Kā mums klājas uz mazās planētas?

13 11 24 01

Šo apbrīnojamo Zemes magnetosfēras fotogrāfiju man atsūtīja Ņina Terehova no Sanktpēterburgas. Viņas lielais raksts “Jupiters – dzīvības uz Zemes avots[1]” ir publicēts vietnē “Lucifers”. Pirms tam tika publicēts viņas raksts “Divi uzskati par cilvēces apziņas izaugsmi[2]”.

Raksti atnāca īstā laikā, kad es pati sāku just, ka uz Zemes notiek kaut kas neordinārs. Bet uztvert ar savām sajūtām ir ļoti sarežģīti. Bet ko saka Valdnieki un ko saka zinātnieki par planētas un Saules, un planētas magnetosfēras stāvokli?

 

13.11.13.

Dārgā Valdniece Marija! Ir sajūta, ka tieši tagad uz planētas kaut kas notiek.

Marija: Kas tevi satrauc?

Planētas magnētiskā slāņa stāvoklis.

Notika polu inversija.

Tas ir, ziemeļi ir dienvidos, bet dienvidi ir ziemeļos? (Nevis ģeogrāfiskie, bet magnētiskie.)

Kāpēc tad neviens par to nerunā? Un ierīces?

Inversija notika astrālajā apgabalā, kurš nolaižas uz planētu.

Tas ir 90° slīpums?

Nē, 45°.

(...)

Tev vienkārši vajag zināt, ka polu inversija ir notikusi galīgi.

Kas no tā seko?

Katras cilvēka šūnas orientācija ir izmainījusies, magnētiskais lauks tika pakļauts rekognīcijai[*], un cilvēks vairs neatgriezīsies atpakaļ. Ceļš atpakaļ, uz tumsu, ir nogriezts.

Ko tas nozīmē? Mēs taču arī netaisāmies uz tumsu, visa Zeme iet uz gaismu.

Astrālie apgabali pakāpeniski spiežas virsū fiziskajiem, un tajos jau ir citas orientācijas, ar 45° novirzi no fiziskajām asīm.

Bet kāpēc ne par 90°? Tas process vēl ir priekšā? Vēl būs 45°?

Jā, pakāpeniski, ļoti uzmanīgi jūs pievedīs pie notikuša fakta apzināšanās.

Kas notiek tagad?

Mēs ar jums esam pie mērķa. Tagad rit lūzuma moments.

 

14.11.13.

Valdniece Marija rāda enerģiju pārtecēšanu no viena globusa uz otru, gluži kā divi apaļi briļļu stikli, savienoti ar stīpiņu. Enerģiju pārtecēšana notiek uz jaunu planētu, nevis uz vecā globusa astrālo plānu, bet uz Jauno Zemi.

Marija: Apkārt mūsu vecajam globusam rodas astrālais plāns, bet šī pārtecēšana notiek uz pilnīgi citu Zemes globusu. Tieši priekš viņa tad arī ir vajadzīga cilvēces jaunā programma.

Kā man izskaidrot kosmiskas parādības, man, ne zinātniekam, sievietei, nesaistītai ar fiziku? Marija atrada “sieviešu pieeju”.

Marija: Kā notiek bērna dzimšana? Viņš sākumā ir saritināts apvalkā, dzemdē, bet pēc dzimšanas iztaisnojas. Viņš dzemdē guļ ar galvu uz leju, bet pēc tam piedzimst un sāk staigāt ar galvu uz augšu. Viņam arī notiek pārpolēšanās. Apmēram tas pats process notiek ar planētu.

 

14.11.13.

Ercenģelis Mihaēls: Ir nedaudz juceklīgi tagad uz planētas. Vara pāriet no vienām rokām citās. To pavada planetāras kataklizmas. Taču kopumā process tiek kontrolēts. Turam cilvēku grožos. Pie apziņas un dimensijas pārejas izmainās smalkais plāns un visas tā komponentes – lauki, fāzes, ķēdes, vielas plūsmu kustības virziens elektromagnētiskajā laukā.

Tas nozīmē polu maiņu?

Drīzāk fāzu maiņu. Ir iesaistīti visi planētārie spēki, darbam ir pieslēgts daudz viesu. Iztēlojies, ka milzīgu un sarežģītu mehānismu vajag izjaukt un no jauna salikt “pa skrūvītēm”. Ko tu jūti?

No rīta jutu horizontālu plūsmu no labās puses uz kreiso, tagad kustību pulksteņa rādītāja virzienā apkārt galvai, no muguras atpakaļ un uz augšu (raksta uzrakstīšanas laikā – no muguras uz augšu un uz priekšu kā strūklaka)... Kas tas ir?

Tie ir procesi, kuri notiek dažādos ķermeņu līmeņos. Planetārās plūsmas – pa horizontāli, apkārt galvai – saules plūsmas...

Kaut kas izmainās?

Viss notiek normālā režīmā. Nav tā, kam jūs varētu “pieķerties” un teikt, ka ir nepieciešama jūsu enerģija, darbs vai piepūle. Viss ir normā.

 

20.11.13.

Sanat Kumara, kas tagad notiek ap planētu un Saules sistēmā?

Planēta iet jaunā ciklā. Tas pagaidām nav noteikts. Atrodas pašā atritināšanās sākumā. Notiek daudz izmaiņu. Pašreiz augstākie spēki aktīvi iejaucas jūsu dzīvē, lai saglabātu sasniegto. Mēs visi esam šeit, lai vadītu procesu. Planēta tiek kontrolēta, taču planetārie procesi norit vētraini. Planēta dzimst no jauna, un notiek sakrātās pieredzes saglabāšana Akašas Hronikās, pirms kārtējo reizi pacelt viņas vēl par vienu apakšslāni. Hronikas arī augšupceļas kopā ar visiem astrālajiem iedzīvotājiem, kuri vēl paliek šeit.

Tas ir, dvēseles, kuras mīt planētas astrālajā slānī, tās, kuras jau ir aizgājušas no Zemes, tagad tiek pārnestas uz nākošo astrālā plāna slāni?

Tu nepareizi saproti astrālo plānu. Astrālajā plānā ir daudz nodaļu un iestāžu, kuras nodarbojas ar dvēselēm, viņu dzīvēm un attīstību. Tās pagaidām paliek tajā vietā, no kurienes dvēseles aizgāja, lai pieņemtu viņas turpat, kur viņām arī jābūt. Pēc tam visas iestādes pakāpeniski pārvāksies uz augstāko astrālo plānu, lai iepazītu jaunu pasauli.

Kādi planetārie procesi tagad norit?

Var nosaukt neparasti: planētas uzlabošanas process. Visu sakrāto pieredžu pārskatīšana un jauna plānošana. Visi ir pilnīgas mobilizācijas stāvoklī, turam planētu un pacentīsimies veikt visus planetāros procesus vismazāk pamanāmajā veidā.

***

No interneta

Saules magnētiskais lauks drīzumā “apvērsīsies”, uzskata NASA

Авг 7, Posted by Алекс Крит in Солнце

13 11 24 02

2013. gada 6. augusts. NASA Saules observatoriju dati rāda, ka Saule jau ir tuvu tam momentam, kad viņas magnētiskais lauks “apvērsīsies”, tas ir, nomainīs polaritāti uz pretēju – tas notiek katru reizi, kad spīdeklis izrādās savas 11 gadu aktivitātes cikla pīķī, tiek teikts Amerikas aerokosmiskās aģentūras paziņojumā.

“Šķiet, mums ir palicis ne vairāk kā trīs, četri mēneši līdz pilnīgai lauka inversijai. Šīs izmaiņas izsauks viļņu efektu visā Saules sistēmā” – saka Saules fizikas speciālists Tods Hoksems no Stenfordas universitātes.

***

2013. gada 5. novembrī. Pēc Redingas universitātes (Lielbritānija) profesora Maikla Lokvuda vērtējuma Saules aktivitāte samazinās ļoti ātri – straujāk nekā pēdējos 9 300 gados.

Viņš un viņa kolēģi tagad ir aizņemti ar to, ka mēģina pareģot, vai tuvākajās desmitgadēs notiks pirmais “lielais Saules minimums” pēdējo četru gadsimtu laikā. Runa ir par to, ka normālais Saules 11 gadu cikls uz kādu laiku izbeigsies un Saule uz dažām desmitgadēm gandrīz pilnībā pazaudēs plankumus. Pagājušajā vasarā Saules plankumu daudzumam bija jāsasniedz maksimums, taču tas nenotika.

Lokvuda kungs domā, ka eksistē 25 procentu varbūtība tam, ka atkārtosies pēdējais lielais minimums – Maundera minimums, kurš tika novērots XVII gadsimta beigās, kad Saules plankumu nebija veselus 70 gadus. Pirms diviem gadiem šis pats Lokvuds šī paša fenomena izredzes atkārtoties vērtēja 10% robežās.

***

Atrasti cēloņi Saules polu nomaiņai

http://www.atheism.ru/science/science.phtml?id=382

13 11 24 03

Zinātnieku komanda no Stenfordas Universitātes ir izanalizējusi datus, savāktus no 1991. līdz 2001. gadam no diviem orbitālajiem pavadoņiem – Yohkoh, kuru palaida Japānas Kosmosa un Astronautikas Institūts, un SOHO, – projekts, kuru finansē NASA un Eiropas Kosmosa Aģentūra (ESA). Šie dati ir ļāvuši noskaidrot, kāpēc Saule savas aktivitātes vidū maina sava magnētiskā lauka polaritāti.

Saulei ir magnētiskie poli, bet atšķirībā no Zemes, tie nav tik pastāvīgi. To spēks mainās katru gadu, bet reizi 11 gados Saules magnētiskais lauks maina polaritāti (Saules ziemeļu magnētiskais pols mainās uz dienvidu polu un pretēji). Viena no galvenajām astronomu problēmām pagājušajā gadsimtā bija atrast izskaidrojumu polu maiņas cēloņiem uz Saules.

Stenfordas Universitātes zinātnieku komandas pētījumu rezultāti tika stādīti priekšā Amerikas Astronomu Biedrības sesijā un tiks publicēti Astrophysical Journal Letters kārtējā numurā.

Polaritātes maiņa notiek Saules aktivitātes 11 gadu cikla vidū periodā, pazīstamā kā ‘saules maksimums’, kad saules plankumu skaits uz Saules ir maksimāls. Pēdējais Saules maksimuma pīķis bija 2000. gadā.

Piecu gadu laikā pēc saules maksimuma saules plankumu skaits pakāpeniski samazinās, kamēr tie gandrīz neizzūd. Šis periods ir pazīstams kā ‘saules minimums’, kad Saules virsma ir salīdzinoši mierīga. Nākošais saules minimums būs 2006. gadā.

Pavadoņu dati aptvēra iepriekšējā Saules cikla lejupejošo fāzi, no 1991. – maksimuma līdz 1996. – minimuma, tāpat arī mūsu eksistējošā cikla – no 1997. līdz 2001. gadam – augšupejošo fāzi. Saules plankumi nerodas haotiski. Tie ir koncentrēti tieši virs un mazliet zemāk par Saules ekvatoru, un tiem ir tendence parādīties pa pāriem.

Saules plankuma pārim ir savs mikromagnētiskais lauks, kura galvenais (un lielākais) pāra plankums nes pretēju magnētisko polaritāti tam polam, kuram plankums atrodas tuvāk. Bet noslēdzošajam plankumam ir galvenajam plankumam pretēja polaritāte un vienāda ar polu. Tā, ja Saules ziemeļu magnētiskais pols ir pozitīvs (“+”), tad visi noslēdzošie plankumi uz ziemeļiem no Saules ekvatora būs pozitīvi (“+”), bet visi galvenie plankumu būs negatīvi (“–”).

Šī starpība polaritātēs starp galvenajiem plankumiem un magnētiskajiem poliem tad arī ir atslēga polaritātes maiņas noslēpumam uz Saules. Saules maksimuma periodā saules plankumu skaits pastāvīgi aug, tāpat kā galveno plankumu skaits ar pretēju polaritāti tam polam, kur sakoncentrēti pāri (uz augšu un leju) no ekvatora.

Gigantiskie elektriskie kontūri, lielā skaitā savākušies Saules atmosfērā, var izsaukt Saules polu reversēšanu. Pavadoņa Yohkoh rentgena adapteri laiku pa laikam fiksēja elektriskus kontūrus, kuri bija līdzīgi milzīgām izliektām varavīksnēm, kuras veidoja lokus no galvenajiem saules plankumiem līdz magnētiskajiem poliem. Šie elektriskie kontūri ir piepildīti ar gāzes daļiņām, sakarsētām līdz 3,5 miljoniem grādu, un ir tik lieli, ka tie par 800 000 km aiziet Saules ārējā atmosfērā (vainagā). Elektrības plūsma to robežās ir neticami intensīva, tāpēc ka magnētiskais pols un vadošais plankums nes pretējas magnētiskās polaritātes.

Gigantiskie elektriskie kontūri formē spēcīgus magnētiskus laukus, kuri, pēc speciālistu domām, ir pietiekoši stipri, lai izsauktu polu reversu. Magnētiskie lauki acīmredzot iznāk no dziļiem slāņiem zemāk par Saules atmosfēru, kuri atrodas 135 000 jūdzes zemāk par virsmu, kura, pēc zinātnieku domām, ir visa magnētisma avots uz Saules.

***

 

http://futurologist.ru/2013/08/

Jevgeņijs Rogožins, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu doktors, Krievijas Zinātņu Akadēmijas Fizikas Institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā:

– Ziemeļu un Dienvidu magnētiskie poli Zemes eksistēšanas laikā ir mainījušies simtām reižu, taču ne reizi saprātīgā cilvēka eksistēšanas laikā. Pēc idejas, Ziemeļpola maiņa uz Dienvidpolu un otrādi kaut kādā attālā nākotnē ir pilnīgi iespējama. Taču tas nenozīmē, ka planēta sāks kaut kā citādāk griezties – tas ir saistīts ar Zemes magnētiskā lauka iekšējām izpausmēm. Kaut gan zinātnieki tagad var pateikt tikai vienu: tamlīdzīgas pieredzes mums nav. Ja salīdzina ar pagājušajām polu maiņām, kuras notika pirms miljoniem gadu un par kurām mēs zinām, pateicoties paleomagnētiskiem pētījumiem, tad reizēm tās pēc laika sakrita ar kaut kādu sugu masveida izmiršanu, ģeoloģiskām katastrofām, spēcīgiem vulkāniskiem izvirdumiem. Bet reizēm pie pārpolusēšanās nekas katastrofisks negadījās, un vispār nekas īpašs nenotika. Tāpēc polu maiņa un kaut kāds ārkārtīgs seismiskums visdrīzāk nav saistīti – korelācija nav novērojama. Acīmredzot pārpolusēšanās sagaida cilvēci arī nākotnē, kaut gan nekādu aprēķinu par šo tēmu neeksistē. Pēc manām domām, uz Zemes tagadējos laikos dzīvojošie cilvēki šo parādību nepiedzīvos.

***

http://www.sunhome.ru/journal/13592

13 11 24 04

Pēc datiem, kurus ieguvuši Sibīrijas astronomi, kuri nodarbojas ar kosmiskās telpas pētīšanu ar unikāla teleskopa palīdzību, uz Saules notiek polu polaritātes maiņa. Tas ir cēlonis magnētiskajām vētrām, kuras bieži atkārtojas šajā periodā un stipri ietekmē cilvēka veselību un sarežģītu elektronisku un kosmisku sistēmu darba spējas.

Zinātnieki apgalvo, ka tamlīdzīgi procesi uz mūsu spīdekļa notiek katrus vienpadsmit gadus un sakrīt ar tā saukto Saules aktivitātes ciklu. Mainoties magnētisko polu polaritātei, mūsu zvaigznes dzīles paaugstina savu temperatūru, un kosmosā tiek izmests milzīgs daudzums saules vielas. Viss augstāk aprakstītais ir dabisks process, kuram nav jāizsauc nekādas bažas (runa ir par masu informācijas līdzekļiem, kuros parādījās prognozes par Saules uzsprāgšanu pēc sešiem gadiem).

Bez tam biežākas kļuvušās izmešanas liecina par to, ka Saule “maina ādu”. Šo tēzi aizstāv astronomi, kuri nodarbojas ar Saules monitoringu ar pavadoņa SOHO palīdzību. Viņu hipotēze saka, ka saules cikls ir plūsmu pārvietošanās Saules iekšienē sekas. Saules ārējie slāņi piepūšas, saule uz ekvatora griežas ātrāk nekā uz poliem, bet iekšienē ātrāk nekā ārpusē – viss tas noved pie savdabīga “saules dinamo” rašanās, kurš 11 gadu eksistēšanas laikā nolietojas. Tāpēc noteiktā magnētiskā cikla stadijā Saule kaut kādā veidā nomet veco nolietoto magnētisko “ādu” un dod iespēju parādīties jaunai, mazāk novalkātai.

***

 

Magnetosfēras deformācijas anomāliju reālā laika datu analīze

http://www.vseneprostotak.ru/2012/05/analiz-dannyih-realnogo-vremeni-po-anomaliyam-deformatsii-magnitosferyi/

Magnetosfēras Simulators NICT (Magnētiskais Simulators, tālāk MagSims), kurš gandrīz 10 gadu garumā reālā laika režīmā sniedza datus – Zemes magnetosfēras divdimensiju attēlu – pagājušajā mēnesī tika atslēgts pēc anomāliju attēlojuma ievērojami pieaugušo gadījumu skaita, kuri rādīja Zemes magnetosfēras stipru saspiešanos.

Zemes magnetosfēras anomāliju dati tika dokumentēti šajā blogā, sākot no 2010. gada maija. 12 mēnešu laikā: no 2010. gada maija līdz 2011. gada maijam, magnetosfēras stipras saspiešanās negadījās bieži – apmēram reizi četros mēnešos. Periodā no 2011. gada maija līdz novembrim tādu saspiešanos skaits pieauga līdz 3 mēnesī, bet uz 2012. gada februāri šīs skaits pieauga jau līdz 12 mēnesī. Ir vērts piezīmēt, ka periodā no 2010. gada maija līdz 2012. gada februārim šie dati bija pieejami tiešā (tas ir, grafiskā) veidā no augstāk norādītā MagSima.

13 11 24 05

No 2012. gada 12. līdz 20. martam MagSims datus neatjaunoja (tajā laikā tika nofiksēts magnetosfēras reverss) un pēc īsa darba perioda atkal pārstāja atjaunot datus periodā no 2012. gada 22. līdz 25. martam. No 2012. gada otrā aprīļa MagSims pilnībā pārtrauca savu darbu.

Neskatoties uz to, ka Zemes magnetosfēras stipru saspiešanos (kompresiju) patiesais skaits nav zināms (2012. gada martā MagSims neatjaunoja datus summāri 11 dienas), tika atrasts cits magnetosfēras stipru kompresiju fiksēšanas paņēmiens.

Par cik MagSima magnetosfēras grafiskais attēlojums tiek būvēts, pamatojoties uz Saules Vēja parametru mērījumiem Reālā laikā, iegūtiem no aparatūras, kura uzstādīta pavadonī ACE (ACE satellite), tad balstoties uz ACE datu empīrisku analīzi arī var konstatēt magnetosfēras stipras kompresijas gadījumus. Lai būtu skaidrs, kā konstatēt tādas kompresijas, nepieciešams izskaidrot magnētiskā lauka nomenklatūru, kuru izmanto ACE datu interpretēšanai.

Magnētiskā lauka mērīšana

Magnētiskais lauks tiek noteikts kā vērtība vektoram B, kuru sadala trīs ortogonālās komponentēs Dekarta koordināšu sistēmā: Bx, By un Bz.

13 11 24 06

Vektora B virziens – tas ir magnētiskās plūsmas virziens, un lauka spēku (izteiktu nanoteslās, nT) nosaka šī vektora garums, proti:

13 11 24 07

Šis vienādojums tiek izmantots, lai interpretētu datus no pavadoņa ACE, bet pirms turpinām, mums nepieciešamas atdalīt jēdzienus: Zemes magnētiskais lauks un Zemes magnetosfēra.

Zemes magnetosfēra ir telpa no Saules nākošo daļiņu plūsmas, kura pazīstama arī kā Saules Vējš, iekšienē, – tas ir Zemes magnētiskā lauka un Saules Vēja mijiedarbības rezultāts, kaut kas līdzīgs akmenim strautā.

13 11 24 08

Normāla Zemes magnetosfēra izplatās apmēram par 10 Zemes rādiusiem virzienā uz Sauli un līdz vairākiem simtiem Zemes rādiusu virzienā prom no Saules. Tā notiek tāpēc, ka Saules Vējš saspiež Zemes magnētisko lauku no puses, vērstas pret Sauli, un paplašina to no puses, vērstas prom no Saules.

Zemes magnētiskais lauks ir it kā ievietots magnetosfēras, kuru sauc arī par magnetopauzi, iekšējā slāni.

Starpplanētu magnētisko lauku (SML) jeb Bt izskaitļo, balstoties uz ACE datiem. SML – tas tad arī ir Zemes magnetosfēras stāvokļa atspoguļojums.

Sniegsim dažus paskaidrojumus SML izpratnei. Saules magnētiskajam laukam ir dipola komponente (Ziemeļpols – Dienvidpols), kurš samazinās, palielinoties attālumam no Saules. Bez tam, Saules magnētiskajam laukam ir daudz stiprāka komponente, kura izplatās gar Saules daļiņu plūsmu (Saules Vēju). Šī komponente (pēc būtības arī ir SML) ir apmēram 100 reižu lielāka par dipola komponenti, ja veic mērījumus no Zemes stāvokļa telpā.

Tādejādi, SML var tikt definēta kā vērtība vektoram Bt, kuram ir trīs ortogonālas komponentes: Bx, By un Bz.

13 11 24 09

Aparatūra pavadonī ACE piegādā datus par Bx, By un Bz vērtībām, balstoties uz šiem datiem, tiek izskaitļota vektora Bt vērtība, kas ir parādīts ACE magnetometra datos, tāpat, kā arī Saules Vēja Reālā Laika datos.

Stāvokļa “Zeme-Saule” noteikšanai tiek izmantotas dažādas koordinātu sistēmas (Various coordinate systems), un vienu sistēmu pārvešanas uz citām tāpat ir pieejamas. Šajā diskusijā tiek izmantota Saules Magnetosfēras ģeocentriskā koordinātu sistēma (Geocentric Solar Magnetospheric, GSM), par cik šajā koordinātu sistēmā parasti tiek doti ACE dati.

Koordinātu sistēma GSM ir centrēta attiecībā pret Zemes magnētiskā dipola (Ziem. – Dienv. Pols) asi, tādejādi pozitīvais virziens uz Bz ass (uz augšu) norāda uz Zemes ziemeļpolu.

Bx ass ir perpendikulāra plaknei By-Bz un atrodas starp Saules un Zemes centriem. By ass ir perpendikulāra Zemes magnētiskā dipola asij.

Sistēma GSM ir ērta izmaiņu noteikšanai Zemes magnetosfērā, par cik izmaiņas gar Zemes magnētisko dipolu (Bz ass) ir izmaiņu atspoguļojums parasti cilindriskajā simetriskajā Saules Vējā gar Bx asi.

Šīs sistēmas pielietošana vienkāršo arī trīsdimensiju Zemes magnētiskā lauka attēlošanu divdimensiju plaknē Bx-Bz, dotu MagSima grafikos.

Kā ilustrē zemāk sniegtie piemēri, Bx lielums skaidri samazinās pie Zemes magnetosfēras stipras kompresijas. Tas pats attiecas uz By lielumu, kaut arī tas nav acīmredzams MagSima 2-dimensiju attēlos, tā kā By ass tajos ir perpendikulāra plaknei Bx-Bz.

13 11 24 10

 

13 11 24 11

ACE magnetometra datos redzams, ka pie Zemes magnetosfēras stipras kompresijas Bx un By vērtības ir samazinātas un parasti pēc moduļa nav lielākas par 1,0 nT (nanotesla), bet Bz vērtība tuvojas Bt vērtībai – starpplanētu magnētiskā lauka vērtībai.

13 11 24 12

Augstāk sniegtā korelācija tika pamanīta tajā laikā, kad MagSims vēl strādāja, un, ja stipra kompresija parādījās MagSima attēlos, Bz un Bt vērtības viena ar otru praktiski sakrita, kā tas ir redzams Bz/Bt grafikā vietnē SolarSoft.

13 11 24 13

*****

 

10 interesantu faktu par planētu Zeme

28.02.2008

http://newsland.com/news/detail/id/228873/

13 11 24 14

1. Gravitācija uz Zemes virsmas sadalās nevienmērīgi.

Izrādās, ka dažās vietās jūs varat justies smagāks nekā citās. Zemas gravitācijas apgabals ir novērojams pie Indijas krastiem, bet relatīvi augsta gravitācija – Klusā okeāna dienvidu daļā. Tā cēlonis nav zināms, tā kā eksistējošie virsmas veidojumi nav dominējošie. NASA pavadoņi-dvīņi ar nosaukumu GRACE, palaisti 2002. gada martā, veic detalizētus Zemes gravitācijas lauka mērījumus, kas ļaus veikt jaunus atklājumus gravitācijā un planētas ekoloģiskajā sistēmā.

 

2. Atmosfēra “izgaist”.

Pateicoties siltuma enerģijai, dažu molekulu, kuras atrodas uz Zemes atmosfēras ārējās robežas, ātrums palielinās tādā mērā, ka tās iziet aiz viņas gravitācijas darbības zonas robežām. Rezultātā notiek lēna, taču vienmērīga atmosfēras noplūšana kosmosā. Tādēļ, ka gaistošajam ūdeņradim ir zemāka molekulārā masa, tā molekulas vieglāk attīsta nepieciešamo ātrumu, un “aiztek” kosmosā ātrāk. Tāpēc pašreizējā laikā Zemes atmosfēra nevis samazinās, bet oksidējas, ietekmējot ķīmisko dabu dzīvībai, kura ir noformējusies uz planētas. Pie tam atmosfēra, piesātināta ar skābekli, saglabā neskarto ūdeņradi, ieslēdzot to ūdens molekulās.

 

3. Zeme paliek lēnāka.

Kā sekas gravitācijas spēku izmaiņai, kuru ir izsaukušas mēness, Saules un citu saules sistēmu planētu iedarbība, matērijas nobīdīšanās dažādās planētas daļās un citas ietekmes, Zemes griešanās ātrums ap savu asi atšķiras pēc laika. Pēdējā laikā diena ir kļuvusi īsāka par sekundes simtdaļām, norādot uz to, ka planētas leņķiskais ātrums ir pieaudzis. Faktori, kuri izsauc šo pieaugšanu, nav noskaidroti. Pēc datiem par Zemes griešanos ir redzamas svārstības dažādos laika mērogos. Lielākās no tām ir novērojamas sezonālā mērogā. Zeme palēninās janvārī un februārī.

 

4. Van Allena radiācijas josla.

Van Allena radiācijas josla ir tors, kurš sastāv no enerģētiski uzlādētām daļiņām (plazmas) un apliec planētu, un ir noturēts tās magnētiskajā laukā. Kuģa Apolons kosmonauti, kuri lidoja uz Mēnesi, pavadīja šajā joslā pavisam neilgu laiku, taču risks saslimt ar vēzi viņiem mazliet paaugstinājās. NASA darbinieki pavēstīja, ka speciāli ir izplānojuši Apolona palaišanu un izskaitļojuši pārejas orbītas tādā veidā, lai apietu malu joslai virs ekvatora un novestu radiācijas ietekmi līdz minumam. Bez tam, kosmosā veikto kodolizmēģinājumi dēļ ir parādījušās mākslīgas radiācijas joslas. “Starfish Prime” – kodolizmēģinājums, veikts lielā augstumā, radīja mākslīgu radiācijas joslu, kura sabojāja un iznīcināja apmēram trešo daļu no visiem pavadoņiem, kuri atradās piezemes orbītā, vienā reizē.

 

5. Mēness attālinās no Zemes.

Faktors, kurš ietekmē paisumus un bēgumus, enerģijas saglabāšanos un kinētisko momentu. Mērījumi, kuri tiek veikti nu jau 25 gadu garumā, skaidri parāda, ka Mēness orbīta palielinās un viņš attālinās no Zemes. Kopumā tas notiek ar ātrumu 4 cm gadā. Taču astronomi paredz, ka, kad Saule ieies sarkanā giganta fāzē – aptuveni pēc 5 miljard. gadu – gan Zeme, gan Mēness, nokļūstot viņas palielinošās atmosfēras ietekmē, atkal satuvosies. Šajā periodā Mēness pieies Zemei tik tuvu kā nekad – viņš atradīsies 18470 km augstumā virs mūsu planētas punktā, kurš ieguvis nosaukumu “Rošē robeža”. Rezultātā Mēness tiks saraustīts gabalos un izkliedēts, izveidojot no atlūzām grandiozu gredzenu 37000 km diametrā virs Zemes ekvatora, līdzīgu Saturna gredzenam.

 

6. Mēness rada paisumus atmosfērā.

Mēness izraisa paisuma efektu ne tikai okeānos, bet arī atmosfērā. Teorētiskās zināšanas paredz stiprākas Mēness spiediena svārstības tropos, taču to amplitūda reti pārsniedz 100 mikrobārus (0,01% no vidējā virsmas spiediena). Lai konstatētu tāda vāju signālu, maskētu ar stiprākām spiediena svārstībām, saistītām ar laika apstākļiem, vajadzēja izstrādāt īpašas statistiskas metodes un sakrāt datus daudzos sistemātiskos novērojumos. Tas ir normāli atmosfēras viļņiem – palielināt savu amplitūdu līdz ar augstumu retinātā gaisa dēļ. Taču Mēness paisumi ir vāji, salīdzinot ar Saules paisumiem, kuri notiek atmosfēras augšējos slāņos.

 

7. Čandlera polu svārstības.

Čandlera svārstības ir nelielas Zemes griešanās asu izmaiņas, kuras atklāja amerikāņu astronoms Čandlers (Seth Carlo Chandler) 1891. gadā. Tās sastāda 0,7 arksekundes 433 dienu laikā. Citiem vārdiem, planētas poli kustas pa nepareizu aploci 3 līdz 15 metru diametrā. Tā cēlonis nav zināms. 2000. gada 18. jūnijā reaktīvās kustības Laboratorija paziņoja, ka “Čandlera svārstību principiālais cēlonis slēpjas mainīgajā spiedienā okeāna dibenā, kuru izsauc temperatūras un sāļuma svārstības, kā arī vēju izmaiņas okeānu cirkulācijās”. Taču periodā no 2006. gada janvāra līdz februārim zinātnieki pamanīja, ka Čandlera svārstības ir beigušās, un pauze turpinājās 6 nedēļu garumā. Šī anomālija izsauca papildus interesi, lai saprastu notiekošo, taču, vai tas izsauks kaut kādas katastrofiskas izmaiņas mūsu planētas griešanās asī, pagaidām nav zināms.

 

8. Zemes elektriskais lādiņš.

Kopš 1917. gada zinātniekiem ir zināms, ka Zemes virsmai ir negatīvs elektriskais lādiņš, taču neviens nezināja, kas šo lādiņu notur. Skaidrā laikā elektrība plūst starp zemi un gaisu tādā virzienā, ka lādiņam būtu jāizkliedējas. Taču šī strāva ir diezgan vāja: tikai apmēram 1500 ampēru, nedaudz lielāka pa visu planētu, tik tikko pārsniedzot dažu elektropārvades līniju strāvu. Taču elektrībai, kura atstāj Zemi, kaut kā ir jāatjaunojas, citādi tā ātri beigtos. Rodas doma, ka negaisi atjauno lādiņu, taču neviens to nav pierādījis. Pirms trīs gadiem kāds institūts veica pētījumus ar Gaisa Spēku lidmašīnu palīdzību: tās izmērīja elektriskos savirpuļojumus nekustīgā gaisā augstāk par aktīvajām negaisa frontēm. Protams, ka to ierīces fiksēja strāvu, kura kustējās pretējā virzienā strāvas kustības virzienam skaidrā laikā. Zinātnieki izskaitļoja, ka visi negaisi, notiekoši vienlaicīgi, ģenerē pilnu strāvu ar spēku apmēram 1500 ampēru, tieši pietiekami Zemes lādiņa uzturēšanai un balansa saglabāšanai.

 

9. Ik gadu starpplanētu putekļu tonnas sasniedz Zemi.

Pēc vietnes space.com ziņām, katru gadu Zemes virsmu sasniedz apmēram 30000 tonnu starpplanētu putekļu. Vairums asteroīdu klīst apkārt Saulei joslā starp Marsu un Jupiteru. Fragmenti, kuri izveidojušies to sadursmēs, un putekļi tiek ievilkti saules sistēmas iekšienē un reizēm tuvojas Zemei. Putekļi un akmeņi, kuri attiecībā pret Zemi kustas diezgan ātri, bieži ietriecas atmosfērā un sadeg, radot “krītošo zvaigžņu” efektu. Atlūzas, kuras kustas lēnāk, var satvert gravitācija, un tās var izdzīvot.

 

10. Zemes magnētiskie poli pārvietojas.

Poli uz Zemes ir mainījušies vietām jau daudz reižu! Par to var spriest pēc tā, ka akmeņu, kuri veido okeāna dibenu, magnētiskā momenta virziens ir nepastāvīgs. Kāds tas būs, ir atkarīgs no tā, kāda bija polu orientācija akmens formēšanās momentā okeāna vidusgrēdu rajonā. Apgriešanās procesā, kurš var notikt vairāku tūkstošu gadu laikā, magnētiskie poli sāk novirzīties no griešanās poliem un ar laiku izrādās pretējās pusēs. Reizēm šīs novirzīšanās notiek lēni un pakāpeniski, bet reizēm – vairākos lēcienos.

Avots: onby.net

 

Pievienots 24.11.2013, atjaunots 25.11.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/kakovi-nashi-dela-na-malenkoy-planete

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.luciferslove.ru/stati/yupiter-istochnik-zhizni-na-zemle.html (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://sanatkumara.ru/stati/dva-vzglyada (Tulk. piezīme)

[*] REKOGNĪCIJA – (lat.). Izmeklēšana; izskatīšana no jauna; pārskatīšana; izpētīšana; labāka rūpīgāka pārlūkošana.