgi, bremzes nočīkstēja jums aiz muguras... Un kas tur notiek? – ja esi aizrāvies, tā arī nesadzirdēsi. Turklāt nevajag baidīties, ka jums nejauši uzkritīs ķieģelis, vai uzbrauks mašīna, vai vēl kaut kādas nianses notiks.

Bailes ir likumsakarīgas, taču tām dzīvē ir jābūt saprātīgā nozīmē. Kā ir teicis kāds varonis: “Svarīgi nav tas, ka es baidos, bet tas, ka es apzinos, ka baidos.” Un tās ir pilnīgi dažādas lietas. Viens no paņēmieniem, kā cīnīties ar bailēm – Humors. Iztēlojies to, no kā baidies – nosauc viņu kaut kā, nobiedē viņu, parādi viņam briesmīgu grimasi. Un sāksi līksmot – pavisam cita ķīmija nāk, un bailes pazūd, bailes aizbēg.

Tas viss kļūst iespējams, tāpēc ka ir iziets vecās enerģijas pāriešanas jaunajā planetārais punkts.

Ja nebūsiet slinki, pārstaigāsiet vietnes, piemēram, “Planētas Acs” (“Око Планеты”), vai “Membrāna” (“Мембрана”), “Zinātne un dzīve” (“Наука и жизнь”), vai “Zinātnes pasaulē” (“В мире науки”), vai jebkurā meklētājā uzrakstīsiet “zinātnes jaunumi 2015...2016” (новости науки 2015...2016 год”), astronomijas jaunumi, bioloģijas jaunumi, jums uzkritīs lēvenis svaigas informācijas, tik daudz jaunas informācijas! Un viss – paradoksāli atklājumi.

Tā ir jaunā pasaule.

 

PĀRIS VĀRDU – PAR DNS

Tajā sākas kaut kas fantastisks: starp-telpiskā izlīdzināšanās. Tas attiecas tieši uz pašas DNS evolūciju. Par to ne reizi nav runāts. Ir runāts, ka ir atkritumu DNS, ka tā pārvalda intuīciju, smalko plānu, pagājušos iemiesojumus, pieejas Akašas Hronikām, taču ne reizi nebija teikts pat čenelingos, ka ir iespējama DNS evolūcija – arī tā ir dzīva Būtne, tāpat kā visas Idejas. Viņas arī grib izpausties caur mūsu Apziņu. Un DNS evolūcija ir saistīta ar planetāro (pat ne pāreju, bet vairāk) burvestību. Tālāk sākas Brīnumi. Kad jūs saprotat, kas evolucionē, turklāt momentāni, tas, kas agrāk saucās Aizpasaule, jums iekšienē kļūst mierīgāk. Atnāk Jušana nevis vienkārši, ka jūs esat daļa no Visa, un, ka Viss ir jūsos, bet, ka tā ir Esības Norma. Bet šajā Esības Normā var uzgleznot gleznu, izdzert garšīgu kafiju, radīt, un tas, kas saucās Mer-Ka-Ba – viņa kļūst redzama.

Vai jūs varat stādīties priekšā: šis ugunīgais ķermenis, ugunīgie rati – no senā ivrita tiek tulkots kā “transportlīdzeklis”, rati. Mašīna, tas, kas brauc. Un viņa izpaužas, kā viņu sauc fiziķi un ģenētiķi, kā Kvantu Migla. Tā ir redzama un aizņem telpu apmēram ar rādiusu 8 metri apkārt katram cilvēkam. Uzreiz saku: tā nav Aura, nekādi ķermeniski izstarojumi, ne enerģētiski Tori, tāpēc ka ir izmainījusies visa čakru sistēma – tā no vertikālas ir kļuvusi par trīs toriem (trīs barankas, viņu krustpunkts – sirds līmenī), katra čakra ir atvērusies kā zieds daudzmērībā, bet katra daudzmērība – tas ir Apziņas līmenis, tas ir tas, ko jūs pieļaujat. Runājot par notikumiem “mēdz būt”, jūs šai daudzdimensionalitātei mierīgi ļaujat atvērties sevī pašā un jūsos. Tas pat nav Atklāsmes līmenis, tā ir Dievišķā “Aizpasaule” (Запределье“). Vairākas reizes izteikšu šo Vārdu, jūs viņu tā vai citādi izjutīsiet, un viņš ieies jūsu miesā un asinīs.

Varbūt mēs tādēļ arī sapulcējāmies, Dievišķās Aizpasaules dēļ.

Un vēl viens piemērs daudzdimensionalitātei sadzīvē. Tas ir virtuves dvielis.

 

Vai jūs varat iedomāties, ka virtuves dvielis spēj paust daudskaitlīgu daudz-mērību? Lūk, viņš te karājas, ko viņš te dara... daudzi paskatījās...

16 XI 03

 

Šīs fotogrāfijas ir dotas kā piemērs “balto punktu” novietojumam uz personālā krāsu koda. Cilvēka ar oranžo auru attēlā šis baltais punkts ir parādīts lejā, uz apakšējām čakrām. Baltā punkta izpaušanās notiek atkarībā no cilvēka apziņas, skatoties uz ko viņa, apziņa, fokusējas, caur ko cilvēks pilnveidojas “blīvajā” zemes dzīvē, īpaši viņa domas. Šeit ir piemērs, kad pilnveidošanās notiek caur zemes saknes čakrām, seksu. Viņas taču ir tīras no Dabas, tikai mietpilsoņa apziņa var novārtīt. Bet pats baltais punkts ir kā durvis uz apzinātu daudzmērību (vai daudzpasaulību, uz Polipasauli). Var atvērties uz jebkura čakras. Labs piemērs standarta uztverei, ka pašpilnveidošanās notiek caur izpausmju kompleksu, taču vienmēr būs kāds centrs, jeb ass.

Ja biedē vārds “sekss”, tad velti. Atcerieties, kas iekrāso visu jūsu apziņu. Kā jūtat, tādi dzims (izpaudīsies) jūsu notikumi. Seksualitāte – tā ir dziļa Mīlestības izteiksme, izpausta no blīvās līdz smalkajām ugunīgajām pasaulēm. Tīra kā rasa. Un visaptveroša kā Pasaules-ēka. Jo Dievs taču ir Mīlestība.

Taču pievērsīsimies otrajai fotogrāfijai ar zelta auru, kura redzama no sāna. Uz tās baltais punkts atrodas sirds čakras “zaļajā” apgabalā. Un tā nu ir iznācis, ka no šī uzņēmuma mākslinieki nolasīja informāciju (no smalkajiem plāniem) un radīja to dvieli ar krāsu gammu, kuru Jūs redzējāt virs uzņēmumiem.

Augšupkāpšanas ceļā ir labas visas auras, viņas ir kompleksas, ar daudziem aspektiem. Šajā gadījumā speciāli ir likts akcents uz pašu balto punktu, kurš agrāk praktiski neizpaudās. Bet pašreizējā laikā tas parādās arvien biežāk un biežāk.

Sākšu ar pēdējo fotogrāfiju – tā ir standartveida auro-diagnostikas fotogrāfija. Šī fotogrāfija ir iztaisīta kādā ierindas veikalā “Ceļš pie sevis”. Runa nav ne par attēlu, ne par krāsu kombināciju, bet par šo vertikālo stabiņu labajā pusē, kuru sauca par personālo krāsu kodu.

Lūk, šis stabiņš – vecā vertikālā čakru sistēma: no saknes čakras sarkanās apakšas līdz augšējai kroņa čakrai baltā krāsā. Pa vidu stāv baltais punkts, tieši sirds līmenī, tur, kur ir jābūt sirds čakras zaļajai krāsai, pēc standarta. Bet te ir iznākusi balta krāsa – baltajam ir jābūt augšā, bet šeit ir pa vidu, sirds līmenī. Kāpēc tas tā? Tā ir Dzīvinošā Gaisma. Tā ir ne tikai atvērta sirds trīs-mērībā, ne tikai Beznosacījuma Mīlestība, izpausta šajā līmenī. Tā ir daudzmērība. Šis baltais punktiņš ir daudzmērības raksturojums. Tieši par viņu mēs runājam sadzīvē. Tas ir piemērs tam, kas jau sāk būt cilvēkiem, tas jau ir pārstājis būt rets gadījums. Un ir aizgājis uz smalko plānu – kā iespējama ideja skaista krāsu plāna realizēšanai.

Ir notikusi smalkā plāna apaugļošanās. Mākslinieki šo ideju nozīmēja – un parādījās šis krāsu kods uz attēla, to izstiepa gar šo dvieli. Kā stilizēta varavīksne. Arī baltais punkts ir saglabāts. Tas ir virtuves dvielis. Vai nav vareni?!

Tas neraksturo tikai to, kā Ideja pārvalda pasauli, bet arī kā izpaužas daudzdimensionalitāte. Viens cilvēks nopriecājās (tas, ko mēs teicām augstāk), bet informācija no viņa apziņas aizgāja ēterā, un to nolasīja cits cilvēks. Jo vesels kolektīvs taču radīja šo dvieli. Vajadzīgs audums, maketa izstrāde, apstiprināt pie priekšniecības, piemeklēt krāsu, iezīmēt telpu, visu uzzīmēt. Esam nodzīvojuši tik tālu, ka daudzdimensionalitāte izpaužas jau dvieļos. Ikdienībā.

Šī informācija ir ļoti svarīga, arī tas, ka tā aizgāja ēterā dažādās variācijās. Mūsu Apziņa strādā grafiskā režīmā. Var būt izpaustas dažādas nianses, kuras cilvēkam vajadzīgas šajā iemiesojumā. Taču bāze paliek – grafika, attēli. Pat ja neredzi attēlus, vienalga tos uztver.

Lūk, šī jaunā atklātā čakru sistēma sāk izpausties visos cilvēkos. Šī informācija jau ir Planetāra. Nepieder konkrētam cilvēkam. Reiz, šīs fotogrāfijas izgatavošanas momentā, piederēja – tagad nē. Šis fotogrāfs (te viņa vārds nav norādīts) savu uzdevumu izpildīja. Tas ilustrē to, ka jūs kaut ko sapratāt, un sapratāt līdz “skudriņu” (ne baiļu skudriņu), “radošā uzbudinājuma skudriņu” jušanai, citas konfigurācijas skudriņas?! Redziet, caur to vajadzēja iziet, lai atšķirtu skudriņas pēc konfigurācijas – bailes, prieks, aukstums. Saprotiet – tā ir neverbāla, “apziņas skudriņu” saziņa – lūk, viņa, mūsu jaunā dzīve!

 

Kā sazināties ar saviem augstākajiem “Es”, saviem dievišķajiem palīgiem?

Uzdodiet sev jautājumus sadzīves situācijā, kad jums stāv priekšā kaut ko darīt. Pajautājiet: "Man to vajag?”, “Un kāpēc es to daru?”, “Un kas būs, ja es to neizdarīšu vai izdarīšu citādāk?”

Jums uz katru jautājumu nāks atbilde. Jūs to zināsiet ar visām “dvēseles šķiedrām”.

Var protams “papriecāties”: pēdiņās šī frāze skanēs kā “saruna ar gudru cilvēku” (es te piemeklēju analoģiju). Tas tieši ir dzīvs dialogs ar savu paša Dievišķo “Es”. Atbildi saņemsiet jebkurā jums pieejamā valodā jautājuma momentā – jūs nekļūdīsieties, sapratne nāk par 100%. Bet, uzdodot sev jautājumu, jūs situāciju redzat no dažādiem rakursiem un saprotat, ka tas, ko jūs gribējāt izdarīt, nebūt nav viennozīmīgs. Ir vēl labāki varianti. Un jūs izdzirdēsiet savu pamatojumu, sajutīsiet iekļautību dzīvē, sadzīvē (formāli: vai man vajag, piemēram, iet pēc kvasa? Un ja es neiešu – it kā nekas nebūs. Gribēju iedzert kvasu? – Nu, gribēju? – Nu droši vien. Tikai slinkums iet... un pēkšņi parādās paziņa, kurš saka: “Es kvasu nopirku.”)

Tas nav nodoms, tas ir dialogs. Vienreiz jūs viņu, dialogu, sajutīsiet. Ar visām dvēseles šķiedrām, ar visām savām “skudriņām”, ka tas ir tieši DIALOGS, saziņa, kas nāk.

Jūs varat paši sastādīt sev jautājumu krājumu – pēc vietas, pēc situācijas, pēc vēlēšanās. Un tā būs jūsu jaunrade. Jo jūs vairāk savam “Es” jautāsiet, jo vieglāk jūs ieiesiet jaunajā dzīvē. Neuzskatiet to par “nekā nedarīšanu” – tas viss ir daudzdimensionālā fizika, daudzdimensionālās apziņas fizika.

 

Vispārīgi jautājumi, jeb skats uz savu “Es” no malas, kā skats aiz horizonta

1. Kur ir atšķirība starp jūsu draugu un jūsu ienaidnieku? Jūsu lēmumā, kam sūtīt Mīlestību – atļauju Būt.

2. Kad aiziet visas lomas – meitas loma, sievas loma, vīra loma, vecmāmiņas, vectētiņa, darbinieces loma – jūs “pāri mežam” (“поверх леса”) neiesiet, tāpēc ka katrā darbojas Dievišķā Ētika. TAS IR VĒL VIENS ATKLĀJUMS no neirofiziologu puses, apbalvots ar Nobela Prēmiju 2014. gadā: cilvēka apziņas zvaigznes daudzdimensionālā ētika.

3. Kāda ir pati labākā dāvana mīļotajam (mīļotajai)? Pieņemšana.

Mēs taču runājam par nestabilu laiku, nelineāru. Kad jūs pārstājat sapņot, kādam jūsu mīļotajam cilvēkam ir jābūt (pārstājat „spiest uz smadzenēm”), tad tam arī nevajag pretoties.

4. Ir interesanta iespēja brīnīties par sīkumiem un noskaidrot, ka no šiem sīkumiem, izrādās, tad arī sastāv dzīve.

Dažreiz var prātot par jautājumu-domu „Gribu ticēt sīkumiem”. Un sāk ikdienībā izpausties skaits pseidosīkumu birums – tas paplašina Apziņu. Jūs sākat redzēt ne vienkārši savu „Es” no dažādām pusēm, bet redzēt savu dzīvi dzīves veidā: nedzīvot autopilotā, bet patiešām DZĪVOT – priecāties, bēdāties apzināti. Tas nav tikai pastāvīgs prieks, būs arī kaut kādi sarūgtinājumi. Jūs sākat redzēt svešas Dvēseles izvēli, to vajag cienīt, taču pieņemt vai pielaist savā personīgajā dzīvē nav obligāti. Un situācija momentāni mainās uz citu attīstības variantu. Var just līdzi, piedāvāt alternatīvu situācijas attīstības variantu, ja jautās, protams. Jeb – piedāvāt domās. Dažbrīd tas pat ir iedarbīgāks saziņas paņēmiens. Sarunu biedrs jums noteikti atbildēs, jūs sapratīsiet.

 

5. Lūk, piemēram, kad apkampjas, piespiežas viens otram, tad aizver acis. Tas attiecas uz garīgo programmu, īstenu garīgumu, jo sajust Sirds dziļumu un īstenas Dzīves pilnību var caur Mīlestību. Bez viņas dzīves nav. Mīlestība – tā ir Dievišķa substance. Fizika un daudzdimensionālā enerģija, un jūtas – tas ir viss. Un ja pat kāds nejūt Mīlestību – tā viņā vienalga ir. Bez viņas orgānika izpausties nevar.

Tā ir tā pati Evolucionējošā DNS, kura ir noausta no Mīlestības. Un tātad – Mīlestība sāk savu Evolūciju. Pamatīgi pārdomājiet to! Kas tas ir – Mīlestības Evolūcija.

 

6. Kāda starpība ir starp Dzīvi un Nāvi? Apzinātība. Ja ir apzinātība – nāves nav. Un pat ja kāds baidās no sāpēm, arī tās pazūd (placebo efekts – tas ir kas cits). Bet Nodoms no banālas vēlmes izaug sirsnīgā saiknē ar Dievu, ar sevi pašu, pirmkārt. Ja viss ir no Mīlestības, un Dievs – tā ir Mīlestība, tad Dievs jūsu iekšienē dzīvo vienmēr.

 

7. Uz to pašu attiecas bieži izrunātā frāze: „Ceļā pie Dieva ir jāatsakās no visa, kas piederīgs Zemei”… Gan piesauc, gan pieprasa, gan „klabekļus” skandina, ja neatsacīsies no zemes plāna. TAČU, nogalinot sevī zemei piederīgo, jūs sevī nogalināt Dievišķo. Es ar to domāju nevis vienkārši Dievu, kurš sēž uz mākoņiem, abstrakto Dievu, bet Dievišķo. To pašu Haosu, Dievišķā izpausmi – te vajag skatīties no augstākajām perspektīvām. Jūs faktiski dzēšat Uguni uz savas Dzīves Altāra un pārstājat dzīvot. Jā, jūs varat pildīt rituālus, bet tas vairs nav tas – Dievam rituāli nav vajadzīgi, viņam esat vajadzīgi Jūs: jūsu domas, jūsu radošums, jūsu uguns, tāpēc ka Viņš pats ir Uguns. Ticība tādā gadījumā ir tikai vienīgi realitātes radīšanai pienākošā enerģija, tā ir uzticēšanās sev. Ja es neuzticos sev, man nav tiesību šeit sēdēt jūsu priekšā un, vēl jo vairāk, runāt tos vārdus, kuri man ienāk prātā. Es esmu patiesa sevis priekšā, jūsu priekšā – jūs to jūtat. Citādi jūsu reakcija būtu pilnīgi citāda.

8. Nedaudz par vecumu. Dažreiz sievietes slēpj savu vecumu, baidās, vīrieši – arī. Un, lūk, jautājums „Cik jums GADU?” Akcents ir uz vārdu „GADU”. Tas ir, eksistēšana no dzimšanas līdz pašreizējam gadam (atņem vienu no otra un formāli dabū).

Cits jautājums „Cik JUMS ir gadu?” Akcents ir pavisam cits, uz vārdu „JUMS”. Tas ir pilnīgi cits līmenis. Iznāk, ka ķermeņa līmenis tā arī paliek ķermeņa līmenis – un arī tas ir liels jautājums. Orgānikas nodilums, ja vien jums ir vēlēšanās, var tikt atjaunots. Es nesākšu solīt, ka tas būs drīz, bet tas ir reāli: gan orgāni, gan zobi izaug. Pašam vajag izdomāt to, kas neeksistē. Es neapsolu grāmatas – tās vēl nav radītas: jūs tās sacerēsiet paši, stāstīsiet saviem tuviniekiem un domubiedriem, tiem, kas ar jums vienotā Garā dzīvo. Tas ir tas, ko jūsu iztēle ienesīs šajā dzīvē.

 

9. Vēl teikšu, ka Visumā nav nekā tāda, ko jūs nevarētu izdomāt – tas jau eksistē un kaut kur ir izpausts. Fantazējot šeit, jūs īstenībā savu satriecošo daudzmērību atvedat šurp. Jūs apgaismojat pasaules. Padomājiet par to pilnīgi mierīgi sadzīvē. Tam ar svarīgumu pilnīgi nav nekāda sakara, principā tā ir dzīve, daudzmērības dzīve.

10. Un pēdējais, tik labestīgu, smieklīgu atklājumu ir izdarījuši ķīmiķi – pasmējās un aizmirsa. Izrādījās, ka ķīmiskais savienojums, kurš piešķir garšu avenēm, ir izplatīts visā Piena Ceļā. Izrādās, ka Piena Ceļš pēc garšas atgādina avenes! Salds! Garšīgs! Un kādas avenītes mēdz būt dienvidū jūlijā, saules pilnas, un kāda smarža nāk! Un ar pieniņu – izēšanās!!!

 

Un, lūk – Dievišķās Mīlestības dzēriena recepte – gan smieklīga, gan nopietna, gan – pasakaina, gan sadzīviska.

 

Piens, viņš taču ir Piena Ceļš (savienojam sadzīvi visās šķautnēs). Pienam pievienojam avenes (mīlestības savienojums, jeb – mīlestībā), pēc tam pievienojam medu (Gaismu). To visu sajaucat, visas proporcijas pēc vēlēšanās. Kurš nedzer pienu – aizstājiet viņu ar sojas pienu. Un dzeriet, kad vēlēsieties. Šeit nav nekādu ierobežojumu. Domas, kuras jūs ieliksiet šajā dzērienā padarīs dievišķu visu ap jums.

 

Un pašās beigās pats galvenais – uzmanību!

Vienmēr atcerieties, jebkurā situācijā!

Lai kas ar jums nenotiktu, kur Telpa jūs nenoliktu pēc mūsu tikšanās – jūs esat tīra Dievišķā Enerģija, jūs – Starpgalaktiska neiznīcināma, nebeidzami mūžīga Gaismas Būtne.

Sajūtiet to!

Es vēlu jums Starojošas Atklāsmes visā!

 

Tehniskais tulkojums:

Boriss Verkauss, Tatjana Riči, Irīna Maskalika.

 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2016., 6. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Tiek publicēts ar autora piekrišanu.

[2] Масло масляное –viena un tā paša atkārtojums, kaut kas pārliecīgs, nevajadzīgs, lieks (Tulk. piezīme)

[3] Bībelē tāda teksta nav. Tā ir teicis Sarovas Serafims sarunā ar lielkungu Motovilovu. (Tulk. piezīme)