Dienas tēma

Autori N. Koteļņikova un G. Hazandžijeva

13.11.13.

13 11 19Saņēmu caur Gaļinu Hazandžijevu no Dievmātes savlaicīgu brīdinājumu mums visiem, kas paceļ un attīra dažādas būtības. Māca mūs atpazīt viņas un aptur mūsu dedzībā visām izdabāt, visas iemīlēt un atjaunot. Viena dāma atnāca uz konsultāciju ar mazām rociņām, kuras rēgojās apakšā no auras. Viņa bija no otrās dimensijas pacēlusi savus apakšējos garus, iemīlējusi un augšupcēlusi. Kā jūs domājat, viņiem to vajag? Vai viņi ir gatavi?

Ne velti tumsa un gaisma tika atdalītas. Mēs, kaut arī savienojam tās kopā, taču pēc vibrācijām nesamaisām. Neveriet atkal vaļā Pandoras kasti. Vienmēr domājiet, ko paceļat un kā attīrāt. Un kādas būs sekas. Nezināt sekas, nedariet.

***********

Dievmāte: Mani bērni!

Jūs esat tik brīnišķīgi savā dedzībā darīt labu!

Bet vēlreiz lūdzu – esiet kristāla skaidrumā un mīlestības pilni, mācieties atšķiršanu, jo tikai aiz mīlestības tas ir iespējams.

Jūsu valsts vēsture ir pilna ar noslēpumiem, maģiju, izkropļojumiem, tajā viss ir savīts tik cieši, ka ir grūti atpazīt gaismu. Tumsa var greznoties ļoti gaišos tērpos. Neatbrīvojiet to, kam vēl nav laiks.

Bet ar Veligoru taču izdevās!

Par Veligoru – pateicos! Kaut gan arī te viss nav vienkārši. Bet viņam palīdzēs. Viņš atjaunosies. Nepiesauciet viņu pagaidām. Viņš nav gatavs. Viņam vajadzīgs laiks. Tas ir liels spēks.

Daudz kas tagad vēlēsies iznākt brīvībā. Brīdinu – esiet modri. Jums vēl ir grūti atšķirt. Neaizraujieties. Visam savs laiks. Uz planētas vēl ir ļoti maz mīlestības. Ne visu vēl varat redzēt no smalkajiem plāniem. Jūtiet! Jūtiet!

Bet kā tad mums strādāt?

Nenogurstu atkārtot: pildieties ar tīrību un mīlestību. Un pieskarieties visam tikai no šī stāvokļa. Attīriet, bet neatjaunojiet, dāvājiet, bet neaktivizējiet.

Darbs ar tumšo pasauli prasa galēju piesardzību. Nepārvērtējiet savus spēkus. Un visam ir savi termiņi. Pagaidām nezināt. Bet, lai radītu, vajag zināt un atbildēt par radīto. Vai esat gatavi? Reizēm sekas ir neatgriezeniskas.

Ir daudz kas, kas var tikt izdarīts tikai caur jums, un ir vajadzīga jūsu siržu absolūta tīrība un bezgalīga mīlestība.

Kad un ko, jums tiks rādīts. Un tad aiz jums stāvēs spēcīgi Gaismas hierarhu spēki. Viņi neitralizēs viltu.

Mācieties atpazīt, un lai ar jums ir jūsu dvēseles gaisma un Tēva mīlestība!

*************

Kad būtības atrodas tajā dimensijā, kur viņām arī jāatrodas, viņas ir neitrālas. Pacēlušās šurp bez viņu dvēseļu atļaujas no tumsas, viņas kļūst par parazītiem un sagrauj savus nesējus. Tumsa nekļūst par ļaunumu, ja dzīvo tajā dimensijā, kurai ir radīta.

Tai pat laikā, var un vajag ar visiem paņēmieniem tīrīt sevi un mūs aptverošo trīsdimensiju pasauli. Tiem, kas paceļas uz planetāro līmeni, vajag tīrīt arī mūsu trīsdimensiju pasauli no augšas.

Atcerēsimies likumu – tumsa paņem, iesūc, atņem, lūdz, neuzticas un atkal lūdz, bet gaisma atdod un dalās. Esot pie dabas, netiecieties ņemt, tiecieties ievest kārtību, paārstēt, atdot un notīrīt. Atceros gadījumu Vozņesenskas ciemā uz dolmeniem, netālu no Anapas, kurp mēs braucām vasarā. Ieradāmies dolmenu kompleksā, kur trīs dolmeni savienoti kopējā ansamblī. Mentālo netīrumu tur ir grēdām. Visi lūdz, raud, un ekskursijas vadītāji vēl arī skaidro, ka šeit ir jālūdz. Kas? Dievs? Gars – dolmena glabātājs? Bet ko viņš var, nabadziņš?

Ar Vladimiru ātri aizgājām aiz tempļa mežiņā un visus lūgumus, norādījumus, visus mentālos netīrumus izdedzinājām, palīdzējām telpai attīrīties. Automātiski, vienkārši tāpēc, ka nav iespējams tādos netīrumos atrasties. Nebiju domājusi, ka saņemšu atgriezenisko saikni no šī gara. Viņš ar mani savienojās tajā brīdī, kad mēs šeit tīrījām.

Izgājām un skatāmies, kā dolmenā kā caurumā lien iekšā sieviete. Un pēkšņi es sajutu, ka viņa lien iekšā man dzemdē. Tādas sāpes sacēlās, vēl arī nieres pieslēdzās. Nedzird viņa, ka to nedrīkst. Arī nekāda aizliedzoša uzraksta nav, visi dolmeni ir atvērti, bet vāki sakrauti kaut kur tālu.

Nu ko tu padarīsi, nestāvēsi taču sardzē un visus nelaidīsi!

Lūk, tā arī cieš gars, kurš piestiprināts dolmenam... Parādīja man sapratnei...

Vēl apmēram pusstundu sāpes bija jūtamas, šā tā tiku no tām vaļā. Tātad, lūk, ko nozīmē pārkāpt senču aizliegumus... Visu vajag saprast, bet kur nu mums, neizglītoti esam, tikai tā, caur sāpēm arī var saprast vismaz kaut ko...

Visi gari atdzīvojas, visi akmeņi kļūst dzīvi, atcerieties stāstu ar akmens sievu Novočerkaskā. Var sarunāties arī ar augiem. Nesen pastaigājāmies pie sevis laukos ar Vladimiru pa mežu. Viņš atrada brīnišķīgu stipru un resnu priedi. Mēs nolēmām parunāties ar viņu. Un pēkšņi dzirdu no viņas: “Ko jūs šeit stāvat? Ejiet garām!” Tā nepatīkami pateica. Sapratu, ka viņa no mums baidās, un saku: mēs tikai tevi vienkārši apsveikt atnācām, necirtīsim, nebaidies! Paglāstījām, pasveicinājām un atgājām... Un pēc pieciem metriem tāda atvieglota nopūta no viņas atnāca. Negaidīju...

Bet mēs visu – ņemt, paārstēties, piepildīties. Drīz nāksies mums viņus pildīt, ja tā attieksimies pret mežu un dabu...

Domāsim: uz saprātu mūs aicina, uz mīlestību, kura saprātam vieduma spēku piešķir. Un būsim ļoti piesardzīgi ar to spēku, kurš no mums vienkārši jau spraucas ārā un grib atrast pielietojumu.

Atcerēsimies, ka mūsu kodolieroču tieksmes uz kosmosu tika apturētas. Nelaiž cilvēku tālajā kosmosā ar bumbām un lādiņiem. Mūsu saprāts nav gatavs izskaitļot sekas un zaudējumus...

Mūs glabā un no mums glabā.

Esiet uzmanīgi ar dažādām “radīšanām” laika, telpas, galaktikas sfērā... labāk nedarīt to, par ko neatbildat ar galvu. Marsam mūs ir jāiemāca...

 

Pievienots 19.11.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/tema-dnya

Tulkoja Jānis Oppe