Lietu dievišķā daba

 

Lielais Utrišs priecīgi sagaida savus viesus

03.09.13.

13 09 12Mēs atbraucām uz Lielo Utrišu septembrī trešo reizi. Šeit mums viss patīk – tīrais gaiss, tīrā jūra, nedaudz ļaužu, lieliski kalni, pārklāti ar kadiķu mežu...

Pa ceļam uz Utrišu iebraucām Anapas vulkānā, vienā no ievērojamām vietām, uzzinājām tā darba laikus, turpat var pavizināties uz zirgiem...

Atbraukuši uz Lielo Utrišu, mēs sasveicinājāmies ar jūru, izpeldējāmies un pagājām gar krastmalu, uzzinājām delfinārija darba laikus, kur ne tikai var paskatīties šovu, bet arī papeldēt ar delfīniem. Es pirms diviem gadiem peldēju, mums ir saglabājies videoieraksts no šīs peldēšanas – absolūtas laimes sajūtas – trīs delfīni veda mani pa delfinārija akvatoriju, un pēc tam es apkampos ar viņiem.

Vakar vakarā es aizvilku Vladimiru pastaigāties pa kalniem. Mēs līdz šim neesam apsekojuši šeit visu apkārtni, tiesa, pirmo reizi atbraucot, mēs kopā ar Zoju iekarojām pašu augstāko Lielā Utriša virsotni, bet pagājušajā gadā pabijām šī kalna lūzumā, un es izbaudīju ieiešanu Kalna apziņā, minerālās pasaules apziņas apgabalā.

Vakar mēs vienkārši gājām paklejot pa apkārtni, un Utrišs mūs atpazina...

Mēs apsekojām terenkuru[1], mīksti ceļošu mūs augstumā, priecājāmies par rietošās saules skatu jūrā. Viss līcis parādījās mūsu priekšā maigās vakara enerģijās. Saule noklāja pie mums savu celiņu, saucot mūs pie sevis mītnē...

Es atslējos pret augstu kadiķi, sasveicinājos, un pēkšņi viņš sveicināja mani kā savu vecu draudzenīti: “Sveika! Mēs atceramies jūs! Mēs pazīstam jūs! Jūs esat burvji...” Kokiem ir meža kopējā apziņa, un visi Utriša koki, izrādās, tagad pazīst mūs... Cik patīkami!

Vladimirs ieraudzīja virs kalna, pa kuru mēs pastaigājāmies, virsotnes lielu putnu, planējošu augstumā. Viņš kavējās virs kalna noteikta punkta, tieši tajā vietā, kur mēs lejā stāvējām, un plīvoja ar spārniņiem – vairākas reizes atlidojot uz punktu un aicinot mūs pievērst uzmanību šai vietai...

“Mums dod zīmi!” – es teicu: “Ejam augšā!”

Vladimirs iebilda: “Mēs netiksim līdz virsotnei, ir jau vēls, drīz satumsīs!”

Bet... “Ostapu jau nesa[2]”... Es uzreiz ieraudzīju tikko saskatāmu taciņu augšup.

Mēs aizgājām pa to, un pie mums tūlīt atskrēja trīs suņi, tajā skaitā viens no četriem suņiem-dvīņiem, kuri bija klāt mūsu meditācijā pagājušajā gadā. Mēs priecīgi ar viņu apkampāmies, “aplaizījāmies”, un es teicu – “lūk, vēl viena zīme atnāca!” Černušs bija kompānijā ar vecu un jauniņu suni, kuri tā arī neiedrošinājās pienākt pie mums. Te arī Vladimirs saprata, ka pret “tādu zīmi” nav kur dēties, vajag rāpties augšā!

Mēs sākām kāpt augšā pa tikko manāmu taciņu, kura līkumoja pa kadiķu un citu ērkšķainu krūmu audzi. Melnais suns pavadīja un palīdzēja mums atrast taku. Pārējie suņi pa krūmiem arī kāpa augšā kopā ar mums. Mēs pavadījām sauli uz mieru, un sāka krēslot. Vladimirs sāka mani pārliecināt, ka jāatgriežas šeit rīt, tāpēc ka drīz satumsīs. Es pēkšņi saku: mums ir atlikušas piecas minūtes, tur ir jābūt kādam laukumiņam. Mani gluži kā uz spārniem aiznesa līdz vajadzīgajai vietai, un, lūk, mūsu priekšā ir absolūti tīrs apaļš akmens laukumiņš, bet augstāk par to, it kā pārklājot ar savu klātbūtni, stāv brīnišķīgs, stiprs, taisns un augsts kadiķa koks. Mēs esam spēka vietā. Un tā praktiski ir kalna virsotne.

Koks ar visi savu izskatu apstiprina – jā, šī ir spēka vieta. Viņš ir absolūti taisns, miza nevijas spirālē kā daudziem citiem vietējiem mohikāņiem, un zari uz visām pusēm aug absolūti taisni un vienādā garumā. Tas ir vecs koks, un viņš aug spēka vietā. Aplūkojuši koku, redzam, ka apakšējie zariņi ir akurāti novākti, par koku rūpējas... Atskan domas – maģiska rituāla telpa...

Šeit, praktiski virsotnē, mums pievienojās vēl viens melns suns – dvīnis, maģisks palīgs... Mēs apkampāmies kā ar vecu paziņu...

Mēs ar Vladimiru nostājāmies zem koka, savienojāmies ar Skolotājiem un gariem, stāvam apkampušies, cauri mums iet stipras enerģijas. No sākuma liela zemes plūsma, pēc tam sāka iet liela debesu plūsma... Rezultātā mūs sasaista kopā cieši jo cieši krustām un saka – dzīvojiet draudzīgi!

Pa to laiku, kamēr mēs stāvam un pieņemam iniciāciju, suņi-pavadoņi ap mums trokšņaini laužas pa krūmiem. Lūk, vecākais paskrēja garām ar kaut kādu priekšmetu mutē un ierāpās krūmos. Tur viņš ierūcās uz visiem, pierādot savas tiesības uz savu ieguvumu. Mēs šo ieguvumu uzskatījām par cepuri vai lielu melnu bļodu... Smejamies un neuzdrošināmies izkustēties no vietas, kamēr nebeigsies enerģijas plūsmas. Lūk, tās sāk palikt mazākas...

Pa to laiku suns ar ieguvumu atnāca uz mūsu klajumu un pašā centrā nolika savu priekšmetu zemē. Pārējie suņi mierīgi stāv apkārt. Mēs piegājām paskatīties, un suns atkāpās no sava dārguma...

Mums par izbrīnu tas izrādījās milzīgs vecs dzīvs bruņurupucis, aizslēdzies ar visām savām bruņurupuča atslēgām. Tā ir brīnišķīga dāvana – maģiska labklājības zīme! Mēs pat nezinājām, ka šeit, kalna virsotnē, mājo bruņurupuči... Mēs smējāmies un pateicāmies visiem saviem apsargiem par burvīgo dāvanu. Pēc tam Vladimirs ienesa bruņurupuci krūmos, bet pats apbrīnojamākais, ka suņi vairs nesāka iet viņam klāt, viņi vienkārši sāka pavadīt mūsu nokāpšanu.

Mēs pēkšņi padomājām, ka būtu vērts nofotografēt gan vietu, gan bruņurupuci, atgriezāmies uz mūsu klajumu, es piesēdu un pasaucu suņus... Divi Černiši pieskrēja pie manis fotogrāfijai, nostājās abās pusēs, apkampās un nolaizīja man vaigus, bet pēkšņi noskaidrojās, ka vienkārši vairs tumsā nekas nav redzams, bet kinokamerai nav zibspuldzes...

Suņi pavadīja mūs lejup līdz ceļam, un šeit mēs pateicāmies visiem par burvīgo piedzīvojumu... Putni, zvēri, koki, kalni un gari sagaidīja mūs šodien kā savus vecus draugus...

Mēs esam pateicīgi Lielajam Utrišam par izrādīto godu, mēs ar prieku pateicamies visai maģiski burvīgajai Utriša telpai!

 

Lietu dievišķā daba

04.09.13.

Dārgo Irek, priecājos par mūsu jauno tikšanos pie Melnās jūras!

Nu ko, sāksim mācību.

Man gribētos sākt ar mentālā plāna apskatu.

Nav atsevišķi metālā plāna, atsevišķi astrālā plāna, tāpat kā nav atsevišķi tavu domu un tavu jūtu. Tās visas ir liela organisma daļas, kuras atbild par dažādām funkcijām. Bet, protams, ir vibrāciju nodaļas, ja tā var izteikties, un katra nodaļa atbild saviem kairinājumiem, tas ir, tām ir dažādas rezonanses. Tavas domas un manas domas tagad atrodas nelielā rezonansē, citādi tu tās nespētu uztvert. Taču, izņemot šo nelielo enerģijas strautiņu, manas un tavas domas nesaskaras, piekrīti. Kas tad notiek tajā daļā, kura tavām domām ir nepieejama?

Jaunā radīšana un uzzināšana, apmaiņa ar pieredzi, pieredzes izdziedināšana, nākotnes radīšana, pavēstīšana, katra no jums potenciāla atklāšana, personību individuālo atšķirību atrašana un personības attīstība, civilizāciju radīšana astrālajā un citos plānos, vienā vārdā, milzīgs lauks darbībai, plašākai, nekā jūs varat stādīties priekšā.

Man gribētos paplašināt priekšstatu iespējas un uzzināt kaut ko jaunu, ko mēs nepazīstam.

Labi. Daba atrodas mūsos pašos. Jūs saucat par dabu minerālo, augu un dzīvnieku pasauli, planētu ar viņas klimatu, laika apstākļiem un ūdenskrātuvēm. Bet šeit daba ir tāda, kāds ir viņas “nesējs”, tas ir, katrs rada sev tādu pasauli, kādu grib. Daži rada sava apvidus ainavas, piemēram, tu vari radīt Zemes ainavu. Bet daži, gluži otrādi, grib kaut ko jaunu. Viņi rada sevi no jauna un nodarbojas ar to vienmēr.

Šeit ir zinātnes, pētījumi, apmācība, radīšana, palīdzība, ceļojumi, jaunu būtību dzimšana, reliģijas, specialitātes utt. Viss tas atrodas uz planētas, ne noteiktā vietā, bet manī, ja to tā var teikt. Es esmu visa tā saturs, un katrs no mums tā var teikt. Kā jūs pētāt zemi, cilvēku un visas radības uz planētas, tā mēs varam pētīt savu dabu, lai kļūtu tās ieguvēji, tas ir, prastu pakļaut viņu sev un izmainīt uz attīstības pusi.

Mēs arī ar to nodarbojamies uz Zemes. Bet man gribētos ieraudzīt neatkārtojamas iezīmes, kaut ko pilnīgi jaunu, ar ko mēs šeit nesaduramies.

Dārgā, tu pat nestādies priekšā mentālā plāna mērogus. Mēs pētām sevi ne tā kā jūs. Mēs ceļojam, un tai pat laikā mēs atrodamies visur un nekur. Mēs mēģinām “aptvert neaptveramo”, izzināt radīšanas dabu, izteikt sevi tā, kā spējam. Priekš tā mēs tāpat daudz strādājam kā jūs, bet mūsu darbs ir priecīgs un skaists.

Klau, salīdzinām manu mentālo plānu dažādos līmeņos ar tavu. Iespējams, salīdzināšana kā vienmēr mums palīdzēs.

Labi, pa zemes modei.

Jūs salīdzināt, lai atšķirtu?

Salīdzinām un vēl kā salīdzinām. Mūsu salīdzinājumi guļ daudz dziļāk par zemes dabu. Mēs salīdzinām nevis rezultātus, bet radušos atšķirību iemeslus, lai būtu iespējams kaut ko izlabot cēloņos.

Parunāsim par cēloņiem un sekām.

Cēlonis ir lietu dievišķā daba. Radījums reizēm attīstās ne uz to pusi, kā jūs vēlētos. Jūs varat radīt radījumu ar paša attīstības iespējām, taču attīstība norit ne tā, kā jūs paredzējāt.

Kāpēc, jūs taču esat radītāji?

Mēs ielikām pašattīstības potenciālu, iespējas, nevis stingras secības un noteiktu mērķu programmu. Un izzinām lietu dabu caur potenciālu attīstību, jaunā radīšanas caur brīvību no šaurām attīstības programmām. Tā tiek radīta neatkārtojamība un individualitāte.

Kas ir mīlestība jūsu izpratnē?

Mīlestība – tā tad arī ir lietu daba: ar ko būtība ir atnākusi pasaulē. Viņa vienmēr atnāk ar velti, spēju atjaunot jūs, izdarīt to, par ko mēs vēl neesam nojautuši. Tas ir, radīt jaunu radījumu, balstoties uz dievišķajām patiesībām un to apziņas dabu, kura ir Radītāja ielikta.

Mīlestība padara mūs maigākus, mierīgākus un harmoniskākus, ļauj pieņemt to, kas ir apkārt, bez kritikas, kā doto. Viņa ļauj mums atstāt karmiskās attiecības un izdarīt pāriešanu dzīvei gaišākā pasaulē. Kā pie jums?

Tā ir šaura lietu izpratne. Mīlestība – tā ir tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, un jūsu mīlestības nozīme ir palikusi tālu aiz muguras, blīvumā. Mēs saprotam mīlestību kā savu dabu, kurā esam radīti, no kuras sastāvam. Mēs esam dievišķi radījumi, radīti no mīlestības, un ar katru savu darbību radām mīlestību un veidojam mīlestības attiecības ar tām pasaulēm, kuras izzinām.

Kas ir patiesība?

Patiesība – tie ir pasaules-ēkas likumi, kurus mēs arvien dziļāk izzinām. Mēs neuzstādām sev uzdevumu izzināt nepagāžamu patiesību, tāpēc ka pasaule attīstās un līdz ar viņu attīstās Pasaules-ēkas Likumi. Nav vienotu Likumu dažādām Dabas daļām. Akmens likumi neatkārto gaisa attīstības likumus. Cilvēciskās domas attīstības likumi nepavisam nav identiski Ercenģeliskās domas un radīšanas attīstības likumiem. Nav vispārīgu patiesību, lietu, kuras dabā stingri atkārtojas. Visur ir attīstības un atšķirību neatkārtojamība un bezgalība. Jūs vienkārši pagaidām nespējat pat iedomāties, cik pasaule ir dažāda. Un patiesība kā Dievišķība ir saprātam neizzināma. Pagaidām vēl tiek radīts Saprāts, kurš spēs pieņemt to Patiesību, ar kuru uz pasauli atnāca mūsu Pasaules-ēkas Tēvs-Radītājs.

Mēs visi esam tā Saprāta daļa, un katrs no mums attīsta gan Pasaules-ēku, gan sevi, gan Radītāju. Pasaule atrodas pastāvīgā izmaiņā un attīstībā, un izsekot lēcienveidīgu un pakāpenisku attīstību mūsu nelielais saprāts nav spējīgs. Daļa izzina veselo, un Veselais izzina savas daļas. Patiesība atrodas nepārtrauktā attīstībā, tā nav sastingusi dogma, bet lietu daba.

Mīlestība un patiesība ir lietu daba. Kas ir skaistums?

Skaistums katram ir savs. Tu esi neglīta vienam un brīnišķīga otram. Tu esi Skaistuma Dieviete trešajam un neglītene ceturtajam. Skaistums, tāpat kā viss lietu dabā, ir nosacīts. Tā ir ērta paradigma saprātam, iekšējais ideāls, attīstības jēga un mērķis, taču tā ir dažāda atsevišķiem saprātiem un pasaules-ēkas atzariem, tāpat kā viss pasaules-ēkā. Skaistuma jēga atklājas mentāla augšējos līmeņos, kad viss apkārt kļūst tik skaists, cik tu radi. Un tu sāc saprast un novērtēt visu, kas ir citu radīts. Pazūd skaistuma šaurā izpratne, kad tu esi izsmēlis sevi tajā, un tu esi sajūsmā un priecājies par katru atomu, jebkuru dzīvības izpausmi.

Kas ir Dievs tavā izpratnē?

Dieva nav.

(Smejos: te nu esam atbraukuši!)

Tavā izpratnē Dievs – tā ir nesasniedzama un pārapziņas būtne, kura radījusi pasauli. Tas ir Tēvs, mītošs katrā no mums.

Manā izpratnē Dievišķība – tas ir viss radītais un neradītais, liels un pagaidām neizzināts potenciāls, bezgalība un neracionālums, kura mazītiņa daļiņa ir mūsu Dievs-Radītājs, kurš radīja mūsu pasaules-ēku kā radījuma apzinātās izzināšanas attīstības ķieģelīti.

Dievišķība – tā nav būtne, nav Būtība, nav atsevišķa, neietilpina visu, tas nav potenciāls un nav radītais, tā nav programma un nav daba, tas nav radītājs un nav domātājs, viņa daba ir neizzināma un pagaidām neizpētīta.

Kas ir zināšana?

Zināšana – tas ir sevis izzināšanas ceļš. Zināšanas ceļš ir viens no ceļiem, pa kuru aizgāja arī jūsu planēta. Ir daudz citu attīstības ceļu: intuīcija, jutīgums, skaņa, starojums u.c. Mentālā zināšana ir tikai viens no ceļiem, pa kuru iet cilvēce. Dažādas tevis daļas pēta dažādus sevis izzināšanas ceļus. Un dažādu radījumu savāktais potenciāls tevis iekšienē ir tavas Dvēseles attīstības ceļš.

Pateicos tev, dārgo Irek!

 

Pievienots 12.09.2013

http://sanatkumara.ru/stati/bozhestvennaya-priroda-veschey

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Терренкур” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Остапа понесло” (Tulk. piezīme)