Helēna Koteļņikova - Dance. Move. Live. Love

Par laišanu caur, robežām, pašnovērtējumu un pieņemšanu

 

Es atceros, kā mana dzīve sāka mainīties pēc nodarbībām pie osteopāta. Nāca svarīgas domas, kuras pēc tam apstiprinājās ķermeniskās un deju praksēs.

Viena no tādām domām bija laist visu caur sevi.

 

Ja iztēlojas, ka mūsu ķermenis – tā ir caurlaidīga substance, tad visam ir jābūt vienkārši. Dzīvojot pasaulē, mēs laižam caur sevi dažādi uzlādētus iespaidus, emocijas, vārdus, domas, notikumus. Kaut ko mums gribas noturēt, no kaut kā gribas ātrāk tikt vaļā, bet ar kaut ko mēs kategoriski atsakāmies ielaisties.

Par to ir burvīgs citāts, kuram es šodien uzdūros:

“Ja tas ir kaut kas labs, mēs gribam to noturēt, pieķerties. Ja tas ir kas nepatīkams, tad mēs mēģinām no tā izvairīties vai tikt vaļā. Kamēr jēga ir tāda, lai dejotu brīvā pozīcijā, neturot ciet, neizvairoties un neizmainot, bet vienkārši, atrodoties kontaktā ar to, kas ir.” (http://www.5ritmov.com/read-morozova.html)

Osteopāts man stāstīja, ka spēka būtība ir spēja būt atvērtam pasaulei. Atvērts cilvēks ir ļoti drosmīgs. Viņš nebaidās būt ievainojams.

Man spēja atvērties nozīmē prasmi laist sevī iekšā notikumus. Uzticēties.

16 12 28 01   16 12 28 02

To pašu es atklāju sev kontakta improvizācijā[1]. Mēs runājām, ka kontakts pārī var būt dažāds:

  • Mums var būt stingras personīgās robežas (kontaktā tas ir jūtams kā saspringums vai asa atgrūšana; bloks; “nē!” vai maigāks “tu šeit nedrīksti, es negribu, ka tu ej tālāk”);
  • Mums var nebūt robežu vispār (tā man ir kaut kāda it kā atbildības uzlikšana otram, pilnīga atslābināšanās un svara atdošana partnerim; “dari ar mani visu, ko gribi”);
  • Mēs varam iekļūt viens otrā, meklējot partnerī balstu un dodot balstu viņam (jūtama kā dziļa saplūšana un atbalsts, iekļūšana vienam otrā, ārējo fizisko robežu atlaišana, “es tev uzticos, nāc iekšā”).

Man vissarežģītākais izrādījās būt vienlīdzīgam ar otru, uzticēties partnerim un, tajā pašā laikā, atbalstīt viņu. Atbildības sadalīšana. Ir ļoti vienkārši dzīvē visu uzgāzt otram. Ir ļoti vienkārši ņemt un sākt tēlot varoni (kaut arī te jau notiek svešu robežu un atbildības sagrābšana). Ir grūti īstā laikā pateikt “nē, es tā negribu” vai “nē, es gribu, lūk, tā”. Ir grūti pateikt “es tev uzticos un atveros”.

Kāpēc ir lietas, kuras mēs negribam sevī ielaist? Kas tās ir par bailēm?

Runa pašlaik nav par objektīvi negatīvām un nepatīkamām lietām (piemēram, fizisku vardarbību).

Ja mēs būtu caurspīdīgi un varētu viegli visu caur sevi izlaist un atlaist (!), mums nebūtu tādu problēmu. Mūža laikā mēs sakrājam sevī ļoti daudz dažādas pieredzes. Kaut ko mēs laižam cauri, bet kaut ko nevaram atlaist, un tas iestrēgst un nosēžas mūsos. Kad līdzīgs notikums atkal notiek ar mums, tas var aizķert stīgas ar nepatīkamām pagātnes melodijām, kuras mēs ai kā gribētu aizmirst. Un šīs atmiņas uzpeldot atkal sāk “duļķot ūdeni”.

Ja mēs būtu izstrādājuši šo pieredzi, ja mēs būtu iemācījušies citādi attiekties pret tamlīdzīgām situācijām vai kardināli izmainījuši savu pieeju, vai pastrādājuši ar pašnovērtējumu, robežām, piemēram, šie notikumi pārstātu izraisīt mums tādu atbalsi. Tie izietu cauri, un viss atkal kļūtu kā agrāk.

Katrs nepatīkams notikums dod mājienu, ka ir laiks izstrādāt šo jautājumu. Jo mazāk aizāķējumu, mazāk nepatīkamu nogulšņu mūsos, jo mierīgāk tiek uztverta dzīve. Mūs ir grūtāk aizskart, sarūgtināt, saniknot.

Šodien pat ieraudzīju Evolūcijai:

“Ir vēlams saprast, ka cilvēks – tā ir dzīva sistēma, viņš mainās. Tie, kas nevar kaut ko “aizmirst”, cilvēku uztver kā marmoru. Lūk, bija tāda viņa rīcība vai tādas vēlēšanās, tātad arī tagad ir. Nē, viss, ko mēs domājam, jūtam, pat darām, kaut kādā nozīmē iziet mums cauri un aiziet pa lielākai daļai. Kaut kas nosēžas un kaut kā maina mūs, bet arī tas pēc tam izmainās. Tāpēc nav jēgas turēt galvā kaut ko negatīvu, kas bija pagātnē. Dzīvē – tā ir upes plūšana. Visu aiznesīs, ja mēs paši neieķersimies tajā ar uzmanību un neturēsim speciāli.” (http://evo-lutio.livejournal.com/)

 

Būtu lieliski iemācīties attiekties pret visu tāpat, kā pret mainošos ūdeni upē. Piedot, atlaist, dot iespēju vai pašai atkal un atkal darīt kaut ko, pat ja nav sanācis pirmo, otro, desmito reizi.

Būt atvērtai pret pasauli, jūtot savu spēku.

 

Atvērtība ir saistīta ar noteiktu ievainojamību. Citādi viss būtu ļoti vienkārši :)

Pirmkārt (paldies Evolūcijai par postiem), ir ļoti svarīgi, lai būtu adekvāts pašnovērtējums un labas robežas.

Pašnovērtējums – tas man ir par to, kā pārstāt baroties ar citu cilvēku atzinību; kā nonākt līdz domai, ka es esmu pilnīgi parasts cilvēks, adekvāti novērtēt sevi (savus plusus-mīnusus, spējas, iespējas), pārstāt spraust abstraktus nesasniedzamus mērķus un sākt spraust vienkāršus un konkrētus, ierobežotus laikā.

Robežas – tā ir ļoti aktuāla tēma. Kā uzņemties pietiekamu atbildību (ne mazāk un ne vairāk, kā es varu); kā saprast, ko es varu izmainīt un kas ir citu cilvēku varā, vai neviena varā; kā saprast, ko es gribu un negribu šajā momentā, un iemācīties definēt to mīksti (tajā skaitā, kā palikt savās robežās agresijas, žēlabu situācijā)?

 

Otrkārt, atvērtība man asociējas ar iekšēju sajūtu, ka enerģija plūst no centra uz ekstremitātēm un no ekstremitātēm uz centru (“zvaigznes” sajūta). Tā, no vienas puses, ir atvērtība cilvēkiem, bet no otras puses – centrēšanās sevis iekšienē (savās robežās un ar skaidru sapratni par savām iespējām un savu enerģijas resursu šajā momentā), noteikta noturība un mobilitāte. Par tēlu pateicos kontakta improvizācijas pasniedzējam.

Lieliska frāze, pēc kuras es nesen sāku vadīties ar mainīgām sekmēm:

“Sākumā pieņem – pēc tam rīkojies. Lai ko neietvertu pašreizējas moments, pieņem to tā, it kā tu būtu to izvēlējies. Vienmēr strādā ar to, nevis pret to. Padari to par savu draugu un sabiedroto, nevis ienaidnieku.” (Ekharts Tolle)

 

Tas ir tieši par to, lai ielaistu. Ļoti bieži mēs noliedzam, atgaiņājamies no emocijām, kuras mūs pārņem. Emocijas turklāt kļūst intensīvākas, un cīnīties ar tām nākas aktīvāk. Ķermenis runā, bet mēs cenšamies noslāpēt viņa balsi.

Par aizslietni var tik izmantota ēšana (lai man labāk fiziski būs slikti), seriāli vai kino (informācijas plūsmas atslēgšana), iegrimšana dažāda rakstura informācijas lasīšanā (galvas piesārņošana ar informāciju tā, lai nebūtu spēka domāt par kaut ko aktuālu), laika pavadīšana sociālajos tīklos (inf. plūsmas atslēgšana) utt. Jebkura situācija, kad mēs bēgam no nepatīkamām (un patīkamām?) domām un ķermeniskām sajūtām.

Pieņemt un uzņemties atbildību. Jā, es jūtu to tādu iemeslu dēļ. Ko es varu savā labā izdarīt šajā situācijā?

Es pagaidām neesmu sapratusi, kā tas strādā.

Kādā situācijā man ļoti palīdzēja savu baiļu pieņemšana. Tās uzreiz samazinājās, un dzīvot kļuva vieglāk. Un es izdarīju ļoti svarīgu darbu.

Aizslietnis tika novākts, un plūsma pārstāja būt tik intensīva.

 

Citā situācijā es sāku grimt paškritikas un bezpalīdzības purvā, un šeit man palīdzēja tieši pārslēgšanās uz aktīvām darbībām un saziņu ar draugiem (bija situācija ar viena resursa atslēgšanos un otra pieslēgšanos).

 

Cik labi ir uzrakstījis Gerits Gīlens:

“Kā cilvēciskām būtnēm mums var būt priekšstats, ka matērija mūs ierobežo. Piemēram, mēs gribētu lidot kā putni, bet mēs nevaram, kamēr mūsu sapņos mēs varam. Patiesībā Zemes valstības materiālie ierobežojumi nodrošina, ka mēs zināmus dzīves aspektus piedzīvojam ļoti intensīvi. Kā piemērs: ja mēs gribētu kaut ko darīt un netiktu galā ar mūsu vārīgajiem ķermeņiem un cilvēciskajām emocijām, mēs nekad neatklātu mūsu drosmi. Mums nepieciešami ierobežojumi, lai atklātu sevī šo īpašību. Gētes vārdi: “Strādājot ierobežojumos, meistars atklāj sevi” (In der Beschränkung zeigt sich der Meister). Materiālās pasaules ierobežojumu dēļ mums nepieciešams pamodināt un attīstīt iekšējās īpašības, tādas, kā intuīciju, izpratni un drosmi. Dzīvi uz Zemes mēs varam salīdzināt ar sarežģītu un bagātīgu spēli. Spēlei ir zināmi noteikumi. No vienas puses, šie noteikumi ir ierobežojumi, bet no otras puses, tie padara spēli ar visu tās prieku un aizrautību iespējamu.[2]

 

Pievienots 28.12.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/dance-move-live-love

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Kontakta improvizācija – deja, kurā improvizācija tiek būvēta ap punktu, kurā ir kontakts ar partneri. Kontakta improvizācija ir viena no brīvās dejas formām.

[2] Skat. http://www.jeshua.net/lv/articles/article5.htm (Tulk. piezīme)