Mēs esam pārgājuši. Kas tālāk?

Mierīgi, klusi, nemanāmi

Mēs pārgājām laikmetu robežu...

Bet Augšupcelšanās nenotika,

Un neuzgāzās Plūdi...

Ar neizpratni: “Ko tad tālāk?” –

Stāvam. Tikai gaisma ir apkārt, mirdz tāle...

Bet aiz muguras pagātne aiziet:

Vēl ieķeras, kaut kā žēl...

Bet priekšā mums ir neaptverama

Dziļuma telpa,

Viņa kā Brīnums mums paudīs,

Ko Radām mēs šodien.

Un iemirdzējās, iezaigojās

Mums ceļu rādošā zvaigzne,

Viņa par galveno pavēstīja:

“KRISTUS DZIMŠANU SEVĪ!”

Olga Šaihijeva

 

Cilvēks ir Dieva radīts, taču par Dievu viņam sevi ir jāpadara pašam

Sanata Kumaras Skolas Meditācija-čenelings

Jekatirenburga, 06.01.13.

...Mēs piesaucam pēc tradīcijas visus, visus, kas grib ar mums pastrādāt...

Viņu ir ļoti daudz – to, kas ir atnākuši un grib pastrādāt. Liela Gaisma ir savākusies, no dažādiem līmeņiem, pilna Piramīda, ar Debesu Tēvu priekšgalā. Mēs, protams, sāksim ar Tēvu. Paklausīsimies, ko Viņš grib mums teikt...

Viņš tagad noskanēja mūs... un pateica, ka Viņš ir apmierināts ar mums, katrs no mums ir spēris jaunu soli uz gaismu, tā var to nosaukt, un ne tikai uz gaismu, bet arī uz jaunu apziņu. Tēvs pasvītro to, tāpēc ka planēta veic kvantu lēcienu tieši apziņā, kas mēdz būt ļoti reti, tikai laikmetu saskares punktā. Un Viņš redz mūsos (es piebildīšu – nākotnes mūsos) jaunās apziņas skolotājus. Viņš saka: – Es ļoti gribu, lai jūs skaidri saprastu, kas tas ir – apziņas izaugsme, kas tas ir – darbs ne tikai ar enerģijām, mentālajām zināšanām, kā daudzas skolas strādā, bet, lai jūs dzīvotu, justu, sajustu ar sevi visus tos smalkos plānus, uz kuriem jūs izejat, lai jūs varētu tur orientēties, apzināties... (kā es saku – “iet uz turieni savām kājām”).

Es pati gribu piebilst pie tā, ka ne visi uzreiz tur “savām kājām” ies un visas durvis vaļā vērs, taču ceļš jums ir iemīts, un jūs sākat paši, paši, paši turp iet, nevis skolās, nevis grupu sanāksmēs, bet meditēt paši un nest šīs zināšanas saviem mācekļiem. Lai jums būtu sākuma līmeņa mācekļi, bet ir ļoti svarīgi no paša sākuma vest cilvēkus pa to ceļu, ar kuru jūsu sākat. Nemēģiniet ņemt prom cilvēkus no reliģijas, ja viņi paši nevēlēsies aiziet no tās. Nemēģiniet viņus pārliecināt, tā ir veltīga enerģijas tērēšana. Un tikai tie cilvēki, kuri ir gatavi jūs klausīties, jūsu potenciālie mācekļi, kļūs tie, kas vēl augstāk grūdīs jūs uz Gaismu, būdami jūsu augšupcelšanās bāze.

Atkal vēršos pie tēva... Viņš saka:

– Tagad Es gribu pastrādāt ar jūsu sirdīm. Jūs vēl ne līdz galam vai pat slikti saprotat, kas tas ir – jūsu sirds centrs. Pirmkārt, viņš ir kristālisks.

Es redzu lielu zvaigzni savās krūtīs, un Tēvs demonstrē to katram cilvēkam, aktīvi rāda jums lielu kristālisku zvaigzni jūsu sirds centra iekšienē. Jūs jūtat nelielu spiedienu sirds centrā? Tas ir speciāli, lai vērstu jūsu uzmanību uz turieni.

Tas līdzinās manai uzbūvei. Centrā atrodos Es, zvaigznes stari – tie ir mani Dēli, katrs stars beidzas ar mirdzošu punktu – tie esat jūs.

Tas ir simbols mūsu lineārajai sapratnei, lai mēs ieraudzītu savu vietu: mēs esam staru daļas, mēs arī esam Dēli, tikai mēs (mūsu fiziskie aspekti) atrodamies staru galos, bet mūsu vienīgais CENTRS IR DEBESU TĒVS, bet visa zvaigzne ir visu apziņu vienotība. Visi stari saiet kopā vienā Centrā, kurš ir TAS, KURŠ MŪS RADĪJIS.

Un tagad jūs no staru virsotnēm visi pārvietojiet savu apziņu uz Zvaigznes Centru, pārnāciet pie Manis... (pauze).

Un ziniet, ka Es vienmēr šeit atrodos. Es nekad no šejienes neaizeju. Es esmu tevī, bet tu Manī – Kristus-apziņas mantra...

Un tagad no šejienes, no Centra, jūs varat saprast, ka visi stari – tie esat jūs. Katru realitātes atzaru, staru, radījāt jūs – Debesu Tēvs. Tā nav ātra radīšana, ne momentāna (joko) – un pat ne septiņās dienās.

Tagad katrs no mums atrodas kvantu realitātē – šīs zvaigznes centrā... Un šeit jūs varat izjust, ka nav ne laika, ne telpas. Šeit nav ilguma, turpinātības, kontinuuma.

Šeit nav vēlēšanos... Šeit ir pilnīga pilnība, pašpietiekamība, šeit nav enerģiju vēršana uz āru, šeit ir pilnīga koncentrēšanās sevī, bet, tā kā es esmu Viss, tad pilnīga koncentrēšanās SEVĪ VISĀ.

Tagad mēs atkal un atkal mēģinām apzināties VISU, KAS IR...

– Savu daudzdimensionalitāti...

Pat ne daudzdimensionalitāti, bet VIENU DIMENSIJU – nulles dimensiju... No kurienes viss sāka iet. Es vispār brīnos, kā no tā vēl varēja kaut ko radīt, tāpēc ka šeit viss ir. Un kādēļ VIŅAM vajadzēja vēl kaut ko radīt?

Viņš saka:

– Apnīk viens un tas pats. Es Pats gribu mainīties. Mans Tēvs ielika manī izmaiņas un izaugsmes, evolūcijas programmu, un, tā kā baudīt šo pilnību radītājam vienalga apnīk, tāpat kā jums apnīk neko nedarīt, un jūs gribat kaut ko radīt, paveikt, tāpat arī Es, jo mēs taču esam fraktāļi. Tēls un līdzība Man – tie esat jūs. Jūs esat radītāji, un Es esmu radītājs. Jums ir vēlēšanās, un Man ir vēlēšanās.

– Bet, Tēvs, es nesajutu šajā punktā nekādas vēlēšanās!

Viņš man rāda: vēlēšanās iznāk no Centra, realizējas un, metot cilpu, atgriežas Centrā. Un, lūk, viņš – Dzīvības Zieds – vēlēšanās iznākšana, realizācija un atgriešanās. Un izveidojas daudzcilpu zieds apkārt šim Centram...

– Un Vēlēšanos, – Viņš saka, – vajag dzemdināt! Tās ir manas lielās Rūpes! Tā tad arī ir Radīšana manā līmenī – DZEMDINĀT VĒLĒŠANOS, kaut ko vēlēties, kaut ko, kā vēl nav šajā pilnībā. Tas prasa Lielas Domas. Katra Doma manā līmenī aizņem ļoti daudz enerģijas. Un faktiski visa Pasaules-ēka kalpo Man Jaunas Domas dzemdināšanai. Viss, ko jūs man atdodat kā barību, iet jaunradei un radīšanai.

Protams, Manas Domas dzemdina pasaules. Taču šīs Pasaules apaug ar detaļām, pateicoties jums – radītājiem. Es vienkārši dodu idejas, iniciēju, dodu svētību jauniem veikumiem, bet izstrādātāji detaļām, izstrādātāji problēmām, kuras tiek risinātas šajā realitātē, jaunu apziņu, formu, realitātes fizisko apstākļu un likumu, kosmisko likumu utt. radītāji – to visu mani bērni – tie esat jūs. Saprotiet, ka jūs eksistējat dažādos vibrāciju plānos vienlaicīgi, un tie, kam jūs skaitāt lūgšanas, tie arī esat jūs (pauze).

Es tagad ar Viņu sarunājos par to, kādas Viņam ir Vēlēšanās, un es atcerējos, ka Viņš man teica, ka Viņa galvenā Vēlēšanās ir, lai mēs būtu visi laimīgi, visos līmeņos.

– Jā, tas tā ir. Es gribu, lai jūs kļūtu par Mani visos līmeņos, ne tikai šajā punktā.

Mēs jūtam tagad pilnīgu apmierinājumu, daudz gaismas, mīlestības un... nevēlēšanos mainīties. Man ir tik labi, ka labāk būt nevar... Nezinu, kā ir jums. Ja jums tā nav, tātad jūs tomēr nesat centrēti, centrējieties...

– Dzemdināt Vēlēšanos – tas ir liels darbs. Vēlēšanās iet pa priekšu Radīšanai, sākumā vajag vēlēties kaut ko radīt, pēc tam izdomāt – ko, un pēc tam radīt.

Bet kas viņu dzemdina, Tavu vēlēšanos?

Smejas:

– Viņas tiek iniciētas no Augšas. Es esmu tikai zariņš no tās Būtības, kura iniciē visas manas vēlēšanās. Es uzķeru un izstrādāju tās savā līmenī, pēc tam nosūtu savos Dēlos, viņi izstrādā tās savā līmenī. Es domāju, ka šim LIELĀKAJAM droši vien arī Kāds nolaiž impulsus? Un katrā līmenī šie impulsi tiek uztverti citādāk, savā veidā. Katrs interpretē tos savu iespēju un vēlēšanos robežās un samērā ar savu attīstību.

Es jautāju:

– Varbūt attīstība ir mūsu eksistences galvenā jēga?

– Nē, attīstība – tas ir process, kurš ir bezgalīgs. Nav kaut kādu ietvaru – kādā periodā un cik ilgā laikā vajag attīstīties. Viss ir atlaists uz pašpilnveidošanos. Ir ielikta pašpilnveidošanās un atlaista. Lūk, kāpēc jūsu civilizācijas, kuras negribēja attīstīties, pašiznīcinājās.

– Bet vai ir saglabājusies mūsu civilizācijas pašiznīcināšanās iespēja?

– Ir... Nav nekādu ierobežojumu. Neviens šo iespēju jums nav atņēmis. Viss ir atkarīgs no jums. Taču Es domāju, ka jūs, var teikt, vakar pārgājāt to pašiznīcināšanās robežu, izgājāt uz citu, gaišāku pakāpienu. Pašiznīcināšanās bija uz jūsu izaugsmes kāpņu iepriekšējā pakāpiena. Burtiski viens pakāpiens šķir jūs no šīs iespējas. Tagad šī iespēja kļūst maz ticama, kaut arī paliek kā viena no jūsu attīstības varbūtībām, tāpēc ka neviens nevar pareģot, ko izvēlēsies septiņi miljardi radītāju. Katrs rada savu, un, ja tu paskatīsies uz jūsu domu rezultātu – tas ir tik juceklīgs, tas tik ātri mainās... Jūsu domu planētas kolektīvajā apziņā rezultāts ir ļoti haotisks.

Kurp šis haoss jūs izvedīs, Mēs, protams, prognozējam. Mēs jūs vedam un skubinām, taču izvēle vienalga paliek jums, un Mēs vienkārši daudz novērojam, tāpēc ka jūs – tā ir viena no varbūtībām, kādu vēl nav bijis.

– Tēvs, runā, ka priekš mums ir uzbūvēts visums – Beta-nova (vai var vēl kaut kā viņu nosaukt), un ka tie, kas aiziet no planētas augšupcelšanā, pārnesīsies visi uz superskaistu jaunu planētu pavisam bez attīstības programmām, kur mums pašiem viss būs jārada.

– Jums ir kaut kādi teiksmaini bērnišķīgi priekšstati, ka priekš jums kāds kaut ko ir radījis un jūs pārnesīs kā odus vai tarakānus turp – saliks tīkliņā un pārnesīs.

– Nu kā gan, daudzi avoti rakstīja, ka tiek radīs jauns visums priekš mums pavisam uz citām enerģijām, ar citiem attīstības apstākļiem, un mēs uz turieni pārklejojam, lai radītu laimīgu sabiedrību...

– Bērnišķīgs sapnis...

Viņš man rāda Lokālā visuma centru, no kurienes mēs, paradīzes bērni, atnācām. Mihaēls tur bija vadītājs, tagad mēs turp paceļamies ļoti bieži un pat strādājam tur.

– Jūs visi tomēr turp atnāksiet jūsu vēlēšanos noformēšanai. Jums ir jārada šīs vēlēšanās – jāsaprot, kurp jūs ejat... Un kā jūs varat saprast šeit, zemes plānā, kurp jūs ejat tajā plānā? Jums sākumā ir jāatnāk uz to plānu, jāiedzīvojas tur, jāsaprot savs “Es”, jāsaprot savas iespējas, savas attīstības virziens, kurš jums dots no Sākotnes, no Manis, tāpēc ka katram būs savi attīstības virzieni, un jūs sadarbosieties, taču būsiet speciālisti dažādās sfērās.

Un tālāk, ja jūs paši vēlēsieties, varat radīt jaunu visumu. Tas tiek piedāvāts jums kā viena no idejām – radīt jaunu visumu no absolūti jaunām enerģijām ar jaunu programmu. Jā, kā viens no jūsu attīstības virzieniem, tas ir iespējams. Taču šis visums jums jārada pašiem.

Tas būs tikai apsveicami, mēs palīdzēsim jums ar materiāliem un zināšanām... un iespējas kaut kādas jums dosim, bet... tu labu Venēras frāzi atkārto – “par Dieviem jums sevi jāpadara pašiem”. Izejot uz eņģelisko slāni, jūs pārstājat būt par apgādājamajiem, parazitējošām būtībām, kuras barojas ar to, ko viņām dod. Jūs pārstājat apgūt visu pēc kārtas, lai ko jums neteiktu no jebkura realitātes slāņa. Tagad gan astrālie skolotāji, arī no apakšējā astrāla, gan Eņģeliskais un Ercenģeliskais slānis, gan visi pēc kārtas mēģina jums iedvest kaut ko savu, dot savus zināšanu un apzināšanos variantus, un jūs visu to asimilējat planetārās vienotības iekšienē – visas šīs zināšanas. Un tie ir mazi gabaliņi no lielas mozaīkas, kopējās ainas, kura galu galā radīsies cilvēcei – kā viņai tālāk attīstīties.

Neaizmirsti, ka šī ir gribas brīvības planēta... Griba – tā, protams, nav viena cilvēka griba, bet cilvēces kā rases griba. Un, kāda ideja jeb kāda radīšana uzvarēs jūsu prātos, tā jūs arī attīstīsieties.

Tagad “lauks” tiek apsēts gan ar ziediem, gan ar graudiem, gan ar dārzeņiem, gan ar nezālēm, ar visu pēc kārtas, bet kurp jūs iznāksiet, ko izvēlēsieties, tas ir atkarīgs no cilvēces. Par Dieviem jums sevi jāpadara pašiem...

– Mums teica, ka ir radīta Jaunā Zeme. Neviens nešaubās, ka planēta ir izdarījusi Pāreju. Taču mēs dzirdējām un lasījām, ka ir radītas Gaismas Pilsētas un mēs nepaliksim uz šīs vecās planētas.

– Gaismas Pilsētas eksistē sen. Cita lieta, ka visi iedzīvotāji no turienes ir augšupcēlušies, palikuši tikai dežurējošie kontrolieri un glabātāji. Bet, vai gribēs cilvēce ATKĀRTOT to attīstību, kas turp aizgāja pirms dažiem tūkstošiem gadu? Jo tās taču ir vecas programmas. Jā, Gaismas Pilsētas no šejienes liekas mirdzošas, brīnišķīgas, lieliskas, bet saprotiet, ka viņas mirdz, tāpēc ka tur dzīvoja tādi cilvēki, kuri bija laimīgi, priecīgi, kuri mīlēja cits citu! Un, pateicoties tam, viņi augšupcēlās. Bet jūs taču atnāksiet tur pavisam citādi, un, vai tur jūsu laime, gaisma un mīlestība būs tikpat brīnišķīgas, kādas viņas tika radītas pirms šo rasu augšupcelšanās?

Jums liekas, ka jūs augšupceļaties uz Paradīzi, bet Paradīzei taču jums galvā ir jābūt! Bet tagad, vai tad jums ir Paradīze galvā? Daudziem vēl pagaidām elle... Pat starp tiem, kas grib iet augšupcelšanās ceļu, ir cilvēki, kuri ne līdz galam ir savu elli novākuši, apgalvoju tev! Tāpēc jūsu laime ir atkarīga nevis no tā, ka jūs pāriesiet uz Gaismas Pilsētām uz gatavām “platībām”, bet no tā, KĀDI JŪS ESAT KĻUVUŠI SAVU “ES” IEKŠIENĒ. Kā jūs esat iekopuši augsni savu “Es” iekšienē laimes un mīlestības sēklām. Vai augs beznosacījuma mīlestības dīgsti, Dievišķās Mīlestības dīgsti, BEZGALĪGĀS MĪLESTĪBAS dīgsti uz tā, kas ir jūsu iekšienē? Vai varbūt šīs sēklas sakaltīs vai tiks darvas aprītas?

Un tā, mani bērni, es pievēršu jūsu uzmanību jums pašiem. Nemeklējiet ārējas “platības”, neceriet, ka tur nu jūs patiešām būsiet laimīgi... ja jūs pārejat turp ar visu savu “mantu”. Ar tām lādēm, kuras jūs vēl arvien velkat sev līdzi. Bet šajās lādēs... tik daudz visa kā...

Vajag iemācīties būt eņģeļiem bez lādēm. Būt maniem bērniem, kuri jau ir atbrīvojušies no vecajām pārliecībām, no duālās apziņas, no salīdzinājumiem, no piekasīšanās. Kamēr savu “Es” iekšienē jūs nekļūsiet laimīgi šeit... Laime – tā ir apskaidrība. Paskatieties uz apskaidrotajiem – viņi ir laimīgi cilvēki. Kamēr jūs nekļūsiet laimīgi un apskaidroti šeit – jo jūs taču pārejat pilnā apziņā – jūs nekļūsiet laimīgi un neatnesīsiet laimi tur nevienam... Nu, lūk, kāds uzdevums!

Un man ļoti gribas, lai jūs saprastu, ka no sevis neaizbēgt – ne uz Betu-novu, ne uz Ameriku, ne kalnos...Jūs visur būsiet jūs. Un pats galvenais jūsu darbs ir ar sevi. Bet tālāk, kad jūs augšupcelsieties, jūs atnāksiet tur, kurp jūs spēsiet pacelties. Jo dažādās “platībās”, dažādos vibrāciju plānos eksistē masa iespēju, kur jūs varēsiet atnāk apmācīties, izdziedināties, attīstīties, radīt, apmācīt kādu, un, lūk, tur tad jūs būsiet laimīgi, tāpēc ka jūs pacelsieties kā laimīgs cilvēks, mīlošs, cienošs savu “Es”. Un jums nevajadzēs, lai kāds jūs lielītu un teiktu: tu esi malacis! Un jums no tā kļūtu labi.

Jā, mēs jūtam, ka tā vēl arvien ir mūsu pašu atgriešanās pie sevis pašiem... Mēs – turp, bet mums saka – paskaties tagad no šejienes uz sevi vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz, un pilnveido sevi jaunam pakāpienam...

– Debesis, ko, nenokritīs jau vairs uz Zemi?

Krīt, jau krīt, vienkārši grūst...

– Pilis, Tempļi...

Viņi saka: viņi ir un gaida mūs, bet, vai jūs vēlēsieties? Jūs domājat, ka tur ir cits “es”? Mēs tur atnāksim, mēs tur būsim, un, lūk, tur mēs jutīsimies tieši tāpat kā šeit, tāpēc ka mēs taču nemaināmies! Lūk, es rīt nonākšu citā realitātē, kur bez manis un manām domām neviena nebūs. Jo es tad taču arī kļūšu par šo realitāti!

Es un viss, kas ir manī – visas domas, visas vēlēšanās, visas iespējas tad arī ir šī realitāte. Lūk, to jums vajag saprast.

– Katrs radīs savu realitāti, savu planētu...

Un, cik jūs “sverat”, tā jūs arī pacelsieties. Paši “smagākie’ paliks lejā, paši vieglākie pacelsies augstu. Šajās vibrāciju realitātēs ir dažādas iespējas.

Tēvs atgriež mūs pie Sevis, pie pašpilnveidošanās, apskaidrošanās, pie tā, lai katrs sāktu just savu “Es” laimīgu. Netiecieties aizskriet uz to realitāti, kur viņš tiešām būs laimīgs, tāpēc ka viņam šeit ir slikti, bet tur būs labi. Mēs visu savu “slikto” ņemam uz turieni, un tur atražosim. Lūk, to Tēvs mēģina aiznest līdz mums. Pateikt priekšā, ka, ja tev šeit ir slikti, tad arī tur tev būs slikti. Tikai tu to vēl spilgtāk ieraudzīsi, tāpēc ka visas “sliktās” domas sāks apkārt dejot, realizēties un veidot tavu realitāti.

– Tās brīnišķīgās Mājas, kurp mēs ejam, vajag nolaist uz Zemi un radīt viņas uz Zemes.

– Kļūt par šīm Mājām...

– Pieņemt viņas sava “Es” iekšienē...

– Tās Mājas, kuras tev ir iekšienē, uzcelt arī ārpusē...

– Jūsu iekšējo Māju balsts esmu Es. Es esmu lāpnesis, Es esmu jūsu orientieris, Es esmu Tas, kas jūs ved, Es esmu jūsu mīlestība, kuru jūs izstarojat no savām krūtīm. Es gribu, lai jūs ieklausītos Manī biežāk, lai jūs justu, ka Es esmu ar jums. Lai es izplūstu no jūsu krūtīm, izstarotos no jūsu acīm un rokām, caur visām šūniņām.

Un tad jums būs labi pat šeit.

Es nedomāju, ka jūs tādā gadījumā neaiziesiet no planētas, Man nav tāda mērķa – aizturēt jūs šeit... Jā, jūs jau pabeidzat universitātes, un jums nav interesanti vēl kārtējo reizi nodzīvot lielo ciklu, lai atkal un atkal iemiesoties, pat kā skolotājiem, ja jūs tas nesatrauc. Taču jums ir jāaugšupceļas kā laimīgam cilvēkam. Jums visam ir jāpietiek iekšienē – gan enerģijai, gan gaismai, gan mīlestībai, gan laimei. Tādā pakāpē jāpietiek, ka jūs sāksiet tajā dalīties ar citiem, saviem mācekļiem, lai nodotu Mani pa ķēdīti, no skolotāja uz mācekli.

Jūs kļūstat par sējējiem. Bet ražu savāks Visi, Kas strādā ar Zemi un mīl viņu.

Es piekrītu, ka planēta Zeme pagaidām vēl ir tumša. Viņas cilvēces zemā apziņa tik tikko ir pārgājusi robežu, kura atdala gaismu un tumsu. Un stāv priekšā daudz darbu. Un, jūs ko domājat? – ka Ercenģeļi strādās ar cilvēkiem? Ar tiem, kas viņus nedzird? To darīsiet jūs, mani bērni, caur jums rit darbs ar cilvēkiem. Tie esat jūs, kas apskaidro planētu, tie esat jūs, kas paceļat viņai apziņu, tie esat jūs – planētas gaisma un mīlestība, tie esat jūs – Es.

Es atnācu uz planētu caur jums. Nevis caur Ercenģeļiem, nevis caur Eņģeļiem. Es ienācu pašā cilvēces biezoknī. Visi jūs strādājat vai strādājāt, jums ir ģimenes. Jūs neesat mūki, jūs neglābjaties tuksnesī. Jūs esat pašā cilvēces biezoknī.

Jūs esat manas apziņas nesēji.

Es ļoti priecājos, ka jūs jūtat Mani, dzirdat Mani, mīlat Mani, nesat Mani citiem. Es jums tagad iezīmēju jūsu uzdevumus, lai jūs nesteigtos uz turieni, kur jums būs labi. Nedomātu, ka Es jums esmu sagatavojis Paradīzes Dārzus, kur jūs līdz savu palikušo dienu beigām atpūstos, neiemiesojoties vairs nekur, vai vienkārši radītu kaut ko, kas pārsniegs visas jūsu gaidas.

Visas Būtības, visi mani bērni, kurs Es radīju kā radītājus, strādā, un tas ir viņu galvenais prieks. Tā ir viņu galvenā atpūta, gan izklaide, gan apziņas izaugsme – viss tas notiek darbā. Šis darbs nav pārāk nogurdinošs, viņš ir aizraujošs, tāpēc ka katra dvēsele nodarbojas ar to, ko viņai gribas, ko viņa dara ar labpatiku, viegli, rotaļīgi un, tai pat laikā, atnesot man pašu, pašu: pašu talantīgāko, ģeniālāko, man vajadzīgo. Bet piekrītiet, ka talants un ģēnijs atšķiras ar čaklību. Čaklie iet pie Tēva.

Bet tie, kas mīl atpūsties, atslābināties un laiskoties, paliek citos plānos – atpūsties, atslābināties un laiskoties.

Viss ir iespējams, jums nav ierobežojumu. Es piekrītu jebkurai cilvēka izvēlei, un jūs arī varat tagad izvēlēties. Es nenosodu ne to, ne citu ceļu, nesaku, ka jums vajag strādāt un iet pie Tēva, to jūs paši noteiksiet.

Es tomēr vēlreiz jautāju, vai ir planēta, vienkārši laukums, kurp pārnes mūsu dvēseles, lai radītu pavisam citu civilizāciju, nekā...

– Tas ir priekš tiem, kas grib aizbēgt no sevis, tā ir viņu domforma, viņu sapņojums, sapnis – aiziet no tās realitātes, kur viņiem ir smagi, turp, kur viss ir viegli un vienkārši, nekā un neviena nav, nav ne noteikumu, ne likumu, visu, ko gribi, tur tad arī radi.

Zeme arī ir tāda realitāte – jā, tā ir jūsu īstā planēta. Un jūs radījāt uz viņas visu, ko jūs vēlējāties. Bet tagad strebiet to. Jums liekas, ka tur jūs vēlēsieties kaut ko citu. No kurienes tas uzradīsies? Lūk, viss, ko jūs gribat, jau ir izpausts uz jūsu planētas.

Gribējām kā labāk... Bet jūsu civilizācija – nav pirmā... un jūs tik tikko izstūrējāt, var teikt, uz pēdējā vagona kāpšļa uzlēcāt. Bet tagad jūsu ambīcijas saka jums, ka jūs varat radīt kaut ko, pārsniedzošu planētas potenciālu.

Radiet! Jūs domājat, tas ir tik vienkārši – padomāji un radīji? Viens padomāja vienu, otrs otru, trešais trešo utt. Bet pamēģiniet rādīt vispārīgu realitāti...

– Mācīsimies radīt!

– Mācieties šeit un radiet šeit.

Iztēlojieties, ka jūs esat nakts ugunskurs stepē. Otra grupa iedegs savu ugunskuru, trešā – trešo, un visa stepe pamazām iegaismosies ugunskuros. Vai atšķirsies tā realitāte, kur ir viens ugunskurs, no tās, kur viss ir ugunskuros? Lūk, par ko es jums saku. Un, kad būs daudz ugunskuru, un tie būs pavisam tuvu cits citam, vai cilvēki sazināsies savā starpā priecīgi un laimīgi? Ugunskuri – tie esat jūs, tās ir jūsu grupas, kuras sāk iedegties pa visu pasauli. Bija tumsa, taču pakāpeniski jūs apgaismojat telpu, būvējat jaunu realitāti, un neviens jums netraucē to uzbūvēt.

– Nāk prātā viņa senā frāze: “Nekur iet projām nevajag, Es jau esmu šeit.”

Neviens nesaka, ka mums nav jāaugšupceļas. Mums ir jāatstāj... sēklas. Mums ir jāiesēj apgaismības sēklas citos cilvēkos. Mēs aizejam – viņi paliek mūsu vietā. Viņi aiziet – viņiem ir jāatstāj savi mācekļi. Tādā veidā, lai šī zināšanu ķēdīte nepārtrūktu. Mēs sakām – planēta ir pārgājusi uz gaismu. Viņa pati par sevi nevar pāriet bez gaismas nesējiem cilvēces apziņā. Augi un dzīvnieki apskaidrosies. Bet cilvēki, kas viņiem iemācīs? Mēs – Tēva nesēji. Mēs varam aiziet augšupcelšanā, kad mēs izpildīsim savu misiju.

– Nodosim...

Izpildīsim! Mēs nevienam savas misijas nodot nevaram. Tiem cilvēkiem ir savas misijas. Bet nododam mēs gaismu, mīlestību un zināšanas, prakses, mācām meditēt, mācām apskaidroties, dzīvot starp cilvēkiem mierā, nevienam nevēlēt sliktu – lūk, tas, kas mums ir jānodod.

(...)

– Bet tagad vienkārši gribu jūs pamīlēt, un nolaižu pār jums Tēva-Mātes Mīlestības un Maiguma Pārsegu. Bet jūs ieelpojiet to visās šūniņās, izplatiet pa visiem smalkajiem ķermeņiem. Tā ir mana Radītāja mīlestība saviem radījumiem, kurus Es ļoti mīlu, novērtēju, cienu un skubinu uz viņu izaugsmi. Mīlestība ārstē – ārstējieties!

(pauze).

Tagad es piesaukšu savus Eņģeļus, lai viņi pajautrinātu jūs, lai jums būtu viegli, priecīgi. Eņģeļi ir atnākuši ar mūzikas instrumentiem. Viņi dzied. Daudz ziedu karājas gaisā. Viss kļūst ļoti svinīgs, skaists un krāsains. Vienā mirklī telpa ir piepildījusies, pārvērtusies, apgaismojusies...

Bet es palieku jūsos... Mēs kopā svinam – jūsu četrdienu darba pabeigšanu, planetārā cikla pabeigšanu un jūsu atvēršanos jaunā telpā, jaunā gaismā, jaunā laikā, jaunā dzīvē, Manā jaunajā Dienā, Manā Dzīvē uz šīs planētas.

Ceru, ka jaunajā laikmetā es iedzīvošos jūsu sirdīs.

 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2013., 1. numurs.

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe