Pēc grāmatas materiāliem

Pēc Mariannas Keplenas grāmatas “Apskaidrības slazdi”[1] materiāliem ar N. Koteļņikovas komentāriem

13 10 16N. Koteļņikova. Draugi man atsūtīja lieliskus izvilkumus no Mariannas Keplenas grāmatas. Bet... pēc mana uzskata viņa “pūš uz ūdeni[2]”. Ja seko viņas pārliecībām, tad neviens no maniem draugiem nav sasniedzis garīgo ceļu, tāpēc ka...

Mēģināšu izteikt savu redzes viedokli. Kurš nepiekrīt, esmu gatava jūs uzklausīt un pat varu no jūsu jautājumiem sastādīt rakstu. Dialogos rodas patiesība.

Marianna Keplena. Pirms dažiem gadiem es veselu vasaru dzīvoju un strādāju Dienvidāfrikā. Kad es atbraucu, es varēju domāt tikai par to, ka es dzīvoju valstī ar pasaulē pašu augstāko slepkavību līmeni, kur izvarošanas ir parasta lieta un vairāk kā puse iedzīvotāju ir HIV-inficēti (vīrieši, sievietes, geji, naturāļi – visi pēc kārtas). Savā darbā un ceļojumos es iepazinos ar simtiem garīgu skolotāju un tūkstošiem garīgu praktiķu. Es biju satriekta, cik lielā mērā mūsu garīgie uzskati, perspektīva un pieredze ir “inficēti” ar “konceptuālu sērgu”, kuras būtība ir juceklīga un nenobriedusi attieksme pret sarežģītiem garīgiem principiem. Tā ir neredzama, taču visai viltīga, gluži kā slimības, kuras tiek nodotas dzimumceļā. Es sadalīju tās 10 kategorijās. Nav vajadzīgs pārvērst tās diagnozēs, es vienkārši gribu, lai jūs iemācītos atšķirt visizplatītākās slimības, kuras tiek nodotas garīgā ceļā.

1. Garīgais fast food[3].

Kad garīgums sajaucas ar kultūru, kura augstu vērtā ātrumu, vairākuzdevumu režīmu un tūlītēja apmierinājuma iegūšanu, mēs iegūstam garīgo fast food. Tas ir rezultāts plaši izplatītajai un pilnīgi saprotamajai fantāzijai par to, ka atbrīvoties no ciešanām var viegli un ātri. Taču mums jābūt skaidram: garīgu transformāciju nevar sasniegt impulsa veidā.

N.K.: Nedomāju, ka garīgais ceļš mūsdienu sabiedrībā ir gluži tik grūts. Skaidrs, ka viss ir pakāpeniski, skaidrs, ka tās ir ilgstošas iestrādes, taču mūsdienu ceļš nav salīdzināms, teiksim, ar daudzajiem senajiem ticējumiem, tādiem, kā maijiem, ar viņu upurēšanām, ar Ēģiptiešu slepenajām skolām, ar Jogu prasībām, ar Kristīgās Baznīcas inkvizīciju, ar mūku ķermeņa dzīves noliegšanu, ar askētu važām, ar slepenajiem Ordeņiem utt. Mūsu ceļš ir rozēm kaisīts, tas ir Kristus ceļš. Mēs ticam mīlestībai, kura atvedīs mūs pie Debesu Tēva. Mēs patiešām atbrīvojamies no ciešanām, mēdz pat būt, pāris stundu laikā (konsultācijā)...

2. Mākslīgais garīgums.

Mākslīgais garīgums izpaužas tā, ka cilvēks sarunājas, ģērbjas un rīkojas tā, kāds ir viņa priekšstats, kā to darītu garīgs cilvēks. Tas ir tāds imitācijas variants, kā apmēram audums ar zīmējumu kā leopardam imitē patieso leoparda ādas zīmējumu.

N.K.: Šeit tiek runāts par saprātu, kuram “ir jāmīl kā Jēzum”. Iet runa par “galvas” mīlestību un “sirds” mīlestību. Saprātam neapjēgt mīlestību. Vajag nevis “censties” mīlēt, nevis domāt par savu garīgo vienreizīgumu, bet vienkārši būt mīlošam kā visi Tēva Bērni.

3. Juceklīga motivācija.

Kaut arī tiekšanās uz izaugsmi vienmēr ir īsta un tīra, tā bieži sajaucas ar zemākiem motīviem, ieskaitot vēlēšanos būt mīlētam, piederēšanas vēlēšanos, vēlēšanos aizpildīt garīgo tukšumu, pārliecību, ka garīgais ceļš novērsīs mūsu ciešanas, un garīgās ambīcijas – vēlēšanos būt īpašam, labākajam, “vienīgajam savā ziņā”.

N.K.: Man ir prieks, ka ir bezgalīgi daudz motīvu sākt garīgo darbu. Lai tā būtu vēlēšanās būt mīlētam, vai tad tas ir necienīgi? Debesu Tēvs arī vēlas būt mīlēts, Viņš grib, lai ne tikai Viņš mīlētu mūs, bet mēs mīlētu arī Viņu. Un katrs cilvēks dabiski vēlas būt mīlēts, un, ja tā rezultāts ir viņa motīvs sākt garīgu ceļu, tad tas ir lieliski.

Garīgais ceļš patiešām aizpilda garīgo tukšumu, un jūs aizmirstat, ka jums reiz bija garlaicīgi...

Pārliecība, ka garīgais ceļš novērsīs mūsu ciešanas– un tas patiešām tā ir!

Lai būtu daudz grūdienu no mūsu Augstākajiem Es, lai būtu pēc iespējas vairāk dažādu motivāciju, kuras skubina mūs uz garīgumu, mēs vienkārši nedalīsim tās “pareizās” un “nepareizās”, “labās un sliktās”.

Garīgās ambīcijas – vēlēšanās būt īpašam, labākajam, “vienīgajam savā ziņā” – priekš sevis, ne priekš pārējiem... priekš sevis tu taču esi vienīgais un neatkārtojamais... Tā arī ir mīlestība pret sevi... Debesu Tēvam katrs no mums ir īpašs, labākais, “vienīgais savā ziņā”. Kāda gan vēlēšanās var būt īstāka un tīrāka?

4. Identificēšanās ar garīgo pieredzi.

Šajā gadījumā ego identificējas ar garīgo pieredzi un piesavinās to sev. Mēs sākam ticēt, ka mēs iemiesojam to insaitu, kurš mūs reiz ir apmeklējis. Vairumā gadījumu šī slimība neievelkas. Taču cilvēkos, kuri uzskata sevi par apskaidrotiem un kļūst garīgie skolotāji, tā kavējas ilgi.

N.K.: Es ne visai sapratu, ko nozīmē “mēs iemiesojam to insaitu, kurš mūs reiz ir apmeklējis”. Insaits – (no angļu insight – vērīgums, būtības sasniegšana, izpratne, atklāsme, pēkšņa atskārta) – daudznozīmju termins no zoopsiholoģijas, psiholoģijas, psihoanalīzes un psihiatrijas jomas, kurš apraksta sarežģītu intelektuālu parādību, kura pēc būtības ir daļēji intuitīva pastāvošās problēmas izpratne un tās risinājuma atrašana. (vikipēdija).

Vispār jau mēs esam iemiesoti no smalkajiem ķermeņiem, un, ja insaits kā atklāsme mūs ir apmeklējis, bet man ir bijis daudz atklāsmju insaitu, tad kādēļ gan bīties no saviem paša atklājumiem? Un neiet uz tālākām atklāsmēm. Jeb tā pēc autores domām ir slimība? Ir iespaids, ka autore vēl arvien atrodas fiziskajā un tikai fiziskajā plānā, uzskatot, ka atklāsmes un insaiti – tas ir pārāk labi, lai būtu taisnība. Un tie pat ir “garīgo skolotāju ievilkusies slimība”. Bet ja atnāk arvien jauni un jauni insaiti? Te arī līdz klīnikai, šķiet, nav tālu...

5. Ego apgarošana.

Šī slimība gadās, kad pati egoiskās personības struktūra dziļi identificējas ar garīgām idejām un koncepcijām. Rezultātā parādās “ložu necaursitama” egoiska struktūra. Kad ego apgarojas, mēs kļūstam nejūtīgi pret palīdzību, jaunu informāciju vai konstruktīvu atgriezenisko saikni. Mēs kļūstam necaurlaidīgi, mūsu garīgā izaugsme apstājas – un tas viss garīguma vārdā.

Ego – tas nav ne labi, ne slikti. Fiziskā plāna dabiskā apziņa nevar būt “slikta” – nejūtīga pret palīdzību, jaunu informāciju vai konstruktīvu atgriezenisko saikni, necaurlaidīga utt.

Mūsos ir vairāki apziņas līmeņi, un viņi visi ir dažādi. Mēs mīlam un novērtējam visus. Mēs tik ilgu laiku viņus audzējām, lolojām, kļūdījāmies, cietām un mirām... Kādēļ tagad izmest samazgu bedrē to vērtīgo pieredzi, kuru mēs, pateicoties ego, te, fiziskajā plānā, esam ieguvuši. Ir cilvēki, kuri uzskata sevi par garīgiem, pēc savas būtības nebūdami, bet kāds ar to sakars fiziskā cilvēka egoistiskajam saprātam? Vajag pacelties uz nākošo un nākošo apziņu, savienojot visus līmeņus vienotībā. Ja tas saucas “egoiskās personības struktūra dziļi identificējas ar garīgām idejām un koncepcijām”, tad taču tas ir lieliski! Notiek apziņas transformācija! Tas ir mūsu ceļš!

6. Garīgo skolotāju masveida ražošana.

Eksistē vairākas plaši izreklamētas garīgas tradīcijas, kuras pastāvīgi ražo cilvēkus, kuri uzskata sevi pat apskaidrotiem vai meistariem, kas patiesībā nepavisam tā nav. Tas ir zināms garīgais konveijers: šeit nedaudz mirdzuma, šeit pievienosim insaitu un – ups! – tu esi apskaidrots un gatavs apskaidrot apkārtējos tādā pašā stilā. Problēma nav tajā, kā māca šos skolotājus, problēma ir tajā, ka viņi reprezentējas kā garīgie skolotāji.

Šajās rindiņās diemžēl gan ambīcijas strādā, gan dusmas, gan izredzētība, šeit vienkārši no garīguma nav ne smakas... Katram ir tiesības izvēlēties sev garīgos skolotājus un iet to ceļu, kuru ir izvēlējies. Un apmācīt citus – tādus pašus kā viņš. Principā visiem cilvēkiem uz Zemes ir JĀKĻŪST APSKAIDROTIEM, jo mēs taču ejam uz nākošo apziņas līmeni! Un, ja jums kaut kas nepatīk tajos cilvēkos, kuri iet to ceļu, kurš jums liekas nepareizs, tad jums vajag pastrādāt pie pieņemšanas un piedošanas, pie garīgās lepnības un Kristus beznosacījuma mīlestības.

7. Garīgā lepnība.

Garīgā lepnība rodas, kad praktiķis pēc daudzu gadu saspringtiem pūliņiem patiešām sasniedz noteiktu vieduma līmeni, un izmanto šo sasniegumu, lai attaisnotu tālākas prakses trūkumu. “Garīgā pārākuma” sajūta ir vēl viens simptoms šai slimībai, kura tiek nodota garīgā ceļā. Tas izpaužas kā smalka sajūta, ka “es esmu labāks un viedāks par pārējiem, es esmu augstāks par viņiem, tāpēc ka es eju garīgo ceļu”.

Ja tev ir normāli sakari ar Augstāko Es un Skolotājiem, tad viņi nepieļaus, lūk, tādus izteikumus kā 7. punktā, tiešā veidā liecinošus par garīgo lepnību. Viņi nepieļaus arī tālākas prakses trūkumu. Tātad, lieta vienkārši ir labos sakaros ar sevi augstāko un taviem Skolotājiem. Starp citu, garīgo lepnību iziet praktiski visi, kuri kļūst skolotāji. Tas ir kā iziet “vara taures”... un nenokrist.

8. Kolektīvā apziņa.

Viņu vēl sauc par grupveida domāšanu, kulta psiholoģiju vai ašramu[4] slimību. Tas ir viltīgs vīruss, ar daudziem saviem elementiem līdzīgs tradicionālajai līdzatkarībai. Garīgās grupas dalībnieki savā starpā noslēdz smalku un neapzinātu vienošanos attiecībā uz to, kā pareizi domāt, runāt, ģērbties un rīkoties. Personības un grupas, inficētas ar “kolektīvo apziņu”, noraida citas personības, vērtības un apstākļus, kuri neatbilst viņu nerakstītajiem likumiem.

Tas ir pilnīgi pareizs aizrādījums tajā punktā, ka vairums no mums, kā, starp citu, arī autors, noraida citas personības, vērtības un apstākļus, kuri neatbilst viņu nerakstītajiem likumiem. Nu vienkārši viņu pašu pārliecībām uz šodienu. Katram ir tiesības uz savām pārliecībām, vai ne tā? Tai skaitā arī citiem cilvēkiem... inficētiem ar “kolektīvo apziņu”.

Ir pilnīgi tumšas prakses un skolotāji, ir neizglītoti, nenobrieduši un vienkārši negatavi, mēs tieši ar viņiem nesadarbojamies, bet viņi taču pievelk sev citus PRIEKŠ KAUT KĀ! Ja viss būtu tik vienkārši kā divreiz divi... Nolēmām: lūk, šis ir pilnīgi pareizs ceļš, biedri! Pareizu ceļu ejam, draugi, pievienojieties!

Tai pat laikā manos semināros ir daudz cilvēku, kuri ir braukuši pie Sai Babas, pie Babadži, no DEIRA[5], atnākuši no citiem skolotājiem (un bieži ar grūtībām izdziedinās). Mēs vienmēr sakām: vāciet savu paša kolekciju, mozaīku, radiet savu ceļu ar dažādiem paņēmieniem un stāstiet cilvēkiem tieši par savu ceļu, tāpēc ka tas ir izdzīvots un izciests...

9. Izredzētā komplekss.

Diemžēl izredzētā komplekss attiecas ne tikai uz ebrejiem. Tā ir pārliecība, ka “mūsu grupa ir garīgāk attīstīta, jeb, vienkāršāk sakot, labāka par visām pārējām grupām”. Eksistē ļoti liela atšķirība starp sapratni, ka cilvēks ir atradis sev pareizu ceļu, skolotāju vai kopienu, un sajūtu, ka viņš ir atradis To Vienīgo.

Lai atrastu To Vienīgo, vajag iet. Bet blakus ir tie, kas tev palīdz, un kā tu atšķirsi, KURP tevi ved? Kas dos tev “PAREIZUMA” garantiju? Tādas ir grūtības garīgajos MEKLĒJUMOS, ar kuriem ir nodarbojies katrs, nostājies uz šī ceļa, tajā skaitā arī tādi meistari kā Augšupceltie Skolotāji, Blavatska, Rērihi, Drunvalo un tml. Kad cilvēks sasniedz zināšanu, ka nav labāk un sliktāk, ka katrā vibrāciju līmenī ir savi skolotāji un meistari, tai skaitā arī burvji, viņš saprot, ka viss ir pieļauts un eksistē, nevis tikai gaisma un mīlestība... Un katram ir tiesības izvēlēties, pievilkties, iziet savu paša ceļu, bieži ne rozēm kaisītu...

Bet skolotājiem es vienkārši iesaku būt ar tādu kodolu: “mūsu grupa ir garīgāk attīstīta, stipra un apskaidrota”, jo šaubas par ceļa pareizību reizēm vienkārši izsit no segliem un atņem miegu.

10. Nāvīgais vīruss “Esmu aizkļuvis”.

Šī slimība ir ārkārtīgi bīstama, par cik var būt nāvējoša mūsu garīgajai evolūcijai. Tā ir pārliecība, ka “es esmu sasniedzis” garīgā ceļa mērķi. Tikko kā tā sastingst mūsu psihē, mūsu garīgais progress apstājas. Tikko kā mēs sākam ticēt, ka esam sasnieguši ceļa galu, tālākā izaugsme nav iespējama.

Kaut kā es tādus cilvēkus nekad neesmu satikusi...

Domāju, ka mani lasītāji sāks domāt, un tas arī šī raksta mērķis – sākt domāt un iebilst, bet varbūt atbalstīt mani.

Pievienots 16.10.2013

http://www.sanatkumara.ru/stati/po-materialam-knigi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Марианна Кэплен. Ловушки просветления. Революционный взгляд на духовность в современном мире”; “Mariana Caplan. Eyes Wide Open: Cultivating Discernment on the Spiritual Path” (Tulk. piezīme)

[2] Ir pārāk piesardzīga (Tulk. piezīme)

[3] Ātrā ēdināšana (Tulk. piezīme)

[4] Ašrama – viedo un vientuļnieku mītne senajā Indijā, kura parasti atradās attālā apvidū – kalnos vai mežā. Skat. Ashram. (Tulk. piezīme)

[5] Krieviski “ДЭИР (Дальне́йшее Эне́рго-Информацио́нное Разви́тие) – new age treniņu sistēma, dibināta 1999. gada janvārī. (Tulk. piezīme)