Saki man, kāpēc?

 13 02 05 1

Videofilmiņa "Sakiet, KĀPĒC"

http://youtu.be/pHsMumPyZoE

***

13 02 05 2

Videofilmiņa "Putina pils"

http://www.youtube.com/watch?v=HF41GTcIcMg

***

Kāpēc mēs karojam?

Kāpēc bērni pie mums uz Zemes iet bojā?

Kāpēc mēs tā dzīvojam?

Kāpēc mēs tā esam iekārtoti?

Vai tiešām nav iespējams mums attīstīties par saprātīgiem cilvēkiem un sākt palīdzēt cits citam?

Kas vēl mums ir jāizdara, lai izbeigtu daudzu cilvēku mocības?

Daži saka, ka mēs esam dižie Pirmavota Bērni, vai tiešām mums to patiesi vajag – lūk, tā ciest?

Vai tiešām galaktiskie novērotāji uzskata to par pieļaujamu?

Un Ercenģeļi, kuri mīl un sargā mūs, kuri esam mēs, neko nevar izdarīt priekš cilvēku saprāta attīstības?

Vai tiešām tikai ciešanas var attīstīt mūsu saprātu līdz humānismam?

Jo mēs taču to neplānojām... Mēs to neielikām mūsu sapņos un mērķos...

Mēs gatavojāmies uzbūvēt miermīlīgu un laimīgu sabiedrību.

Ko vēl mums vajag uzzināt, lai pabeigtu šo?

Tēvs, es gribu zināt taisnību. Mēs esam dzīvnieki? Mēs esam eņģeļi? Mēs esam Dievi?

Vai tiešām Dievi var tā dzīvot? Bet, ja mēs esam dzīvnieki, no kurienes mūsos tik daudz pašapmierinātības un uzpūtības? Ja mēs esam eņģeļi, ar viņu maigo tīro apziņu, tad no kurienes tik daudz netīrumu uz planētas?

Kā mēs varam aizvērt uz to visu acis un vienkārši mīlēt sevi-Zemi?

Mans dārgais bērns. Es zinu visus tavus jautājumus. Es zinu visas pasaules ciešanas, pēc kārtas katru asariņu. Es ciešu jūsu iekšienē tāpat, kā ciešat jūs visi kopā. Visi kopā... Visi kopā...

Tā bija ļoti tumša planēta...

Taču gribu tev teikt, ka pēdējā laikā gaisma uz planētas ir sākusi pastiprināties un pārklāt daudzu un daudzu cilvēku ciešanas. Un Es ar apmierinājumu pasvītroju, ka pasaule kļūst labāka cilvēkam.

Katrs ir radījis savu realitāti tagad, tajā skaitā arī bērni, kuri karo un mirst mokās. Tajā skaitā arī jūs, mani bērni – dievi, kuri strādā ar planētas apziņu.

Vai tiešām Āfrikas bērni atnāca mirt mokās?

Nē, protams, viņi atnāca uz pasauli, kuru vajag, lai ko tas arī nemaksātu, izmainīt. Viņi arī izmaina šo pasauli, ne tā, kā jūs, viņi izmaina to ar savām mokām un jautājumiem, kurus viņi uzdod vecākiem.

Domā, kādēļ es sūtīju jūs, manus Dēlus, uz šo planētu? Domā, viņa ir Dieva aizmirsta, jūsu Zeme? Nē, viņa nav Manis aizmirsta, un jūsu ciešanas ievaino Mani tāpat kā tavu sirdi. Tieši tāpēc Es sūtīju uz viņu manus dārgos Dēlus-Pestītājus[1].

Tagad tu droši vien labāk saproti šo vārdu – Pestītāji. Tu tagad apzinies, ka jūs patiešām vajadzēja pestīt? Ne no kataklizmām, ne no Pasaules Gala, no sevis pašiem pestīt.

Izmainīt pasauli uz labo pusi ir jūsu rūpes. Ielikt cilvēku galvās manas prasības un sapņus – jūsu rūpes. Es nevaru kustināt jūsu rokas un domāt ar jūsu galvām. Jums bija vai nu jāiet bojā, vai arī jāizglābj sava planēta no verdzības visās nozīmēs. Jums ir jākļūst pieaugušākiem.

Tagad rit liels sašķiebums uz planētas, kurš jau ir tik acīmredzams un sit pa acīm un prātiem, ka nav iespējams tālāk tā eksistēt.

Šis sašķiebums atgādina mums Atlantīdu Norieta laikmetā.

Taču tagad ir citi galaktiskie laiki, iestājas pārmaiņas planetārā mērogā, un jūsu planētai ir jānomet verdzības jūgs un jāapskaidrojas.

Pastāsti par mūsu verdzību. Kas ir vergi un kas ir saimnieki?

Priekš kā tev? Tu viņus meklēsi? Tu meklēsi taisnīgumu?

Esmu jau pieaugusi, Tēvs, un gribu zināt to, kas jāzina tavam Dēlam-Meitai. Var daudz runāt par gaismu un mīlestību, un mēs to darām, un cenšamies iepotēt gaismu un mīlestību to sirdīs, kas spēj mūs izdzirdēt. Taču tā ir tikai daļa no mūsu rūpēm. Es gribu saprast. Nesapratuši, mēs līdzināmies zombijiem, kuri darbojas pēc svešas gribas. Mums pateica sēt gaismu un mīlestību, un mēs sējam (un pareizi darām), bet, kā mēs atnācām uz tādu tumsu, mums taču arī ir līdz galam jāsaprot. Katrs izvirza savu versiju. Bet ko man pateiks Debesu Tēvs?

Nu, klausies, meita. Reiz tu aizmirsīsi to, ko Es teicu tagad, bet domāju, ka daži to atcerēsies un rūpīgi labos savas kļūdas. Visas kļūdas stāv priekšā izlabot tiem, kas tās pieļāva. Tas ir Kosmosa likums. Atbildība piekrīt tam, kas radījis.

Mēs radījām, tātad, es radīju...

Jā, viegli pateikt, taču grūti izlabot. Tie, kas tagad labo savas kļūdas, pielej ar gaismu un mīlestību to planētu, kuru reiz paverdzināja. Tai skaitā, vairums gaismas nesēju.

Tu nojauti, ka gandrīz katrs no jums, kas nes gaismu atvērtā sirdī un mīl tā, kā mīlēja Kristus, reiz atnāca kā dievs uz šo planētu un noveda viņu līdz tam nožēlojamajam stāvoklim, kādu tu redzi tagad: no dievišķības nav palicis ne pēdas.

Savas kļūdas labo to radītāji. Tajā skaitā arī tie, kas tagad iet bojā Āfrikā no bada vai cīnās par brīvību.

Kad es biju Ēģiptē, man bija ļoti smagi, it kā no bijušā krāšņuma, kuru es radīju tur, ir palikuši vienīgi gruveši. Stāvoklis bija nomācošs, pie kam mana sajūta bija dziļa līdzcietība.

Jā, tu zini savu stāstu. Tu pareizi to iztulkoji, bet detaļas tev nevajag. Pietiek, ja pasaka, ka dievi-radītāji, uz planētu atnākušie, neatrada neko labāku, kā kļūt par saimniekiem un pakļaut sev citus, mazāk attīstītus aborigēnus, uzlabojot viņu rasi ar saviem gēniem. Viņi labklājību ielika par stūrakmeni, taču nolaidās materialitātē. Vienkāršs stāsts. Materialitāte nav labklājība... tās ir piesaistes un atkarība...

Tēvs, bet tavs visums arī ir tava atkarība?

Tas ir mans lolojums... Es saprotu, ko tu ar to domā. Jūs radījāt šo pasauli kā savu lolojumu, taču jūsu izpratnes un centieni izrādījās aplami, tāpēc ka viņi jūs nolaiž un neļauj jums attīstīt dvēseli.

Tagad kopējā planetārā apziņa ir pacēlusies uz jūsu centienu rēķina. Jūs varat priecāties, ka jums tomēr ir izdevies lauzt stāvokli. Jūs izdarījāt savu darbu. Jūs pārlēcāt latiņu un ejat uz piezemēšanos jaunā realitātē.

Tagad jau ir par vēlu sūroties, tāpēc ka Pestītāji atpestīja (-jās).

Kā var būt par saimnieku un vergu vienlaicīgi?

Tu taču esi Viss, Kas Ir... vismaz uz Zemes...

Mēs pestījām sevi pašus no sevis pašiem...

Un tomēr, nav ļaunuma bez labuma. Ko tu vari teikt, kādu mācību mēs izgājām, kaut arī tik sarežģīti?

Dziļajā grīstē, kurā jūs bijāt iegājuši, tikai sāpes spēja jūs atskurbināt, pamodināt un piespiest atcerēties par Mani. Tas ir kā pēdējais līdzeklis pret miegu. Kad sāp, tu taču nevari aizmigt vai gulēt, bet pamosties no sāpēm. Ja jums viss būtu bijis labi, tad planēta tagad būtu gruvešos.

Kāpēc, vai tad Tu negribēji, lai mums viss būtu labi? Vai tad tas nav Tavs prieks, kad bērniem viss veicas?

Cūkām arī taču ir labi peļķē, viņas pat tur guļ. Kad bērni ir nokrituši netīrumos un tur guļ, Man ir bēdīgi.

Kāpēc dievi degradējās apziņā? Viņu gēni sajaucās? Viņu apziņa savijās ar zemāku rasi? Kā tas notika?

Dievi aizgāja bojā Atlantīdā. Kopā ar zināšanām, kuras viņi glabāja un attīstīja, aizgāja arī viņu varenība. Zināšanas un apziņa ir galvenie dzinējspēki uz planētas.

No šejienes izriet jūsu misijas un karmiskie parādi:

“Mirdzēt vienmēr, mirdzēt visur, līdz dienām pēdējām, līdz dibenam[2]”...

Majakovskis arī ir viens no mums?

Jā... protams.

Kā gaisma un realitāte ir atkarīgas viena no otras?

Mainot zināšanas un apziņu (gaismu), jūs maināt realitāti. Tas ir tik vienkārši.

Realitāte ir apziņas sekas?

Protams. Ja tev ir cita apziņa, tu tajā pašā realitātes punktā redzēsi pavisam citu, piekrīti! Tas ir, tu ar savu, piemēram, astrālo apziņu redzēsi astrālo realitāti, eksistējošu tajā pašā punktā kā fiziskā pasaule.

Kas vēl mums ir jāizdara, lai izbeigtu daudzu cilvēku mocības?

Jāmīl šī pasaule, sevi-planētu, jāmīl cilvēki, zeme, gari, daba, augi, dzīvnieki, jāmīl Mani, tāpēc ka Es esmu daļa katrā no šiem uzskaitītajiem. Mīlestība glābj pasauli katru dienu. Tā ir jūsu un mana mīlestība. Es mīlu jūs tādus, kādi jūs esat, ar visām apziņas izaugsmes kļūdām, ar jūsu tālredzības trūkumu (un manu pacietīgumu).

Tas bērns, kurš tā dzied (“Saki, kāpēc?”), arī ir viens no jums. Jūs pestījat pasauli kopīgi. Nesagraujiet jūsu kopienu, neizšķirieties, esiet kopā, kaut vai jūs, gaismas nesēji. Atrodiet paņēmienu kā apvienoties.

Pateicos Tev, Tēvs. Mēs pacentīsimies.

 

Pievienots 05.02.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/skazhi-mne-pochemu

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “Сынов-Спасителей.” спаситель – izglābējs; glābējs, taču pēc konteksta šeit tiek tulkots kā “pestītājs” pēc Kristiešu reliģijas jēdziena. Tāpēc vārds “спасать” zemāk tekstā arī tiek tulkots kā “pestīt”. (Tulk. piezīme)

[2] No V. Majakovska dzejoļa: “Светить всегда, светить везде / До дней последних донца, / Светить - и никаких гвоздей! / Вот лозунг мой - и Солнца.” “донце” ir pamazināmais vārds no “дно”. (Tulk. piezīme)