Pirmie radīšanas mēģinājumi

27.01.13.

Pie manis sapulcējās viesi, kuri ne vienu gadu vien ir ezotērikā, paši jau ir skolotāji vai tuvojas šai stadijai, tas ir tie, kurus droši var nosaukt modernajā vārdiņā “progresīvie[1]”. Tā ir meditācija – mūsu saprātu testēšana no Ģimenes puses: cik viņi ir radoši, kreatīvi, drosmīgi, ko mēs varam radīt jaunu? Cik lielā mērā mēs domās esam piesieti zemes principiem un zemes trīsdimensiju realitātei? Cik lielā mērā ir nolaisti mūsu spārni? Cik mēs esam patstāvīgi? Vai mēs atraujamies no planētas, vai esam cieši piesieti viņai ar mūsu domāšanas un radīšanas veidu? Kas traucē mums, kas ierobežo mūs? Cik ātri mēs domājam? Kā mēs varam palīdzēt planētai attīstīt un pacelt saprātu un apziņu? Jūsu priekšā mēs esam, kādi esam, bez izskaistinājumiem.

Tā nav iepriekš ieplānota tēma, tas ir dzīvs čenelings. Lasiet uzmanīgi, lai saprastu sevi un savas iespējas kā būtības, savu varenību un savus saprāta zemes ierobežojumus. Pievērsiet uzmanību, cik slikti pagaidām apzinās daudzdimensionalitāti daži no mums, ar kādām grūtībām es atkal un atkal atrauju sarunu biedrus no fiziskā plāna un planetārā domas veida.

Vladimirs un Natālija, Vitālijs un Tatjana K., Aleksandrs un Tamāra, Andrejs un Tatjana B.

Natālija: Es pacēlos virs planētas, Saules sistēmas, virs galaktikas. Galaktika izskatās kā divas piltuves, savienotas ar paplašinātajiem galiem savā starpā, ar šaurajām daļām vertikāli uz augšu un leju.

Vladimirs: Tāpat ir iekārtotas čakras, tas ir sistēmas fraktālis.

Natālija: Šķiet, ka mēs piltuves augšējā daļā strādāsim. Mēs pārgājām uz šo Galaktikas pusi. Pacelieties virs planētas, virs Saules un aplūkojiet Galaktiku. Pielidojiet pie Centrālā Portāla, Sutratmas, kas paceļas no Kodola, ieejiet šajā gaismas starā. Iegājāt, ieraudzījāt cits citu šajā gaismā, domās sadosimies rokās. Mēs esam gatavi savam darbam.

Mēs paceļamies pa centrālo staru augstāk, un tur ir neliels paplašinājums, it kā mazs visums, daudz mazāks par Galaktiku. Šķiet, ka tā ir telpa, kur glabājas Galaktiskie radīšanas kodi. Mēs esam tik Lieli, ka šis jaunais visums ietilpst starp mums. Mēs kā Lielas Būtības esam apkārt šai Kapsulai, kura pēc izmēra ir, teiksim, ceturtdaļa no Galaktikas, tas ir, viņa nav maza. Un viņa ir tumšiņa...

Mēs tagad vērosim un skatīsimies, ko Mēs (mūsu Augstākie Es) tur dara. Mums pēc idejas ir jārada jauns visums. Mums stāv tagad priekšā radīt mūsu Galaktikas fraktāli, taču uz cita principa. Mēs esam brīvi radītāji, un mums piešķirts laukums jaunradei. Visums novēro, ko Mēs varam radīt tur, uz kādiem pamatiem, kādēļ, kā un ar kādiem instrumentiem. Tagad norit eksperiments ar mūsu saprātiem, cik viņi ir attīstīti, ko mēs gribam, kā mēs varam to iztēloties... Tas ir mācību, tā es saprotu, poligons...

Man saka: pavisam ne mācību, tas, ko jūs iztēlojaties, uzreiz parādās. Cita lieta, ka vienmēr var to novākt pagaidām... kamēr tas nav dzīvu būtņu apdzīvots... bet jūs to vienkārši radīsiet. Notiek mūsu attīstības, cilvēcisko smadzeņu un cilvēciskā saprāta attīstības līmeņa testēšana: uz ko mūsu saprāts ir pavirzījies. Mēs taču paši esam šī saprāta radītāji, mēs vienkārši iegājām šajos ķermeņos, lai viņus izzinātu. Un tagad mūsu augstākie strādā kopā ar mums, lai saprastu, uz ko tad mēs esam spējīgi?

Lūk, mūsu priekšā ir vienkārši tumša telpa. Tā ne ar ko nav iekārtota. Tur nav fizikas, gravitācijas, magnētisma, lauku, minerālās, augu, dzīvnieku pasauļu utt.

Ir kaut kāda sākotnējā Viela, tās ir pietiekoši daudz tam, lai radītu visu, ko jūs vēlēsieties. Tagad mūsu darbs sāksies ar to, ka jūs vienkārši “uzliksiet rokas” uz šī mikrovisuma un vērsīsieties pie savas sirds. Un katrs izteiks, kas dzimst sirdī. Radīsiet kopīgi ar Augstāko Es, apzināsieties galvā un runāsiet. Dosim sev laiku padomāt.

...

Es pagaidām sākšu. Es vēroju, kā mans A. Es rada. Man notika tā: šajā apjomā radās daži neironi. Mēs zinām, kā viņš izskatās. Tā ir dzīva būtne, un viņai ir vairākas saiknes ar citiem neironiem, viņa ir kā maza zvaigznīte. Apbrīnojami, ka katrs neirons atrodas savā atsevišķā paralēlā realitātē. Katram ir sava pasaule, kas nesaskaras ar cita neirona pasauli. Šis neirons, tas ir apziņas simbols, radīja savu paša pasauli pats. Šīs pasaules nešķeļas, nesaskaras ar citu neironu citām pasaulēm. Viņi ir redzami dažādās plaknēs, katram neironam ir sava neatkarīga pasaule. Tas ir tam, lai katrs no viņiem varētu radīt pilnīgi patstāvīgi savu pasauli, kā mazs Logoss. Taču visiem viņiem ir saikne ar centrālo staru-sutratmu. Viņi paceļ savas saiknes ar centrālo pavadoni augšup, un tur viņi savienojas ar centrālo sutratmu vienotībā. Šī vienotība aptvēra ar savu kopīgo apziņu visu sfēru, aprijot to, attīstījās kādu laiku, un tālāk šī lode izvērsās uz āru, un mūsu “neironi” atkal nostājās sfēras ārpusē un sāka katrs atkal radīt savu jauno pasauli. Un tā bija daudz reižu. Katrs mikrologoss jeb mazā apziņa radīja savu pasauli patstāvīgi.

Kādi te ir iemesli? No vienas puses, apziņa ne no viena nav atkarīga, viņa rada visu, ko vēlas. Pilna jaunrades brīvība. No otras puses, kad viņas savienojas kopīgā apziņā, viņas kļūst cita par citu, lielas un stipras kā vienots organisms. Tālāk apziņa izaug uz vienotības rēķina, taču atkal dod iespēju radīt uz jauna pamata katrai atsevišķi. Paliek individualitāte, un katrai atkal ir tiesības jeb radoša iespēja radīt jaunu visumu.

Vladimirs: Tas ir pazīstams princips, mēs attīstām savu iekšējo visumu, apvienojam to ar kaut ko lielāku...

Natālija: Šeit mēs esam atkarīgi cits no cita, mums ir viena realitāte, bet tur ir dažādas realitātes. Ar to arī tas atšķiras no pazīstamiem principiem.

Vitālijs: Manā priekšā stāv viens visums. Radās jautājums, kādam tad viņam ir jābūt tagad, kad esam izgājuši tādu lielu iemiesojumu pieredzi un ir bijis lielas eksperiments – tam, lai saprastu, uz kādiem principiem, kā būvēt jauno visumu, radīt to, kas nav bijis. Man pienāca Principi – sadraudzība, pārpilnība, radošums un harmonija. Ja es šos principus pieņemšu kā galvenos, it kā jāsanāk kaut kam harmoniskam un tai pat laikā ne miegainam.

Natālija: Kā šos principus iemiesot? Mums tagad ir dota iespēja šos principus iemiesot.

Vitālijs: Mēs varam tos tikai pasludināt. Realizācija būs kaut kādās pasaulēs... Varbūt mēs paši tagad celsim uz šī pamata to, kas mūs ietvers.

Tatjana K.: Jaunā pasaule mums tad ir jāuzceļ...

Vitālijs: Piemēram, mums pateica – eksperiments ir pabeigts, tagad izvediet to patstāvīgā kuģojumā. Kādā? Un atkal tas droši vien ir ne pilnīgi patstāvīgs. Kāds? Bet ko tad mēs gribam? Bet kāda var būt pasaule? Kas to lai zina... Tā pati izaugs, taču tajā mums ir jāieliek Principi, uz kuriem tai jātiek dibinātai, lai sanāktu tas, ko mēs gribam.

Natālija: Šie Principi tad arī bija ielikti šī eksperimenta radīšanā. Tie bija... Mēs visi ar šiem Principiem sākām būvēt mūsu pasauli. Lūk, arī uzbūvējām... tālu, tālu no šiem Principiem. Jēzus, Kampanella un pirms viņiem pravieši un skolotāji runāja par to. Šos Principus pastāvīgi periodiski mums atgādināja.

Vitālijs: Mūs taču rāva nost no Augstākā Es, nospiedošā iedzīvotāju daļa neatzina tos. Tagad pirmoreiz civilizācija bez apgraizīšanas pāriet uz jaunu kvalitāti. Neviens taču to nav mācījies.

Natālija: Mums ir jāsaprot, uz kādu kvalitāti?

Vladimirs: Mēs paši sastāvam no triljoniem šūnu, mazu apziņu. Viņas tad katrs arī audzina un attīsta.

Tatjana K.: Starp visiem ir jābūt mijiedarbībai, un radot noteikti ir jābūt nodomu tīrībai, lai viss, kas tiek radīts, nestu sev apmierinājumu, mīlestību, pārpilnību, bet nestu šīs īpašības arī apkārtnei.

Natālija: Mēs atkārtojam to, ko zinām. Radām tagad kaut ko jaunu.

Vladimirs: Nevar saradīt to, ko mēs nezinām!

Natālija: Jūs vērojiet, kā jūs būvējat šo pasauli, jo es taču jums izstāstīju, es taču to nezināju...

Vladimirs: Tu novēro to, ko dara augstākās apziņas, bet nevis to, ko tavs saprāts tagad.

Tatjana K.: Bet tas ir tas pats, kas eksistē tagad uz Zemes... Jo taču cik pasauļu tagad šeit atrodas, un katra pasaule rada savu... Smalkie plāni tepat atrodas, telpa ir daudzdimensionāla...

Natālija: Interesanti, ka tur ir vienplāna būtības. Mūsu šeit ir astoņi cilvēki, un tur astoņi plāni atrodas vienās un tajās pašās vibrācijās. Vibrāciju plāns ir viens, realitātes ir dažādas, paralēlas. No vienas puses, mēs esam atstāti savā vaļā. Katrs no mums var iemiesot visus savus Principus, kurus viņš pasludina. Katrs savā pasaulē.

Pasludināt tad var, nav zināms, kas iznāks. Svarīgi, lai iznāktu tieši tas, ko jūs gribētu! Nevis, kā tas pats aizies, es jums te pastāstīšu, bet nu tur, kā sanāks. Tur tad ir tā lieta, ka diemžēl ne viss iznāk tā, kā mēs pasludinām. Jā, cik ilgi Baznīca ir sludinājusi vispārējo mīlestību? Vai Baznīcā ir mīlestība? Mums ir ieliktas tās idejas, kuras jūs tagad pasludinājāt, tās ir ieliktas no bērnības, un mēs attīstām tās.

Tamāra: Sabiedrībā to nav...

Natālija: No kurienes mēs paņēmām tagad šos principus? Sadraudzība, kopradīšana... Skaidrs, ka šīs programmas mums jau ir. Šie Principi kā attīstības augstākās programmas ir ieliktas jebkurā valstī. Ja paņem Konstitūciju, droši vien tās tur eksistē. Vajag izdarīt to realitātē.

Tatjana B.: Atstāt atbildību sev varbūt?

Tamāra: Apzinātība... Kad iet apzinātība, ko mēs radām, ko sūtām visumā, tas mums arī atgriežas.

Tatjana K.: Kaut kādai drošībai, aizsardzībai kaut kādai ir jābūt no ārējas iedarbības... Vajag to ielikt, lai neviens nespētu tur iekļūt.

Tamāra: Šis princips tā arī ir ielikts sākotnēji, jo kas var kaut ko tev izdarīt, ja tu pati no iekšienes...

Tatjana K.: Bet pelēkie cik mums ir atnesuši?

Natālija: Stop, tagad runa iet par astoņām Būtībām – astoņiem visumiem. Kāds te sakars ar pelēkajiem? Nevelciet sev līdzi Zemi! Nevelciet uz turieni zemes principus! Mēs radām jaunus visumu radīšanas Principus – jaunas apziņas, jauno apziņu formas, viņu mijiedarbības principus. Nevajag vilkt uz šejieni Zemi, abstrahējieties no planētas. Mēs esam kosmosā, mēs esam milzīgas būtnes, planētas nav, pelēko nav, neviena nav, neviens jums netraucē. Ko jūs varat sākotnēji, no jauna, no nulles radīt? Lūk, kāds uzdevums tagad tiek izzināts. Uz ko ir spējīgs cilvēka saprāts, kuram piešķirtas visas iespējas radīšanai. Lūk, tev ir tavs paša visums, lūk, tev ir pietiekoši enerģijas, tu viens viņā esi radītājs, neviens vairs tev netraucē. Ko tu vari radīt? to visu var izdarīt?

Vladimirs: Nu jau principi tika pateikti. To taču rada būtības, kuras ir Arhitekti...

Andrejs: Vajag radīt palīgus...

Natālija: Mēs tad arī esam Arhitekti, radām palīgus. Tas ir labs priekšlikums, vērojiet, kā jūs radāt palīgus? Kur jūs viņus ņemat? No kurienes ir šīs apziņas? Kas tie ir par radījumiem?

Tatjana B.: Tā ir mūsu daļa...

Andrejs: Mums enerģijas ir tik, cik mums ir devis Radītājs, no šīm enerģijām mēs varam radīt jebko – palīgus, darbiniekus utt.

Tatjana K.: No manis viņi izlido no sirds centra...

Tatjana B.: Es taču saku – viņi ir mūsu daļa... Viņi ir koncentrēti kā sabiezējumi...

Natālija: Jā, man ir tāpat, es koncentrēju enerģijas un vēršu viņas.

Tatjana K.: Teicām – palīgus: viņi – viens, divi! viņi ir izlēkuši!

Natālija: Skatieties, kad Logosā biju un radīju no jauna savu visumu, es radīju savu pusi no kosmosam cauri tekošajām enerģijām, viņas plūst kā upes. Enerģijas tumšās upes plūst pa visumu. Es šo enerģiju ņemu, formēju sev Pretstatu un savienojos ar to. Tad es to skaidri redzēju. Šeit tā nav.

Novērojam tālāk. Lūk, viņi ir iznākuši – mūsu radījumi, kuri vajadzīgi, lai radītu mums ko? Materiālu pasauli vai, ko viņi mums radīs?

Tamāra: Skaties, jau mūsu vietā rada, tāpēc ka mēs atdevām savas iespējas palīgiem.

Natālija: Es neko neesmu atdevusi, tā esi tu, kas viņiem atdeva...

Tamāra: Es viņus neradu, tāpēc arī neatdodu. Man nav vēlēšanās radīt tos, kas radīs manā vietā. Jo es esmu Radītājs!

Andrejs: Bez palīgiem tu vienalga nespēsi radīt!

Tatjana B.: Viņi stāv tagad un gaida, lai mēs viņiem uzdotu...

Natālija: Viņi stāv tagad un gaida programmas, mums taču viņiem ir jādod uzdevums! Vajag taču to pārdomāt!

(Klusums)

Paceļas tagad Prieks, Mīlestība un Tukšums, mēs nezinām, ko radīt. Jūs varat radīt minerālu pasauli, dzīvnieku, augu pasauli, smalko plānu, cilvēka, bez cilvēka pasauli, mehāniskus visumus, jūs varat radīt dzīvnieku visumus bez cilvēka, vienkārši minerālu pasauli – mākoņus, kalnus, tuksnešus. Ko jūs radīsiet? Vai jūs gribat cilvēku, kaut vai šajā līmenī uzdodiet sev jautājumu. Tāpēc ka cilvēks visu sagrauj, viņš ir pagaidām tāds nepilnīgs...

Vladimirs: Kāpēc sagrauj?

Tamāra: Viņš nesagrauj...

Natālija: Mēs visu esam pagrāvuši: gaisu, ūdeni un zemi sabojājuši...

Vladimirs: Jebkura būtne vienalga sāks ar savas apziņas un savas vides formēšanu.

Tatjana K.: Man iet enerģētiskas plūsmas... Nevis cilvēki, bet dzīvas enerģētiskas būtības plūsmās, kā varavīksne, vairākās krāsās, un viņas visas harmoniski pārtek cita citā un eksistē patstāvīgi.

Natālija: Tas ir, tev ir enerģētisks, viļņu visums?

Tatjana K.: Jā...

Tatjana B.: Man arī ir nemateriāls...

Vladimirs: Var taču arī daudz līmeņu uztaisīt, gan materiālo, gan nemateriālo...

Natālija: Par to tad arī ir runa, ka katrs rada savu vibrāciju līmeni. Mēs visumus varam radīt visus dažādus. Tur jau ir tā lieta, ka visiem ir savs. Un viss tas savienojas vienotā saprātā.

Vladimirs: Katrs var radīt visu!

Tatjana K.: Jēgu es sapratu – tagad katrs rada, ko grib, bet pēc tam viņi apvienosies.

Tamāra: Tāpat, kā tagad arī eksistē: katrs radīja savu pasauli, un tās apvienojās.

Natālija: Man tagad rodas ugunīga pasaule, es vienkārši novēroju. Ugunīgas būtības ar astēm, galvām, ne gluži drakoni, bet kaut kas no viņiem ir. Kā ugunīgi mākoņi vai kā komētas, un viņi sāk dzīvot manā telpā. Tagad man ir jārada viņu dzīves pamats: uz kādiem principiem viņi sadarbojas, jo tās taču ir dzīvas būtnes. Ko es ar viņām varu? Kā es varu viņas saprast?

Kāds cilvēku pasauli rada, saprotat?

Es savienojos ar Tēvu, un Viņa programmas cenšos iemiesot šeit. Ir tāda rokasgrāmata – Debesu Tēvs, tur visas programmas ir... “Ko Tu gribētu?” – es Viņam jautāju. Protams, Viņš piepilda šīs būtības ar mīlestību pirmām kārtām, lai viņas nekautos cita ar citu, bet lai cita citu mīlētu, palīdzētu cita citai. Man pagaidām ir divas būtības nezin kāpēc...

Bet jums? Kādu pasauli jūs radāt?

Tatjana K.: Man tomēr ir enerģētiskas būtības. Viņas ir tik maigas, ne tik spilgtas kā uz Zemes, es nevaru izskaidrot, nav šeit tādu jēdzienu.

Natālija: Tā ir gaismas pasaule?

Tatjana K.: Jā. Mirdzošu enerģiju pasaule.

Natālija: Bet pārējie ko teiks?

Andrejs: Paplašinot savu apziņu, mēs pārvēršam savas šūnas planētās, sistēmās, pasaules-ēkās...

Natālija: Tu teoriju runā, bet ko tagad radi? Mums vajag specifiku, ko tu personīgi tagad radi? Par sevi runā.

Andrejs: Lieta tā, ka man jau ir radītas vairākas pasaules-ēkas.

Natālija: Uz kādiem principiem?

Andrejs: Uz mīlestību un prieku, uguns, gaismas izmantošanu.

Natālija: Kas tev tur ir? Kādas apziņas tur atrodas? Kā viņas attīstās, uz kādiem principiem?

Andrejs: Uz mīlestības un prieka principu...

Natālija: No kā viņas sastāv, kas tās ir – cilvēki vai vēl kāds?

Andrejs: Burtiski visas būtības, kuras var eksistēt visumā, kurām ir tiesības būt un attīstīties manās pasaules-ēkās visos plānos, kuros es atrodos utt.

Natālija: Ar ko viņas atšķiras no mūsu pasaules?

Andrejs: Ar to atšķiras, ka mana materialitāšu pieredze – tā ir pastāvīgi uz visām šīm pasaules-ēkām, tāpēc viņas sajūt, jūt, ko vajag, ko nevajag darīt, ar ko nodarboties...

Natālija: Tas ir, tu uzskati, ka viņām ir jārīkojas tikai tā un ne savādāk?

Andrejs: Viņas izvēlas, ko uzskatīt.

Natālija: Tas ir, tu uzreiz kādu principu ieliki? Ja viņas nemīl, tad kas ar viņām notiek?

Andrejs: Ja viņas ir dzimušas no mīlestības un prieka, kā viņas var nemīlēt?

Natālija: Bet pie mums daudz cilvēku ir dzimis no mīlestības un prieka...

Andrejs: Redzi, tu balsties uz savas materialitātes.

Natālija: Es vienkārši velku no tevis ārā informāciju, tu sāc stāstīt man – nē, ne tā, bet, lūk, tā!

Andrejs: Katrā savā plānā es zinu, uz kādiem principiem tas attīstās, kādus principus es vēlētos šajā plānā.

Natālija: Lūk, paņemsim cilvēcisko plānu, lai mēs saprastu, ko tu esi radījis, tas mums ir vistuvāks. Kas tev ir cilvēciskajā plānā? Tagad runa iet par specifiku, nevis vispār par visu, bet par konkrētu radīšanu. Ko mēs varam jaunu pateikt?

Andrejs: Manas šūnas ir piepildītas ar mīlestību un prieku. Manī nav diskomforta vai vēl kaut kā sajūtas.

Natālija: Tu radīji cilvēcisko plānu. Tev pasaules-ēkā ir cilvēki. Kā viņi dzīvo?

Andrejs: Es tev vēlreiz paskaidroju, ka es noskaņoju savas šūnas tādā veidā, lai, paplašinoties apziņai, šūnas attīstītu savas pasaules uz mīlestības un prieka pamata.

Natālija: Šūnas – tie ir cilvēki, jā?

Andrejs: Šūnas ir ne tikai cilvēki, bet arī planētas, tās ir sistēmas, tās ir pasaules. Paplašinot apziņu, mēs tad arī paplašināmies visās šajās telpās. Visas šūnas man pārvēršas cilvēkos, pasaulēs, visumos, pasaules-ēkās, galaktikās...

Vladimirs: Tas ir mūsu Tēva princips, tāpat kā vienmēr...

Natālija: Pagaidām neko jaunu tu mums nepateici...

Vladimirs: Mēs neko jaunu arī nespēsim radīt.

Natālija: Nē, kāpēc, tagad norit radīšana.

Vladimirs: Ja norit radīšana, tad to dara Augstākie, tu ieraudzīji savu Augstāko aspektu, viņa saprātu, bet ne mūsu saprātu...

Natālija: Jā, jā! Tā arī es esmu. Andrjuša arī runāja no Augstākā Es, un Taņečka runāja no Augstākā Es.

Andrejs: Principā – es un Augstākais Es ir viens un tas pats.

Natālija: Tagad tiek pētīta tieši mūsu daudzdimensionalitāte – bet ko tad mēs varam radīt, kad mēs savienojam savu zemes saprātu ar augstāko apziņu. Ko mēs varam paši aiznest turp, mēs taču savu ieguldījumu ienesam, cilvēcisko, un tai pat laikā mēs no turienes ņemam informāciju. Tiek pētīts šis savienojums. Mēs runājam par to, ka mēs esam attīstīti, apskaidroti, saprātīgi... Lūk, tagad – kam ir derīgs mūsu saprāts? Sludināt tās patiesības, kuras ir pasludinātas – tas nav jauns, mēs to visi zinām. Norit jaunā radīšana. Taņa radīja jaunu viļņu visumu.

Andrejs: Man tagad nāk informācija, ka mums uz Zemes ir jārada un jāizpauž jauna pasaule... Mēs visi tagad esam kaut kur tur...

Natālija: Mēs tagad atrodamies virs Galaktikas, mums ir telpa virs Galaktikas, mēs esam milzīgas būtības...

Tamāra: Aiz Galaktikas robežām...

Natālija: Bet tu par Zemi runā. Abstrahējies no Zemes, mēs atrodamies citā apziņā... Nav Zemes programmās! Mēs bijām uz Venēras, uz Marsa, uz Jupitera, mēs bijām Saulē, zvaigznēs un pat citās galaktikās. Mēs taču nestiepjam sev līdzi šīs programmas, tās ir aizmirstas! Norit radīšana no nulles.

Jūs savienojāties daudzdimensionalitātē un izgājāt uz milzīgu ķermeni. Jā, kaut kur uz Zemes ir gabaliņš, kaut tūkstošos citu vietu arī ir citi gabaliņi. Tas ne par ko neliecina. Tās programmas jūs izspēlējat tur, uz tām planētām.

Tatjana B.: Man sanāk palīgu visums. Viņš ir smalkajā plānā, tur ir ļoti daudz gaismas un tādas caurspīdīgas debess nokrāsas. Tas ir palīgu visums. Visi ir priekā un svētkos. Viņiem tur viss ir kustībā, attīstībā un priekā, gaismā. Viņi visi ir vajadzīgi. Viņi apmācās caur deju. Viņi gaida, lai dotos turp, kur vajadzīgi, ar uzdevumu vai nu uz darbu, vai uz rotaļu. Viņi jūt, ka viņus gaida. Viņi atnāks vajadzīgajā brīdī. Materiāla tur nav nekā. Viss dzirkstī kustībā, svētkos un prieka gaidās.

Tatjana K.: Bet manā visumā norit stabilitāte, paļāvība. Šī enerģija visur ir dažāda, balta, rozā, visi toņi ir bāli, taču tik smalki kā indiešu zīds, kuru izlaiž caur gredzenu. Taču stabilitāte un paļāvība citam uz citu. Viņi zina, ko dara, un nes labumu citiem. Viņos ir ielikta tik mierīga mīlestība, ne sprādzienbīstama, ne emocionāla, bet harmoniska un mierīga.

Natālija: Vari vēl padomāt, kādu programmu, kādu pieredzi viņi nes Tēvam? Kaut kā dēļ taču viņi ir radīti? Vienalga mēs caur Tēvu strādājam. Tu padomā...

Man, piemēram, mani drakoni ir sagriezušies ugunīgā gredzenā, viņi ir sagriezušies un radījuši virpuli, kurš pārvērties vārpstā. Es vienkārši vērošu tālāk, kas būs. Vispār, kad jūs redzat, ka griešanās sāk pāriet vārpstā – poli atiet viens no otra augstu starā – tā ir vibrāciju paaugstināšanās.

Tatjana K.: Es gribu vēl paskaidrot. Viņi saaužas tādā audumā kā indiešu zīds, šī telpa tiks izmantota tālākai harmoniskai attīstībai.

Vladimirs: Tā ir Dievietes, kura auž pasaules-ēkas audumu, telpa.

Natālija: Mana vārpsta ir atvērusies no augšas un izveidojusi dziļu piltuvi. Es pajautāju Tēvam, kādēļ es Tev to radīju? Viņš atbildēja, ka tas ir pašas blīvākās neizpaustās enerģijas transformācijas veids, viņa iziet cauri šīs piltuves smalkākajiem filtriem un sāk paplašināties, un transformējas. Es atceros, kā viņa agrāk transformējās man telpā: viņu iesūca primārajā torā; ejot cauri tora serdenim, viņa ieguva īpašības, kuru viņai nebija – pirmatnējo apziņu un lādiņu. Šeit ir tā paša cits veids, bez torsionu lauka, taču arī piedalās piltuve un filtrs. Mans visums kalpo apgarotas enerģijas, mazu daļiņu radīšanai. Katrai daļiņai ir dota Radītāja sākotnējā apziņa. Tas ir jauns veids, kā pārveidot neizpaustu enerģiju.

Tamāra: Ja es runāju par Radītāja paplašināšanu, es, tātad, ierobežoju Radītāju. Radītājam nav robežu, jo Viņš Ir Viss.

Andrejs: Viņam ir apgūtā pasaule un ir neizpaustā pasaule.

Tamāra: Priekš mums Viņš ir neizpausts, bet patiesībā Viņš ir izpausts.

Vitālijs: Tagad iet iespēja blīvajai matērijai pārtecēt enerģijās, mijiedarboties pasaulēm savā starpā. Likumi mums pagaidām nav zināmi, tāpēc arī parādās palīgi. No blīvās pasaules ir tiešs ceļš uz smalko, enerģētiskās mijiedarbības ceļš.

Natālija: Neizpaustā pasaule – tas ir tas, ka ir klātesošs kā neapgūtā pasaule, kā potenciāls. Neizpaustība – kustības un apziņas neesamība.

Tatjana K.: Nav gala pasaules pilnībai. Tā ir tik bezgalīga, ir momenti gan neizpētīti, gan neapgūti, un ir kaut kas jauns, kuru vēl vajag izzināt. Un mans visums – viņš ir Viņam palīgs tam, lai tālāk apgūtu un atnestu kaut ko jaunu.

Natālija: Vienalga tās ir Viņa programmas, un mēs šīs programmas iemiesojam. Kaut kādā veidā mēs tās materializējam. Ir tāds veids, ir tāds veids, ir šitāds, bet šis veids vēl nav bijis. Mēs to izpaužam.

Andrejs: Kopradīšanā ar radītāju mēs tieši arī atklājam kaut ko jaunu, saproti?

Bet atsevišķi no Radītāja mēs kaut kā...

Natālija: Mēs tur eksistējam jau bez aizsega, un pat runas nav, ka mēs esam atsevišķi no Viņa...

Vladimirs: Nē, runa bija par to, ka mūsu, šeit sēdošo, saprāts, ko var radīt. Bet nevis tās būtības, kuras tur rada...

Natālija: Nē, daudzdimensionalitāte ko var radīt, nevis mūsu saprāts. Tu uzskati, ka cilvēks tikai fiziskajā plānā eksistē? Cilvēciskais saprāts ir radīts daudzdimensionāls. Kas tā par daudzdimensionalitāti, ko tā spēj, kā tā konkrēti izpaužas? Es taču saku, nevelciet sev līdzi fizisko plānu. Izejiet uz to līmeni un sāciet radīt no tā līmeņa, kurš savieno daudzus, miljardus fizisko plānu, miljardus astrālo plānu. Mums ir bagāta pieredze. Kā mēs varam šeit, uz Zemes, šo pieredzi apzināties? Tagad iznāk, ka mēs mēģinām savas zemes programmas translēt uz daudzdimensionalitāti. Uz tā pamata sabūvējuši šīs dzeltenās putas apkārt planētai – mājas, pilis, skolas, veikalus stiepjam, dzīvniekus, bērnus tieši tāpat dzemdējam un apmācām utt. Par to arī ir runa, ka vajag IEKĻAUTIES TAJĀ APZIŅĀ. Taņa pārgāja uz to apziņu, viņa radīja tādu visumu, par kuru mēs neviens neesam dzirdējuši. Otra Taņa arī pārgāja.

Vladimirs: Esmu redzējis tādus viļņu visumus, kuros visas būtības ir bezķermeniskas un kuri iekļūst cits citā un mijiedarbojas cits ar citu strauji...

Vitālijs: Lūk, viņas radīja vienu no otra atrautus visumus. Un ko tad tālāk?

Natālija: Nu, tu vismaz radi, pēc tam tev tālāk pateiks...

Vitālijs: Es taču netiecos šo pasauli tur aizstiept, bet otrādi, to pasauli šurp atstiept.

Natālija: To tad arī vajag apzināties – to pasauli!

Tatjana K.: Mēs tagad tur esam astoņas lielas būtības, mēs radām, katrs ar savu apzināšanos. Mēs trijatā pasludinājām, ko mēs tur radījām, un tagad skatīsimies, kas tālāk būs.Bet jūs ko tur radāt? Jūs pagaidām tikai kritikā esat. Pielietojiet savu fantāziju.

Vladimirs: Tu taču nepielieto fantāziju, bet skaties, ko tur tev rada!

Natālija: Tā arī ir fantāzija.

Mēs stāvam virs Galaktikas. Apzinieties sevi par tādu lielu būtību. Jums ir radīšanas iespēja. Tā ir vienkārši etīde, radīšanas mēģinājums. Kāds kaut ko kaut kad ir darījis – labi. Tagad būvējiet paši, radiet. Vajadzīga specifika. Neder: es radu mīlestību un prieku. Mūsu pasaule arī ir radīta uz mīlestības un prieka pamata. Bet ko jūs radījāt uz mīlestības un prieka pamata?

Vladimirs: Lūk, tu paskaties manu būtību, ko viņa rada? Es zinu, ka norit radīšana. Es devu tam piekrišanu. Es iekļāvos šajā procesā. Es esmu tā sakne un enerģētiskā komponente. Paskaties!

Natālija: Tev tur iet karš... Lūk, tev gan prieks, gan mīlestība. Lūk, skatieties, kas notiek: kas ir sirdī, tas arī atspoguļojas tur. Lai mēs arī apzinātos, kā notiek radīšana. Tagad viņš visu laiku saka – tas nav tā, tas nav tas, un tur iet karš. Lūk, lūdzu... Lūk, tā, radīšana.

Tatjana B.: Zināt, kas man visumā notiek? Mani palīgi ir izklīduši darbā, teiksim tā. Un tikko atskanēja vārds “karš”, viņi turp kā lavīna devās, un es viņiem uzreiz programmu dodu: palīdzēt, bet nekarot. Es no sava līmeņa mainu programmu: palīdzēt ne visiem (tas ir, kādam vajag palīdzēt nogalināt), bet uzstādu programmu – kam un ar kādu mērķi palīdzēt, ko viņi turp nes.

Tatjana K.: Bet manas enerģijas iet cauri visam, visam, caur šūniņām, transformē dusmas, niknumu, kareivīgas vēlēšanās...

Natālija: Šajā līmenī karš – tas nav ne slikti, ne labi, mēs šeit attiecamies pret to neitrāli un mierīgi. Tas mums arī ir interesanti. Ja cilvēks ir radījis, tātad, viņam vajag realizēt savas enerģijas. Mēs tagad sevi apzināmies. Mēs radām no sevis. Kāpēc mēs sakām, ka mēs neesam saistīti tagad ar citiem? Tāpēc ka mēs izzinām tagad sevi, kas mums iznāk, balstoties uz radīšanu no sevis? Lūk, lūdzu, kāds ir radījis palīgus, kāds transformatoru, bet kāds karu.

(...)

Apzināsimies, ar ko atšķiras “pasludināšana” no “radīšanas”. Droši vien tās ir dažādas lietas.

Vitālijs: Mēs tagad sēžam eksperimenta dziļumā, kad katrs bija atrauts no saiknes ar Augstāko Es ilgstoši. Šo saikni mēs dabūjām, taču tālu ne visi. Bet mēs tagad principiāli kaut ko tādu radām, uzreiz. Un sakām, kas tas ir slikti, tas viss ir slikti.

Natālija: Mēs nesakām, ka tas ir slikti, mēs runājam par to, kas ko rada. Neviens neko nevērtē, es vēlreiz saku, ka karš arī ir interesants. Acīmredzot, ja cilvēkam vajag izzināt cīņu, tad tur nav gluži karš, bet cīņa citam ar citu.

Tagad mēs redzam, kā mēs savas iekšējās programmas materializējam. Norit iekšējo programmu materializācija

Vitālijs: Es paskatījos, kas tev tur ir radīts. Tev ir pētnieciskās daļiņas. Viņas meklē un izzina jauno. Palīgi Tēvam.

Tatjana B.: Es, lūk, Vovas visumā ieraudzīju šajā karā sadraudzības, tur arī ir prieks, mērķa sasniegšana, viss ir neviennozīmīgi. Tur es neredzu pretinieku, varbūt tā ir spēle?

Natālija: Es viņa visumā ieraudzīju, ka daļiņas cīnās ar daļiņām – kura par kuru spēcīgāka vai varbūt gudrāka.

Tatjana B.: Viņas pēc struktūras ir, it kā būtu sajaukts sniegs ar smiltīm. Kristāliskas pēc struktūras.

Natālija: Saprotiet, tas arī ir interesants attīstības princips – jo arī taču norit attīstība uz cīņas pamata. Saprotams, ka tā nav gaiša pasaule.

Vladimirs: Pirmmatērija tieši arī ir tas tumšais sākotnējais spēks, kādam tas ir jāpaceļ. Lai radītu no neizpausta haosa, to pārstrādā tieši tumšā pasaule, pieņemot sevī tumšo enerģiju.

Natālija: Bet man šajā manā “piltuvē” ir tāds gaišs smalks mīlestības filtrs, un daļiņas, kad iet cauri šim filtram, pieņem šo mīlestības programmu. Tas ir Tēva Visums, un šī enerģija no paša sākuma tiek dota daļiņām. Tikko parādās apziņa, apzinātība kaut kāda niecīga, un uzreiz NOTIEK IEPOTĒŠANA AR MĪLESTĪBAS ENERĢIJU.

Aleksandrs: Man norit divos plānos šīs telpas – smalkmateriālās un materiālās – organizācija. Viņi mijiedarbojas paralēli: centrtieces spēka gan paplašināšana, gan atbalstīšana. Faktiski, tas, ko mēs zinām, tas, ko mēs redzam – tie ir tie likumi, kuri jau darbojas. Kas var būt mums svarīgs, tas, ko mēs nezinām? Kamēr mēs neesam apzinājušies savu saikni ar Dievu, ar A. Es, mēs darbojāmies bez atbalsta, neapzināti. Šajā telpā, kura pašorganizējas pilnīgas beznosacījuma mīlestības enerģijās, krājas informācijas datu banka, no kuras var ņemt piemērus, uz kuru pamata radīt kaut ko jaunu. Mēs esam sadalīti, un tai pat laikā varam mijiedarboties ar smalkajām un rupjajām pasaulēm. Virzošā sākuma izpausme nāk no centra, kurš esam mēs A. Es, Radītāja, Dieva līmenī, un šajā plānā norit to sākotnējo likumu, kuri pie mums tiek pasludināti, bet nezin kāpēc neīstenojas, apstiprināšana. Pieņemt kā dotu, kas tiek pasludināts, un ieraudzīt, kā tas viss izpaužas. Ieraudzīt. Šeit, šajā visumā, kurš pašorganizējas, tas jau ir redzams, kā tas ir noticis – mīlestības, pateicības, apvienošanās, vienotības enerģijās. Vienkārši viņi redz to, un tas notiek. Es salīdzinu ar to pieredzi, kura man ir uz Zemes. Es apgalvoju, ka es esmu absolūti pilnīgi vesels, tad es esmu pārstājis slimot. Lai kā mēs neabstrahētos no tiem likumiem, kuri jau darbojas, tie ietekmē mūs un mijiedarbojas ar šo pasauli. Bet tā šķautne, kura iet jauna, ir tas, ko mēs sastrādājam pašattīstībā.

Tamāra: No paša sākuma, kad tikko sāku būvēt, man ir pasaule, visi, kas tur ir, viņiem vienmēr ir zināšanas par mīlestības, savstarpējās palīdzības likumiem. Tās ir gan smalkas enerģijas, gan smalkas caurspīdīgas un mirdzošas būtnes – cilvēki. Caur viņiem plūst visas enerģijas. Viņi kustas cauri cits citam, visi jūt cits citu. Caurplūstot norit pilnīga savstarpēja saikne, viņi ir vienoti, un pārtecēšana ir komfortabla visiem, tāpēc ka viss ir savstarpēji saistīts uz mīlestības, vēlēšanās radīt citam priekš cita... pašu brīnišķīgāko, to, ko jūti kā vislabāko veidu priekš katras būtnes, enerģijām. Katrs no apkārtnes mēģina radīt pašu labāko priekš apkārtējiem.

Tatjana K.: Kad Toma runāja, es ieraudzīju sekojošo: ir celtnieks, ir elektriķis, ir tie, kas nodarbojas ar kanalizāciju, un, kad vajag radīt kaut ko kopīgu, viņi visi ir savienojušies, un sanāk viena būtība, kura var izdarīt visu šajā brīdī. Viņi visi eksistē atsevišķi, bet, kad tas ir nepieciešams, viņi apvienojas.

Natālija: Eņģeļi tā ir iekārtoti. Faktiski viņa runāja par eņģeļu pasauli.

(...) Mēs esam pabeiguši. Mūs notestēja – kas ko radījis. Tas bija zinātnisks darbs, eksperiments. Bet tagad nāk jauns jautājums.

Es ļoti labi reiz redzēju, un arī tagad es redzu, ka apkārt planētai ir sapulcējušās vairākas Būtības, Dibinātāji. Iespējams, viņu bija pat astoņi, kā mēs, bet varbūt 6 vai 7, tādas milzīgas būtības kā planēta. Ko viņas darīja uz planētas?

Viņas īstenoja savus pašus gaišākos sapņus. Viņas savienoja savas apziņas vienotībā, lai iemiesotu uz planētas sabiedrību, līdz kurai viņas bija spējušas attīstīties. Tādā mērā, cik bija attīstīti viņu apziņa, apzināšanās un saprāts, viņas nolēma to iemiesot uz planētas. Dabiski, ka viņas atnāca ar mīlestības, mijiedarbības, savstarpējās palīdzības, pārpilnības, veselības, visa tā, ko mēs sludinām, enerģijām. Un atbildiet, kāpēc viņām tas neizdevās.

Vladimirs: Viņām izdevās, daudz civilizāciju šeit ir bijis.

Natālija: Viņas gāja bojā, tāpēc ka apziņa neattīstījās. Bija pārpilnības civilizācija, bija civilizācija, palaista, lai pašpilnveidotos, bija gan tāds, gan cits variants. Kas notiek, kāpēc mēs karojam, kaut gan sludinām mīlestību, pašpilnveidošanos, skaistumu, uzticēšanos? Kas vēl ir vajadzīgs, lai to IEMIESOTU? Kādu kārtējo kļūdu pieļāva mūsu civilizācija?

Vitālijs: Mēs jūtam, ka esam atrauti. Tikko kā mēs nejūtam, ka esam vienoti, visi kopā, tā arī sākas virves pārvilkšana uz savu pusi, katrs sev atsevišķi kaut ko tur atrauj no citiem.

Natālija: Kad mēs bijām Vienotībā, mēs bijām Dibinātāji. Kādēļ tad Mēs atdalījām vadošo struktūru no tām apziņām, kurās Mēs paši tad arī iegājām? Mēs taču paši, Dibinātāji, ietilpstam visos cilvēku ķermeņos. Kādā nolūkā mēs atdalījāmies? Jā, ir ļoti labi eņģeļos eksistēt, dvēsele dzimst eņģeļos. Dažas būtnes paliek septītajā plānā un attīstās septītajā plānā, ļoti lēni.

Vladimirs: Mihaēls nesen teica, ka “Mēs nolaidām visu uz pašnoteikšanos, tāpēc ka nojautām, ka kaut kas nav tā.” Viņi ļoti skarbi dedzināja visu tumšo, sacēla robežas, gradācijas, kastas un visu pārējo. Tur bija ļoti noteikta hierarhija... Viņi juta, ka kaut kur bremzē...

Natālija: Viņi juta, ka nepieņem tumšo daļu. Viņi mēģināja no tās tikt vaļā. Tas ir kā augonis, brieda, brieda, un vajadzēja to kaut kur uzšķērst.

Vladimirs: Caur mums. “Mēs izzinājām sevi pašus, līdz kam varam aiziet, nojaust, ko mēs varam saproducēt, safantazēt...”

Natālija: Viņi uzšķērda visus netikumus, slepenās vēlmes, kuras viņi slēpa paši no sevis...

Tatjana B.: Iznāk, kas tas bija vajadzīgs viņiem pašiem.

Natālija: Mēs tad arī esam Ercenģeļi, viņi taču sauc mūs par Ercenģeļiem ķermeņos. Mēs esam viņu daļiņas, kuras izzina kaut kādas savas lietas. Taču tomēr Ercenģeļi – tās taču ir pašas gaišākās būtības, viņām ir viņu programmas – gaisma, mīlestība, savstarpējā palīdzība, nesavtīgums, citai citas pieņemšana... Lūk, skatieties, mēs esam Ercenģeļi uz Zemes, un mēs karojam. Jautājums ir: kāpēc mēs karojam?

Andrejs: Mēs neapzināmies, ka mēs esam Ercenģeļi.

Aleksandrs: Mēs dzīvojam mīlestībā...

Natālija: Nē, mēs karojam. Cik karu ir uz Zemes?

Tamāra: Kad cilvēkam nav apzināšanās par to, ka viņš ir atbildīgs, un viņš izdara visu...

Natālija: Cilvēks, tā ir Tēva daļiņa. Tēvs neieliek mūsos pretnostatījumu, cīņu.

Andrejs: Cilvēks neapzinās Tēvu vai apzinās?

Natālija: Ercenģeļi – tas ir viss, kas ir, gan tumsa, gan gaisma.

Tamāra: Bet tas tad arī notiek no apzināšanās zaudēšanas, ka tu esi atbildīgs par visu, un vēlme dzīvot uz kāda rēķina, lai kāds tavā vietā kaut ko radītu, mēģini pārlikt atbildību uz citiem.

Vladimirs: Nu kā gan, viņi uzspridzina sevi, viņi atbildīgi attiecas pret savu profesiju. Viņi par ideju cīnās, viņi atbildīgi attiecas pret savu ideju. Cīņa – tā ir Dieva enerģija.

Natālija: Klau, sakām – nevis viņi cīnās, bet mēs cīnāmies.

Tamāra: Ja es mēģinu cīnīties, ar to pašu es pievelku cīņas enerģijas, jo vairāk es cīnos, jo vairāk viņa pastiprinās.

Natālija: Tas ir skaidrs. Šeit runa ir par citu. Kāpēc mēs sākotnēji sākām cīnīties, kaut gan Ercenģeļiem nebija tādas programmas? Kur ir sākotnējais grauds? Mums kā Ercenģeļiem ir jāsaprot cēlonis, nu kurienes tas viss sākās, kāpēc mēs izgrūstījām cits citu ar elkoņiem.

Tamāra: Tas ir, kad katrs radīja savu realitāti un vēlējās ieņemt vairāk telpas...

Vitālijs: Resursu ierobežotības dēļ.

Tamāra: Bet resursi ir bezgalīgi. Ierobežojumi ir radīti mākslīgi, ja būtu bijusi cīņas neesamība un citu radīšanas pieņemšanas esamība...

Vitālijs: Kad bija Lemūrija, kad viss pārpilnībā bija, pārstāja kaut ko darīt. Kādēļ kaut ko darīt, kad arī tāpat ir labi?

Tamāra: Lemūrijā nebija attīstības, nebija tālākas radīšanas. Tā ir bremze...

Natālija: Bija tāda civilizācija, kad deva visu, un cilvēks pārvērtās dzīvniekā. Viņam nebija vairs ko radīt, ir taču viss.

Tamāra: Viņam ir ko radīt, taču viņš ir apmāts ar materiālo.

Natālija: Kaut kāda iemesla dēļ viņš nevēlējās apskaidroties, savienoties ar Augstāko Es? Tagad tiek izzināta daudzdimensionalitāte. Kā pievienot fizisko plānu, lai tas būtu gaišs? Kā apskaidrot šo pasauli? Lieta ir tāda, lai cilvēces vairākums ietu tālāk strādāt uz fiziskajām pasaulēm, lai būvētu šīs pasaules uz mīlestības pamata. Sākotnēji šīm pasaulēm ir jābalstās uz mīlestību un gaismu. Mēs ejam uz augšupcelšanos, bet viņi – strādāt blīvumā. Un mums ir jāapzinās, kas viņiem ir jāizdara, lai to sasniegtu?

Aleksandrs: Dualitātes pasaulē, lai kas nenotiktu, tie esam mēs. Mēs to pieņemam, tāpēc ka likums ir viens. Atzīstot un cienot katras mūsu būtības tiesības būt tādām uz Zemes, kādas viņas ir, vajag spēt ieraudzīt visā esošajā dievišķo absolūto pilnīgo ideālu, pilnīgo mīlestību. Ja mēs atrodamies šajā stāvoklī, ja mēs redzam šo ideālu katrā cilvēkā, pat tajā, kurš karo, mēs mainām šo realitāti, pie kam ātri mainām. Mēs nevaram izmanīt cilvēku, taču mainām savu attieksmi un redzam viņā un katrā tieši dievišķo sākumu, mēs mainām apkārtni ap mums. Es vados no paša pieredzes, kā mēs mainām to radinieku un draugu lokā, pasaulē.

Vladimirs: Mēs mainām pasauli caur sevi.

Natālija: Konkrēti, kā tu varētu teikt par Hitleru un viņam līdzīgiem?

Aleksandrs: Es varu teikt, ka būtnes, kuras neuzņemas atbildību, kļūst vienkārši vadāmas. Viņas pārstāj apzināties, ko viņas dara. Bet tas viss iet uz pašiznīcināšanos. Bet es ieraudzīju viņā dievišķo sākumu, tāpēc ka katrā ir gan tumšais, gan gaišais. Un, kad es redzu viņā dievišķo sākumu un sazinos Augstākā Es līmenī, es mainu Hitleru un Staļinu, un Ben-Lādenu. Absolūtās pilnīgās mīlestības likums ir pats stiprākais likums. Es redzu to absolūtā pilnībā, es redzu reāli, kā mainās valdības locekļi, kā mainās šī pasaule, reāli redzu. Kāpēc? Tāpēc ka es esmu izmainījies. Es redzu viņos sevi pašu.

Natālija: Tu taču esi pārgājis dzīvot un vibrēt uz citu realitāti.

Vitālijs: Tas notiek ne pilnīgi mūsējā, bet, kad mēs paceļam sevi, mums tas kļūst neinteresanti, un mūs aizvāc uz citu realitāti. Tāpēc, ka tie cilvēki, kuri eksistē iepriekšējā paradigmā, viņi arī nekur nepazūd. To ne mēs darām, to dara tie paši palīgi.

Aleksandrs: Kad mēs paceļamies vibrācijās, mums atnāk atbildes uz jautājumiem, kurus mēs sev esam uzdevuši agrāk. Mēs pat tās nemeklējam, tās atnāk pašas – kā iet un kādā veidā. Kad tu atrodies šajā augstākās enerģijas un absolūtās pilnīgās mīlestības stāvoklī.

Natālija: Es gribu vēl informāciju: kas pietrūkst cilvēcei, lai iemiesotu mūsu idejas?

Aleksandrs: Ieraudzīt to pilnībā. Visā, kas notiek. Ieraudzīt katrā dievišķu būtni. Mēs dzīvojam pilnībā katrs sevī.

Tatjana K.: Katram ir jāierauga sevī pilnība...

Natālija: Kā to izdarīt citiem, visiem?

Aleksandrs: Redzēt ik dienu, ik minūti, piepildīt sevi ar mīlestību un pilnību.

Natālija: Tā mēs sevi mainām. Bet kā ar apkārtējiem cilvēkiem?

Aleksandrs: Tikai caur sevi, mainot sevi.

Vladimirs: Un cik laika tam aizies?

Tamāra: Bet vai tad mums ir ierobežojumi laikā?

Aleksandrs: Tas ļoti ātri, pat mūsu zemes dzīves izpratnē – tas ļoti ātri viss notiek.

Vladimirs: Tad var teikt, ka viss, kas notika pēc atlantu-lemūriešu kara, viss ir gājis par labu ļoti ātri. Mēs esam attīstījušies. Apziņa un civilizācija ir attīstījušies principā.

Aleksandrs: Mēs vienkārši izvilkām šīs civilizācijas, kuras nokrita līdz mērkaķa līmenim, mēs viņas izvilkām ar dualitātes, kara projektiem.

Tatjana K.: Lai cik mēs nerunātu par to, viss eksistēs vienalga paralēli, gan tie, kas ir tikai trešajā dimensijā, gan tie, kas ceturtajā, un mēs neko ar viņiem nespēsim izdarīt. Tā ir viņu izvēle.

Tamāra: Tā ir viņu izvēle.

Natālija: Iztēlojieties, ka mēs esam milzīgas būtības, kuras rada cilvēku apziņas. Mēs vairs neesam cilvēki, bet tie, kas vada cilvēku apziņu. Ko var izdarīt, lai attīstītu cilvēku apziņu? Kā mēs varam viņiem palīdzēt, kādas programmas vajag ielikt?

Aleksandrs: Atrodoties tajā, mēs jau mainām cilvēku apziņu.

Vladimirs: Viņi nesajutīs...

Tamāra: Viņi jūt... Ja mums blakus iet troksnis, nav pieņemšanas, mēs sākam sūtīt cilvēkiem mīlestību un pateicību. Piecas minūtes – un viss ir mierīgi.

Natālija: Absolūti precīzi, jā...

Vladimirs: Jūs nonākat pie tā, ka nepieciešams radīt skolas, universitātes utt., lai izplatītu šīs zināšanas, ar ko mēs arī nodarbojamies.

Aleksandrs: Ja mēs vienkārši atrodamies mīlestības stāvoklī, mēs esam staigājoša akadēmija. Ja mēs sūtām mīlestību un pateicību, cienot tiesības viņiem risināt viņu jautājumus, mēs vēršamies pie šo būtņu patiesās daļas, sūtot mīlestību un pateicību situācijas atrisināšanai vislabākajā veidā visu visaugstākajam labumam, cienot viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir.

Natālija: Nu tad mēs turp, kur notiek karš, nosūtīsim mīlestību un pateicību uz planētas kara punktiem, pastrādāsim tāpat, kā mēs tiekam galā ar vietējiem konfliktiem. Sūtām katram mieru, mīlestību, apzināšanos katram, dzīves prieku, radošo sākumu. Apzināšanos, ka viņiem ir ģimenes, un kāpēc karot, labāk saglabāt savus bērnus, citādi uz bērnu galvām arī sāks lidot bumbas.

Aleksandrs: Ļaužu pamata masai vai tad ir vajadzīgs karš?

Tamāra: Miers, Mīlestība, pateicība...

Tatjana K.: Aizsūtām tiem cilvēkiem, kuri uzkurina šos karus.

Natālija: Visai planētai mēs sūtām, nešķirojot...

Aleksandrs: Katra augstākajam dievišķajam Es, jo katrā ir klātesošs dievišķais. Vai tad ir kaut kas ne no Dieva? Viss ir no Dieva.

Natālija: Viņu saprāts ir it kā uguntiņa, tiks mazs. Atveram viņu apziņu, viņu saprātu, katram cilvēkam, apvienojam tos vienā apziņā un pacenšamies šo apziņu atvērt pēc dievišķajām programmām. Šajā apziņā ielikt dievišķās programmas, jo cilvēks taču vienkārši par tām nedomā. Vai tad viņš domā par dievišķo mīlestību? Par mīlestību pret sevi? Par mīlestību pret Dievu?

Aleksandrs: Mēs aktivizēsim šīs programmas, vēršoties pie dievišķās būtības. Tikai caur viņu Augstākajiem Es.

Natālija: Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā ļoti stipri plānāks ir kļuvis aizsegs – pēc krēsliem, konsultācijām tas ir redzams. Mēs tagad varam spilgtāk iedarboties uz planētas apziņu.

Aleksandrs: Jā, man pat tirpas sāka skriet, pareizi.

(...)

Vitālijs: Ja varētu saprast, kas tas ir – Augstākais Es. Cilvēki jutās atrauti no visiem pārējiem. Katrs juta sevi kā vieninieku.

Natālija: Kā novārtā atstātu, nevienam nevajadzīgu būtne.

Aleksandrs: Augstāko Es mēs visi apzināmies...

Vitālijs: Vajag saprast, ka mēs esam Augstākais Es.

Aleksandrs: Ideāla saglabāšanās ir sirdī, katra no mums iekšienē. Šeit tu jau apzinies katra no mums milzīgo būtību.

Natālija: Tagad man atnāca paņēmiens: mēs paceļam un atveram savus ugunīgos ķermeņus un iedarbojamies ar savu uguni uz dvēseles liesmu visu cilvēku sirds centra iekšienē. No ugunīgā plāna mēs sūtām visiem cilvēkiem dotāciju, visiem, kas uz planētas, dalāmies ar savas dvēseles uguni un dievišķību. Mums taču tā ir bezgalīga uguns, mēs ieliekam katrā, katrā sirdī it kā dotāciju, lai viņi attīstītu savu apziņu un apzinātos dievišķo sākumu. Caur ugunīgo plānu visvieglāk ir iedarboties uz cilvēku.

Aleksandrs: Ļoti spēcīga plūsma iet.

Natālija: Un lai ieraugām, ka cilvēks paceļ galvu un skatās debesīs, uz zvaigznēm, priecājas par dabu, viņš apzinās, ka kaut kas bez fiziskā vēl ir.

Tagad es skaidri sajutu, ka Mēs kā Dibinātāji neesam apmierināti ar to, kas notiek uz planētas. Mēs nebijām apmierināti Lemūrijā, mēs nebijām apmierināti Atlantīdā, un Mēs tagad neesam apmierināti! Un Mēs vēl arvien meklējam programmas, kuras atnāks uz trešās dimensijas fizisko plānu. Turp iet cilvēku vairākums.

Jā, mēs nodibinājām mieru un gaismu astrālajā plānā. Eņģeliskajā plānā viss ir kārtībā. Taču Ercenģeliskajā plānā norit fizikas atspoguļošana. Tur taču arī norit denacinācija, arī graušana. Viņi nav apmierināti ar to, ko Viņi tur ir nodibinājuši. Mēs šeit arī neesam apmierināti. Mēs gan tur, gan tur neesam apmierināti, un ko darīt tālāk?

Aleksandrs: Es redzu dievišķā sākuma iedibināšanu uz Zemes, absolūti, šeit un tagad.

Natālija: Tāda programma sākotnēji bija, taču tā nezina kāpēc nepildās.

Aleksandrs: Kāpēc nepildās – tas ir cits jautājums, taču es zinu, ka tagad es dzīvoju tajā.

Natālija: Nav “es”, tagad nav “es”. Tu esi Zeme.

Aleksandrs: Es esmu Zeme, un redzu sevi brīnišķīgā mīlestības un pateicības oreolā par to pieredzi, kuru izgāju es, Zeme, par visu Esošo, kurš deva šo pieredzi. Un dzīvoju tagad tajā, kas mani apmierina.

Natālija: Uz Zemes ir daudz bada, noziegumu, karu...

Aleksandrs: Uz Zemes ir sāta sajūta absolūta, uz Zemes ir miers un labklājība sākotnējā, un tā ir klātesoša tieši tagad. Jo vairāk es runāju par trūkumiem, jo to ir vairāk.

Tamāra: Kam es pievēršu uzmanību, kam veltu enerģiju, tā kļūst vairāk.

Aleksandrs: Es redzu to absolūtā pilnībā, un man tas ir prieks.

Tatjana K.: Nabadzība un bads eksistē, tos nekur neliksi...

Vladimirs: Var pret to attiekties – es to mīlu, es visu to pieņemu, viss tas ir mans, taču...

Andrejs: Ko mēs apgalvojam?

Tamāra: Mēs mēģinām pacelt materialitāti, bet garīgumu?

Natālija: Nē, mēs strādājam ar planētas apziņu. Tā nav ne materialitāte, ne garīgums. Tā ir cilvēka apziņa, kurai ir jāattīstās.

Vladimirs: Tagad tieši ir sākusies apziņas pacelšanās.

Natālija: Mēs sadalījāmies, un apziņa vētraini attīstās tiem, kas ir ar mums. Bet visai pārejai cilvēcei? Kā bija, tā arī ir. Lūk, mans brālis, mani vecie draugi...

Tatjana K.: Mēs viņus redzam pilnībā. Skatoties, kādas enerģijas mēs viņos atbalstām. Ja mēs pievēršam radinieku uzmanību, ka viņi mainās, viņi sāk interesēties un mainīties. Ja redz kaimiņos, apkārtējos šīs mīlestības un pateicības enerģijas, viņi acu priekšā mainās. Reģiona līmenī redzam, Krievijas līmenī, planētas līmenī. Viss no manis ir atkarīgs. Dzīvot šajā pārpilnībā un pārstāt redzēt to enerģiju, kura pārstājusi mūs iepriecināt. Redzēt tikai to, kas dara prieku, un runāt par to.

Tamāra: Jo viņos ir ielikta Radītāja daļiņa, viņos viss ir, visas iespējas.

Aleksandrs: Un, kad es vēršos pie tā, viņi aktivizē to, viņi paceļ to. Mēs dodam viņiem iespēju mainīties. Mēs dodam viņiem iespēju dzīvot šajā pilnībā, un viņi mainās. Tāpēc ka tas arī: es ļauju sev būt Visā Esošajā...

Tatjana K.: Bet kā tie, kuri vēl nav atvēruši apziņu?

Aleksandrs: Viņi vēl atveras. Vajag palīdzēt tikai ar to, ka mēs redzam šo dievišķo daļu un ka viņa attīstās un atveras arvien vairāk un vairāk.

Tatjana K.: Es tā saprotu, ka tagad mēs meklējam cēloni – kāpēc tā notika?

Aleksandrs: Esmu pārstājis redzēt cēloni. Es dzīvoju šajā pilnībā, un tas mainās. Kad sāc redzēt cēloni, tad redzi trūkumus, un to kļūst vairāk.

Tatjana K.: Saprotiet, lūdzu, mēs arī dzīvojam pilnībā, taču vienalga ir klātesošs tas.

Andrejs: Tātad tu pieļauj?

Vladimirs: Tas taču vienalga eksistē? Vajag taču objektīvi raudzīties uz lietām...

Tatjana K.: Es nepieļauju, taču... tas ir...

Aleksandrs: Redzēt šo pilnību...

Natālija: Saprotat, kas par lietu, mēs taču atnācām no Ercenģeliskā plāna, kur tad arī bija pilnība. Mēs tad arī redzējām šo pilnību. Kāpēc mēs šurp atnācām? Mēs atnācām no tādas dieva svētības...

Aleksandrs: Mēs atnācām no šīs dieva svētības, tāpēc ka šīs civilizācijas tik daudz reižu krita un iznīcinājās, mēs atnācām izmainīt, tāpēc ka Dievam visi projekti ir beigušies pozitīvi. Kad es to apzinājos, es teicu – tad es esmu absolūtā pilnīgā mīlestība. Redzēt to katrā, tātad izpaust Dievu katrā, caur sevi. Cienot katra tiesības gūt savu pieredzi, es dzīvoju tajā, un, redzot katrā šo pilnību, es viņos sevi dievišķi uzturu. Tas notiek daudz ātrāk viss, un vairākas pakāpes augstāk. Viņi sāk apkārtējos modināt, un šī ķēdīte pieaug.

Tatjana K.: Tu redzi to ap sevi...

Aleksandrs: To tu redzi un atspoguļo to savā līmenī. Mēs braukājam pa visu valsti, un tas plešas plašumā.

Natālija: Es gribu teikt, ka ne katrs, ejošais šo ceļu, tā dzīvo. Tas ir ļoti labs piemērs mums visiem. Kas pat nāk uz mūsu semināriem, tā nedzīvo.

Aleksandrs: Dzīvo, kā jūs to zināt? Iekšienē dzīvo. Viņi alkst tā dzīvot, tāpēc mēs atbalstām viņus.

Natālija: Alkst, bet nedzīvo.

Aleksandrs: Bet es ieraudzīju, ka jau dzīvo ar to. Viņi atgriežas pie tā.

Natālija: Ja visa pasaule jau ir gaiša, tad par ko mēs runājam?

Aleksandrs: Tad kāpēc jums tā jāmaina, kāpēc jāceļ jaunas pasaules, kad jau dzīvojat mīlestībā un pateicībā. Dzīvojiet tajā!

Tatjana K.: Mēs taču meklējam, kāpēc tas notika. Man liekas, ka tika pazaudēta dievišķās cieņas sajūta.

Natālija: Viena no civilizācijām gāja bojā, šķiet, atlanti, kuri cēla sev tempļus un pielūdza sevi.

Tatjana K.: Bet es runāju par dievišķo cieņu, kura nenoved pie tādas galējības.

Par ko viņi liecina? Viņi atrodas dievišķā cieņā un redz to katrā. Atrodas pastāvīgi šajā cieņā – tas ir instruments, kuru mēs pielietojam savā dzīvē, kurš mums ļauj turēt paaugstinātu vibrāciju, nenolaisties. Mums ir šis instruments, kurš ļauj mums nenolaisties situācijā, kura vērsta uz to, lai mēs nolaistu savas vibrācijas. Viss šajā nozīmē ir cieņa – gan mīlestība, gan pateicība, gan godīgums... Tā ir tik visaptveroša...

Natālija: Jā, daudziem cilvēkiem šī cieņa ir sākotnēji pazaudēta. No manis Skolotāji ilgi to vilka ārā.

Vitālijs: Kāpēc tā tika pazaudēta?

Natālija: Mēs tā esam audzināti – gan vecāki, gan bērnudārzi, gan skolas – visi mūs laida lejā.

Vitālijs: Kāpēc mēs laidāmies lejā?

Aleksandrs: Lai iegūtu dievišķības apziņas spēku, tikai uz šī fona mēs spējām to ieraudzīt. Bet, kad ieraudzījām, teicām: viss, es atgriežos pie Tēva.

Tatjana K.: Kad mēs tajā atrodamies, atnāk atbildes. Notiek brīnums...

Natālija: Rokam dziļāk. Kāpēc tika pazaudēta dievišķā cieņa? To taču neviens nost neņēma.

Aleksandrs: Mēs nolēmām veikt tādu mēģinājumu.

Andrejs: Kad ar karmu mūs apkāra...

Natālija: Nevajag ne uz vienu spiest. Kāds ir vainīgs pie tā, ka tevi ar karmu apkāra. Mēs radījām, Dibinātāji, un visu izdarījām paši.

Vladimirs: Bija gaismas civilizācija un tumsas civilizācija. Tas bija atdalītībā. Viņām bija skaidras robežas: šurp nevar bāzties, un katrs pieņēma ierobežojumus.

Tatjana K.: Bija tādi šabloni, pēc kuriem viņas darbojās. Ja tu pārkāp, tad viss. Bet ja mēs novāksim šos šablonus?

Natālija: Lūk, mēs tad arī novācam tagad, tāpēc ka mēs savienojam šīs divas daļas. Grūtības mums ir. Mēs, Ercenģeļi, esam pazaudējuši gaišās domas un labās īpašības. Uz kāda pamata? Kādā veidā?

Vladimirs: Tās izdega mums sakarā ar pārdzīvojumiem un ciešanām. Bija nepieciešams noskaidrot, kādā mērā eņģeļi un Ercenģeļi var izturēt zemo frekvenci.

Tamāra: Mēģinot aizvākt kaut ko, kas traucē, katrs savāc to, ko mēģina aizvākt. Un ar to pašu notika sajaukšanas – kad bija, lūk, šo divu pretnostatījums, mēģinājums novākt to, kas traucē. Kad sāc novākt un cīnīties ar to, tas sāk tevī iekļūt, un tu iedarbini to, no kā gribi attīrīties. Robežas tika aizvāktas, un notika savstarpējie sakari. Tas tika izdarīts apzināti. Tagad mēs jau esam apzinājušies un atgriežamies.

Natālija: Skatieties, kāds moments. Mēs šurp atnācām, lai harmonizētu gaismu un tumsu. Mēs atgriežamies nevis gaismā. Mēs atgriežamies Visā, Kas Ir. Tad kāpēc mēs to līdz šim brīdim neesam noharmonizējuši? Mēs vienalga cīnāmies ar tumsu. Mēs noliedzam tumsu. Mēs sakām: nav tumsas! Nav kara! Es redzu visu dievišķā pilnībā!

Aleksandrs: Karš ir. Bads ir. Es pievēršu savu uzmanību dievišķajai pilnībai katrā būtnē. Kad es pie tā vēršos, tad tas, kas mūs ir pārstājis sildīt, aiziet.

Tatjana K.: Tas ļauj tev izlēkt citas dimensijas realitātē.

Vladimirs: Šis instruments ļauj tev iziet uz jaunu realitāti, savu paša.

Natālija: Kā izlēkt no trešās dimensijas, tas mums ir skaidrs. Ko varam mēs kā radītāji izdarīt ar tiem cilvēkiem, kuri atrodas pagaidām ne ar mums?

Tatjana K.: Jo vairāk es savācu šo gaismu un mēģinu pēc iespējas vairāk atdot, viņa papildinās.

Aleksandrs: Tieši trīsdimensionalitātē! Un mēs nekur neaizejam, mēs šeit uz Zemes paliekam.

Vladimirs: Tas ir tīkla princips, tīkla speciālisti tāpat strādā, šis princips tāpat strādā darba ar apziņu līmenī.

Natālija: Atcerieties, es stāstīju par darbu ar karmu? Viens cilvēks apbraukā radiniekus, ved viņus visus pie grēku nožēlošanas vai vēl kaut kā apskaidro, bet otrs ir savācis visu savu dzimtu seminārā un apskaidrojis to ar praksi 15 minūšu laikā. Tā mums tagad vajag strādāt ar jaunajām praksēm. Mums vajadzētu sakopot mūsu zināšanas un radīt šo praksi.

Aleksandrs: Mēs runājam par to, kas mūs silda...

Natālija: Tas ir skaidrs, mēs tā arī dzīvojam.

Vladimirs: Iedarbošanās uz trīslapu liesmu caur ugunīgajiem ķermeņiem.

Natālija: Tas ir vēl kas. Vēl kā mēs varam iedarboties uz trešās dimensijas cilvēciskajiem iedzīvotājiem? Nevis apkārt mums, bet tieši, kā strādājam ar planētas apskaidrošanu? Mums notiek radīšana...

Tatjana K.: Kaut kādu izsēšanu vajag izdarīt cilvēku apziņas atvēršanai. Asni mums ir jāiesēj.

Aleksandrs: Es vēršos pie absolūtās pilnības. Kad dzīvo absolūtā pilnībā, mēs ar to pašu dodam iespēju...

Natālija: Klau, savienosim Taņu un jūs. Mēs tagad piepildām sēklas ar mūsu kopīgo pilnību un ieliekam katra cilvēka apziņā šīs sēklas. Pastrādājam tagad tā ar planētu. Redzam gan bērnus, gan sirmgalvjus, gan prostitūtas, gan narkotiku dīlerus, gan visus pašus tumšākos, visus karojošos, militāristus, katram liekam mazu apskaidrības, mīlestības, pateicības sēkliņu – sirdī un apziņā.

Aleksandrs: Ieraudzīt, kā šis asns aug.

Vladimirs: Aplaistīt...

Aleksandrs: Izlolot...

Natālija: Man saka, ka mēs tagad ļoti svarīgu darbu esam izdarījuši – savienojuši visas mūsu domas.

Un cilvēki, kas šo izlasīs, tāpat darīs. Mēs radām tagad jaunu praksi.

Aleksandrs: Ļoti stipri iet...

Natālija: Mēs piesaucam Tēvu, lai nostiprinātu šīs enerģijas. Mēs piesaucam mūsu Sanata Kumaras Ģimeni un visus, kas strādā ar apziņu, lai tas būtu ne tikai mūsu prātos, bet arī patiešām katrā, katrā apziņā – gaismas uguntiņa. Mēs nosēdinām tur it kā mazītiņu jāņtārpiņu.

Tatjana K.: Katram dažādi iet kustība, taču tā piespiež atvērties, paplašināties un savienoties ar Augstāko Es, paplašināt savu apziņu.

Aleksandrs: Ļoti stipri norit paplašināšanās un atvēršanās...

Natālija: Pievienojam vēl neparastu dievišķu mīlestību – liekam visos. Man sirds ir atvērusies un vienkārši lej...

Tatjana K.: Katrā ziediņā it kā rasa nonāk...

Aleksandrs: Pateicībā, mīlestībā, atzinībā...

Tatjana B.: Maigumā...

Aleksandrs: Sarkanas, sarkanas kā magones visiem sirdis atveras...

Natālija: Tie visi taču ir mūsu bērni. Mēs viņus radījām. It kā mazi bērneļi, tikko piedzimuši. Un mēs vienkārši dodam kā vecāki – savu sapratni, savu mīlestību, pateicību.

Tamāra: Tas ir tas, kas viņiem pietrūka...

Aleksandrs: Ko lūdza viņu dvēsele... Patiesi...

Vitālijs: Mēs varam dot tikai to, kas ir sevī, tāpēc mums arī vajag šos principus...

Aleksandrs: Radītājs caur mums dod maksimālo, tāpēc mums ir dots arī atdot maksimālo citiem. Maksimumu, ko var izdarīt.

Natālija: Pats interesantākais, ka tagad mūs vēro vēl arī Starpgalaktiskā Federācija.

Aleksandrs: Jā, tas tā ir, ne tikai galvā, visā ķermenī ir tirpas...

Natālija: Lieta tā, ka cilvēks – tas ir viens no pēdējiem Galaktikas sasniegumiem. Ko viņš var darīt, neskaitot rokas un galvu? Ko viņš var darīt ar savām enerģijām? Ko viņš var darīt ar savu apziņu? Mēs atstrādājam tagad daudzdimensionālas programmas.

Tatjana K.: Tāds svinīgs brīdis!

Aleksandrs: Svinīgs... ļoti stipri...

Natālija: Un tagad mēs pateiksimies visiem, kas mums palīdzēja, mūsu Augstākajiem Aspektiem, kas lika iekšā šīs programmas – kā var iedarboties uz planētu caur apziņas un mīlestības enerģijām. Mēs pateicamies cits citam.

Bet es, Natālija, vēl pateicos arī saviem draugiem – manai ģimenei, par šo burvīgo tikšanos!

 

Pievienots 31.01.2013, atjaunots 01.02.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/pervie-opiti-tvoreniya-prodolzhenie

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “продвинутые” (Tulk. piezīme)