Mācība pie Marijas Magdalēnas

(Meditācijas fragments)

07.01.13.

13 02 25 1Es eju augšup sievišķās Būtības starā... Tā ir Marija Magdalēna... Viņa ir Karmiskās Padomes loceklis, viņai ir stingrs izskats un daudz vīrišķā, taču jūtams, ka tā ir sievišķa Būtība. Viņa uzaicina mūs uz savu Skolu. Viņai ir Skola, un Marija pasniedz daudzdimensionalitāti. Viņa apmāca just plānus, pāriet no plāna uz plānu, atšķirt tos, just šo plānu garšu un aromātu, visu plānu uzdevumus, visu plānu hierarhiju Valdniekus un katrā plāna iepazīstina ar kaut kādu Būtību, lai labāk uztvertu šos plānus – kā tie izskatās, kādas tiem ir vibrācijas un formas. Un sākumā viņa ved mūs uz savu klasi. Priekš tā mums ir jāpaceļas gaisā. Viņa mūs savāc tīkliņā un transportē uz augšu. Mēs paceļamies pa vibrācijām. Pirms ieejam, mēs it kā nopurināmies, iet vibrācija, un no mums nobirst putekļi un netīrumi. Iespaids, ka mēs tur esam atstājuši visus apģērbus, šķīstītavā, tāpēc ka mēs it kā izlecam no apvalkiem. Mēs esam citos apvalkos – tīriņos, gaišos, kā eņģeļi. Es saprotu, ka šī Skola ir eņģeliskajā slānī, bet mēs atstājām savus astrālos un mentālos apvalkus.

Šeit nav pierastās telpas. Mēs esam pieraduši pie zālēm, pie ekrāniem, attēliem, kartēm un tml. Šeit viss norit telepātiskā līmenī. Iespaids, ka mēs ar saviem stariem esam noenkurojušies Marijai galvā un viņa tagad uzdod mums uzdevumu: “Ar ko atšķiras jūsu ķermeņi šeit no ķermeņiem, kuros jūs dzīvojat trešajā dimensijā?”, un jums ir jāatbild pierādot. Nevis vienkārši “es domāju, ka...”, bet ar argumentiem: “tāpēc ka ir tā un tā”.

Pirmais, kas krīt acīs – mums šeit ir citas formas un apvalki. Mēs šeit esam caurspīdīgi un gaisīgi kā spoki, tikai mirdzam. Spoki ir pelēki, bet mēs mirdzam. Bet tur, lejā, mums ķermeņi ir tumši kā oglītes. Tāpēc ka tur gandrīz nekādas gaismas ķermeņos nav. Blīvums tāds, ka gaisma praktiski no ķermeņiem nenāk. Es paskatos tur uz mūsu ķermeņiem un redzu, ka, lūk, es tur esmu tumšiņa, vienīgais, ka galviņa man nedaudz spīd, bet ķermenis ir ļoti tumšs. Šeit man gan ķermenis ir gaišs, gan galviņa arī, no manis vienkārši nāk gaisma.

“Labi,” – saka Marija. “Bet ko jūs teiksiet?”

– Tur ir vieglums, iespēju daudz...

– Prieks ir jūtams...

Jā, tur, blīvumā, mums ir daudz ierobežojumu, tāpēc ka fiziskais ķermenis ir smags, mēs arī lidot nevaram, to un citu nevaram, bet šeit mums ir daudz brīvības, mēs gan lidojam, gan varam pārtecēt, iztecēt caur adatas aci, lēkāt, būt 2-3 vietās vienlaicīgi. Un šeit darbojas telepātiskie sakari.

Nu ko, malači!

Tagad viņa no mums iztīra netīrumus, izvelk tos no mums. No mūsu kanāliem uz Zemi iet kaut kādas punktētas tumšas straumītes-stari. Tās ieiet trešajā dimensijā un tur izšķīst. Marija aizvāc no mums trešās dimensijas jēdzienus, zināšanas jeb enerģijas un atgriež atpakaļ no tās dimensijas.

Man liekas, ka to var darīt bezgalīgi...

Marija smejas: “Es noņemu no jums tā plāna ierobežojumus. Jūs pat nespējat iedomāties, ko jūs te varat, tāpēc jūs it kā joprojām esat trešās dimensijas apziņā. Bet šī ir septītā, eņģeliskie ķermeņi. Jūs varat šeit savērpties, izgriezties uz āru, sasieties mezglā. Jūs varat savienoties ar citiem eņģeļiem un atvienoties no viņiem. Jūs varat ieiet manī, piemēram, un jūs varat mainīt formas, manīt vecumu, mainīt Skolotājus. Ļoti daudz dažādu lietu, par kurām jums nav nojausmas.”

– Nu, bet mūs pagaidām interesē šeit tieši laime, prieks un laba pašsajūta...

Magdalēna dziedina mūsu dvēseli tagad, viņa strādā ar dvēseli. Ja dvēsele ir laimīga, cilvēks ir laimīgs, neskatoties uz fizisko pašsajūtu. Ja dvēsele ir nelaimīga, cilvēks ar jebkuru fizisko labsajūtu ir nelaimīgs.

Ir beigušās mūsu pārtraukumainās strūkliņas, un es sāku sevi sajust sastāvošu no uguns. Marija novāca kaut kādu blīvumu, man parādījās ugunīgs ķermenis, no vieglas uguns, līdzīgi Saules ugunij.

Jūs varat pulsēt. Jūs varat no sava ķermeņa izkļūt milzīgajā Tēva Ķermenī un atpakaļ, un, lūk, tā pulsēt vairākas reizes.

Man bija tāds stāvoklis, kad es bērnībā slimoju ar skarlatīnu. Es saspiedos punktā un pēc tam paplašinājos līdz visumam.

Pamēģiniet paplašināties līdz visumam un savākties punktā.

...

Šis punkts – tie esat jūs, jūsu klātbūtne. Viņš nav kaut kur malā, viņš ir jūsu iekšienē, un tā nav telpa, kas pulsē, tas ir jūsu punkts, kurš paplašinās. Jums vajag neredzēt sevi no malas, bet redzēt, kā jūs paplašināties līdz visumam. Viss tas notiek jūsu apziņas iekšienē. Palieciet paplašinātajā apziņā.

Tagad mēs paspēlēsimies šajā stāvoklī. Tagad jums jākļūst par apziņas apvalku, nevis centru, bet apvalku. Viss pārējais atrodas jūsu iekšienē, jūsu apvalka iekšienē. Tagad jūs sūtāt radiosignālus no savas iekšienes, aicinājumu caur apvalku uz visām pusēm. Jūtiet sevi iekšienē kā telefona centrāli. Cik atnāca atpakaļ atbilžu? Un jums tas liekas haoss, visi reizē sarunājas, un jūs nevarat izšķirt atbildes. Bet tagad paplašinieties vēl par vienu apvalku, kļūstiet vēl plašāki, un visas sarunas paliks jūsu iekšienē. Visi tie, uz kuriem jūs esat noskaņojušies, kas runā ar jums, izrādīsies jūsu iekšienē. Un pacentieties pieņemt šīs sarunas, par ko tās ir? Ne katra atsevišķi, bet visas kopā. Kā var ar dažām frāzēm izteikt šo sarunu būtību?

Es jūtu, ka norit kaut kā radīšana un katrs iegulda šajā radīšanā sevi. Kopumā – tās ir ugunīgas lapiņas. Visi, kas ar mani tagad sarunājas, visi ir radītāji. Vai nu tā ir matrica, vai nu forma, nevaru saprast... Taču viņi visi piedalās radīšanā vienlaicīgi.

Jā, pareizi. Un katrs iegulda gabaliņu jaunrades kopējā krājkasītē, un nāk veidošanas, radīšanas zvans, skaista skaņa.

Tas ir jauna visuma radīšanas darba moments. Mums nav tīru mācību procesu, katrs mācību process jau ir radīšana. Mācekļi nemēģina, netrenējas, viņi uzreiz rada, un tālāk sāk labot to, kas viņiem neiznāk, paši. Un tādā veidā viņi uzreiz iegūst atbildību par to, ko viņi rada. Viņi saprot, cik tas ir svarīgi, lai tas viss uzreiz būtu pareizi. Citādi viņi bezgalīgi visu labos, un tas var būt ne pārāk interesanti vai patīkami. Tāpēc viņi dziļi pārdomā savas radīšanas, varbūt daļēji mēģina, bet pēc tam jau rada.

Mums ļoti ātri mainās formas un domas, un radīšanas tempi, tāpēc mums vienkāršāk ir pārtaisīt, trenēties – sagraut, trenēties – sagraut, pēc tam atkal kaut ko radīt. Protams, ir sākotnējās etīdes, kuras klasēs iziet.

Bet kā jūs savienojaties ar Debesu Tēvu?

Rāda, ka katrā ir Viņa Dzirksts, un šīs dzirkstis savā starpā ir saistītas. Es redzu tikai mirdzošus punktus un tieviņus stariņus starp viņām. Tēvs – tas ir visu radītāju saistošais posms.

Bet kā viņš ir klātesošs augā?

Viņš ir klātesošs nevis fiziskajā formā, bet auga garā. Viņa nedegošā daļa ir auga garā. Pats fiziskais plāns ir maz saistīts, bet ir auga Augstākā Es laba saikne ar pašu augu. Man rāda mazītiņas apziņas mazu elfu virs augiem veidā, un viņi ir saistīti ar Debesu Tēvu.

Tagad man rāda mana ķermeņa šūniņas. Es skatos no augstākās apziņas. Visām šūniņām ir mirdzoši punkti, no tiem iet stariņi, un viss ķermenis ir saistīts savā starpā ar šiem stariņiem. Šīs apziņas tā sazinās cita ar citu.

Bet pie tam tu redzēji mūsu ķermeņus pavisam tumšus, blīvus.

Matērija ir tumša, bet apziņa gaiša. Apziņa atrodas citā dimensijā. Katra šūniņa ir savienota ar savu Augstāko Es.

Jūsu daudzdimensionalitāte sākas nevis trešajā dimensijā, tā sākas atomu plānā vissīkāko atoma daļu līmenī. Tālāk nāk sablīvēšanās atomā, molekulā, un tā ir visuma materiālā daļa. Bet garīgā visuma daļa sākas no ugunīgās daļiņas, kura ar stariņu caururbj šo materiālo daļiņu. Viņa savieno materiālo daļu un garīgo daļu. Un pamatā nav vidējās daļas – dvēseles. Ir gars, un ir matērija, īpaši 1. un 2. dimensijas līmenī. Bet cilvēce atšķiras ar to, ka viņa ir radījusi dvēseli, vidējo aspektu. Tieši uz planētām attīstās dvēseles. Arī ķermenis, protams, attīstās, taču planētas ir radītas dvēseles attīstībai, lai dvēsele iegūtu pieredzi.

Forma jeb ķermenis mainās. Fiziskajā plānā un astrālajā plānā jūs nometat apvalkus. Bet tālāk viņi vienkārši var mainīties. Pirmajā dimensijā forma prevalē, piemēram, kristāls dzīvo ilgāk nekā cilvēks. Kristālā vai akmenī ir nepastarpināts gara savienojums ar formu.

Iedarbojoties uz matērijas blīvajām daļiņām, var radīt apskaidrību? Var apskaidrot, sākot no atoma?

Atomam nav tādas apziņas un tiekšanās uz apskaidrību. Ar to nodarbojas vidējais aspekts, dvēsele.

Uz pirmo daļiņu nav ietekmes?

Pirmā daļiņa atbild augstākajām apziņām, to jau fiziķi ir pierādījuši.

Kāpēc mēs esam redzami melnā skafandrā?

Tāpēc ka mēs esam blīvumā. Mēs taču no smalkās pasaules skatījāmies blīvumā.

Viss, tātad, daļiņas ir gaišas un ar augstām vibrācijām, bet mēs pēkšņi, ne no šā, ne no tā, esam tumši?

Blīvums liels. Melnie caurumi, piemēram, izskatās super-melni, tāpēc ka viņiem blīvums ir ļoti liels. Viņi ir daudz tumšāki par cilvēcisko matēriju. Melnums tev iet ar negatīvu nozīmi, ka tas ir slikti. Tas nav ne slikti, ne labi. Tas ir enerģiju blīvais spektrs. Šeit nav labi un slikti, nav gaismas un tumsas, tur, kur mēs esam tagad. Ir dažāds gaismas līmenis, enerģiju spektrs. Viss ir radīts no matērijas, tikai viņa ir ar dažādu retinājumu, dažāda augstuma skaņas, dažāda blīvuma daļiņas.

 

Pievienots 25.02.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/urok-u-marii-magdalini

Tulkoja Jānis Oppe